Visu, ko vien iespējams, Kargins atdāvinājis dēlam

Lai samazinātu iespējamos zaudējumus gadījumā, ja viņam nelabvēlīgi beigsies tiesvedības ar Latvijas valsti, bijušais Parex bankas līdzīpašnieks Valērijs Kargins pēdējos gados ir mērķtiecīgi atbrīvojies no īpašumiem, visu, ko vien iespējams, atdāvinot savam dēlam un nesmādējot pat salīdzinoši niecīgas summas, liecina Pietiek rīcībā esošie dokumenti.

Viens no šiem dokumentiem ir ar 2018. gada 13. jūniju datēts dāvinājuma līgums, ar kuru Valērijs Kargins savam 1982. gadā dzimušajam dēlam Remam Karginam atdāvinājis pat ne naudu, bet 10 000 eiro lielas prasījuma tiesības pret kādu Jeļenu Oksu, kurai viņš 15 000 eiro esot aizdevis vēl pirms Parex bankas krīzes – 2008. gada augustā.

Kā zināms, saistībā ar valsts sniegto 1,7 miljardus eiro lielo atbalstu baņķieriem, no kura atgūta nav pat puse, Latvijas valsts no Kargina un viņa kompanjona Viktora Krasovicka kopā caur tiesu mēģina piedzīt aptuveni 230 miljonus eiro.

Taču, pat ja šādu summu visas tiesu instances kādreiz patiešām nospriestu piedzīt, Latvijas valsts no tās labākajā gadījumā saņemtu niecīgu daļu, jo bijušie baņķieri ir darījuši visu iespējamo, lai atbrīvotos uz sava vārda esošiem īpašumiem.

Kamēr advokātu (ar Agri Bitānu priekšgalā) apmaksai valsts iztērējusi apmēram 400 tūkstošus eiro, bijušās Privatizācijas aģentūras, tagadējā AS Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor meitasuzņēmumam Reap ir caur tiesu izdevies piedzīt un valstij pārskaitīt četrus miljonus eiro.

Turklāt uz nākotni nav, ko cerēt, jo, enerģiski atbrīvojoties no visiem neapgrūtinātajiem īpašumiem, baņķieriem ir palikuši tikai četri nekustamie īpašumi, kuru vērtība nez vai pārsniedz divus miljonus eiro.

Kā zināms, ar LR Ģenerālprokuratūras svētību neviena no valsts amatpersonām, kas nogulēja Parex kraha priekšvēstnešus un pēc tam nepārdomāti iegrūda bankā 1,7 miljardus eiro valsts naudas, pie atbildības nav saukta. Lai atgādinātu šajos notikumos vainojamos,  Pietiek pārpublicējis noslēguma nodaļu no savulaik iznākušās grāmatas  Parex krahs: nejēgas, nelgas un noziedznieki.

Atbildīgās valsts amatpersonas kā sāka, tā vēl joprojām vienbalsīgi turpina apgalvot – globālo finanšu krīzi neviens nespēja paredzēt, tā ka Parex bankas problēmu risināšana un kredītiestādes pārņemšana notika labākajā iespējamā veidā. Taču, kā parādījis mūsu pētījums, gan pirms Parex pārņemšanas, gan tās norisē ir virkne konkrētu faktu, ko nevar izskaidrot citādi kā ar ļoti konkrētu amatpersonu… nē, pat ne muļķību un tuvredzību, bet noziedzīgu un valstij ārkārtīgi dārgi izmaksājušu neizdarību un nolaidību. Lūk, šie cilvēki:

1. Finanšu un kapitāla tirgus komisijai (FKTK) vajadzēja ne tikai monitorēt likviditātes un kapitāla pietiekamības rādītājus un pieklājīgi lūgt baņķieriem nedaudz palielināt Parex kapitālu, bet pēc ASV bankas Lehman Brothers bankrota 15. septembrī no tās rīcībā esošās plašās informācijas pirmajai dot trauksmes signālu par neizbēgamajām Parex bankas problēmām sakarā ar tās milzīgo vērtspapīru portfeli.

Pašlaik gan komisija skaļi apgalvo, ka „Latvijā ir izveidota vadības sistēma, kas spēj darboties finanšu krīzes situācijās, nodrošinot kredītiestāžu sektora stabilu darbību” un ka „FKTK darbības pārņemšanas procesā tika veiktas pietiekami ātri, tās tika balstītas uz vienotu uzraudzības plānu un nepieciešamo piespiedu instrumentu realizāciju.”, taču tad komisija vienkārši noraudzījās notiekošajā un trauksmi cēla tikai tad, kad Parex problēmas tai kļuva acīmredzamas.

(Vēl vairāk, FKTK pietiek nekaunības, lai apgalvotu, ka „atbildīgajām institūcijām bija kopīga stratēģija par atbalsta sniegšanu Parex bankai, kas tika realizēta starp Latvijas Banku, Finanšu ministriju un FKTK kopīgās sēdēs (2008. gada oktobrī un novembrī notika piecas sēdes) un Ministru kabineta sēdēs (sešas sēdes – 2008. gada 3., 4., 8., 20. novembrī un 1. un 3.decembrī) pieņemtajos lēmumos, tāpat arī noslēgtajā Ieguldījuma līgumā. Šī stratēģija vairākkārt ir tikusi papildināta, ņemot vērā straujo notikumu attīstību pasaules finanšu tirgos”. Un tas jau nekas, ka nekādas šādas uz papīra uzliktas stratēģijas vienkārši nav.)

Par šo valstij ārkārtīgi dārgi izmaksājušo bezdarbību pirmām kārtām vajadzētu atbildēt komisijas vadītājai Irēnai Krūmanei (2008. gada atalgojums Latvijas valsts darbā – 89 tūkstoši latu): ja FKTK būtu laikus novērtējusi situāciju un par tās nopietnību informējusi valdību un Latvijas Banku, Parex krīzi būtu bijis iespējams arī nepieļaut vai reāli vadīt, valstij ciešot daudz mazākus zaudējumus.

2. Jau 2007. gadā pēc finanšu ministra Oskara Spurdziņa, Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītāja Ulda Cērpa vienošanās par pastāvīgās darba grupas izveidi finanšu krīžu novēršanai un vadīšanai (O. Spurdziņa un U. Cērpa vietā vēlāk stājās citi ļaudis – konkrēti Atis Slakteris un Irēna Krūmane). Šī grupa nodarbojās ar dažādiem plāniem un prognozēm, un globālās finanšu krīzes neprognozēšanu viņiem, protams, nevar pārmest. Taču tas, ka šī darba grupa gada laikā neuzskatīja par nepieciešamu radīt darbības plānu lielas bankas krīzes situācijai (neraugoties uz Latvijas 1995. un 1999. gada pieredzi), ir uzskatāms nevis par tuvredzību vai muļķību, bet par tīru nolaidību, un par to vistiešāk atbildīgs Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs (2008. gada atalgojums Latvijas valsts darbā – 126 tūkstoši latu), kurš vienīgais no trim darba grupas izveidotājiem tajā „strādāja” no pirmās tās darba dienas.

3. Pēc 22. oktobra, kad Parex bankas problēmas vairs nebija noslēpums ne valdībai, ne Latvijas Bankai, atbildīgās amatpersonas rīkojās ārkārtīgi – lai neteiktu, ka noziedzīgi – nesteidzīgi: ilgi notika izšķiršanās par to, ko īsti darīt ar Parex , pēc tam gandrīz tikpat ilgi norisinājās lēmuma pieņemšana un vienošanās par pārņemšanas detaļām, turklāt kopš 8. novembra atbildīgās amatpersonas publiski pauda ļoti atšķirīgus viedokļus par faktiski visām ar Parex banku saistītajām tēmām, tā radot papildu paniku noguldītājos un neuzticību sindicēto kredītu devējos. Šeit diemžēl viens konkrēts atbildīgais nav nosaucams: varam vien pašausmināties par to, ka miljardu vērto lēmumu pieņēma tādi ļaudis kā aizsardzības ministrs Vinets Veldre (2008. gada atalgojums Latvijas valsts darbā – 26 tūkstoši latu) ar savu īpatno pārliecību, ka „Latvijas Banka uzrauga visas pārējās”, un Mareks Segliņš (2008. gada atalgojums Latvijas valsts darbā – 26 tūkstoši latu), kuram valstiskā atbildība nav traucējusi paša šoferim laikus paklačot par Parex problēmām.

4. Sarunās ar Parex bankas īpašniekiem valsts pārstāvji pārāk rūpējās tikai un vienīgi par valsts finanšu sistēmas glābšanu, un abi lielie bankas akcionāri to, protams, likuma ietvaros izmantoja savā labā. Vēl vairāk – valsts pārstāvji pat nemēģināja īpaši iedziļināties Parex bankas īpašnieku reālajā situācijā, kas bija pietiekami izmisīga, lai valsts būtu ietaupījusi sev vismaz dažus miljonus latu, ja ne lielākas summas. Protams, šeit nav runas par korupciju, taču noteikti nebūtu iesakāms, lai vēl kādreiz kādas sarunas Latvijas valsts vārdā risinātu toreizējais finanšu ministrs Atis Slakteris  (2008. gada atalgojums Latvijas valsts darbā – 27 tūkstoši latu) un Finanšu ministrijas valsts sekretāra krēslā joprojām sēdošais Mārtiņš Bičevskis  (2008. gada atalgojums Latvijas valsts darbā – 67 tūkstoši latu), – ir pamats domāt, ka par savām finansēm viņi rūpētos daudz uzcītīgāk nekā par valsts maku.

5. Tā vietā, lai reāli vadītu bankas pārņemšanas procesu un – pat, ja tā nav patiesība – iedrošinātu Parex bankas noguldītājus un kreditorus, toreizējais valdības vadītājs Ivars Godmanis (2008. gada atalgojums Latvijas valsts darbā – 27 tūkstoši latu) pats vēl veicināja paniku: tikai viens viņa izteikums televīzijā par to, ka vēl nevar zināt, vai banka tiks vai netiks slēgta, lika no kredītiestādes aizplūst vismaz 50 miljoniem latu. Ir jauki, ka pieredzējušais politiķis vienmēr ir gatavs publiski demonstratīvi uzņemties atbildību par tiem viņa vadībā pieņemtajiem lēmumiem un notikušajiem procesiem (piemēram, par Parex bankas pārņemšanu kopumā), par kuriem ir skaidri zināms, ka nekāda konkrēta un skaidra atbildēšana nemaz nevar sanākt. Tāpat nevar apstrīdēt ekspremjera godīgumu un savdabīgās rūpes par valsti, taču Parex gadījums par ļoti dārgu cenu apstiprināja jau iepriekš pietiekami skaidri zināmo – šis cilvēks nav un nekad nebūs piemērots tālredzīgam un mērķtiecīgam komandas darbam valsts pārvaldē.

(Saistībā ar I. Godmani nevar nepieminēt patiešām masveidā izplatījušās – kaut precīzāk būtu teikt, ka izplatītās – baumas par lepno savrupmāju, ko ekspremjers tagad ceļot vai esot uzcēlis kādā tuvākā vai ne tik tuvā pasaules malā. Var ticēt vai neticēt paša ekspremjera kategoriskajiem paziņojumiem, ka šīs baumas ir tikpat tukšas kā 1993. gadā īsi pirms vēlēšanām par viņu izplatītās „ziņas”, ka toreizējam premjeram Šveices bankās stāvot simti miljonu dolāru. Taču šai saistībā nav apstrīdamas divas lietas. Pirmā: ir ārkārtīgi daudz versiju par to, kurā īsti valstī slavenā villa atrodas, – šī pētījuma autoriem vien nācies dzirdēt pieminam Vāciju, Lielbritāniju, Īriju, Dāniju, Zviedriju, Norvēģiju, Spāniju, Kipru un Kanāriju salas, un stāsts par visām šīm zemēm ir diezgan vienāds – pie villas būvētājiem vairāk vai mazāk „biezā” veidā ierodas I. Godmanis kā mājas saimnieks. Jau šis versiju daudzums varētu šķist nedaudz aizdomīgs, taču svarīgāka ir otrā lieta: visiem stāstītājiem šī pētījuma autori ir ļoti lūguši kaut jel kādu apstiprinājumu šīm runām – kāda villas būvētāja vārdu, kādu fotogrāfiju, kaut vai adresi, kur slavenā būve atrodas. Taču pagaidām – kaut stāstītāji brīžam bijuši pat gana nopietni cilvēki – neviens šāds apstiprinājums nav parādījies. Par ko tas liecina – spriediet paši.)

Šīs tad nu ir amatpersonas, kam var pārmest pietiekami konkrētu nolaidību un neizdarību, lai normālā valstī tām nekad vairs neatrastos vieta vadošos amatos valsts pārvaldē. Dažādi savukārt var raudzīties uz valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas (2008. gada atalgojums Latvijas valsts darbā – 49 tūkstoši latu) un ģenerālprokurora Jāņa Maizīša (2008. gada atalgojums Latvijas valsts darbā – 38 tūkstoši latu) lomu Parex bankas pārņemšanā – protams, viņi nebija lēmumu pieņēmēju vidū, taču viņiem bija visas tiesības ne tikai piedalīties izšķirošo valdības sēžu slēgtajās daļās, bet arī izteikt savu viedokli par notiekošo un pieņemamajiem lēmumiem. Viņi to neizdarīja.

Tā, piemēram, J. Maizītis 8. novembra izšķirošajā valdības sēdes daļā vienkārši nepiedalījās (kaut pirms tam valsts budžeta dalīšanas apspriešanā gan bija kārtīgi sēdējis klāt), bet 4. novembra sēdē „atsēdēja” Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta virsprokurors Juris Pēda. Uz jautājumu, kāpēc gan ģenerālprokurors neuzskatīja par nepieciešamu piedalīties tik svarīga jautājuma izskatīšanā, prokuratūra sniedz diezgan pārsteidzošu atbildi: „Likums nenosaka obligātu Ģenerālprokuratūras amatpersonu piedalīšanos valdības sēdēs, bet iemeslus, kāpēc J. Maizītis nepiedalījās sēdes daļā, kur tika lemts jautājums par Parex, viņš nekomentē.”

Savukārt savam amatam „atbilstošu” ieinteresētību šajos jautājumos pats ģenerālprokurors tagad pauž oficiālā vēstulē, kurā var atrast arī šādas valsts galvenajam likumības uzraugam īsti tomēr nepiedienīgas „pērles”: „Ministru kabineta 2008. gada 8. novembra sēdē, kad tika skatīts jautājums par AS Parex banka, es nepiedalījos un nebiju iepriekš informēts un iepazīstināts ar materiāliem, kas attiecās uz šajā sēdē izskatāmo jautājumu par AS Parex banka. (..) Ģenerālprokuratūrai nav lūgts sniegt atzinumus par Latvijas Republikas Ministru kabinetā gatavotajiem lēmumiem par Latvijas valsts piedalīšanos AS Parex banka kapitāla bāzes nostiprināšanā.”

Nākas vien jautāt ģenerālprokuroram vēlreiz – kāpēc ne viņš, ne kāda LR Prokuratūras pilnvarota persona nepiedalījās 2008. gada 8. novembra LR Ministru kabineta sēdes slēgtajā daļā, kurā tika apspriests AS Parex banka pārņemšanas jautājums? Un… atbilde ir vēl izvairīgāka: „Patreiz Ģenerālprokuratūrā ierosinātā kriminālprocesa saistībā uzskatu, ka mani skaidrojumi par prokuratūras pārstāvja nepiedalīšanās motīviem Ministru kabineta sēdes beigu daļā var tikt neviennozīmīgi interpretēti. Līdz ar to jebkādu iemeslu skaidrošanu uzskatu par nepieļaujamu.”

Tikai nedaudz veiklāk atrakstās Valsts kontrole – bet būtība no tā nemainās: „Informējam, ka valsts kontroliere Inguna Sudraba piedalījās Ministru kabineta 2008. gada 4. un 8. novembra sēdēs. 2008. gada 4. novembra sēdes slēgtajā daļā iekļautā jautājuma par valdības atbalsta nepieciešamību AS Parex banka izskatīšanā valsts kontroliere nepiedalījās. Atbildot uz Jūsu uzdoto jautājumu, vai tika izteikts viedoklis par Ministru kabineta sēžu slēgtajās daļās apspriežamajiem jautājumiem, informējam, ka, tā kā materiāli par izskatāmajiem jautājumiem tika izsniegti Ministru kabineta sēdes laikā pirms attiecīgā jautājuma izskatīšanas un ar tiem nebija iespējas detalizēti iepazīties, viedoklis par izskatāmajiem jautājumiem un izsniegtajiem materiāliem netika pausts.”

Vēl aizkustinošāks ir pašas I. Sudrabas parakstīts skaidrojums par 4. novembra valdības sēdi: „Valsts kontroliere Inguna Sudraba, ņemot vērā Ministru prezidenta Ivara Godmaņa aicinājumu 2008. gada 4. novembra sēdes slēgtajā daļā iekļautā jautājuma par valdības atbalsta nepieciešamību AS Parex banka izskatīšanā piedalīties valdības ministriem, konkrētā jautājuma izskatīšanā nepiedalījās.” Ar vārdu sakot – skarbais premjers netieši lika manīt, ka valsts izlaupīšanas galvenajai apkarotājai valdības sēdē nav ko darīt (kaut likums viņai to atļauj), un biklā Valsts kontroliere bez iebildumiem devās mājup…

Visbeidzot, ir arī sīkākie gariņi, kuru nodarījumi tāpat ir nesalīdzināmi sīkāki – piemēram, ierēdnes Līga Kļaviņa (2008. gada atalgojums Latvijas valsts darbā – 20 tūkstoši latu) un Agnese Timofejeva (2008. gada atalgojums Latvijas valsts darbā – 18 tūkstoši latu), kuras, pēc visa spriežot, pretlikumīgi noslepenoja ar Parex bankas pārņemšanu saistītu informāciju, kurai saskaņā ar Valsts noslēpuma likumu obligāti bija jābūt pieejamai sabiedrībai. Sīkums, protams, taču nav izslēgts, ka, šīm ziņām laikus nonākot sabiedrības rīcībā, valsts būtu ietaupījusi dažu labu no pazaudētajiem miljoniem…

Bet ko teikt par Valēriju Karginu un Viktoru Krasovicki? Investīciju baņķieris Ģirts Rungainis: „Pat ļoti konservatīvi pārdodot banku, viņi 2007. gadā varēja nopelnīt 500 miljonus latu, lai gan bija arī labāki piedāvājumi. Iespēja bija. Bet abi īpašnieki vēlējās izrādīties, konkurēt ar Skandināvijas bankām, gribēja nopelnīt vairāk un vairāk. Es teiktu, ka banku pazudināja tās īpašnieku lepnība un alkatība. Ne velti šīs divas īpašības tiek uzskatītas starp lielākajiem grēkiem. Es to saku bez jebkādas reliģiskas nozīmes, taču tieši alkatība un lepnība pazudināja šo banku.”

Citiem vārdiem sakot, lai kā vērtētu abu kungu vismaz reizēm diezgan derdzīgo morāli, nevar noliegt, ka viņi reāli ir zaudējuši savu patiesībā jau mūža darbu, ko būvēja divus gadu desmitus, un reizē ar to pašu alkatības, rijības un šajā gadījumā arī muļķības dēļ zaudējuši vismaz deviņas desmitdaļas no tā, kas viņiem piederēja vēl 2007. gadā (katrs pats var parēķināt, kāda ir starpība starp kungu tagad mēnesī saņemamajiem pārsimt tūkstošiem un procentiem, kādus katrs no viņiem varētu saņemt, ja depozītā būtu nolicis par bankas pārdošanu saņemtus, teiksim, 400 miljonus eiro).

Protams, sarunās ar Ati Slakteri un kompāniju viņi izrādījās nesalīdzināmi motivētāki, sekmīgi noblefoja un rezultātā netika atstāti tiešām pliki un nabagi, – kaut ir piedzīvojuši baisu triecienu savai ietekmei, pašcieņai un (vismaz V. Kargina gadījumā) mērenajai lielummānijai. „Man vienmēr dzīvē ir veicies. Pat ar loterijas biļetēm esmu laimējis. Uzskatu, ka Dieviņš mani mīl,” – laikam tagad V. Kargins tā vairs nevienam neteiks. Taču vai tajā, ka abi eksbaņķieri laikus spēja pārorientēties no kādreizējās visvarenības sajūtas uz principu „saglābsim kaut mazumiņu!”, ir vainojami viņi vai tomēr apmuļķoties gatavie Latvijas valsts pārstāvji?…

Mēs, protams, varētu cerēt, ka tas pats J. Maizītis, kurš reizē ar viņa vadīto likumsargu institūciju Parex bankas pārņemšanas laikā izrādīja pārliecinošu neieinteresētību šajās norisēs, nu veiks detalizētu, objektīvu un stingru pārbaudi sāktajā kriminālprocesā un atklās visus, visus, visus vainīgos. Taču, ņemot vērā visu iepriekš minēto, tas nešķiet īpaši ticami. Tāpēc uzskatām par nepieciešamu nosaukt arī tās personas, kuras, pēc mūsu uzskatiem, būtu saucamas arī pie kriminālatbildības saistībā ar ļoti konkrētiem pārkāpumiem Parex bankas krahā un pārņemšanā.

Neapšaubāmi pirmie, kas saucami pie atbildības pēc Krimināllikuma pantiem par nolaidību un grāmatvedības datu sagrozīšanu, ir FKTK vadītāji ar to pašu Irēnu Krūmani priekšgalā: „banku uzraugi”, kuri oficiāli lielās ar ārvalstu ekspertu atzinību un „efektīvu un tiesisku” darbību „attiecīgajos apstākļos”, patiesībā, pēc visa spriežot, vismaz divas nedēļas ļāva Parex strādāt ar nepietiekamu kapitālu un publicēt bankas ceturkšņa pārskatu (vai pat vairākus) bez reālo bankas zaudējumu atspoguļošanas, vēl vairāk – viņi pat atļāva bankai uzrādīt peļņu, kas tieši un nepārprotami maldināja kredītiestādes noguldītājus. Šis kriminālpārkāpums ir tik uzskatāms, ka pat J. Maizīša vadītajai iestādei būs pagrūti to nesaskatīt, – lai kā banku uzraugi aizbildinātos ar to, ka šādi rīkojušies, lai „neceltu trauksmi tirgū” utt., no likuma viedokļa šāda darbība ir un paliek nekas cits kā noziedzīga nolaidība.

Nevis dažādās „neētiski likumīgās blēdības”, bet gan šīs pašas manipulācijas ar publiski uzrādāmajiem datiem var ļaut uz apsūdzēto sola nosēdināt arī Parex bankas bijušos saimniekus – un tas nozīmē, ka ne tikai Valēriju Karginu un Viktoru Krasovicki, bet arī pārējos valdes un varbūt pat padomes locekļus.

Turklāt papildus kriminālatbildībai iespējamas arī citas konsekvences: ļoti izskatās, ka katram Parex bankas klientam, kam līdz ar 2008. gada decembra sākumā uzliktajiem ierobežojumiem radušies kādi zaudējumi, ir reālas iespējas pieprasīt kompensācijas no bankas tālaika valdes un padomes locekļiem. Un tāpat valsts interešu aizstāvjiem – ja viņi tādi ir darbos, ne tikai skaļos paziņojumos – ir arī reālas iespējas nopietni pārskatīt Parex saimnieku iepriekšējo gadu aizraušanos ar bankas izmantošanu kā savu personisko naudas maku.

Kādas tieši? Valstiskajai Parex bankai būtu iespēja izmantot Civillikuma 1415. pantu (tā būtība – darbības, kas pretējas likumiem vai labiem tikumiem, likums neaizsargā), lai pierādītu, ka „abi VK”, pelnot nedabiski augstus depozītu procentus un ņemot kredītus par niecīgiem procentiem pašiem piederošajā bankā, pretēji labiem tikumiem ir izmantojuši savu ietekmi bankā, lai gūtu no tās papildus neparedzētu labumu, tā kaitējot šī uzņēmuma mantai un līdz ar to un personām, kuriem ir kādas intereses pret uzņēmumu.

Tas savukārt nozīmē – ja valsts patiešām vēlētos padarīt „abu VK” dzīvi mazāk patīkamu un samazināt savus zaudējumus, tā ar pietiekami lielu ticamību varētu caur tiesu mēģināt panākt, lai abiem eksbaņķieriem ne tikai samazinātu valsts dāsni atvēlēto augsto depozītu procentu likmi, bet iekasētu arī līdz šim abu kungu saņemtos pārmaksātos depozītu procentus un starpību starp viņu ņemto kredītu niecīgo procentlikmi un tirgū reāli eksistējošo likmi.

Un nekāda atsaukšanās uz ar „abiem VK” valsts noslēgtā ieguldījumu līguma normām te nederētu – maz ticams, ka ar to valsts būtu atbrīvojusi abus eksbaņķierus arī no prasībām saistībā ar netaisnīgu iedzīvošanos. Vienīgais jautājums gan, protams, tāds pats kā par prokuratūru – vai kāds šai valstī būs ieinteresēts vainīgo reālā sodīšanā…

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook , Twitter,  Youtube un Instagram!

Avots: Pietiek