Pagājušajā nedēļā Covid-19 sērga paņēma divus vienas ģimenes locekļus. Šīs ģimenes tuvinieki tagad cenšas noskaidrot, vai ārstu rīcība šajos gadījumos bija pietiekami augstā līmenī. Jautājumu daudz: īpaši par to, vai mediķiem reģionos ir vajadzīgās prasmes un tehniskais nodrošinājums, lai palīdzētu smagi sasirgušajiem Covid-19 pacientiem, vēsta TV3 Ziņas.
Ģimenes locekļi aizvien ir šokā, vien ar pāris dienu starpību nomira gan tēvs, gan meita. Notikušais liek uzdot ļoti daudz jautājumu, tostarp par medicīnas darbinieku darba kvalitāti reģionos.
Kāds ģimenes tuvinieks, kas vēlējās palikt anonīms, ir neizpratnē par ārstniecības procesu. Viņš savu sakāmo atsūtīja e-pasta formātā, jo nevēlas runāt kameras priekšā. Pirmais ar Covid-19 saslima pensijas vecuma tēvs, kuram bijušas arī citas kaites.
“Tētim vienā dienā pēkšņi cēlās temperatūra, kļuva slikti, bezspēks. Stāvoklis strauji pasliktinājās. Zvanot ātrajai palīdzībai, sākotnēji palīdzību atteica, esot teikts, ka pakaļ nebraukšot, jo slimniekam neesot elpas trūkuma, līdz ar to neatliekama palīdzība neesot vajadzīga,” raksta tuvinieks.
Tagad Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā (NMPD) skaidro, ka pie tēva sākotnēji mediķi patiešām nav ieradušies, jo pēc sarunas ar viņu neradās iespaids, ka situācija būtu tik nopietna – vīrietis to nav izstāstījis. Par šā pacienta veselības komplikācijām zinājis ārsts, kuram vajadzēja rīkoties ātrāk.
“To redzēja ģimenes ārsts. Varēja zvanīt mums no rīta, nevis ieteikt pašam pacientam raksturot situāciju, tad izsaukums būtu veikts ātrāk. Te jāsaka, ka pacients slimnīcā pavadīja vēl piecas dienas, līdz iestājās šis iznākums,” saka NMPD vadītāja Liene Cipule.
Vīrieša dzīvība izdzisusi Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā Ventspilī. Pēc tam saslimusi arī viņa 34 gadus vecā meita. Nākamajā dienā pēc pirmajām pazīmēm – iesnām un klepus – sieviete nodeva Covid-19 testu. Ģimenes ārsts ieradās vakarā, rekomendēja palikt mājās, dzert zāles un tējas. Dienu vēlāk sieviete uzzināja, ka tests ir pozitīvs. Ar ārsta rekomendācijām sieviete mājās ārstējās nedēļu, līdz svētdienā viņu aizveda uz Ziemeļkurzemes reģionālo slimnīcu Ventspilī, kur konstatēja ielaistu abpusēju plaušu karsoni.
“Ventspils slimnīca turpināja ārstēšanu, situācija pakāpeniski uzlabojās, bet pēc tam atkal kļuva sliktāk, stāvoklis strauji kļuva smags. Visvairāk mani šokēja atbilde no Ventspils ārstiem: uz jautājumu – ja stāvoklis ir bijis tik smags, kāpēc viņa netika vesta uz Rīgu jau ātrāk, kur ir atbilstoša aprūpe cilvēkiem ar smagu slimības gaitu? Viņu atbilde bija – mēs pusi dienas zvanījām un cīnījāmies, lai viņu vestu uz Rīgu, bet Rīga negribēja ņemt pretī,” elektroniskajā vēstulē atklāj tuvinieks.
Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā notikušo komentēt nevēlējās. “Saskaņā ar fizisko personu datu aizsardzību regulējošiem normatīvajiem aktiem un Pacientu tiesību likumu, SIA ”Ziemeļkurzemes reģionālā slimnīca” šo gadījumu nekomentēs,” paziņoja SIA ”Ziemeļkurzemes reģionālā slimnīca” sabiedrisko attiecību speciāliste Santa Grīnberga.
NMPD pakļautības iestāde ir Specializētais medicīnas centrs, tajā strādā zinošākie ārsti Latvijā, koordinē slimnīcu sadarbību īpaši smagos gadījumos – tur uzsver, ka atraidījums no Rīgas puses neesot bijis.
“Kad slimnīca saskārās ar zināmām problēmām, kas saistītas ar medicīniskām lietām, tika lietots algoritms, piesaistīts Specializētais medicīnas centrs,” norāda Cipule. “Tika konsultācija nodrošināta, izstāstīts, kas jādara, kā jārīkojas. Nākamajā dienā saņēmām izsaukumu, ka paciente jātransportē uz Rīgu, stundas laikā ar speciālo kapsulu devāmies ceļā un nogādājām Infektoloģijas centrā.”
Cipule gan atzīst, – šajā traģiskajā divu ģimenes locekļu lietā ir daudz ko analizēt, tostarp ārstu sadarbību un reģionu darba kvalitāti, un cerams, ka gūtās mācības palīdzēs glābt citus cilvēkus.
Covid-19 upuru tuvinieka elektroniskās vēstules pilns teksts
“Vispirms es gribētu vērsties pie cilvēkiem un pateikt to, ka tas viss ir nopietni un bīstami. Šim vīrusam nav izstrādātas zāles, tas mums ir kas jauns, līdz ar to tas spēj inficēt jebkāda vecuma cilvēku un arī veselus cilvēkus, kuriem nav nekādu blakus saslimšanu, kā arī novest līdz letālam gadījumam. Atbildot uz jautājumu, kā viņi inficējās, es konkrētus avotus nespēju nosaukt. Abas personas bija publiski aktīvas, kas devās uz darbu, uz lielveikaliem un citām vietām. Līdz ar to precīzu inficēšanas cēloni es nespēju nosaukt, tā varēja būt darba vieta, veikals vai kāds vienkāršs garāmgājējs.
Māsai palika slikti, augsta temperatūra un klepus. Nākamajā dienā devās nodot testu, lai pārliecinātos par vīrusa esamību, ģimenes ārsts ieradās vakarā, lai apskatītos pacientu, ģimenes ārsts rekomendēja sēdēt mājās, dzert zāles, tējas un tādā veidā veseļoties. Dienu vēlāk uzzināja, ka tests ir pozitīvs. Ar ārsta rekomendācijām māsa mājās ārstējās nedēļu, svētdienā viņu aizveda uz Ventspils slimnīcu, kur konstatēja ielaistu abpusēju plaušu karsoni. Ventspils slimnīca turpināja ārstēšanu, situācija pakāpeniski uzlabojās, bet pēc tam atkal palika sliktāk, stāvoklis strauji kļuva smags.
Visvairāk mani šokēja atbilde no Ventspils ārstiem uz jautājumu – kāpēc Liene netika vesta uz Rīgu jau ātrāk, ja stāvoklis ir bijis tik smags, kur ir atbilstoša aprūpe cilvēkiem ar smagu slimības gaitu? Viņu atbilde bija – mēs pus dienu zvanījām un cīnījāmies, lai viņu vestu uz Rīgu, Rīga neesot gribējusi ņemt pretī. Tikai nezinu, kāpēc. Aizgādājot pacientu uz Rīgu, tiešām likās, ka ir izdarīts pareizi un pastāv iespēja, ka paliks labāk, jo stāvoklis bija smags, bet stabils.
Ar tēti bija līdzīgi, tētim vienā dienā pēkšņi cēlās temperatūra, palika slikti, bezspēks. Ja nemaldos, tad divas dienas bijis mājas, bet stāvoklis strauji pasliktinājās, zvanot ātrajai palīdzībai, sākotnēji palīdzību atteica, esot teikts , ka pakaļ nebraukšot, jo slimniekam netrūkstot elpa, līdz ar to neatliekama palīdzība neesot vajadzīga. Pēc sazināšanos ar ģimenes ārstu, ieradās ātrā palīdzība, kura nogādāja tēti Ventspils slimnīcā. Tētim viss notika straujāk un smagāk, tas noteikti ir bijis tamdēļ, ka vecums un blakus saslimšanas. Uz jautājumu, kāpēc neveda tēti uz Rīgu, varēju saprast, ka veciem cilvēkiem tur īsti nav vietas, jāatvēl vieta jaunajiem. (Vēlos piebilst to, ka tētim vismaz trīs reizes taisot Covid testu tas bija NEGATĪVS)
Lielākās neskaidrības – vai ārstu rīcība bija pareiza abos gadījumos.
1. Kāpēc māsa ar pozitīvu testu un simptomiem sēdēja mājas nevis tika nogādāta slimnīcā nekavējoties?
2. Vai tiešam par veca cilvēka dzīvību nav jācīnās ar visiem iespējamiem līdzekļiem? Vai patiešām ir bijis tā, ka bija jālūdzas Rīgas infektoloģijas centram par to, lai māsu uzņemtu Rīgas slimnīcā. Vai tēta vecums bija pie vainas, kāpēc viņš netika nogādāts Rīgā? Vai ārstiem uzsākot ārstēšanu, nav jāiegūst oficiāla slimības vēsture no ģimenes ārsta par konkrēto pacientu? Respektīvi, uzklausot tikai inficēto un paļaujoties uz to, ko viņš pastāsta, atrodoties smagā stāvoklī.
3. Vai Ventspils infektoloģijas centrā ir piemērota aparatūra cilvēkiem ar smagiem inficēšanas gadījumiem?
4. Vai tuvinieku mantas pēc miršanas uzreiz ir jāizmet bez ģimenes locekļa informēšanas? (Abās slimnīcās dažādas rīcības.)
5. Vai slimnīcai pēc nāves gadījuma nav jāizsniedz tuviniekiem slimnieka epikrīze, jo Rīgā to izsniedza bez jautājumiem, Ventspili par ko tādu pat neieminējās.
6. Vēlos zināt, cik reizes oficiāli ir jāapseko slimā persona, jo esmu saņēmis informāciju, ka tētis ir gulējis stundu ar izkritušu katetru, vai šādā gadījumā nevajadzēja roku kārtīgi notīt vai sliktākajā gadījumā katetru ieoperēt, lai tas tik viegli netiktu izrauts. Par māsu runājot, esot Ventspilī, viņa esot gājusi uz tualeti un nokritusi bezspēkā. Jautājums – cik dežurējošo ārstu ir slimnīcā, vai nevajadzētu ierīkot palātās kameras vai kaut ko, kas palīdzētu novērot slimnieka gaitas bez apmeklējuma.
Ārsta darbs – par ārsta darbu es labāk neizteikšos, lai katrs no ārstiem pats izvērtē savu darbu, savu rīcību. Katram cilvēkam dzīvē ir jāatrod darbs, kuru mīl. Ja savu darbu nemīl, tad arī atdeve ir 0. Gribu ticēt, ka ārsti darījuši visu pēc labākās sirdsapziņas, bet daži fakti par dažiem ārstiem saka ko citu.
Vēl es vēlētos piebilst – atgādināt, ka jebkurš ārsts, izvēloties šo profesiju, ir sniedzis Hipokrāta zvērestu – par informācijas neizpaušanu (šis vairāk attiecās uz mūsu mazpilsētas ārstiem).
Nebūšanas sistēmā – šis vīruss ir jauns mums visiem, nevaru nevienu nosodīt par to, cik daudz informācijas ir mums pieejama. Bet, jo dziļāk esmu šajā visā, jo vairāk versiju katru dienu dzirdu par to, kā ārstēt, par to, kā rīkoties, par vīrusa izplatību un dzīvot spēju uz dažādām virsmām, manuprāt, par vīrusa dzīvotspēju ir jārunā katru dienu, ir jāveic pētījumi katru dienu, lai mūsos rastos kāda skaidrība, miera sajūta vai piesardzība dažādos pasākumos.
Ko es vēlētos piebilst visiem interneta troļļiem, komentētājiem un vīrusa neticīgajiem u.c. – ja jums līdzjūtības izteikšana ir kāds joks vai vieta, kur ierakstīt stulbu komentāru, tad, lūdzu, labāk ripiniet redzamo ierakstu tālāk un komentējiet kādā citā ierakstā. Un neizplatiet nepatiesu informāciju par to, kā kas ir noticis un kā mēs pārējā ģimene tagad dzīvojam tālāk, jo neviens no Jums nebija kopā ar mums – kad šis viss sākās, kad gaidījām katru rītu, lai uzzinātu ko jaunu par tuviniekiem, un neviens no Jums nesaņēma no rīta zvanu, ka tuvinieka vairs nav… Cienīsim aizgājušos un mūs palikušos.”
Lasītāju viedokļi