“Šodien vairs nav tāda klasiska prokurora, un Latvijā prokurors būtu jāsauc par prokuroru tiesnesi,” savā pirmajā intervijā žurnālam “Jurista Vārds” norāda ģenerālprokurors Juris Stukāns, kurš šajā amatā ir jau vairāk nekā trīs gadus – kopš 2020. gada 12. jūlija. Turklāt uzsver: “Tas jums obligāti ir jāieraksta arī žurnālā.”
“Saskaņā ar Kriminālprocesa likumu ir izveidots institūts, ko sauc “prokurora priekšraksts par sodu”, kas nozīmē to pašu, ko spriedums.
Prokurors izlemj lietu pēc būtības – vainīgs vai nevainīgs, un prokurors pats nosaka sodu.
Ja apsūdzētais tam piekrīt, priekšraksts stājas spēkā, un šis spēkā stāšanās moments ir līdzvērtīgs notiesājoša sprieduma spēkā stāšanās brīdim. Arī viss tālākais – izpilde, kontrole, sekas priekšraksta nepildīšanas gadījumā – ir tāpat, kā ja būtu pieņemts notiesājošs spriedums tiesā,” skaidro Stukāns.
Un turpina: “Šobrīd jau vairāk nekā 60% kriminālvajāšanai saņemto lietu tiek pabeigtas prokuratūrā ar priekšrakstu par sodu, tās nesūtot uz tiesu, un tikai aptuveni 40 procentos gadījumu, kuros persona neatzīst vainu vai nepiekrīt prokurora vērtējumam par sodu, lietas nonāk tiesā.
Kas arī ir ļoti būtiski – lai uzreiz nav šoks sabiedrībai vai juristiem, kuri nav izlasījuši likumu nianses, – prokurors priekšrakstu par sodu pieņem tikai tad, kad apsūdzētais ir atzinis vainu un arī novērsis kaitējumu. Tie ir ļoti svarīgi aspekti, priekšnosacījumi, jo katrā lietā ir divas puses – valsts prokurora izskatā un apsūdzētais, aizstāvība. Ja abas puses nonāk līdz kompromisam, kas nodrošina valsts intereses un netiek pārkāpta nevainīguma prezumpcija, netiek pārkāptas aizstāvības realizācijas iespējas, tad
valsts Latvijā prokuroram ir piešķīrusi tiesības pabeigt lietu ar priekšrakstu, kas ir notiesājoša sprieduma, teiksim tā, māsa vai brālis.
Tāpēc uzskatu, ka šodien prokurora izpratnei, pieejai un domāšanai ir jābūt tādai pašai kā tiesnesim.”
Tāpat intervijā ir lasāma šāda ģenerālprokurora Jura Stukāna atziņa:
“Agrāk prokurori ļoti daudz vai gandrīz visas lietas sūtīja uz tiesu. Analizējot tiesu praksi, redzams, ka vairumā gadījumu tiesa piespriež tādu sodu, kādu likums atļauj prokuroram piespriest, un arī apsūdzētā persona prokuratūrā jau ir atzinusi savu vainu. Tad ir jautājums: kāpēc jāiet uz tiesu, ja rezultāts, ko prasa prokurors debatēs, ir tāds, ko viņš pats var panākt, nesūtot lietu uz tiesu? Tāpēc kritērijs ir ļoti vienkāršs – ja prokurors uzskata, ka krimināllietā vainīgā persona nav jāsoda ar brīvības atņemšanu, un ja apsūdzētā persona atzīst vainu, var lemt par priekšraksta piemērošanu.”
Avots: intervija žurnālā “Jurista Vārds”
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Labs pamats korupcijai – kārtot jautājumu tiesā caur advokātu ir dārgi.
Ātrāk, lētāk un drošāk risināt jautājumus ar prokuroru.
Tāda ir Stukāna doma, kuru amatpersona nepateica, bet lika saprast.
Kaut kur un kaut kad tas jau ir bijis. Tikai toreiz tos sauca par komisāriem. Revolucionārās pārliecības un taisnības ieviešanai pietika ar karstu sirdi un mauzeri. Pa pareizu ceļu dodaties biedri Stukān!
Aplausi!
Šodien nav klasisku prokuroru, klasisku tiesnešu, klasisku deputātu, klasiskas valsts, klasisku latviešu, klasisku vīriešu, klasisku sieviešu. Tikai klasiski koloboranti, klasiski propagandoni klasiski auni
BĀC..
UPS!