Satraucoši: Latvijā biedējoši liels bērnu un jauniešu pašnāvību skaits

Baiba Runce, “Atvērtie faili“

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests šogad jau 140 reizes ir devies izsaukumos pie bērniem un jauniešiem, kas mēģinājuši izdarīt pašnāvību. Jaunākajam no viņiem bija tikai 11 gadu.

Kāpēc jaunie cilvēki izšķiras par šādu izmisuma soli? Kur meklēt palīdzību, un ko darīt pieaugušajiem, lai laikus pamanītu, ka vajadzīgs atbalsts?

It kā viss bija – pašnāvību izdarījuša jaunieša tēva stāsts

“Daudzus gadus tos, kas uztaisīja pašnāvības, viņus pat kapsētā neglabāja, bet aiz sētas,” saka Maigurs Cepurītis, kurš rūpīgi seko līdzi pašnāvību statistikai Latvijā.

Tā ir nepielūdzama – pērn no dzīves aizgājuši 288 cilvēki. No viņiem 40 pusaudži un jaunieši. Cepurīšu ģimene ir viena no retajām, kas par šo tematu runā skaļi, un ne tikai: kopā ar sievu, meitu un dēlu izveidojuši mentālās veselības atbalsta organizāciju “Ogle”.

“Es zinu pēc sevis, ka tu zaudē darba spējas un visu. Manā uztverē viens, kas izdara pašnāvību, jauns cilvēks, viņš parauj līdzi vēl četrus, piecus, desmit likteņus,” saka Cepurītis,

Tā notiek, jo pārējiem vienkārši ir grūti tikt tam pāri, un daudzi vecāki nespēj par to runāt, bet Maigurs runā.

“Tas ir apmēram tā, ka marle pielipusi pie rētas, tev viņa jāplēš, sāp, bet tu zini, ka tas ir jādara, apmēram tas pats, bet ir jādara,” viņš skaidro.

Pirms diviem gadiem Maigurs zaudēja 23 gadus veco dēlu Māri. Bēres apmeklēja daudzi viņa vienaudži, kuri dalījās ar ģimeni savās emocijās. Atklājās, ka domas par nāvi bijušas ne vienam vien.

Cepurīšu ģimene atskārta, cik maz uzmanības Latvijā pievērš pašnāvībām. Par spīti tam, ka mums ir trešā sliktākā statistika Eiropā. Tā radās doma par garīgās veselības un mūzikas festivālu “Ogle”, kas noticis jau divas vasaras.

Pievērst līdzcilvēku uzmanību problēmai – tāds ir galvenais mērķis, kuru sasniegt palīdz gan mūziķu priekšnesumi, gan pieredzes stāsti, gan sarunas ar speciālistiem.

“Lai mēs kaut ko varētu darīt un labot, un mēģināt palīdzēt, tad to var darīt tikai runājot…” vienu no diskusijām atklāja Maigura sieva Irēna, kura šobrīd ar pārējo ģimeni dzīvo Norvēģijā.

“Viņam viss bija, viņš no dzimšanas bija tas hiperaktīvais, kā es smējos, no divdesmit bērniem viens iekrīt akā, tātad tas bija viņš. Norvēģijā strādāja, internetā atrada sev Taizemē meiteni, viņš varēja atļauties tur mēnesi aizbraukt padzīvot un nokārtot visus papīrus, viņa atbrauca te pie viņa trīs mēnešus nodzīvoja, it kā viss bija…” stāsta Maigurs.

Maigurs šausta sevi, vai un kāda ir viņa atbildība par to, ka dēlam dzīve kļuva nepanesama.

“Viņiem ar vecāko brāli ir viena gada starpība, un skolotāja pierunāja, lai iet abi reizē. Teica, ka tiks ar viņu galā, ka viņu iemācīs. Es kaut kā baidījos no tā, lai viņš nebūtu zem vidējā klases līmeņa, es viņu tā spiedu. Nu viņš nebija sliktākais mācībās, turējās visiem līdzi, lai gan bija klasē jaunākais. Pēc tam tad viņš ar mani kopā strādāja celtniecībā, tad viņš aizbrauca uz Norvēģiju, viens pats tur pastrādāja, tad atkal te pie manis. Bet nekaitīgā zālīte, par ko visi saka, ka ir nekaitīga… Sākās viss ar zālīti, un aizgāja… jau stiprākas. Nu, lūk, viens piemērs no labas ģimenes,” stāsta Maigurs.

Alkohols, vardarbība un ņirgāšanās skolā – riska faktori

“Alkohols, īpaši riskanti – alkohola lietošana, jo tas ir iemesls, kas domas pārvērš darbos. Negatīvā nozīmē,” saka Rīgas Stradiņa universitātes sabiedrības veselības speciālists Toms Pulmanis, kurš pētījis tieši jauniešu pašnāvības.

“Ja pirms tam cilvēks ir tikai domājis un plānojis, tad alkohols ir tas, kas provocē pašnāvību,” skaidro Pulmanis.

Iemesli, kas izraisa domas par pašnāvību, var būt dažādi – kādam tas ir viens faktors, citam – vairāku mijiedarbība.

“Un tādas precīzas atbildes vai norādes uz to, tieši kuri faktori ir visvairāk atbildīgi par to, ka Latvijā mirstība no pašnāvībām ir augstāka nekā citur, to nevar precīzi pateikt,” atzīst Pulmanis.

Dati liecina, ka lielāks pašnāvību risks ir jauniešiem, kam ir depresija, psihiski uzvedības traucējumi, zema pašcieņa. To var provocēt notikumi ģimenē un skolā, vienaudžu vidē.

Pulmanis uzsver – ja problēma ir ģimenē, svarīgi, lai pusaudzis var saņemt atbalstu skolā. Un otrādi.

“Ja mēs runājam par pusaudžiem, tad man gribētos izcelt visa veida vardarbību un vēl papildus noteikti izcelt ņirgāšanos skolā. Un šī situācija ir ļoti bēdīga, ir steidzami jāmeklē risinājumi, kā to risināt, jo ņirgāšanās skolā ne tikai gan pašnāvības mēģinājuma, gan pašnāvības riskam pakļauj pusaudžus kā tādus, bet tam ir vēl ārkārtīgi ilgstošas konsekvences. Pētījumu dati liecina, ka depresija, augstāks pašnāvības risks ir izplatītāks starp jau pieaugušajiem, par kuriem bērnībā ņirgājās; kur nu vēl visa veida iespējas šobrīd – kiberņirgāšanās un modernie ņirgāšanās veidi,” klāsta Pulmanis.

Kad starptautiskais izglītības pētījums PISA vairākkārt uzrādīja, ka Latvijas skolās milzīga problēma ir mobings, ministrijas sāka domāt par īpašām vadlīnijām, kas skolām palīdzētu tikt ar to galā. Taču Covid-19 pandēmija vadlīniju tapšanu nobremzēja, un šis mācību gads sāksies bez tām.

Norāda uz valsts atbalsta trūkumu

Par nepietiekamu valsts pretimnākšanu runā arī Cepurīši, kas pēc traģēdijas ģimenē apņēmušies pievērst sabiedrības uzmanību pašnāvību tematam.

“Jelgavā nav rindu un pie psihiatra var par velti iet, bet to neviens nezina,” saka Cepurītis.

“Kāpēc nav tādas informācijas, varbūt vēl kaut kur ir? Gribējām, lai veselības ministre ar mums sadarbojas, lai iedod mums to informāciju, lai vienkārši iedod, bija doma uztaisīt tādas brošūras, kur var vērsties, kur lētāk, kur, kas, ko, kā, kur par velti. Nu nolikt tur, kur cilvēki iet, lai viņš var paņemt un zināt, kur vērsties pēc palīdzības. Tad, kad iesākām, domājām, ka smagi būs uztaisīt to festivālu, bet daudz smagāk visa gada garumā censties palīdzēt un bieži vien tā kā pret sienu,” saka Cepurītis.

*Ārsta psihiatra pirmreizējās konsultācijas pacienta iemaksa ir 4,27 eiro, un to var nodrošināt 10 dienu laikā. Pacientu ar psihiatra uzstādītu diagnozi turpmāka ārstēšana ir bez maksas, un atkārtota pieņemšana tiek nodrošināta 5 darba dienu laikā, informēja Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes Veselības aprūpes un veicināšanas nodaļas vadītājs Jānis Vērzemnieks.

“Nav par ko kaunēties: nāciet, tiekamies, izrunājam lietas, iemācāmies atpazīt mentālās veselības problēmu pazīmes,” pagājušogad Cepurīšu ģimeni atbalstīja veselības ministre Ilze Viņķele (“Attīstībai/Par!”), piedaloties ar festivālu saistītajās aktivitātēs.

“Šogad citas lietas laikam svarīgākas,” prāto Maigurs. “Es teiktu tā, vienu smagi slimu bērnu māte pameta tikai tāpēc, ka otram bērnam caureja.”

Cepurīši rīko arī kopā sanākšanas vakarus, lai sniegtu atbalstu citiem palikušajiem. Maigurs atzīst, ka dažreiz rokas nolaižas, bet pateicības vārdi dod spēku turpināt iesākto.

“Bija atbraukusi viena sieviete no Liepājas, viņai arī dēls aizgāja. Viņa atbrauca no Liepājas uz mūsu vakaru un pateica, ka viņai pēdējais autobuss iet tikos projām, bet cilvēks atbrauca, jo viņai sāpe reāla. Sākumā teicām, ja tev jāsteidzas, varbūt tu gribi runāt? Viņa atteica: “Nē, es paklausīšos, es nevaru par to runāt.” Bet tad, kad paklausījās, tad izstāstīja viņa visu to savu stāstu. Viņa aizbrauca, kā teica, ar daudz vieglāku sirdi uz mājām,” stasta Cepurītis.

Pusaudze: Par citu problēmām nav jāsmejas

Pērn oktobrī Veselības ministrija kopā ar Bērnu slimnīcas fondu un Pusaudžu resursu centru gan sāka piedāvāt jaunu valsts apmaksātu pakalpojumu. Depresijas un pašnāvības risku mazināšanas programmā līdz šim uzņemti ap 40 jauniešu. Viena no viņiem – Anete (vārds mainīts).

“Lai viņi zina to, ka viņi nav vienīgie tādi, ka viņi nav vienīgie ar tādām problēmām, ka ir citi, kuri spēj doties pēc tās palīdzības un pieņemt to roku, ko tev dod grūtā momentā,” par programmu saka Anete.

Viņa apmeklē centra šobrīd vienīgo filiāli ārpus Rīgas – Liepājā. Problēmas ģimenē ir iemesls tam, kādēļ Anete savos 15 gados jau tikusies ar vairākiem speciālistiem arī no Sociālā dienesta un pašvaldības policijas. Bijis laiks, kad palīdzību atgrūdusi.

“Šajā vecumā pusaudži ir ļoti ļauni un nesaprot to, ka citiem varbūt ir grūti un par to nav jāsmejas, ka tas nav nekāds noziegums. Par to tiešām, manuprāt, ir ļoti daudz un ļoti skaļi jārunā, lai visi to sadzird un vēršas pēc palīdzības. Jo daudzi pusaudži arī nemeklē nekur to palīdzību, un ir tādā ziņā nepareizā draugu kompānijā, kas pamudina uz dzeršanu, pīpēšanu vai kāda veida narkotikām. Un daudziem pusaudžiem ir tā, ka viņi pamēģina, tajā konkrētajā stāvoklī liekas, ka viss ir kārtībā, ka tās problēmas neeksistē, līdz ar to viņi visu laiku to lieto un viņiem liekas, ka tas viņiem palīdz, bet tā galīgi nav,” saka Anete.

Svarīgi, lai palīdzība būtu bez maksas. Pirmkārt, ne visas ģimenes var atļauties speciālista apmeklējumu, otrkārt, vīpsnāt var ne tikai vienaudži, bet arī vecāki.

“Ļoti daudziem vecākiem arī ir tāds: “Kas tad tev ir? Es neesmu gājusi pusaudžu gadiem cauri? Tev taču tādu (speciālistu) nevajag, kāpēc tev to? Ja es tam tiku cauri, tad tu arī tiksi cauri, bez nekādas palīdzības”. Bet daudzi vecāki nesaprot to, ka ar internetu un visu, kas šobrīd notiek mūsdienās, tas ir daudz savādāk un daudz sarežģītāk, nekā tas ir bijis vecāku laikā, kad nebija visi tie sociālie tīkli, kur cilvēki smējās par to,” skaidro Anete.

“Ir ļoti daudzi ļauni cilvēki, kas var smieties par to, ka tev ir šķībi zobi vai tev nav tik skaista seja, vai tev ir daudz pumpu, vai tev ir liekais svars, un tu neesi tievā modele, ko daudzi internetā redz. Līdz ar to arī daudziem čaļiem tie standarti ir uzgājuši tādi, ka ir jābūt tev bezmaz vai modelei, līdz ar to daudzām meitenēm tas arī ļoti sāp, tāpēc ka viņām liekas, ka mēs neesam perfektas, mēs neesam skaistas, mēs esam ļoti neglītas, neviens mūs negrib, mēs esam vienkārši pilnīgi nevajadzīgas šajā pasaulē,” stāsta jauniete.

Latvijā pat nav apzināts, cik daudziem pusaudžiem ir depresija

Pusaudžu resursu centra programmu virsvadītājs Emīls Ūdris pārliecināts – palīdzība būtu nepieciešama daudz vairāk jauniešu.

Taču Latvijā pat īsti nav apzināts, cik pusaudžiem varētu būt depresijas pazīmes.

“Latvijā mums ir standartizēta aptauja pieaugušajiem, bet bērniem un jauniešiem nav. Arī mana darba tēma bija mēģināt izveidot šādu instrumentu. Tīri statistisku iemeslu dēļ tas tagad nav gatavs, bet mēs turpināsim, tā ir arī daļa no Pusaudžu resursu centra plāniem: izveidot šo instrumentu, lai varētu vismaz to statistiku krāt, būtu iespējams arī speciālistiem, kuri nokļūst saskarē ar jauniešiem, iedot šādu instrumentu.

Jaunieši ātri aizpildītu, viņi saprot, jā, rādītāji ir augsti, varbūt viņiem ir vērts vērsties pie speciālista,” stāsta Ūdris.

Programma paredzēta pusaudžiem vecumā no 11 līdz 18 gadiem ar garastāvokļa traucējumiem, tā ilgst trīs mēnešus. Psihologs norāda, ka dažiem ar to pietiek, bet bieži ar speciālistu palīdzību tiek sastādīts tālākais rīcības plāns. Daudzi jaunieši piesakās paši, diemžēl uz pakalpojumu jau izveidojusies rinda.

“Diemžēl arī tā pieejamība mūsu pakalpojumam, lai kā mēs gribētu, tomēr paliek ierobežota, jo viņiem jāsāk stāvēt rindā. Nav tā, ka viņiem tā grūtība ir, viņi var atnākt un uzreiz saņemt pakalpojumu. Viņiem ir jāstāv rindā.

Tagad tā rinda ir aptuveni 3-4 mēnešu gara,” atklāj Ūdris.

Veselības ministrijā stāstīja, ka meklē papildu naudu, lai rindā stāvošie jaunieši šogad saņemtu palīdzību, un cer uz lielāku finansējumu nākamgad, lai centra reģionālās filiāles varētu atvērt arī Daugavpilī un Valmierā.

Pie speciālistiem rindas

Palīdzību var meklēt arī pie ārsta, bet Bērnu psihiatrijas klīnikā “Gaiļezerā”, kur uzņem jauniešus ar ģimenes ārsta nosūtījumu, lai pirmoreiz tiktu pie psihiatra, rindā jāgaida pusgads.

Tas pat ir progress – agrāk nācās gaidīt vismaz gadu. Psihiatre Anete Masaļska stāsta, ka jaunie pacienti ierodas no visas Latvijas.

“Es drīzāk teiktu, ka mums pašreiz diezgan smagi gadījumi nodaļā nonāk, kas tiešām ir reāli pašnāvības, tādi suicīdi jau tā kā veikti reāli, viņi nāk daudz smagāki, ielaistāki,” stāstīja Masaļska.

“Es domāju, tas arī saistīts tīri ar pakalpojumu pieejamību, kā dēļ mēs arī mēģinām pašreiz veidot prioritizēšanas sistēmu bērnu psihiatrijā, jo ir ļoti grūti milzu rindā atrast tieši to pacientu, kuram tiešām šeit un tagad to palīdzību vajag,” atzīst ārste.

Rindas veidojas, jo trūkst speciālistu, un šai problēmai ilgstoši netika pievērsta uzmanība.

Šobrīd Latvijā ir tikai deviņi sertificēti bērnu psihiatri. Kā blakus darbu to veic vēl 47 speciālisti. Veselības ministrija tagad rosinājusi atvieglot iespēju iegūt bērnu psihiatra specialitāti – līdzšinējo sešu gadu vietā rezidentūra turpmāk ilgs četrus gadus.   

“Ņemot vērā, ka tika veiktas šīs izmaiņas, savā veidā arī pietiekami skaļais notikums “Ainažos”, šo bērnu psihiatra specialitāti padarīja aktuālu, un mēs redzam, ka no 2019. gada mums jau ir uzņemti seši bērnu psihiatrijas rezidenti. Un arī šogad tikko ir noslēgusies rezidentūras uzņemšana, un arī ir šīs sešas vietas, un tādu plānojumu mēs arī turpmākiem diviem gadiem paredzam,” stāsta Veselības ministrijas pārstāve Kristīne Kļaviņa.

Tāpat Veselības ministrija aicina reģionu iedzīvotājus vērsties pie ārpus Rīgas praktizējošiem speciālistiem, lai atslogotu bērnu slimnīcas ārstus.

No 2019. gada pacientiem ar psihiskās veselības un uzvedības traucējumiem vairākās psihiatru praksēs valsts apmaksātus pakalpojumus sniedz multiprofesionālas psihiatru komandas. Plašāku informāciju par tām var iegūt Nacionālā veselības dienesta mājaslapā, psihiskās veselības sadaļā.

Veselības ministrija norāda, ka vispirms jāvēršas pie ģimenes ārsta. Pusaudži var to darīt arī paši, ja sasnieguši 14 gadu vecumu.

Daktere Masaļska norāda, ka ne vienmēr vajag nosūtījumu pie psihiatra, dažos gadījumos var palīdzēt klīniskais psihologs vai vērīgs skolotājs. Tāpēc sabiedrība jāturpina izglītot, un katra preventīva aktivitāte situāciju uzlabo.

“Tas ir jautājums arī skolās, par to mikrovidi, piemēram, par pašu klases audzinātāju kā tādu, vai viņš ir ieinteresēts, audzinot klasi, pamanīt problēmas, jo reizēm jau tam jaunietim sākotnējā etapā pietiek, ka kāds ar viņu parunājas. Nav jau teikts, ka viņam uzreiz vajag ļoti kompetentu palīdzību, bet var jau būt, ka vienkārši ir problēma un tikpat labi tas pats pedagogs redz, ka viņam ir laiks to jaunieti pasaukt uz vienkāršu sarunu un pateikt – “es redzu, ka tev sekmes paliek sliktākas, tu tāds uzvilktāks esi, kā es tev varu palīdzēt?”,”  norāda Masaļska.

Reitingi un vecāku gaidas dzen stresā

Skolu savstarpējā konkurence un apsēstība ar reitingiem, vecāku augstās gaidas no bērniem – Masaļska brīdina, ka lielai daļai jauniešu ir emocionālie traucējumi tāpēc, ka viņi nevar izdarīt vai sasniegt visu, ko no viņiem gaida.

“Protams, ka tie bērni izdeg. Un tad jau, protams, viens ir tās skolas gaidas un otrs ir vecāku gaidas. Standartā ko tad vecāki grib? Lai bērns dejo, dzied, vēl kaut kādas svešvalodas mācās, plus vēl kaut kādu informātiku papildus, jābūt taču tādām vispusīgām zināšanām. Kad tu reizēm paprasi vecākiem, kāds ir tas bērna ikdienas plāns, tad es vienmēr jautāju vecākiem – un kad tas bērns var būt bērns? Kad viņam grafikā ir ieplānots, ka tu drīksti šajā laikā darīt, ko tu gribi?” saka ārste.

“Es atceros, man arī bija uz konsultāciju meitenīte, kur mamma lika viņai labot [vērtējumu] 8, jo tas taču nav labi, vajag 9 un 10. Un tai meitenei sākās nenormālākie emocionālie traucējumi, un tā meitenīte mācījās to, ka viņa drīkst kaut ko atstāt neizdarītu un tev nav jājūtas vainīgai, ka tevi kārs tagad pie zvana par to,” stāsta ārste.

Katru gadu Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas uzticības tālruņa (1161111) konsultanti saņem vairākus tūkstošus zvanu par grūtībām, ar kurām ikdienā saskaras bērni un pusaudži.

Šā gada pirmajā pusē bijuši 48 zvani par pašnāvības domām. No nākamā gada janvāra inspekcija piedāvās bezmaksas psihoterapijas pakalpojumus: gan ģimenes psihoterapijas konsultācijas, gan grupu psihoterapijas sesijas. Pieteikšanās pakalpojuma saņemšanai sāksies rudenī.

Skolām taps vadlīnijas mobinga mazināšanai

Pirms četriem gadiem Slimību profilakses un kontroles centrs izveidoja mācību filmu “Katrīna”, pedagogi aicināti to izmantot kā palīgu darbā ar skolēniem ņirgāšanās problēmas mazināšanai.

“Par psihisko veselību un īpaši par prevenciju runājot, tā nav tikai Veselības ministrijas atbildība, tā ir arī Izglītības ministrijas un Labklājības ministrijas atbildība, un katra ministrija arī kaut ko nedaudz dara šajā laukā,” saka veselības ministres padomniece Marta Krivade, un taisnība viņai ir – publiskajā telpā itin bieži var dzirdēt par kādu jaunu projektu.

Piemēram, šogad Siguldas novada izglītības iestādēs īstenos garīgās veselības veicināšanas programmu. Arī Veselības ministrija gatavo vairākus projektus: brīvprātīgus bezmaksas kursus jauniešiem visā Latvijā, psihiskās veselības programmu 7.-9. un 10.-12. klašu skolēniem, digitālus kursus pedagogiem par to, kā strādāt klasēs.

Tomēr viss ir atkarīgs no pašu skolu un jauniešu atsaucības. Jautājums, vai tomēr nevajadzētu vienotu programmu visā valstī? Tā, lai sadzird visi, nevis tika ieinteresētie.

“Es tagad negribu minēt konkrētas iespējas, tas ir jāizpēta, bet, manuprāt, tas ir jāsaista kopā ar pašvaldības vai nu skolas akreditācijas jautājumiem arī. Respektīvi, vai skolā ir mobinga programma vai tās nav, ja ir mobinga programma, tad, piemēram, tai ir iespēja nopelnīt papildu bonusa punktu,” pieļauj Krivade.

Veselības ministrija sola rudenī atsākt darbu arī pie vadlīnijām, kā skolās mazināt mobingu.

Traģēdija skolā

“Vakar saņemta ziņa, ka viens jauns cilvēks ir pieņēmis lēmumu vairs nebūt mūsu ģimnāzijas lokā, [nebūt] starp mums un šajā dzīvē. Dziļa līdzjūtība ģimenei un tuviniekiem! Šis fakts ir dziļi skumjš, nevienam citam pa spēkam tā līdz patiesai būtībai un pamatam neizskaidrojams,” šādu vēstuli no psiholoģes Zanes Gulbes pagājušajā ziemā saņēma Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas septīto – divpadsmito klašu skolēni, vecāki un skolas personāls.

Parasti skolas par traģēdiju publiski nerunā, taču direktors Andris Priekulis piekrita pastāstīt, kā viņi krīzē rīkojās.

Direktors augstu vērtē skolas psiholoģes Zanes Gulbes darbu, viņa ir arī Rīgas domes Izglītības atbalsta nodaļas krīzes intervences psiholoģe un strādā komandā, kas parasti dodas uz skolām, ja noticis suicīds vai tā mēģinājums.

Vēstulē psiholoģe aicināja visus, kuri vēlas parunāt, vērsties pie viņas vai jebkura cita ģimnāzijas cilvēka, arī pievienoja vairāku atbalsta iestāžu kontaktus. Taču vispirms bija tikšanās ar aizgājušā klasesbiedriem.

“Ar pašu klasi notika saruna, es konkrēti un klases audzinātāja runājām ar klasi, par pārdomām, par emocijām, respektīvi, lai aicinātu šos jauniešus izventilēt savas emocijas, un tālāk tad lemtu, kāds viņiem atbalsts papildus vēl ir nepieciešams,” stāsta Gulbe.

Runāja ar paralēlo klašu audzinātājiem, aicinot vērot atmosfēru klasē. Ja rodas vajadzība sarunas turpināt, psiholoģes kabineta durvis būs atvērtas.  

“Nav nekur tāda svaru kausa, cik daudz ir jārunā un cik plaši ir jārunā, bija arī šeit viedoklis no dažiem izglītojamiem, kāpēc ir tik maz informācijas, kāpēc par to netiek runāts, bet tas nebija visu viedoklis, un tad, protams, es tālāk runāju ar pārējo atbalsta personālu, ar administrāciju, ar direktoru, vai mēs atkal aktualizējam, vai mēs turpinām runāt ar konkrētiem indivīdiem. Tad mēs arī pieņēmām lēmumu, ka es runāju tikai ar tiem skolēniem, kuriem tas ir aktuāli. Kuri neizrāda to iniciatīvu, ka viņiem ir nepieciešams runāt par šo vai līdzīgiem gadījumiem, tad arī šie cilvēki netika tramdīti,” skaidro Gulbe.

Gan psiholoģe, gan direktors stāsta, ka jaunietim bijušas emocionālās veselības problēmas, par kurām skolā zinājuši. Centušies viņu atbalstīt, taču uz savu žetonu vakaru viņš vairs neatnāca.

Vecāki sarunai ar Latvijas Radio nebija gatavi. Zane Gulbe stāsta, ka izglītības iestādēs Rīgā ir noteikta kārtība, kā skolas rīkojas šādos gadījumos. Administrācija sasauc atbalsta personālu, noskaidro situācijā iesaistītos, pārrunā rīcības plānu un lemj par to, vai iesaistīt pašvaldības krīzes intervences komandu.

“Ja skola tiek pati galā, tad tiek pati galā, ja ne, tad piesaista krīzes komandu un tiek galā; ja nu ir tā, ka ir nepieciešami vēl papildu resursi, tad, protams, ka iesaista vēl arī papildu resursus, tātad krīžu un atbalsta centrus,” stāsta Gulbe.

Trūkst sistēmas profilakses rīcībai un darbībai pašnāvības gadījumos

Krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” psihoterapeite Tatjana Goluba uzskata, ka Latvijā kopumā tomēr nav pietiekami nostiprināta sistēma, kas palīdzētu darboties profilaktiski un pašnāvību gadījumos.

Lietuvā pašnāvību rādītāji ir vēl augstāki nekā pie mums, tāpēc kaimiņos jau pirms vairākiem gadiem radīta īpaša programma skolām.

“Katra skola varētu veidot savu programmu, jo katrā skolā varētu būt kaut kādi atšķirīgi faktori un vide, bet ņemt par pamatu var šo programmu. Galvenais tajā ir, ka notiek izglītojošais darbs ar skolotājiem, pedagogiem, skolēniem un vecākiem par to, kā atpazīt pašnāvības riskus, ko darīt, ja jūs redzat, ka cilvēkam ir slikti, un varbūt kā risināt vispār sarežģītas dzīves situācijas, jo nereti skolēniem trūkst tādas prasmes,” stāsta Goluba.  

Tāpat jābūt plānam, ko darīt, ja tomēr nelaime notiek. Lietuvieši iesaka katrā mācību iestādē izveidot krīzes komandu, kurā ir administrācija, kāds no pedagogiem, vecākiem, pat vecāko klašu skolēniem, kuri var satikties un kopīgi lemt par tālāko.

Goluba atzīst, ka skolas ne vienmēr zina, kā rīkoties, un mēdz izvairīties no sarežģītām situācijām. Par suicīdu nevajag runāt detalizēti un ar jebkuru, bet ir svarīgi nodrošināt, ka tiem, kas vēlas, ir iespēja izrunāties par notikušo.

“Jautājums ir, nevis runāt vai nerunāt, bet kā runāt un ar ko runāt. Diemžēl sabiedrībā pastāv vairāki stereotipi par pašnāvībām, un viens no tiem ir saistīts ar to [pieņēmumu] – ja es runāšu par to tēmu, tad tas var provocēt tālāk pašnāvību. Tas ir mīts, un jāsaprot, ka, jo vairāk mēs par to runāsim, jo vairāk ir iespējams, ka mēs palīdzēsim cilvēkiem apzināties savas sāpes un konstruktīvāk tikt ar tām galā. Manuprāt, ja skola noklusē šo lietu, tad daudzi jūtas nobijušies un pamesti, tāpēc svarīgi izrādīt rūpes, paust līdzpārdzīvojumu notikušajā,” uzsver Goluba.

Arī apkārtējiem var būt liela loma problēmas pamanīšanā. Psihoterapeite uzskata, ka būtu vērtīgi ar klasēm pēc kāda laika runāt atkārtoti, lai zināšanas nostiprinās.

“Sāksim ar to jautājumu, kā atpazīt, jo tas nav nemaz tik vienkārši, tāpēc ka pusaudži nereti slēpj no pieaugušajiem šīs lietas, un viņi uzticas vairāk vienaudžiem, tāpēc pat tādā gādīgā, uzmanīgā ģimenē reizēm var nepamanīt kaut kādas lietas savlaicīgi, bet mēs aicinām skatīties ļoti uzmanīgi un vērot, piemēram, vai cilvēkam ir domas par pašnāvību, varbūt viņš ir dalījies ar to, ka viņš jūtas lieks, jūtas nesaprasts, vai jūtas kā nasta, varbūt viņš runā par emocionālu diskomfortu,” saka Goluba.

Viņa vēlētos, lai Latvijā būtu vairāk iespēju, kur ātri un bez maksas saņemt palīdzību. Un atgādina, ka krīzes centrā “Skalbes” psihologa vai psihoterapeita konsultācija iespējama arī telefoniski (29551700) un visu diennakti darbojas krīzes tālrunis (67222922 un 27722292).

Kā jau būsit ievērojuši, portālā Puaro.lv ir sadaļa “WHO IS WHO”, kur esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!