Ivars Zariņš
Nu jau laikam nevienam nav palicis nepamanīts gāzes un elektroenerģijas cenas straujais pieaugums. Lavīna tikai sāk velties, tāpēc būtu vērts labāk saprast tās rašanās iemeslus, lai netaptu nolemti aizvien dziļāk tajā tikt ierauti. Zīmīgi, ka notiekošais tiek komentēts ļoti atturīgi – aprobežojoties ar vainas novelšanu uz globālajiem faktoriem. Tas tik tiešām tā arī ir. Taču tā ir tikai aisberga redzamā daļa notiekošajam, kas tiek plaši eksponēta, bet būtu vērts ielūkoties, uz kā tas viss “turas”. Tas tiek noklusēts.
Aisberga neredzamā daļa
Eiropa ir ilgi un dikti pūlējusies un nogājusi garu un sarežģītu ceļu, lai īstenotu enerģētikas tirgu liberalizāciju, izveidotu iecerētos tirgus modeļus gāzes un elektroenerģijas tirgiem. Pamatideja – pēc iespējas veicināt konkurenci, kur vien tas iespējams, veidojot tādu regulējumu, lai noņemtu visus iespējamos traucējumus konkurencei un radītu iniciatīvas investīcijām, kas vērstas uz jaunu spēlētāju ienākšanu tirgū, un lai tādējādi, liekot piegādātājiem konkurēt, nodrošinātu Eiropas patērētajam pēc iespējas izdevīgāku energoresursu piedāvājumu.
Paralēli Eiropa ir uzsākusi un turpina aizvien ambiciozāku “zaļās enerģētikas” kursu, lai pēc iespējas aizstātu konvencionālos (fosilos) enerģijas avotus, to vietā izmantojot atjaunīgos resursus. Stratēģiskais mērķis – kļūt enerģētiski neatkarīgiem – ir visnotaļ cēls un atbalstāms, tikai svarīgi ir īstenot to adekvāti, citādi mums sanāk kā tajā teicienā par ceļu, kurš bruģēts ar labiem nodomiem…
Visvairāk cerību tiek likts uz vēja enerģiju, kuras izmantošanai pašlaik Eiropas rīcībā ir viskonkurētspējīgākās atjaunīgo energoresursu izmantošanas tehnoloģijas, kas ar zināmiem nosacījumiem jau var veiksmīgi darboties tirgū bez tieša finansiāla atbalsta. Tāpēc vēja izmantošana ir ieguvusi plašu attīstību Eiropas tirgū. Un šim aspektam arī ir sava loma notiekošajā.
Lai gan visi šie Eiropas centieni ir bijuši vērsti uz to, lai panāktu Eiropas patērētājam pēc iespējas labākus nosacījumus, pašlaik no tiem ir sanācis kūlenis. Kāpēc? Un cik tas ir fundamentāls?
Velns, kuram detaļās nemaz nebija jāslēpjas
Lai arī cik ļoti vēlētos piesaukt citus vainīgos notiekošajā cenu lēcienā (mēs jau zinām, kurus…), tas tomēr lielā mērā ir arī Eiropas enerģētikas politikas veidotāju un īstenotāju rīcības dēļ – pārāk vieglprātīgā paļaušanās uz neredzamo tirgus roku, kas pati visu nodrošinās Eiropai vislabākajā iespējamā veidā. Un, protams, – Eiropas egocentrisms, veidojot enerģētikas politiku, kam esošajos globālajos apstākļos nav vairs gandrīz nekāda racionāla pamata. Bet bizness, jo sevišķi enerģētikā, savos lēmumos tomēr ir racionāls.
Un nu mēs saņemam likumsakarīgu rezultātu, kuru nebija grūti paredzēt.
Jo vairāk ir liberalizēts tirgus, jo vairāk tas reaģē uz pieprasījuma/ piedāvājuma svārstībām. Maksimāli cenšoties liberalizēt Eiropas enerģētikas tirgu, Eiropas tirgus veidotāji bija iecerējuši to izmantot kā instrumentu, kas nodrošinās aizvien jaunu, pieaugošu un diversificētu piedāvājumu klāstu, kurš rezultātā radīs spiedienu cenas pazemināt.
Lai šīs piedāvājuma/pieprasījuma svārstības pēc iespējas ātrāk varētu tikt izmantotas, izvēloties izdevīgāko piedāvājumu tirgū, Eiropa centās pēc iespējas gāzes cenu atsaistīt no ilgtermiņa kontraktos iestrādātā principa (piesaiste cita enerģijas nesēja cenai (naftai) un tās korekcija – parasti reizi pusgadā) un piesaistīt to tekošajai sašķidrinātās gāzes biržas cenai (LNG “spot price”).
Arī attiecībā uz gāzes piegādēm – samazināt ilgtermiņa piegāžu īpatsvaru tirgū, aizstājot tās ar izsolēm, kuras tiek rīkotas atbilstoši aktuālajam pieprasījumam, nevis ilgtermiņa līgumam.
Šādā tirgū rodas papildu biznesa iespējas – pelnīt, spekulējot tirgū –, kas savukārt rada lielāku turbulenci cenu svārstībām tirgū (volatilitāti) un var pat apdraudēt gāzes piegāžu drošumu – radot “nepareizus” signālus tirgus dalībniekiem.
Šādu pasākumu rezultātā gāzes cena neizbēgami tika padarīta ne tikai daudz svārstīgāka, bet arī neparedzamāka (kamēr šīs svārstības nodrošina ieguvumu Eiropas patērētājam, neviens pret to neiebilst), jo sašķidrinātās gāzes (LNG) tirgus ir globāls un šī produkta cenu svārstības lielā mērā ir atkarīgas ne tikai no notiekošā Eiropas gāzes tirgū. Šis ir svarīgs aspekts, ko Eiropas enerģētikas tirgus arhitekti nav spējuši adekvāti novērtēt, lai izveidotu ilgtspējīgu, Eiropas patērētāju interesēm atbilstošu gāzes tirgus modeli (pieņemot, ka tirgus vienmēr būs pārsātināts ar piedāvājumu).
“Negaidīti straujo” cenu faktoru fundamentālie aspekti
Vairākas pasaules valstis, īstenojot no Eiropas atšķirīgu ekonomiskās izaugsmes stratēģiju, ir panākušas daudz straujāku un ilgtspējīgu ekonomikas attīstību, turklāt uzsākot īstenot arī apjomīgas reformas enerģētikā attiecībā uz izmantojamiem energoresursiem (piemēram, Ķīna – attiecībā uz oglēm), – tas viss nesaraujami ir saistīts ar lielāku energoresursu patēriņu, jo sevišķi – gāzes.
Gāzes piegādātājiem tas nodrošina stabilu, augošu un maksātspējīgu energoresursu pieprasījumu ārpus Eiropas – it kā liberalizētā, bet tajā pašā laikā arī ļoti regulētā Eiropas gāzes tirgus. Un tieši šis pieprasījums, nevis Eiropas tirgus, diktē sašķidrinātās gāzes cenas tendences, ar kurām nu mums ir jārēķinās. Āzijas valstu ekonomikām atgūstoties no Covid-19 krīzes, tas rada vēl papildu energoresursu pieprasījumu un spiedienu uz sašķidrinātās gāzes cenām.
Ņemot vērā Eiropas gāzes tirgus salīdzinoši sarežģīto regulējumu, precinieki uz Eiropas gāzes tirgu garā rindā nestājas. Vēl jo vairāk – redzot, kā Eiropa ir izrīkojusies ar tiem, kuri ir veikuši būtiskas investīcijas Eiropas gāzes tirgū, tie labprātāk veido investīciju risinājumus tirgiem, kuros spēles noteikumi ir skaidri un vienkārši, vēl jo vairāk tāpēc, ka Eiropa ir skaidri deklarējusi savu apņēmību atbrīvoties no dabasgāzes skavām, aizstājot šo energoresursu ar atjaunīgajiem energoresursiem.
Tas nebūt nav aplams mērķis, taču diez vai to pašu var teikt par veidu, kādā to mēģina īstenot.
Ir acīmredzami, ka šeit politikas veidotājiem atkal ir pietrūcis spējas (vai motivācijas?) iecerēto energoresursu transformāciju novērtēt sistēmiski adekvāti un izstrādāt tai atbilstošu tirgus modeli.
Tikai viens no aspektiem – vienkārši aizstājot ģenerējošās jaudas, kuras izmanto fosilos (dabasgāze) resursus, ar ģenerējošām jaudām, kuras izmanto atjaunīgos energoresursus (piemēram, vējš, saule), rodas sistēmiskas problēmas (kuras ir jārisina) – jo dabasgāzes staciju ražošanas jaudas ir iespējams regulēt atbilstoši tirgus pieprasījumam, bet vējam un saulei tās ir atkarīgas no laika apstākļiem, kuri neseko tirgus pieprasījumam un nepakļaujas ilgtermiņa prognozēšanai. Tas savukārt rada problēmas ar sistēmas drošumu un papildu izmaksas, lai to nodrošinātu.
Ir acīmredzami, ka energosistēmas drošums, kuram vienmēr ir jābūt prioritātei enerģētikas stratēģijā, ir ticis pakļauts politiskajam oportūnismam.
Eiropas zaļā kursa “ezīša kažociņš”
Protams, veidojot savu ģenerējošo jaudu portfeli, energosistēmas ņem vērā ģenerējošo jaudu specifiku un veido risinājumus, lai saglabātu sistēmas drošumu (stabilitāti), – tiek turētas jaudas rezervei, balansēšanai, veidota atbilstoša tīkla infrastruktūra u. c.
To visu, protams, apmaksā patērētājs – tas gan parasti neparādās elektroenerģijas cenā, kura tiek iepirkta no konkrētā enerģijas ražotāja (piemēram, vēju parka), šīs izmaksas parasti tiek iekļautas tīkla tarifā un patērētājam netiek atsevišķi atšifrētas. Tas dod iespēju daudziem manipulēt ar sabiedrības sapratni par patiesajām “zaļās enerģijas” izmaksām, norādot sabiedrībai tikai uz daļu no tām – tikai uz “zaļās enerģijas” ražošanas izmaksām, nevis visām izmaksām, kuras būs jānosedz patērētājam.
Tas izskaidro nereti pieredzēto paradoksu, ka “zaļās enerģētikas” projekti, kuri sola ražot lētu enerģiju (tātad tiem būtu jābūt konkurētspējīgiem tirgū, vai ne?) un tiešu atbalstu ražošanai nepieprasa (kā, piemēram, OIK), tomēr netiek īstenoti, bet to iniciatori sūkstās par “nepareizu” valsts attieksmi (lasi – nepietiekamu atbalstu no valsts puses).
Sistēmas drošuma pasākumi tiek veidoti, vadoties pēc dažādiem scenārijiem, – jo ticamāks ir scenārijs, jo izmaksu efektīvāks ir tam paredzētais risinājums. Un otrādi. Neparedzētie scenāriji lietotājam izmaksā visvairāk.
Šāds neparasts scenārijs Eiropai iestājās šogad – bargā, ieilgusī ziema, kurai sekoja neparasts karstums, un brīdī, kad Eiropai svelmes veldzēšanai bija nepieciešamas papildu jaudas, “pazuda” daļa jau esošo uzstādīto jaudu – vēja parku izstrāde strauji nokritās bezvēja dēļ.
Ņemot vērā hidrometeoroloģiskos apstākļus Eiropā (kas savukārt ietekmē HES izstrādi), vienīgās ģenerējošās jaudas, kas spēja elastīgi reaģēt uz šādām izmaiņām un aizpildīt radušos caurumu, izrādījās gāzes (arī ogļu) stacijas.
Rezultātā strauji pieauga elektroenerģijas tirgus cena, jo atbilstoši elektroenerģijas tirgus noteiktajam principam tirgus cenu nosaka pēc noslēdzošā piedāvājuma – no visu to piedāvājumu klāsta, kuri nepieciešami (ņemot pēc kārtas, sākot no vislētākā piedāvājuma), lai kopumā nodrošinātu paredzēto tirgus pieprasījumu konkrētajai dienai, – šo noslēdzošo piedāvājumu veidoja rezervē turētās gāzes elektrostaciju jaudas. Un tas viss brīdī, kad gāzes cenas biržā globālā pieprasījuma dēļ jau tā bija augstas un kad Eiropai jāiepērk gāze, lai gatavotos ziemas sezonai.
Pateicoties izveidotajam gāzes tirgus modelim, kas ir ērts spekulācijām gāzes tirgū, bet rada zināmus piegāžu drošuma riskus, šādā situācijā augstās gāzes cenas bija tirgu atturošs faktors, lai sāktu veidot nepieciešamos gāzes uzkrājumus. Līdz ar to neredzamā tirgus roka nostrādāja ne tā, kā iecerēts, un Eiropas gāzes krātuves nav pietiekami piepildītas (iztrūkums tiek lēsts 20 miljardu kubikmetru apmērā). Tas ziemas sezonā Eiropas patērētājiem var nozīmēt ne tikai turpmāku gāzes cenas pieaugumu…
Latvijas aisberga noslēptā daļa
Virspusējam lietu zinātājam varētu šķist, ka Latvijas tirgū šāda situācija (kad var pietrūkt gāzes) nedraud, jo Inčukalna krātuves (IPGK) piepildījums šogad ir pat lielāks nekā parasti.
Taču, pateicoties EM izstrādātajam tirgus modelim, kurš paredz IPGK darboties tikai kā tirgus elementam (neparedzot tam īstenot arī sistēmas drošuma funkcijas, vien aprobežojoties ar prasību turēt nenozīmīgas rezerves aizsargātajiem lietotājiem – neilgai ārkārtas situācijai), var veidoties situācija, ka tirgotāji, lai izvairītos no iespējamiem zaudējumiem sagaidāmā cenas krituma apkures sezonas beigās dēļ, var steigt atbrīvoties no saviem dārgajiem uzkrājumiem (IPGK gāze ir realizējama ne tikai Baltijas, bet nu jau arī Somijas tirgū), radot situāciju, ka no IPGK nebūs iespējams nodrošināt gāzes padevi nepieciešamajā apjomā Latvijas patērētājiem apkures sezonas beigās, jo sevišķi, ja tā atkal ieilgs.
Reiz jau, 2017. gadā, lai novērstu šādu uz spekulācijām vērsta tirgus modeļa iespējamos riskus, IPGK operators “Conexus” uzņēmās veikt nepieciešamo gāzes iepirkumu, nepaļaujoties uz EM noteikto aklo uzticēšanos neredzamajai tirgus rokai. Neskatoties uz to, ka šāda “Conexus” rīcība bija loģiska un pamatota no sistēmas drošuma aspekta, IPGK operators joprojām ir spiests tiesāties, lai varētu atgūt šajā iepirkumā iztērētos 3 miljonus eiro. Laikam lieki minēt, kā turpmāk tas rīkosies šādās situācijās…
Vēl pāris pikantu detaļu
Plus vēl savu papildu iespaidu uz enerģijas cenu rada ES izveidotā CO2 emisiju tirdzniecības sistēma, kas nosaka, cik liels maksājums ir jāveic ražotājam par katru emitēto tonnu ogļskābās gāzes (CO2). Arī tā ir uz tirgus pieprasījuma orientēta, lai tādējādi slāpētu CO2 emitējošo tehnoloģiju izmantošanu, – pieaugot pieprasījumam pēc gāzes, pieaug arī tās cena – kopš gada sākuma CO2 emisijas kvotas cena ir pieaugusi gandrīz dubultīgi – no apmēram 30 līdz 60 eiro/t.
Tad vēl, lai Eiropas tirgū sanāktu “perfect storm”, klāt tam visam tiek sagādāta visiem zināmā epopeja ar “Nord Stream 2” (kuru daudziem tā patīk pasniegt melnbaltās krāsās, kas patiesībā ir tālu no īstenības), kas nu ir ieguvusi tādu pavērsienu, kādu grūti bija iedomāties. Proti, tagad “Gazprom” ir tas, kurš nesteidzas ar šī projekta realizāciju un izgaršo visas tam dotās ES 3. energopaketes radītās iespējas, kuras savulaik tika veidotas un izmantotas, lai vērstos pret to, bet Eiropa ir cerībās uz ātrāku šī gāzesvada darbības uzsākšanu.
“Gazprom” to dara visnotaļ prasmīgi un rafinēti – pildot savas uzņemtās saistības (ilgtermiņa līgumus), bet nesteidzot uzņemties jaunas saistības (dalību izsolēs uz brīvajām gāzes piegādes jaudām), tādējādi nav pamata tam pārmest, ka tas nepildītu ES izstrādātos spēles noteikumus, un piemērot tam kādas sankcijas par to.
Saskaņā ar pašas ES izstrādāto tirgus modeli gāzes piegādātāji ir brīvi savā izvēlē, kā reaģēt uz radušos tirgus deficītu (noslēgto līgumu ietvaros). Aprēķins, ka šādā situācijā noteikti uzradīsies piegādātāji, kuri metīsies šo caurumu aizpildīt, nav piepildījies, jo Eiropas patērētājs nevēlas pārmaksāt Āzijas gāzes tirgus cenu, lai sašķidrinātās gāzes kuģi mainītu savu kursu uz Eiropas ostām, bet esošie piegādātāji izmanto šo radušos iespēju, lai gūtu sev labumu no tās, – kā jau tas paredzēts šajā spekulatīvajā gāzes tirgus modelī.
Rezultātā cena Eiropas sašķidrinātās gāzes tirgus plačos pašlaik jau pārsniedz 70 eiro/Mwh, tas ir, tuvojas 1000 USD/1000 m³…
Rekviēma vietā
Ir skaidrs, ka Eiropas izstrādātais tirgus modelis šoreiz ir nostrādājis ne tā, kā tas tika iecerēts. Eiropas interesēs būtu nevis meklēt ārējos iemeslus, lai to attaisnotu, bet gan veikt notikušā sistēmisku analīzi un atbilstošas korekcijas modelī, lai analoģiskās situācijās tas turpmāk strādātu Eiropas patērētāju, nevis manipulatoru interesēs.
Ņemot vērā, ka atjaunīgo energoresursu izmantošana turpinās pieaugt, klimata pārmaiņu stabilizēšanās netiek paredzēta, bet ilgi gaidītais tehnoloģiskais izrāviens enerģijas uzkrāšanas tehnoloģijās nenotiek un nav arī precīzi prognozējams – paveikt šo mājas darbu Eiropai būtu jo īpaši aktuāli. Ja vien tā kā apvainojusies vecmeita nav nolēmusi visu vainu novelt uz “Gazprom”, bet turpina cerēt uz tā labvēlīgo piedāvājumu.
Ja Eiropa vilcināsies izdarīt savus mājas darbus, ne tikai tās skaisti iecerētais mērķis par CO2 neitrālo ekonomiku var palikt nesasniegts, bet tā vēl var nokļūt aizvien ciešākā citu valstu pavadā, kā savulaik Eiropa to izdarīja ar tām pašām Āzijas valstīm.
Vēlreiz OIK, tikai vēl kvadrātā?
Neatkarīgi no tā, kā savus mājas darbus paveiks Eiropa, tas neatbrīvo Latviju no savu mājasdarbu veikšanas.
Proti, lai skaistais sapnis ar “zaļo kursu” Latvijai nepārvērstos briesmīgā murgā, būtu jāpāriet no pasaku stāstīšanas pie konkrētiem rīcības plāniem, kas pamatoti ar reālos faktos balstītiem aprēķiniem. Citādi OIK afēras ekonomiskais iespaids uz Latvijas tautsaimniecību un sabiedrību būs tikai maigi ziediņi, salīdzinot ar tām ekonomiskajām sekām, kuras sagaida mūs pie tikpat atbildīgas un kompetentas “zaļā kursa” realizācijas, kā tas tika darīts ar līdzšinējo atbalstu “zaļajai enerģijai”. Jo sevišķi zinot, ka šī jaunā “zaļā kursa” īstenošana tiek veidota to pašu personāžu vadībā, kas savulaik ielika pamatus OIK afērai.
Medijos paustās bažas par sagaidāmajām izmaiņām autotransporta tirgū un Latvijas negatavību pārvarēt tās ir tikai pirmie, pavisam mazie trauksmes zvani. Tas velsies pāri visām Latvijas nozarēm, un gandrīz nevienai no tām nav skaidrs, kā sasniegt tos mērķus, kurus tik kāri Latvijai ir uzņēmušies tie paši, kas stāvēja pie OIK afēras šūpuļa.
Ne velti nupat notikušajā Latvijas Bankas konferencē “Ilgtspējīga ekonomika pārmaiņu laikos” tā arī neviens no paneļdiskusijas dalībniekiem nespēja atbildēt uz Latvijas Bankas pārstāvja konkrēti uzdoto jautājumu – kā tad Latvija spēs radīt tirgū pieprasītas “zaļās tehnoloģijas”, sekmīgi konkurējot ar tām valstīm, kuras pie šo tehnoloģiju attīstīšanas ir jau strādājušas daudzus gadus (gatavojušās šim “zaļajam kursam”) un kuras pētniecībai un attīstībai velta daudzkārt lielāku sava finansējuma īpatsvaru pat par to, ko Latvija vēl tikai plāno piešķirt savai attīstībai, un tas viss uz badā ilgstoši mērdētās zinātnes un neizveidotās inovāciju sistēmas bāzes?
Jā, arī Latvijai ir savas iestrādes, ar kurām tā var veiksmīgi konkurēt. Taču tā ir tikai niecīga daļa no mūsu ekonomikas, bet “zaļā kursa” transformācijai būs pakļauta visa mūsu tautsaimniecība un gandrīz visas mūsu dzīves jomas.
Atkal būsim tie, kas šajā “zaļā kursa” ballītē spēs piedalīsies tikai citu izrakstīto rēķinu apmaksāšanā? Nu tad sāciet jau trenēties to darīt ar šīs ziemas rēķinu apmaksāšanu – zinot šīs varas rīcībspēju un bezatbildību, tā ir tikai iesildīšanās…
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Avots: Pietiek.com