Vai bērni melo? Pārdomas par LTV raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” apskatīto seksuālās vardarbības tēmu

NILS SAKSS KONSTANTINOVS

Liekas, neviens nešaubās, ka bērni mēdz izdomāt lietas. Fantazēt, piedomāt klāt vai gluži vienkārši – melot. Ne vienmēr tas ir slikti domāts, bieži tā ir vienkārši vecumposma iezīme. Taču ir viena situācija, kad sabiedrība pilnībā tiecas uzticēties bērna stāstītajam – un tas ir brīžos, kad bērns ziņo par varmācību pret sevi. Īpaši, seksuālu vardarbību no pieaugušo puses.

Raidījums “Aizliegtais paņēmiens” ir uzjundījis diskusijas par šo tematu. Beidzot tiek uzdots pamatots jautājums – cik kvalitatīvi izmeklē gadījumus, kad pieaugušie tiek apsūdzēti seksuālā vardarbībā pret bērniem un pusaudžiem? Un šis jautājums ir pašreiz ir ļoti vietā – lūk, kāpēc: jo nav smagāka nozieguma, kā vardarbība, īpaši – seksuāla vardarbība pret bērnu. Tā bieži atstāj traumatiskas, briesmīgas sekas psihē un sagrauj veselas ģimenes. Katrs no šiem pāridarītājiem ir pelnījis smagāko iespējamo sodu. BET – nav arī smagākas, briesmīgākas pieredzes, kā tikt nepatiesi apsūdzētam šādā noziegumā. Un nekas nevarētu sagraut psihi vairāk vai iznīcināt ģimenes pilnīgāk kā došanās uz cietumu par seksuālu noziegumu pret bērnu, kas realitātē nekad nav ticis izdarīts. Diemžēl, šīs abas ir patiesības.

Mums ir jādara viss iespējamais, lai atklātu paveiktos noziegumus, tostarp mudinot bērnus un pusaudžus runāt par pāridarījumiem. Vienlaikus, mums jāpārliecinās, ka netiek sagrautas nevainīgu cilvēku dzīves. Manuprāt, šobrīd mēs nedarām pietiekoši nevienā no šīm abām sfērām. Turklāt, abās no tām neproporcionāli cieš tieši zēni un vīrieši. Vai liels vairums seksuālās vardarbības gadījumu netiek ziņoti vai novērsti. Jā. Un it īpaši tie, kas veikti pret zēniem. No pētījumiem ir labi zināms, ka zēni un meitenes seksuālā vardarbībā cieš aptuveni līdzīgi. Taču ziņo daudz retāk (pagājušā gadā vispār nebija konstatēts neviens zēns, pret kuru būtu veikta izvarošana, bet cita veida seksuālā izmantošana – 91 meitene, bet tikai 14 zēni. Tas nozīmē, ka ir milzīgs skaits zēnu, pret kuriem veiktie seksuālie noziegumi nekad nekur neparādās un netiek ziņoti.

Mana versija, kas balstās arī personiskajā terapeita pieredzē, ir par dzimuma lomu. Sistēmā un bērnu psiholoģijā pārsvarā strādā sievietes, bet zēnam, īpaši pusaugu puisim, atklāt šādu nodarījumu sievietei (vēl jo vairāk, ja to veikusi cita sieviete) ir daudz grūtāk. Tāpat kā seksuāli izmantotai meitenei būtu grūtāk sarunāties slēgtā telpā divatā ar nepazīstamu vīrieti. Un otra puse – vai bērns vispār varētu melot par ko tādu, kā seksuāla vardarbība? Vai pusaudze varētu nepatiesi apsūdzēt kādu pieaugušo, ja patiesībā nekas nebūtu noticis? Atbilde arī šeit ir absolūti jā – un tas notiek relatīvi bieži (pašsaprotamu iemeslu dēļ, nebūs minēts neviens Latvijas gadījums).

Maza Dānijas pilsēta. Četrus gadus vecam zēnam novēro asiņošanu no intīmajām zonām. Pēc pratināšanas viņš mammai pastāsta, ka ir izmantots līdz ar kādu citu zēnu. Policijā abi upuri atklāj vēl 25 citus bērnus, kas tikuši izmantoti, fotografēti un filmēti. Tiek uzsākta lielākā izmeklēšana Eiropas vēsturē, kuras laikā identificē vēl 62 upurus vecumā no 4-11 gadiem. Un vēl pēc kāda laika izrādās – šīs liecības bijušas nepatiesas un neviens gadījums neapstiprinājās. Iespējams, vainojama sociālā aplipināšanās, kad no viena bērna fantāzijas “iedvesmojās” pārējie.

Bērnudārzs Amerikā. Mamma ziņo par novērotām pārmaiņām bērna uzvedībā un sūdzībām par seksuālu uzmākšanos no audzinātāja puses. Tiek uzsākta vērienīga izmeklēšana, kas atklāj vismaz 360 jaunus seksuālās izmantošanas gadījumus pret vairākiem bērniem. Vainīgais arestēts un pavadīja cietumā piecus gadus. Pēc tam visas apsūdzības atzītas par nepamatotām. Vēlāk, tām nokļūstot atklātībā, izrādās, ka bērni stāstījuši, ka viņi izmantoti gaisa balonos, uz kuriem viņus aizvedušas raganas uz slotaskātiem un citas fantāzijas. Šīs detaļas prokuratūra nebija iekļāvusi apsūdzībā. Apsūdzētais bija pirmā bērna mammas bijušais vīrs. Mamma bija pārliecinājusi bērnu stāstīt.

Anglija. 16 gadīga meitene apsūdz puisi izvarošanā. Zēns tiek arestēts un nonāk tiesā par nepilngadīgās izmantošanu. Vēlāk izrādās, ka meitene apsūdzību izdomājusi, jo baidījusies, ka vecāki uzzinās par viņas seksuālajām attiecībām.

Šādu gadījumu dažādās variācijās ir simtiem un tūkstošiem. Arī iemesli nepatiesajām apsūdzībām ir tikpat dažādi – bērnu fantāzijas, bijušo sievu vēlme ieriebt, neprofesionāla izmeklēšana, naudas izspiešana, cerība iegūt atpazīstamību u.tml. Vienīgā kopīgā iezīme – apsūdzētie ir vīrieši. Zinot šādus riskus, nav īsti brīnums, ka vīrieši nelabprāt nonāk tādās ar bērniem saistītās profesijās kā pedagoģija vai psiholoģija – pat ja apsūdzība ātri izrādītos izdomāta, šāds traips acumirklī izbeigtu ne tikai karjeru, bet arī ģimenes un draugu saiknes uz visu atlikušo dzīvi. Latvijā mēs par šādiem gadījumiem tikpat kā neko nedzirdam. Bet savā pieredzē, sniedzot liecības pacientu lietās vai liecinot tiesā, man reizēm rodas dziļas šaubas – vai tiešām tāda veida pierādījumi var būt pietiekami, lai notiesātu cilvēku par smagāko no iedomājamiem noziegumiem.

Vēl jo vairāk – redzot, ka izmeklētāji ne vienmēr, teiksim tā, ir dziļi kompetenti šādas specifikas darbā. Un vēlme sodīt apsūdzēto vīrieti reizēm krietni pārspēj apsūdzētāju vēlmi un prasmes nopietni izmeklēt lietu.

Šie noziegumi ir īpaši smagi, daudzi joprojām netiek atklāti, un jādara viss iespējamais, lai mudinātu bērnus vairāk par tiem ziņot. Īpaši uzsverot, ka pašreizējā sistēma neļauj nonākt gaismā vairumam seksuālo noziegumu, kas pastrādāti pret zēniem. Tāpat arī sistēmā ir nesamērīgi lieli riski vīriešiem, kas var tikt nepatiesi apsūdzēti un maz seku gadījumos, kad liecības nav bijušas patiesas (zīmīgs fakts, ka savādo kompensāciju – 3,5 tūkstošus eiro par epizodi – apsūdzētājs var paturēt pat tad, ja liecība tiesā nav apstiprinājusies).

Šī ir ļoti sensitīva tēma. Tā saistās ar daudzu cilvēku dzīves lielākajām ciešanām un traumām. Un vienlaikus tā ir sarežģītāka, nekā iesākumā varētu likties. Ļoti svarīgi, ka pateicoties raidījumam tagad ir iespēja par to uzzināt un diskutēt plašāk – no vairākām iesaistītajām pusēm.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!