Kur aprakts Stukāna “vainīguma” prezumpcijas noslēpums?

Ritums Rozenbergs, Neatkarīgā

Pirmdienas TV24 raidījumā “Kārtības rullis” ģenerālprokurors Juris Stukāns nāca klajā ar līdz šim publiski neizklāstītu Kriminālprocesa likuma versiju. Proti, kriminālprocesā pastāv nevis līdz šim zināmā un svētā vietā turētā nevainīguma prezumpcija, bet gan gluži otrādi – vainīguma prezumpcija; kriminālprocesu līdz uzvarošām beigām virza un sodu piemēro prokurors; tiesa uz to visu tikai noraugās un ar savu lēmumu apstiprina prokurora pieņēmumus.

No J. Stukāna raidījumā teiktā izrietēja, ka, ja prokurors lēmis kādu atzīt par vainīgu – tātad viņš ir vainīgs un tiesai šo prokurora pieņēmumu atliek vien nostiprināt savā lēmumā, bet advokātiem jāatstrādā sava maize, palīdzot tikt tiesai skaidrībā, vai visi pierādījumi noformēti atbilstoši likumam. Tātad, ja prokurors ir lēmis, kauliņi ir mesti – nekādu šaubu par personas vainu, nekādas nevainīguma prezumpcijas!

Tā kā nevainīguma prezumpcija ir krimināltiesībās vispāratzīts princips un tas nosaka, ka ikviena persona ir nevainīga, līdz tās vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā, ģenerālprokurora atklāsmes raisīja pamatīgu izbrīnu gan raidījumā klātesošajos advokātos, gan kuplajās Latvijas juristu aprindās. Šobrīd nevainīguma prezumpcija ir nostiprināta gan Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 48. pantā, gan Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantā, gan Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. pantā, gan Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 11. pantā, gan Latvijas Republikas Satversmes 92. pantā, gan likuma “Par tiesu varu” 23. pantā, gan Kriminālprocesa likuma 19. pantā.

Neraugoties uz starptautiskajos un Latvijas likumos teikto, ģenerālprokurora ieskatā situācija Latvijas jurisdikcijā ir pavisam citāda. Šeit nekāda nevainīguma prezumpcija nestrādā, jo šeit darbojas citi likumi. Šie likumi nav publiski pieejami, bet to darbība izjūtama brīdī, kad persona tiek iesaistīta kriminālprocesā.

Raidījuma vadītājs Armands Puče sarunas gaitā J. Stukānam pavaicāja, kur kriminālprocesā paliek sacīkstes princips, kur tiesa vērtē apsūdzības un aizstāvības argumentus. Uz jautājumu J. Stukāns sniedza šādu atbildi: “Tur jau tā lieta, ka advokāti ir aizmirsuši, ka nevar būt nekāda sacensība Latvijas kriminālprocesā. Jo prokurors un izmeklēšana izmeklē lietu līdz brīdim, kamēr ir savākti pierādījumi, un advokāts netiek pielaists pie lietas. Advokāts ierauga lietu tikai tad, kad lieta tiek nosūtīta tiesai. Un tad tikai sākas nevis sacensība, bet jāsākas aizstāvībai. Advokāta pienākums ir izvērtēt, vai process ir noticis likumīgi un vai nav izdarīti pārkāpumi, un norādīt tiesnesim uz pierādījumu pieļaujamību, attiecināmību vai ticamību. Un tiesnesim pēc šiem kritērijiem ir jāvērtē. Advokāta pienākums likumā rakstīts: taisnīgs un tiesisks noregulējums.”

Uz raidījuma vadītāja iebildi, ka tikai tiesa var atzīt, vai persona ir vainīga, J. Stukāns atbildēja: “Nē! To jūs arī esat aizmirsis, ka šobrīd mēs esam pabeiguši pie deviņiem tūkstošiem kriminālprocesu. Piecos tūkstošos prokurors atzina (apsūdzētos) par vainīgiem, piesprieda sodu un lietu nosūtīja uz tiesu. Punkts. Lēmumi stājās spēkā. Tikai četrus tūkstošus aizsūtīja uz tiesu Kāpēc? Tāpēc, ka sešdesmit procentos prokurors prasīja brīvības atņemšanu. Jo viņš nevar piespriest brīvības atņemšanu. Bet lieta tiek skatīta tiesā bez pierādījumu pārbaudes vai uz vienošanās pamata, un paliek tikai neliels procents, kur advokātiem ir maize, un tad viņi tur mēģina pierādīt, par ko viņi ir saņēmuši honorāru, lai mēģinātu pārliecināt tiesu, ka lietā iegūtie pierādījumi ir nepietiekami notiesājoša sprieduma taisīšanai.”

Uz to, ka Latvijas jurisdikcijā varētu būt divu veidu Kriminālprocesa likumi – viens oficiālais, publiski pieejamais un otrs slepenais – prokuroriem un, iespējams, arī tiesai vien zināmais, pēdējo desmit gadu laikā tika vairākkārt norādīts tiesas sēdēs Rīgas apgabaltiesas tiesas sēžu zālē Nr. 32. Tur tika pieminēts, ka galvenās atšķirības starp publiski pieejamo Kriminālprocesa likumu un šī likuma slepeno versiju ir tādas, ka oficiālajā versijā ir iestrādātas normas par sacīkstes principu un nevainīguma prezumpciju, taču slepenajā daļā tādu nav. Tur procesā visa vara pieder prokuroriem. To, vai persona vainīga vai nevainīga, atzīst nevis tiesa, bet prokurors. Tiesa, taisot spriedumu, tikai pārkopē prokurora tiesai nosūtīto apsūdzības tekstu. Likuma slepenā versija advokatūras institūtu faktiski padara par nevajadzīgu, tā funkcijas nonivelē līdz sekretariāta līmenim, kur advokāts ir kā mediators starp prokuroru un apsūdzēto, lai abi vienotos par prokuroram vēlamo sodu. Un nav svarīgi, ir vai nav apsūdzētais izdarījis noziegumu – galvenais, ko par notikušo domā prokurors.

Jāatzīst, ka J. Stukāns ir pirmais oficiālās varas pārstāvis, kurš uzdrošinājies publiski drošsirdīgi atzīt patieso lietu stāvokli Latvijas kriminālprocesā.

Avots: neatkariga.nra.lv

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!