Brīvība meža īpašniekiem?

Sen senos laikos, tik senos kā 2012. gads, kokrūpnieki konstatēja, ka “pēc trīs gadu pārtraukuma, kad, pateicoties valdības lēmumam palielināt ciršanas apjomus valsts mežos un pieaugot mežizstrādei privātajos mežos, kokrūpniecības nozare, nebēdājot par zāģbaļķu trūkumu, varēja investēt attīstībā un nostiprināties starptautiskajos tirgos, skarbā realitāte ir atgriezusies, liekot Latvijas zāģētavām domāt, kā organizēt savu darbību ierobežota resursu daudzuma apstākļos”. (Par to jau tolaik rakstīju šeit.)

Ap to pašu laiku Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss saviem kolēģiem zīmēja drūmas nākotnes ainas, prognozējot resursu pieejamības samazinājumu. Viena no problēmām – daudzi privātie mežu īpašnieki savus mežus necērt. Koksnes trūkst, tad nu nozarei jādomā, kā piedabūt “neaktīvos” meža īpašniekus savus mežus tomēr nocirst.

Lielisku iespēju koksnes kārotājiem radīja Dabas aizsardzības pārvaldes īstenotā Latvijas dabas vērtību apzināšana projekta “Dabas skaitīšana” ietvaros. Nesaprotamā veidā tikuši pie īpašnieku privātās informācijas, mežizstrādes uzņēmumi nu metās biedēt īpašniekus ar to, ka viņu mežos atradīs kaut ko sargājamu un ir pēdējais brīdis steidzīgi mežu nocirst. Tā plašsaziņas līdzekļos uzpeldēja līdz tam nedzirdētais (vismaz man) uzņēmuma “Dižozols” vārds (lasīt šeit).

Tagad uzņēmums sapelnījies tik daudz, ka reklamējas radio vai ik dienas, solot īpašniekam “iegūt no meža maksimumu” (lasi – nocirst vairāk, nekā īpašnieks bija iedomājies). Protams, “Dižozols” nebija vienīgais – lūk, pavisam nesen arī “Stiga RM” sekoja piemēram, aicinot īpašniekus nekavējoties izcirst savus mežus (lasīt šeit).

Var jau arī smalkāk un draudzīgāk. Mans kolēģis, kam pieder mežs, reiz stāstīja, kā mežizstrādes uzņēmumu pārstāvji nāk pie viņa stāstīt, kā dažādiem paņēmieniem apiet likumu, lai nocirstu mežu, kas vēl nav cērtams.

Bet kāpēc gan mācīt, kā apiet likumu, ja tavās rokās ir iestāde, kas raksta likumus mežu apsaimniekošanai? Tā nu kokrūpnieku pārstāvji notrauca putekļus un neveiksmes asaru plankumus no divus gadus vecā noteikumu grozījumu priekšlikuma, kas ļautu cirst jaunākus mežus (lasīt šeit). Nu šie grozījumi tiek virzīti ar saukļiem par neatkarīgu Latviju un brīvību meža īpašniekiem, un Meža konsultatīvās padomes sēdē K. Klauss neslēpa, ka cer, ka grozījumi pamudinās īpašniekus “apsaimniekot” savus mežus.

Tā nu izrādās, ka meža īpašniekiem solītā brīvība ir tikai kokrūpnieku mēģinājums dabūt no īpašniekiem to koksni, kuras kokrūpniekiem trūkst. Kokrūpniekiem svarīgākie koki ir priede, egle un bērzs, un noteikumu grozījumi esot domāti tam, lai īpašnieki audzētu to, ko nozare pieprasa. Taču nozare pieprasa tagad un negaidīs, kamēr koki izaug! Tāpēc netiek virzītas prasības, piemēram, kokrūpnieku nīstos “mazvērtīgos” apšu un baltalkšņu mežus pēc nociršanas atjaunot  ar bērzu vai egli. Nē, nē, jāļauj ātrāk nocirst tos mežus, kur priede, egle un bērzs aug jau tagad, bet kurus pašreizējais regulējums nocirst neļauj! Un, kad nu šie meži ir nocirsti, īpašnieka brīvība beidzas – seko prasība mežu atjaunot ar augstvērtīgiem (un līdz ar to dārgiem) stādiem.

Jūs teiksiet – meža īpašnieki taču atbalsta šos noteikumu grozījumus… Jā, Latvijas Meža īpašnieku biedrība atbalsta gan, reizēm pat pasniedzot sevi kā šo noteikumu virzītājus (lasīt šeit). Taču neaizmirsīsim, ka lielākā daļa LMĪB biedru apsaimniekoto mežu patiesībā ir AS “Latvijas valsts meži” apsaimniekotie valsts meži. Jā, LMĪB rindās netrūkst arī to, kam tiešām pieder privāti meži, taču ir skaidrs, ka šī organizācija pārstāv uz koksnes ražošanu orientētos meža īpašniekus, kas nebūt nav Latvijas meža īpašnieku vairākums. “Latvijas Faktu” veiktās aptaujas par meža īpašnieku viedokli par mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā (šeit) un arī par jaunāku mežu ciršanu (šeit) uzskatāmi parādījušas, ka meža īpašnieku vairākuma viedoklis ir pretrunā LMĪB nostājai.

Jūs teiksiet – meža īpašniekiem taču ir izvēle… Taču atcerieties, ka vidējais meža īpašnieks nav džentlmenis ar biroju Zemkopības ministrijas ēkā. Ja meža īpašniekam, kas dzīvo laukos un neseko līdzi politikai, speciālists pēc speciālista stāsta, ka pārsniedzot nemanāmo slieksni – ciršanas vecumu vai caurmēru – mežs sapūst, sabrūk un viņam vairs nebūs nekā (un, ja slieksni noliek zemāk, mežs laikam sapūst vēl ātrāk), ja nāk “dižozoli” un Ulda Dumpja balsī sola no meža maksimumu, ja nāk “stigas rm” un trauksmainā balsī stāsta, ka tūlīt viņa mežā atklās biotopu un ar to arī ir cauri, tad, protams, īpašnieks padodas, nocērt un paliek bez meža un ar izdevumiem par meža atjaunošanu. Bet kokrūpnieki ir dabūjuši to, ko gribēja – īpašnieka koksni un brīvību.

Autors: Viesturs Ķerus

Avots: www.vkerus.blogspot.com