Šonedēļ sanāca paciemoties Bērzes pagastā – tā ir vieta, kas slavena ar Pikšām, un tās, protams, ir slavenas ar Kārli Ulmani. Bet šoreiz ne par Pikšām būs stāsts, bet par netālu esošo Bērzes baznīcu, kur kristīts un iesvētīts tas pats Ulmanis, un par baznīcas kapsētu, kurā viņš cieti gribējis būt apglabāts, bet kas zināmu apstākļu dēļ tā arī nekad nav noticis. Un par “pieguļošo lauku teritoriju” tai apkārt.
Teritorija pieguļ tukša un klusa. Vienīgās dzīvās būtnes tur ir divas jaunas meitenes autobusa pieturā, ar biezu pūderkrēma kārtu un oranžajām rudens lapām pieskaņotu makijāžu, kas sūc stiprinātos kokteilīšus un gaida, kad viņām beidzot paliks 16 un kāds viņas no šejienes aizvedīs prom – uz Rīgu, Dublinu, Londonu vai vismaz tajā virzienā. Un vēl tur ir Bērzes draudzes pērminders. Viņš iekļaujas tajā vecuma grupā, kas izbraukšanu vairs negaida fizisku apsvērumu dēļ, un arī bez visādām miljonu vērtām tautas skaitīšanām un sociologu komentāriem ir skaidrs, ka laukos pārsvarā paliek divas iedzīvotāju grupas – tie, kuri vēl nevar aizbraukt, un tie, kas vairs nevar.
“Tikko cilvēki uzzina, ka skola ir slēgta, tā uzreiz – uz redzēšanos,” saka pērminders. Mēs esam uzkāpuši pie baznīcas zvana – to dāvinājis Kārlis Ulmanis (šajā teritorijā itin viss kādā mistiskā veidā saistās ar Kārli Ulmani), un tur virsū rakstīti pateicības vārdi Vadonim. Padomju laikā zvanu gan atļāva paturēt, bet lika ar ģipsi aizkrāsot ciet uzrakstus. Tagad uzraksti atkal redzami un pērminders pat atļauj uzzvanīt, un es jums saku – stāvēt baznīcas tornī zem šķindoša zvana ir ekstremālāks pārdzīvojums kā Aerodium tunelis vai kurš katrs poļu atvestais tingeltangelis.
Bērzes pamatskolu aizslēdza pagājušajā gadā. Šogad draudzē palikuši kādi 20 cilvēki. Visi veci. Pirms tam bija arī svētdienas skola. Pērminders rāda galdu, ap kuru vēl pagājušā sezonā sēdēja mazie bērzēnieši vai kā nu viņus pareizāk dēvēt, kaut arī tas vairs nav svarīgi – neviena mazā šeit vairs tāpat nav un galds stāv tukšs, bet telpa auksta, jo kurināt jau vairs neesot jēgas. “Aizslēdza skolu un visi aizbrauca,” saka pērminders.
Jaunais ministrs sola saglabāt lauku skolas, viņš tās pārtaisīšot par multi-funkcionāliem centriem vai ko tamlīdzīgu. Nu, nezinu – skola ir vieta, kur mācās bērni. Tāpat kā bibliotēka ir vieta, kur cilvēki lasa grāmatas un baznīca – kur pielūdz Dievu. Ja tur pieliek klāt visādas funkcijas, tad tā taču vairs nav ne īsti skola, ne bibliotēka, ne baznīca. Kā saka latvieši uz laukiem – ja nav kazai piena, tad nav. Un kā piebilst krievi: ne Sašam, ne Pašam.
Priekš kam tāda ākstīšanās?
Un kamēr pērminders slēdz ciet baznīcas durvis, garām iet viens no draudzes – kārtīgs onkulis, enerģisks, kā Red Bull iedzēris un varbūt vēl ko mazliet, kaut gados diezgan ievērojamos. “Kamēr latvieši nesapratīs…”, viņš sāk, un aiziet par zemniecības spēku, par ulmaņlaika sviestu, no kā barojās visa Eiropa, par iznīcināto cukura industriju un briseliešu sazvērestību pret latviešu zemnieku, par to, ka tikai zemē, tikai šajā te zemē – viņš saka un ar kāju uzsit pa ceļmalu, lai nerastos kādas neskaidrības – tikai kārtīgi apsaimniekojot zemi, Latvijai ir cerība atkal zelt un plaukt. Nu, tā kā pie Ulmaņa.
Es viņam neiebilstu. Ne jau man – kaut kādam pilsētas tirliņam – skaidrot kārtīgam latviešu zemniekam dzīves kārtību. Par to, ka pasaule pēdējos laikos ir drusku mainījusies. Un to, ka dzīve laukos, ja vien nav bizness, tad ir dzīvesstils un luksuss. Lai viena saimniecība tur varētu audzēt bioloģiskus burkānus un dzīvot pēc senlatviešu metodēm, vismaz trijiem tādiem kā es ir pilsētā jāsēž pie datoriem. Dzīvi laukos subsidē pilsētnieki – melno zemi patiesībā uzar baltrocīši. Un tās meitenes autobusa pieturā – viņas aizbrauks uz kādu Eiropas metropoli, mīdīsies pūlī, elpos putekļainu smogu, ēdīs saldētas vistas fabrikas ēdnīcā, strādās pa divām maiņām un iedzīvosies nelaimīgās laulībās un depresijās, un vienīgā cerība, kas uzturēs viņas pie dzīvības, būs iekrāt pietiekami daudz naudas, lai vismaz vecumdienās varētu atļauties kādu nelielu lauku īpašumu, klusā vietā pie dabas, ar tīru gaisu un dzidru ūdeni un pašaudzētu kartupeli no piemājas dārziņa. Tāda tā dzīves ironija.
Bet neviens jau to lauciniekiem neteiks. Galu galā, viņi ir otrā lielākā vēlētāju grupa aiz pensionāriem, un tas jau ir nopietni. Tā vietā valdības un partijas uztur mītu par ulmaņlaiku saimniecībām, viņu konsultanti raksta par maizes klētīm un zeltainām druvām un fotošopē smukas govis priekšvēlēšanu bukletos (es zinu, pats tā esmu darījis). Bet katrs nākamais ministrs sola, ka šoreiz gan lauki sāks attīstīties. Beidzot katra saimniecība varēs dzīvot no saražotā vien. Un ja vien no Briseles izspiedīsim tās subsīdijas, tad daudz netrūks, lai pakalnus un lejas atkal pieskandinātu ganuzēnu treļļi.
Visā šajā stāstā ir tikai viena problēma – tā nekad nenotiks.
“Es nezinu, ko tur var darīt,” saka pērminders un norāda ceļu uz galveno apskates objektu. Tā nav ne Kārļa Ulmaņa dzimtā vieta, ne vietējā skola, ne arī baznīca. Tā ir kapusēta. Tieši tur jūtama vislielākā dzīvība. Tur viss ir sakopts, tur svaigi ziedu pušķīši un glītas dobītes. Tur viss paplašinās. Visiem gribētājiem pat vairs neesot vietas. Jādomā, kā tālāk attīstīties. Lai uz kurieni arī vietējie bērzēnieši būtu aizceļojuši, atgriezties viņi grib savā dzimtajā zemē. Gluži kā Ulmanis.
Un paradoksālā kārtā tieši tas dod cerību. Tur ir Latvijas lauku nākotne. Savs stūrītis, savs pleķītis zemes. Kur atgulties un kur atpūsties. Ne jau uz mūžu, es domāju. Bet arī pa dzīves starplaikiem. Lauki vairs nav tikai tam, lai laucinieki tur strādātu. Lauku mājas ir tam, lai pilsētnieki tur uzelpotu.
Tas ir jaunais lauku stāsts. Tāds, kurš varētu arī notikt.
Bet tas ir stāsts citai reizei. Šis noslēdzas pie Bērzes baznīcas, pie kapsētas un pieturas, kurā gaida pēdējie aizbraucēji. Caur autobusa stiklu es pamāju meitenēm. Viņas neatbild. Mēs atkal esam atšķirīgās dimensijās. Ar to arī viss beidzas.