Vēlme ieriebt Lembergam ar likuma grozījumu palīdzību grauj likumdevēja prestižu

Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats, neatkariga.nra.lv

Jaunās konservatīvās partijas (JKP) vadītāju un “Meroni stipendiāta” deputāta Artusa Kaimiņa vēlme ieriebt Aivaram Lembergam, virzot grozījumus Saeimas kārtības rullī, kas liegtu viņam apmeklēt Saeimas telpas, ir pretrunā ar likumdošanas pamatprincipiem un norāda uz likuma grozījumu iniciatoru zemo juridiskās izglītotības līmeni, Neatkarīgajai skaidroja Latvijas Universitātes Valsts tiesību katedras doktorants Aleksandrs Kuzņecovs.

Latvijas Universitātes Valsts tiesību katedras doktorants Aleksandrs Kuzņecovs

Vakar, t.i., jau pēc Neatkarīgās sarunas ar A. Kuzņecovu, Saeimā notika balsojums par minētajiem Saeimas kārtības ruļļa grozījumiem un Saeimas vairākums tos noraidīja. Par balsoja 26 deputāti – Jaunās konservatīvās partijas un Nacionālās apvienības pārstāvji, kā arī pie frakcijām nepiederošie Artuss Kaimiņš, Ilga Šuplinska, Aivars Geidāns un Māris Mičerevskis.

Pret bija 30 deputāti no ZZS, “Saskaņas” un Neatkarīgo frakcijas. Savukārt “Attīstībai/Par”, “Jaunās Vienotības” un vairāki ārpus frakcijām esoši deputāti (kopumā 25) balsojumā vispār nepiedalījās, kas acīmredzami arī izšķīra balsojuma likteni.

Tas nozīmē, ka doktoranta A. Kuzņecova teiktais tomēr neattiecas uz pašreizējās Saeimas vairākumu. Tāpat kā uz Saeimas vairākumu neattiecas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekļa, Latvijas Universitātes profesora Dr. iur. Ringolda Baloža teiktais, ko Neatkarīgā publiskoja jau iepriekš.

Norādes par veltījumu Lembergam

Arī A. Kuzņecovs skaidroja, ka, lai arī Satversmes 21. pants paredz likumdevējam tiesības savas darbības nodrošināšanai pieņemt likumus, taču tiem ir jābūt universāliem, atbilstošiem likumdošanas sūtībai tiesiskā parlamentārā valstī.

Runājot par konkrēto JKP un A. Kaimiņa iniciatīvu grozīt Saeimas kārtības rulli, lai neļautu Saeimas telpas apmeklēt bijušajiem Saeimas un Augstākās padomes deputātiem, kuriem piemērotas ASV vai ES sankcijas, A. Kuzņecovs teica: “Tie ir pretrunā ar likumdošanas metodoloģijām. Mēs visi saprotam, pret kuru personu šie grozījumi tiek vērsti. Mēs zinām, ka šīs sankcijas piemērotas tikai Aivaram Lembergam, un tās tika noteiktas 2019. gada decembrī. Aizdomīgi, ka tieši pēc tam parādījās šī likumdošanas iniciatīva, bet ne pirms pieciem vai desmit gadiem.

Aizdomīgs ir arī grozījumu formulējums ar norādi, ka nav tiesību apmeklēt Saeimas ēku tādiem bijušajiem deputātiem, pret kuriem ir noteiktas sankcijas. Rodas jautājums – kāpēc liegums iekļūt Saeimas ēkā netiek attiecināts uz tiem, kuri ir krimināli sodīti vai atrodas kriminālvajāšanā, kuriem piemērots administratīvais sods vai Saeimas Ētikas komisijas piemērotie sodi? Tas viss kopumā norāda, ka likuma grozījumi vērsti tikai pret vienu personu.

Likumam savā būtībā jābūt abstraktam, universāli piemērojamam normatīvam aktam. Konkrētajā gadījumā likuma formulējums ir piemērojams tikai pret vienu personu.

Šādi grozījumi var radīt negatīvas sekas gadījumā, ja arī vēl pret kādu citu Augstākās padomes deputātu tiks piemērotas kādas sankcijas un vairums deputātu apzināsies, ka pret šo bijušo deputātu gan nevajadzētu tik slikti izturēties, nelaižot viņu Saeimā. Atkal vajadzēs grozīt likumu. Bet radīsies problēma – kā gan to grozīt, saglabājot ierobežojumus tikai Aivaram Lembergam?”

Likumdevēja brāķis

Kā uzsvēra A. Kuzņecovs, A. Lembergam veltītā likumdošanas iniciatīva ir priekšlikuma izstrādātāju darba brāķis un to deputātu pārsteidzīgs lēmums, kuri, balsojot komisijās, nav padomājuši par sekām pēc likuma spēkā stāšanās: “Nav saprotama argumentācija, kādēļ tiek virzīti šādi grozījumi. Nav saprotams, kādā veidā šie bijušie Saeimas un Augstākās padomes deputāti, kuriem piemērotas sankcijas, varētu apdraudēt Saeimas deputātu darbu. Likuma grozījumu anotācijā ļoti lakoniski izstāstīts, ka ir tāds sankciju likums, un ir norādīts, ka Latvijai ir jārespektē visas sankcijas un vajadzētu izvairīties no gadījumiem, kad bijušie deputāti, kuriem piemērotas sankcijas, varētu traucēt Saeimas darbu. Anotācijā nav norādīts, kādēļ tieši šādi ierobežojumi ir nepieciešami un kā tie sasniedz savu mērķi.

Pirmkārt, bijušajiem deputātiem ir tikai un vienīgi tiesības apmeklēt Saeimas ēkas, bet ne piedalīties Saeimas darbā. Viņi taču nevar piedalīties Saeimas sēdē un balsot vai ietekmēt balsojumus. Viņi var vienīgi sēdēt un vērot sēdes vai pastaigāties pa Saeimas koridoriem. Tiesības bijušajiem Saeimas un Augstākās padomes deputātiem apmeklēt Saeimas ēku nozīmē viņu respektēšanu un cieņas izrādīšanu par to, ka viņi piedalījušies likumdošanas darbā.

Varbūt likumdošanas iniciatori vadījušies pēc loģikas, ka sankcionētie bijušie deputāti Saeimas ēkās varētu sarunāties ar strādājošajiem deputātiem un dot viņiem kukuļus par balsojumiem?

Jautājums – kas gan viņiem traucētu to darīt ārpus Saeimas ēkas? Šeit mēs redzam, kā mūsu politiskā elite vēlas pieņemt pret vienu konkrētu personu vērstu likumu, kurai tiktu liegtas iespējas ienākt Saeimas ēkā. Tādējādi mēs redzam, ka daudziem Saeimas deputātiem ļoti nepatīk šī viena persona, jo šīs personas dēļ jāgroza Saeimas kārtības rullis – kopš 1998. gada spēkā esošā norma, kas ļauj bijušajiem Augstākās padomes deputātiem brīvi apmeklēt Saeimu. Norma bija spēkā 23 gadus, un tad, kad pret Aivaru Lembergu tiek piemērotas sankcijas, radusies ideja šī iemesla dēļ grozīt pat Saeimas kārtības rulli! Tas, ka mūsu likumdevējs kaut ko tādu dara, tam visam tērējot savu laiku un resursus, izskatās ļoti nelāgi. Tā vietā likumdevējs varēja pieņemt tiešām vērtīgus likumus. Kaut vai varēja rūpīgāk piestrādāt pie šiem pašiem grozījumiem, pie to argumentācijas un teksta redakcijas. No šāda likumdevēja darba mēs varam izdarīt secinājumus par mūsu likumdevēju un tā sastāvu. Visticamāk, pēc grozījumu spēkā stāšanās Satversmes tiesā tiks iesniegtas vairākas sūdzības un tad Saeima nespēs rast pamatojumu, kāpēc šādi grozījumi tika veikti.”

Varas demonstrēšana

Vaicāts, vai vēlme, izmantojot varas resursu, ieriebt Lembergam izskaidrojama ar dažu deputātu gļēvumu un bailēm no politiskā konkurenta, A. Kuzņecovs skaidroja: “Nedomāju, ka tās ir bailes no politiskā konkurentā, bet gan vairāk tā ir varas demonstrācija – mums ir vara neļaut Lembergam ienākt Saeimas ēkā. Šī likumdošanas iniciatīva vairāk ir vērsta uz publiku, lai visi redzētu, ka pie šī Saeimas sasaukuma Aivaram Lembergam Saeimā vairs vietas nav. Rodas sajūta, ka daudzi deputāti ļoti grib ieriebt Lembergam.”

Uz jautājumu, vai nesanāks tā, ka, ieriebjot Lembergam, likuma grozījumu iniciatori iespļauj sejā arī tiem pārējiem Augstākās padomes deputātiem, kuri 1990. gadā balsoja par Latvijas neatkarību, A. Kuzņecovs atbildēja: “Tā jau ir tā lieta, ka viena cilvēka dēļ nākotnē var ciest arī citi bijušie Augstākās padomes deputāti, jo arī viņiem nākotnē var piemērot kādas sankcijas. Nezinu, kāda ir likuma iniciatoru loģika. Varbūt viņi domā, ka sankcijas būs piemērotas tikai Aivaram Lembergam? Dīvaini. Vai nu likuma iniciatori vēlas vienkārši ieriebt Lembergam, vai arī viņu un to pārējo deputātu, kuri balsoja par šo likumu, juridiskās izglītības līmenis nav pārāk augsts.”

Runājot par likumprojekta absurdu, ka tādējādi slepkava recidīvists drīkstēs apmeklēt Saeimu, ja vien viņam izraksta caurlaidi, bet Aivars Lembergs, kurš balsojis par šīs valsts neatkarību, nedrīkstēs, A. Kuzņecovs teica: “Tā sanāk. Tas jau ir tas, ko minēju sarunas sākumā, ka likumprojektā norādīts – Saeimas ēkā nedrīkst atrasties tie deputāti, kuriem piemērotas sankcijas. Bet sankcijas jau var būt dažādas. Nekas nav teikts par to, ka ēkā drīkst vai nedrīkst atrasties tie, kuriem piemēroti krimināli vai administratīvie sodi. Šajā gadījumā dīvaini, ka likumdevēja izpratnē ASV vai Eiropas Savienības sankcijas ir kaut kas daudz briesmīgāks nekā slepkavības vai zādzības. Tas ir neloģiski, ka likumdevējs tik ļoti uztraucas tieši par sankcijām. Būsim godīgi – šīs sankcijas ir politisks lēmums. To pamatā nav juridiskās izšķiršanās. Ir dažu deputātu vēlme ieriebt konkrētam cilvēkam, taču vajadzētu saprast, ka politika ir politika, bet šādā veidā pieņemt likumus nedrīkst. Tas atstās negatīvas sekas arī uz pārējiem Augstākās padomes deputātiem, kuri balsoja par Latvijas neatkarību. Kādā brīdī viņi sāks domāt, par ko tad ir šis stāsts un par ko tad viņi 1990. gadā īsti ir balsojuši!”

Jāatgādina, ka šeit analizētos grozījumus Saeimas kārtības rullī iesniedza JKP deputāti Juris Jurašs, Dagmāra Beitnere-Le Galla, Juris Rancāns un nu jau mirusī Juta Strīķe, kā arī pie frakcijām nepiederošais Artuss Kaimiņš.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!

Avots: neatkariga.nra.lv