Valdības veidošanā raudzīties, lai partiju ietekme sadalītos vairāk vai mazāk līdzīgi vai atbilstoši to ietekmei, parlamentā ir tikai normāli, tā notiek visā pasaulē. Tomēr šis nekādā gadījumā nevar būt vienīgais kritērijs, princips un sarunu priekšmets.
Protams, jebkuras valdības stabilitātei ir svarīgi, lai partiju parlamentārā ietekme atspoguļojas valdībā, taču nedz stabilitāte, nedz pati valdība nav pašmērķis. Mērķis tomēr ir nacionālās vai valsts intereses, sauciet kā vēlaties.
Pat vistumšākajos oligarhu gados nekad neviena valdība nav veidota, atklāti par vienīgo principu deklarējot tikai un vienīgi partiju un to bosu karjeras intereses.
Jā, ministriju dalījums blokos – ekonomiskais (nauda, sponsoru apmierināšana, finansējums partijai, iespēja iegūt labu reitingu), sociālais (tikai problēmas, nerisināmi, sasāpējuši jautājumi, piketi un mītiņi, iespēja pazaudēt reitingu uz visiem laikiem) un spēka ministriju bloks (iespēja veidot lielisku reitingu) ir sens Latvijā, taču tas vienmēr ir kautrīgi un klusi turēts zem galda un nekad neviens nav uzdrošinājies to pasludināt par vienīgo principu.
Tas ir loģiski, jo vēlētāji grib vemt, dzirdot, ka nedz viņi, nedz sabiedrība kopumā, nedz kādas vērtības ir svarīgas, bet tikai partiju intereses, partiju ietekmes sfēras un to līderu karjeras.
Kas un kādas ir mūsu nacionālās intereses, protams, nav arī nemaz tik vienkāršs jautājums.
Katrai partijai ir (iespējams) savs skatījums uz šo jautājumu. Būtu normāli, ja diskusija par šo būtu valdības veidošanas centrā. Reāli saprotot īso valdības darba termiņu, to, ka budžets jau ir pieņemts, kas ir tas, ko valdībai vajadzētu nodrošināt no nacionālo interešu viedokļa? Tas ir plašāks jautājums, es tagad negribu tajā iedziļināties, bet viena lieta šķiet acīmredzama.
Proti, mūsu nacionālajām interesēm noteikti ir svarīgi, lai, mainoties šai valdībai, tie ministri, kuru darbs vistiešākā veidā saistīts ar sadarbību ar mūsu ārvalstu partneriem, paliktu savās vietās.
Jaunam ārlietu ministram iestrādāties, iepazīties ar kolēģiem, nodibināt attiecības vajadzīgs vismaz gads, bet šajā gadījumā, kad citu valstu ārlietu ministri zinās, ka viņš ir ministrs tikai uz dažiem mēnešiem, vispār ir iespējams, ka visi izlems: tērēt savu laiku ar viņu nav nekādas jēgas.
Daudzmaz efektīvi ārlietu ministrs, ja viņš ir talantīgs, var sākt strādāt otrajā, trešajā savas darbības gadā. Kā mēs labi redzam, prezidents pat pēc diviem gadiem ir spējis izpelnīties uzmanību tikai Vidusāzijā. Ar ārlietu ministru ir līdzīgi, tāpēc uz deviņiem mēnešiem ielikt jaunu ārlietu ministru, vēl ņemot vērā mūsu gaidāmo prezidentūru, tas ir īpaši kritiski. Tas noteikti neatbilst Latvijas nacionālajām interesēm, neatkarīgi ne no kādām partiju interesēm.
Tas pats attiecas uz aizsardzības ministru, kura darbs ir saistīts ar NATO partneriem, kas nez vai izpratīs kaut kādas šādas izmaiņas uz deviņiem mēnešiem. Varbūt nedaudz mazāk, bet tas pats attiecas arī uz ekonomikas un finanšu ministriem, kuru darbs ir ļoti lielā mērā saistīts ar ļoti būtiskām Latvijas nacionālajām interesēm tieši sadarbībā ar ārvalstu partneriem, piemēram grandiozo nākošā gada valsts parāda pārfinansēšanu. Izmaiņas personālijās un ar tām asociētā nestabilitāte finanšu tirgos var pat izmaksāt mums kādu procenta daļu aiz komata. Tātad reālu naudu.
Domāju, ka šo ministru nomaiņa šobrīd nez vai ir paskaidrojama. Ja viņus nomaina, tad skaidrs, ka tas ir nevis valsts interesēs, bet gan kādās citās. Partijas, un vispirms jau Vienotība, nez vai iegūs, ja rezultāts būs tāds. Un es to saku neskatoties uz to, ka man viņi nebūt visi ir simpātiski.
Jā, un noslēgumā. Kas šajā valdībā ir olšteinieši un viņu daļējā atbildība par satiksmes ministriju? Kas tā par politisko kroplību? Ne viņiem partijas, ne viņi nes kādu atbildību, ne viņi vajadzīgi parlamentā. Kādu speciālu interešu piesegšanai viņi ir vajadzīgi?
Šķiet, ka Straujumas kundze vēl nav paspējusi apdomāt visus šos aspektus. Zinot viņas ārkārtīgi augsto profesionalitāti es ceru tas notiks.
P.S. Raugoties uz šo visu tomēr atkal un atkal “uzpeld” jautājums. Kāda suņa pēc tas vispār viss bija vajadzīgs? Kāda suņa pēc Vienotības mīlulis Dombrovskis šo visu ievārīja? Tiešām nesaprotu. Lai kāds kompromats viņam tika uzrādīts, vai tiešām nevarēja kaut ko citu iztirgot?