Kamielis jau iepriekš atklāja būtiskus ētiskas dabas pārkāpumus bijušā valdes, tagad Revīzijas komisijas locekļa Māra Graudiņa rīcībā. Par to biju kritiski vērsies pret biedru kā partijas priekšsēdētājs valdē un kā “vienkāršs biedrs” arī Ētikas komisijā.
Ja piemērotu tos labas pārvaldības, kā arī caurskatāmas un atbildīgas politikas principus, kurus PROGRESĪVIE vēlētājiem solīja ieviest Latvijas politikā, tad būtu tikai pašsaprotami, ja Māris Graudiņš ētisku apsvērumu dēļ atstatītu sevi no lēmumpieņemšanas Revīzijas komisijas lietās, kas ir saistītas ar manu personu.
Tas pats ir sakāms par ieilgušo “personisko asinsatriebību”, ko pret mani piekopj cita Revīzijas komisijas locekle – Zane Pūpola, kopš biju spiests norādīt uz būtiskiem pārkāpumiem tolaik viņas vadītās partijas jaunatnes darba grupas un biedrības PROTESTS darbā.
Bet ko nu pa tik “augstiem plauktiem” kā interešu konflikti un sevis atstatīšana. Patiesībā pietiek ar jautājuma formālu analīzi, lai konstatētu, ka Revīzijas komisija ir ļāvusi sevi instrumentalizēt vai pat pati ir aktīvs autors dažādu valdes pārkāpumu piesegšanā. Vienkārša muļķība tā nevar būt, lai gan, kā redzēsiet zemāk, tik ļoti pēc tādas izskatās.
Citādi nevar izskaidrot absurdumu, kas piemīt Revīzijas komisijas vispārējam vērtējumam, ka Ētikas komisijai neesot tiesību vērtēt partijas valdes darbības un to atbilstību statūtiem. Ar šādu atzinumu Revīzijas komisija nu ir nākusi jau abās lietās par valdes lēmumiem, kas skar manu personu.
Lasām partijas statūtus:
Statūtu 12.9. punkts uzskaita Ētikas komisijas kompetenci un pienākumus. Starp tiem expresis verbis patiesi neatrodam kompetenci vērtēt partijas institūciju darbu. Attiecīgi gramatiskās interpretācijas ceļā nenonākam pie skaidrības. Gramatiskā juridisko tekstu interpretācija gan ir vienkāršākā no četrām juridisko tekstu interpretācijas metodēm. Papildus piemērojamas ir sistēmiskā, teleolģiskā (mērķa un jēgas), kā arī vēsturiskā tiesību tulkošana.
Precīzas atbildes mums dod attiecīgā jautājuma aplūkošana visa partijas iekšējās darbības regulējuma sistēmā (sistēmiskā tulkošnas metode, proti, meklējam, ko par attiecīgo jautājumu saka statūti citās teksta vietās, kā arī citi partijas iekšējo kārtību regulējoši dokumenti). Statūtu 12.8.punkts paredz Ētikas komisijas pienākumu izstrādāt Ētikas kodeksu un valdes pienākumu / kompetenci šo Ētikas kodeksu apstiprināt.
Taču arī te nav expresis verbis pilnas atbildes mūs interesējošajam jautājumam par precīzu partijas Ētikas komisijas kompetences tvērumu – statūtu 12.9.punkts paredz tiesības partijas valdei tiesības ētisku konfliktu izskatīšanas kārtību partijā. Attiecīgi mums ir jāraugās vēsturiski, kā partijas valde ir izvēlējusies jautājumu regulēt.
Šobrīd partijā spēkā esošo Ētikas kodeksu pieņēma vēl Māra Graudiņa vadītā valde 2017.gada oktobrī. Pats jau kā partijas ģenerālsekretārs biju liecinieks divām valdes sēdēm, kur valde, piedaloties Ētikas komisijai, apsprieda un beigās pieņēma Ētikas kodeksu. Diskusijas valdē, kuras īpaši labi vajadzētu atcerēties toreizējam valdes priekšsēdim Mārim Graudiņam, bija tieši par jautājumu par partijas institūciju savstarpējo mijiedarbību un iespējamām kompetenču kolīzijām. Ne valde, ne toreizējā Ētikas komisija neuzskatīja par iespējamu Ētikas kodeksā noteikt kādu īpašu mandātu Ētikas komisijai, kas tai ļautu tiesiski vai faktiski ietekmēt valdes lēmumus.
Šai izvēlei bija vairāki iemesli, kurus jāaplūko gan sistēmsikā, gan teleoloģiskā ceļā.
Pirmkārt, sistēmiski raugoties, katrai partijas kongresa vēlētai institūcijai ir savs paralēls kongresa mandāts. Ne Revīzijas komisija var būt “partijas tiesas augstākā instance”, ne Ētikas komisija var uzdot valdei kaut ko darīt vai nedarīt. Gala vārds ir kongresam, kurā konflikta gadījumā institūcijām ir jānodod tas biedru vērtēšanai. Kongress kā gala politiskās atbildības vērtēšanas un konfliktu risināšanas institūcija ir atrodama arī partijas darbam saistošajā Politisko partiju likumā, gan papildus piemērojamā Biedrību un nodbinājumu likumā.
Otrkārt, aplūkojot partijas mijiedarbību teleoloģiski jeb pēc mērķa un jēgas, ko attiecīgais reguējums vēlas panākt, tad Ētikas komisija var efektīvi darboties tikai ar savu autoritāti no vienas puses un ar citu partijas institūciju cieņpilnu attieksmi pret no otras puses. Piešķirot Ētikas komisijai “reālu varu”, tā pati kļūtu par jaunu iespējamas ļaunprātības riska objektu.
Treškārt, valdei tolaik likās pašsaprotami, ka, ja Ētikas kodekss ir saistošs katram partijas biedram un biedrei, tad attiecīgi tiesiski pastarpināti, bet tikpat pašsaprotami tam ir jāseko arī visām partijas institūcijām, kuras sastāv no biedriem, kuriem šis Ētikas kodekss ir saistošs.
Interešu konfliktā un perosnisku motīvu noteiktā “Graudiņa/Pūpolas valdes ētiskās ekskluzivitātes doktrīnas” interpetācija, ka, partijas biedriem kļūstot par valdes lcoekļiem, vairs nebūtu saistošs Ētikas kodekss un viņu jau kā kolektīvas institūcijas rīcība un lēmumi vairs nebūtu pakļauti ētiska rakstura izvērtējumam, korekti piemērojot tiesību normas tulkošanas metodes, nav iespējama.
Attiecībā uz valdi kā institūciju tas nozīmēja, ka valde, pieņemot Ētikas kodeksu, pati sevi pakļāva Ētikas kodeksa regulējumam, proti, piešķīra Ētikas komisijai kompetenci vērtēt arī pašas valdes darbu. Vienlaikus Ētikas komisijas kompetence aprobežojas ar vērtējuma līmeni – tā nekādā veidā nevar faktiski ietekmēt valdi, izņemot pateikt valdei un biedriem to, kā tā redz vienu vai otru valdes darbību.
Tieši šo visu mums Ētikas kodekss pasaka tā pašā pirmajā punktā:
Ētikas kodekss nosaka politiskās partijas PROGRESĪVIE
(a) darbības ētiskos pamatprincipus,
(b) pārvaldes institūciju darbības ētikas normas,
(c) partijas biedru darbības ētikas normas,
kā arī partijas Ētikas komisijas (turpmāk-Ētikas komisija) darba organizāciju.
Tālāk Ētikas kodekss expresis verbis “partijas institūcijām” uzliek pienākumu ievērot tajā noteiktos ētikas principus:
as tālāk tiek nostiprināts vēl precīzāk. Statūtu 5.punkts paredz, ka
“Ētikas komisija
kā konsultatīva institūcija
pēc partijas biedru lūguma
vai
savas iniciatīvas sniedz viedokli
par partijas ētisko darbības pamatprincipu īstenošanu partijas darbībā”.
Statūti paredz Ētikas komisijas tiesības atklāti diskutēt tās konstatētās problēmas plašākā biedru lokā (6.punkts):
“Par nozīmīgiem ētiski neviennozīmīgiem jautājumiem
var tikt rīkotas partijas biedru diskusijas un
aptaujas argumentētas nostājas veidošanai”.
Pretēji tagad tik caurredzami interešu vadītajai Māra Gradiņa argumentācijai, esot Revīzijas komisijas loceklim, Māris Graudiņš kā partijas priekšsēdis vadīja sēdi, kur valde apzināti izšķīrās par Ētikas komisijas kompetenci vērtēt arī iespējamus likumpārkāpumus partijas darbā (7.punkts):
“Partijas biedru veikti tiesību normu pārkāpumi,
kas vienlaikus pārkāpj partijas ētiskos darbības pamatprincipus,
uzskatāmi arī par ētikas normu pārkāpumiem”.
Tālāk Ētikas kodekss uzliek partijas institūcijām nepārprotamu pienākumu Ētikas kodeksu attiecināt arī uz sevi. Tas sakāms arī par valdi, kura pati sevi šādā veidā saista ar Ētikas kodeksu:
Pievērsiet uzmanību Ētikas kodeksa 14.punktam, ar kuru valde paredz sev īpašu ētisku pienākumu vēlēšanu kandidātu sarakstu veidošanā.
Atgriezeniski tas, protams, nozīmē arī Ētikas komisijas eksplicītu kompetenci izvērtēt valdes veikto kandidātu sarakstu veidošanu. Vēl jo vairāk to nostiprina fakts, ka valde aktīvi iesaistīja Ētikas komisiju izstrādāt ex ante ietekumus kandidātu sarakstu veidošanai.
Attiecīgi tikai pašsaprotami no tā izriet Ētikas komisijas ex post mandāts paust viedokli, vai valde attiecīgos Ētikas komisijas ieteikumus ir pilnvērtīgi īstenojusi, jo īpaši – ja Ētikas komisijā ir saņemtas sūdzības par to.
Saskaņā ar Ētikas kodeksa 41.3.punktu, kas atkārto Statūtu 9.2.punktu, Ētikas kodeksa vispārējās īstenošanas uzraudzības kompetence nepārprotami ir Ētikas komisijai.
Statūtu 9.2.punkts:
“Partijas Ētikas komisija risina partijas biedru savstarpējos strīdus un sūdzības, uzklausot iesaistītās puses un cenšoties tās samierināt”.
Kā iespējams nonākt pie “Graudiņa/Pūpolas valdes ētiskās ekskluzivitātes doktrīnas”, ir pilnīgi nesaprotami, ja labticīgi paliekam pie pieņēmuma, ka attiecīgo biedru rīcība un lēmumus tiešām ir noteikuši augsti ideāli un partijas vispārējie mērķi.
Tests, atgriezeniski piemērojot šo “Graudiņa/Pūpolas doktrīnu”, atklās tās loģisko strupceļu: ja Ētikas komisijai ir aizliegts sniegt savu atzinumu par valdes darbu, tad kādā veidā partijas darba organizācijā efektīvi varētu tikt īstenots partijas Ētikas kodekss?
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Avots: kamielis.lv