Jumti mēdz iegrūt visur pasaulē, bet tāda līmeņa traģēdijas kā Zolitūdē tomēr ir retums. Arī tādas gadās, bet ne Eiropā, ne civilizētās un attīstītās valstīs. Krievijā – gadās, ir viens gadījums Polijā, tagad Latvijā, atgādinot mums un visai pasaulei, kas mēs esam. Austrumeiropa, Eiropas nabadzīgākā valsts, atpalikusi nomale, kura ir ne tikai nabadzīga, bet pat ES ietvarā nespējīga radīt un uzturēt efektīvus valsts pārvaldes mehānismus. Pat ES sastāvā nespējīga uz efektīvu valstisku pašorganizāciju un paškontroli, kas nepieļautu šādas traģēdijas.
Protams, konstruktors var kļūdīties un nepareizi sarēķināt slodzes sijām, vai izvēlēties nepareizu sastiprinājumu dizainu. Skaidrs, ka tas tā var notikt, taču tieši šādam gadījumam ir paredzēts būvuzraugs, autoruzraudzība un varbūt tādā valstī kā Latvija būtu vajadzīgs vēl kāds valsts vai pašvaldību kontroles līmenis, kurš trešo reizi visu pārbauda, bet nav.
Būvinspekcija ir likvidēta, būvvaldes konstruktoru aprēķinus nepārbauda, viņiem tie pat netiek iesniegti. Visa kontrole ir mājas īpašnieka noalgota būvuzrauga rokās. Ja viņš nepamana konstruktora kļūdu – bums, rezultātu mēs redzam. Kā divi pieredzējuši profesionāļi – būvkonstruktors un būvuzraugs tā varēja kļūdīties? Nezinu. Iespējams, to mēs tā arī nekad neuzzināsim.
Īpaši tāpēc, ka diskusija par traģēdijas cēloņiem strauji virzās Latvijai ierastajā virzienā. Nekompetenta, politiski iekrāsota mētāšanās ar apvainojumiem, kur svarīgi ir nevis kas patiešām notika, bet kā notikušo izdevīgāk iegriezt pirms nākošajām vēlēšanām. Vieniem politiski vajadzētu, lai vainīga ir Rīgas dome, kurai pakļaujas būvvalde, citiem – Pavļuts, kurš pārrauga visu būvniecības sistēmu valstī, vēl citiem – Dombrovskis, kurš pārrauga Pavļutu, koalīciju un partiju, kuras iniciatīva bija būvinspekciju likvidēšana. Vēl kādai svarīgi akcentēt, ka celtnieki ziedojuši Repšes biedrībai, kam atkal ir skaidra politiska jēga (un, protams, vispār nekāda sakara ar lietu), un vēl kāda tieši bēru dienu izmanto, lai paziņotu par jaunas tautas kustības dibināšanu.
Vēlēšanu gads, es saprotu, taču aiz šīm politiskajām interesēm lielais vairums tā arī nesaprot un nesapratīs, kurš par ko atbildēja un atbild šobrīd, ar ko arhitekta darbs un atbildība atšķiras no būvkonstruktora vai būvinžieniera atbildības, par ko atbild celtnieks, par ko – būvuzraugs, par ko – būvvalde, par ko – Ekonomikas ministrija un par ko – mājas īpašnieks.
Nesaprotot šīs lietas, nav iespējama kvalitatīva saruna par to, kas būtu jāmaina, kas būtu jāuzlabo. Nav iespējams izsekot drudžainajām reformām un izmaiņām, kas jau top būvniecības likumā, visbeidzot – nav iespējams arī saprast, kas un cik lielā mērā ir atbildīgs par traģēdiju.
Autors: Jurģis Liepnieks