Pēteris Apinis. Karalauka hospitālis kā Šveika cienīgs projekts

Pēteris Apinis, ārsts

Piesmiet valdības rīcību, plānus un panākumus Covid–19 apkarošanā kļuvusi par tik ierastu lietu, ka robežojas ar sliktu gaumi. 

Tad, kad Daniels Pavļuts un Ainārs Latkovskis nospīdēja ar ideju būvēt karalauka hospitāli, es nolēmu, ka uz muļķībām nav jāreaģē. Tad, kad Pavļuts turpina šo ideju nest tautās, uzspiest ministrijas darbiniekiem un jau lūkojas pēc Pierīgas pļaviņas, kurā šo hospitāli celt, man  radās vēlme pārskatīt Latvijas vēsturisko pieredzi.

Bet – tā kā XXI  gadsimtā vairums lasītāju vēstures izklāstus nelasa vai vienkārši aizmieg, tos caurlūkodami, sākumā dažas atziņas par iespējām ārkārtas stāvoklī radīt Covid–19 hospitāli:

• nav mērķtiecīgi būvēt vienu hospitāli >1000  gultām, ja var atrast iespējas ātri radīt četrus ar 250 gultām. Šādus hospitāļus dažu dienu laikā var atvērt ARS, Jūras medicīnas centrs, VC4 un VCA, ja viņiem šāds, finansiāli pamatots priekšlikums tiktu piedāvāts. Protams, privātuzņēmēji par hospitāļa iekārtošanu savās, medicīnai piemērotās gaišās, siltās, sterilās, sertificētās, apgādātās telpās prasītu naudu, bet šī nauda būtu vismaz 5 reizes mazāka par līdzekļiem, kas būtu jātērē jauna karalauka hospitāļa izbūvei un iekārtošanai (mums jau ir piemērs – Pavļuts un Juhņeviča izvairījās nodot vakcināciju ģimenes ārstiem un veselības centriem par atbilstošu samaksu, rezultātā vakcinācija speciāli iekārtotos vakcinācijas centros tirgū un izstāžu kompleksā maksāja 4– 6 reizes dārgāk, pie kam tika iedragāta cilvēku uzticība vakcinācijas  procesam);

• karalauka hospitāļa būve ir attaisnota, ja tā ir starpresoru aktivitāte, kad hospitāli ceļ, piepilda, organizē Aizsardzības ministrija, un šis pasākums vienlaikus ir treniņprocess katastrofu medicīnas un karadarbības situācijai. Šādā gadījumā noteikti būtu piesaistāmi Rīgas Stradiņa universitātes un Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes mācībspēki ar ātru, bet nopietnu projekta priekšizpēti.

Vai Latvijā ir pieredze karalauka hospitāļu darbībā?

Šķiet, ka nopietnākie karalauka hospitāļi Latvijā darbojušies 1944. gadā Padomju armijas darbības zonā. Vācu karaspēks izmantoja esošās slimnīcu būves vai pielāgoja hospitālim skolas un tautas namus. 

Tomēr Latvijas armijai ir savdabīga pieredze līdzīgā epidemioloģiskā projektā 1919.–1921. gadā, un šis projekts saucās „sanitārais vilciens”. Šo vilcienu bija organizējis pulkvedis, vēlāk ģenerālis, ādas un venērisko slimību ārsts, profesors Pēteris Sniķers (dz. 1875. gadā, 2. Strēlnieku brigādes ārsts, viens no trim Latvijas Universitātes dibinātājiem un vairākkārtējs Medicīnas fakultātes dekāns, bijis viens no Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem, miris 1944. gadā). Tālajā 1919. gadā Latvijā plosījās ne tikai Spāņu gripa, bet arī tīfs un sifiliss. Šādā situācijā ārsts Sniķers vilcienu vagonus pārvērta dezinfekcijas stacijās (atutošanas kamerās), slimnīcas palātās un mediķu dzīvokļos. Vagoni tika piekabināti satiksmes vilcienam, nogādāti konkrētā pilsētā vai ciemā, kur visus iedzīvotājus atutoja, apģērbu novārīja vai autoklavēja, slimniekiem izsniedza zāles, smagākos slimniekus ievietoja stacionārajā vagonā. 

Kaut arī pieņemts uzskatīt, ka tas bijis viens sanitārais vilciens, patiesībā tā bija veiksmīga pārvietojama epidemioloģiskā stacija. Paralēli tam vilciena personāls nu jau kā „Latvijas Baltā Krusta biedrības prostitūcijas ierobežošanai” biedri centās vilcienā nogādāt, diagnosticēt un ārstēt jaunkundzes un kundzes, kuras izplatīja sifilisu.  

1923. gadā tīfs un sifiliss bija ierobežoti, varētu teikt – apkaroti, Pēteri Sniķeru paaugstināja par Latvijas armijas ģenerāli un Kara sanitārās pārvaldes priekšnieku.

Autora pieredze karalauka hospitāļa celtniecībā

Tālajā 1985. gada pavasarī strādāju par ārstu Tjumeņas apgabala ziemeļos pie paša polārā loka. Kā šādos skarbos apstākļos pieņemts, ārsts pazīst visas nozīmīgās personas, t.sk., vietējo kara komisāru. Un šis vecišķais pulkvedis ieradās pie manis ar vārdiem, ka šajos apstākļos viņa pienākums ir paaugstināt mani par vecāko leitnantu (pēc dažiem gadiem – arī par kapteini),  bet man jābrauc mācīties kara medicīnas zinības kursos, un viņš mani varot sūtīt uz jebkuru hospitāli Padomju savienībā.

Es izvēlējos (ļoti tālo) Rīgu, nonācu Baltijas kara hospitālī, iekārtojos uz pusslodzi par anesteziologu lai varētu naktis pavadīt mājās. Un šajos kursos es uzzināju, ka Padomju Savienība mani ir ieplānojusi pāraudzināt par kara ārstu un uzreiz uzticēt man neiroķirurģiska hospitāļa celtniecību un vadīšanu Cesvaines pusē, tiklīdz sāktos karš vai vismaz tiktu nomesta atombumba. Kursu nobeigumā manā rīcībā tika izdalīta automašīna ZIL, seši „partizāni” (tā tika saukti vīri, kas Padomju laikos tika iesaukti uz salīdzinoši īsām pārapmācībām, viņi tika nodarbināti militārajā celtniecībā vai labiekārtošanas darbos, darbs bija organizēts iespējami truli un bezatbildīgi, tādēļ darba kvalitāti varam redzēt visos sabrukušajos PSRS militārajos objektos). 

Tolaik tieši Cesvainē bija izvietotas lielākās medicīnas rezerves, t.sk. četri karalauka hospitāļi 600–800 cilvēkiem.

Tas, kas notika piecās dienās Cesvainē, ir nepieklājīgi līdzvērtīgi Šveika piedzīvojumiem 1. Pasaules karā. Viens no latviešiem, uzvārdā Baumanis, es ceru – viņš vēl dzīvs un vesels, no militārajām noliktavām atgriezās nevis ar instrumentiem, bet ar gaļas konserviem (ļoti daudz). Man joprojām ir noslēpums, kā mums uzradās kartupeļi un šņabis. Elektrība vienkārši ar diviem vadiem tika nolaista no garāmejošas līnijas. 

Mēs uzbūvējām 6 no 60 teltīm, tai skaitā vienu ar 50 slimnieku gultam un vienu  – operāciju zāli, kurā trepanācijas veikšanai vajadzētu ne tikai zināšanas un prasmes, bet arī iztēli, taču man izdevās savienot nelietotu RO6 ventilācijas iekārtu ar Hirana iztvaikotāju, un par šādu sistēmu tajā laikā es sapņoju Sibīrijas slimnīciņā. Nedēļas beigās ieradās pulkveži un atzina, ka līdz šim nevienam nav izdevies uzbūvēt vairāk par trim teltīm, bet pilnīgi nevienam – operāciju zāli. 

Es nezinu, kas mūsu būves un teltis novāca. Tas, ko paņēma līdz mani „partizāni” aizņēma pusi ZILa kravas kastes. Rīgā, šķiroties no cīņu biedriem, šis pats Baumanis man pasniedza lupatās ietītu Hirana iztvaikotāju. Šķiet, ka nevienam citam pēc manis šo hospitāli ar strādājošu narkozes aparātu uzcelt neizdevās. 

Noslēgumam

Rīgā ir pietiekami daudz medicīnisku iestāžu, kuras var viegli un efektīgi pārveidot par Covid–19  hospitāļiem. Ja man būtu jāpieņem lēmums Daniela Pavļuta vietā, es pirmo uz ministriju izsauktu Jūras Medicīnas centra valdes priekšsēdētāju Jāni Birku. Daudziem viņa karjera asociējas ar krēslu Rīgas mērijā, bet Jānis ir anesteziologs, reanimatologs, veselības aizsardzības organizators un neticami labi pārvalda kara medicīnas un  sabiedrības veselības jautājumus. Šķiet, ka neviens tik ātri netiktu galā ar karalauka uzdevumu kā Jānis Birks. Man šķiet, ka ļoti viegli uzstādījumu saprastu arī ARSa valdes priekšsēdētājs Māris Andersons, kurš tiešām  zina, kā pārveidot slimnīcu, un ir izcili iekārtojis bijušo Sarkanā krusta 4. slimnīcu. 

Atkārtošos – nododot daļu pakalpojumu izvietošanai privātās iestādēs VC4, VCA, ARS un JMC, tiktu ietaupīta nauda, laiks, un saņemta korekta darba kvalitāte, godprātīga attieksme pret pacientiem un valsti.

Bet, ja nu tiešām Daniels Pavļuts Babītes novada pļavā gatavojas būvēt karalauka hospitāli, tad pirmais darbs būtu angažēt Egīlu Zirni vai kādu tikpat talantīgu rakstnieku, kurš pilnīgi noteikti varētu  šo hospitāļa celtniecību aprakstīt Hašeka stilā, un Latvija beidzot tiktu pie Nobela prēmijas literatūrā. 

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!