Drusku jau izskatās pēc daktera Frankenšteina, kurš savā laboratorijā nodarbojās ar cienījamiem eksperimentiem, bet beigās kaut kāds monstrs vien sanāca. Tāpat arī Einars Repše – it kā strādāja pie mākslīgā intelekta, bet sanāca jauna partija.
Nu labi, būsim korekti – pagaidām nevis partija, bet sabiedriska organizācija. Tāda organizācija, kurā sanākuši politiskie miljonāri (Belokoņs, Berķis), lielie uzņēmēji (Mierkalns, Vaitaitis), bijušie lielu partiju vadītāji, kas pēdējos laikos uzmanības topā nav bijuši (Repše), kāds no tiem, kurus dēvē par “reklāmas guru” (aģentūras McCann īpašnieks A. Ščipčinskis) un kāda liela medija vadītājs (aģentūras LETA valdes loceklis A. Strautnieks). Tad šī organizācija nāk klajā ar 10 punktiem Latvijas attīstībai (par valsts konkurētspēju un ģimeniskuma tradīcijām). Vēl arī paziņojums – ja vajadzēs, taisīsim partiju (noteikti vajadzēs). Un faktiski lieta darīta.
Jau Bībeles laikos ķēniņš Zālamans sūdzējās, ka “nav nekā jauna zem šīs saules”. Tomēr parasti cilvēki mēģina atdarināt veiksmīgo pieredzi vai vismaz pārlaiž kādu paaudzi, līdz atkārtot vecās kļūdas. Repše, kā jau tas bieži ticis aprunāts, nav parasts cilvēks. Viņš izlēmis rekonstruēt tādu politisku projektu, kurš vēl tikai pirms pāris gadiem – teiksim tā – daudz gan mums solīja, maz tomēr deva. Toreiz tas saucās Par Labu Latviju!
Uzņēmēju saraksti, liela nauda, desmit punkti, mediju ietekme, organizācija, kas pārtaps partijā – ja kaut kur pastāv tāda grāmata “Par Labu Latviju! 1. daļa : Dzimšana”, tad Repše to ir atradis un atkārto soli pa solim kā fizikas eksperimentu savā laboratorijā.Un tas ir nedaudz jocīgi, ņemot vērā, cik tautā populāra un iemīļota ir šī stāsta 2. daļa ar nosaukumu Grimšana. Ja nu ir kāda lieta, ko PLL! gadījums demonstrē uzskatāmi kā alfabēts pie pirmklasnieku sienas – ar uzņēmējiem un visām viņu naudām nepietiek, lai tiktu iekšā (atpakaļ) politikā. Turklāt, atļaušos norādīt – salīdzinājumā ar PLL!, Repšes uzņēmēji izskatās pēc sīkzemnieku listes pirmās republikas sarakstos. Diez vai Latvijas vēsturē vēl kādreiz atkārtosies tik liela mēroga fenomens, kāds bija PLL! savā pirmajā fāzē – ar tādu daudzumu vietējo uzņēmēju un tādu smagumu vietējā kapitāla pie viena bagātīgi krāmēta galda. Ja jūs gribējāt uzņēmēju kustību, tad jums bija uzņēmēju kustība – un tāda nenāks, nenāks vairs.
Jo neviens to īsti negribēja.
Iemeslos tagad neurķēsim, vien maza remarka – tā kā man bijusi personiska pieredze ar šo organizāciju, esmu mēģinājis dažādos virzienos apdomāt tās spožumu un galu. Šķiet, diezgan skaidrs, ka latviešu cilvēkam – vismaz tuvākos pārdesmit gadus – uzņēmēju šķira neliksies simpātiska ne pa kādiem galiem. Tie nav cienījami cilvēki, kas dod darba vietas, maksā nodokļus un vispār dzen lietas uz priekšu (kā uzņēmēji redz sevi). Tie ir bandīti un žuļiki visādi, kas apzog valsti vai vienkārši kaut kādi biezie (kā viņus redz visi pārējie). Protams, padomju pieredze un skarbie 90.-ie ir atbildīgi par šo arhetipu. Bet tikai daļēji. Naids vai vismaz nepatika pret privātuzņēmējiem ir iekodēti mūsu kultūrā – sākot ar tautas pasakām, kur varonis bezzemnieks cīnās pret vagaru vai ļaunu zemes īpašnieku, līdz pat Maijai un Paijai, kur tiek slavēta mazākā gabaliņa izvēlēšanās un darbs zem pašizmaksas – īpašības, kas ir taisnā pretrunā uzņēmējdarbībai. Un ja arī parādās kāds pozitīvs uzņēmēja tēls – kā Melderis Kaķītis, tad jau stāsta sākumā viņš neapdomīgi izsaimnieko īpašumu un parādsaistību dēļ zaudē savu uzņēmumu. Nav diez ko pateicīga vide, kur cildināt privāto iniciatīvu, vai ne?
To neizdevās pārlauzt PLL! ar visām šīs organizācijas iespējām – vēl jo mazāk tas varētu izdoties Repšem. Īpaši tādēļ, ka viņš izskatās pēc vienīgā politiskā vilcēja, un tas tiešām nav daudz. Kādēļ viņš tomēr mēģina to darīt? Noteikti ir dažādi iemesli, bet galu galā tas vienkārši ir jocīgi – tāpat, kā jocīgs bija viņa ādas uzvalks (un tas vēl galīgi nav pats jocīgākais Repšes personībā).
Tomēr ir viena fundamentāla atšķirība starp PLL! un jauno Repšes veidojumu. Tā atšķirība ir persona Edgars Jaunups. Ja cilvēks, kurš varas partijā koriģē visāda veida naudas plūsmas, pēkšņi izveido atsevišķu organizāciju, tad tā nav nekāda biedrība Repšes garāžā. Atšķirībā no skolēniem, politiķi vienmēr seko naudai – un ja nauda aiziet no varas partijas, tā ir īpatnēja situācija. Visticamāk, jaunā organizācija ir naudas nodalīšana uzticamā vietā, lai nav pa Vienotības iekšieni jāņemas. Otrs – nāk pašvaldību vēlēšanas, un nevalstiska organizācija vēlēšanu kampaņā vienmēr noderēs. Trešais – lielajiem naudas devējiem nepatīk, kā notiek lietas iekšpus Vienotības, un viņi taisa rezerves kopiju.
Katrā gadījumā, ir interesanti, ka tāda lieta notikusi. Un interesanti, kas ar to notiks tālāk. Tāpat arī nav slikti Vienotības pārstāvji, kas taču laikam nervozē diezgan nopietni, ja publiski sola sadarboties ar jauno partiju, kas nav pat vēl partija. Nemaz nerunājot par to, ka būtu zināmi topošās partijas ideoloģiskie uzstādījumi vai kāds tamlīdzīgs sīkums. Jo jaunā partija draud aiznest vecās partijas naudu – un kas var būt stingrāks sadarbības pamats par šo!
Bet nobeigumā gribētos citēt kādu Latvijas politiķi runājam par jaunu partiju veidošanu:
“Es uztveru jaunu partiju dibināšanu Latvijas politikā par destruktīvu soli. Nu, es tiešām tā domāju, un es to teiktu arī apstākļos, ja es nebūtu ieinteresētā persona kā partijas Vienotība biedrs. Un es tiešām domāju, ka jaunu partiju veidošana ir problēma, un tas rezultāts nav kvalitatīvs.”
Edgars Jaunups, pagājušā gada vasarā.
Autors: Nils Sakss
Lasītāju viedokļi