Padomnieces memuāri. XVII daļa. AVĀRIJU NEDĒĻA

KATRĪNA IĻJINSKA

Jo tuvāk nāca gada un darba beigas, jo vairāk tas man atgādināja Laura Reinika dziesmu… skrienu, skrienu vēl, man vēl jāpaspēj. Decembra sākums ministra kalendārā iezīmējās īpaši “karsts” – gan publicitātes ziņā, gan aizņemtības ziņā.

Tā 4. decembrī sākās valsts budžeta pieņemšana galīgajā lasījumā, kas ilga trīs dienas, tās pašas dienas vakarā ministrs piedalījās “Kas notiek Latvijā?” par pārtikas cenu samazināšanas plānu, pa vidu vēl “maisījās” Tet/LMT sarunas, bija jādomā par Latvijas Bankas prezidenta amata kandidātiem, bet jaunnedēļ bija atkal gaidāma Ministru Kabineta sēde, kurā tika “sagrūsts” pilnīgi viss, ko vēl varēja iestumt gada nogalē – MK noteikumu grozījumi gan energoefektivitātes jomā vēsturiskajās ēkās, gan naudas balvas sportistiem, gan Rail Baltica, arī jautājumi, kas saistīti ar Eiropas fondiem un daudz kas cits, kopumā 118 darba kārtības punkti. Otrdienā, vēl pirms valdības sēdes pulksten 12:30, ministrs bija ieplānojis aizbraukt uz Jelgavu, lai apmeklētu koka māju ražotāju Nordic Homes Ānē, kā arī kopā ar Jelgavas mēru Andri Rāviņu un Altum vadītāju Reini Bērziņu iemūrētu kapsulu zemas īres maksas daudzdzīvokļu mājā. Savukārt trešdienā viņam bija ieplānots lidojums oficiālajā vizītē uz Poliju, taču pirms tam bija jāpagūst piedalīties “Dienas biznesa” organizētajā TOP 500 diskusijā viesnīcā Latvija, Izglītības un zinātnes ministrijas organizētajās Pieaugušo prasmju dienās LU Aulā, un vēl raidījumā “Spried ar Delfi” par pārtikas cenu samazināšanas plānu, pēc tā uz stundiņu ieskrienot Saeimā, lai piedalītos ZZS frakcijas sēdē.

Budžeta pieņemšanas process neiezīmējās ne ar ko īpašu – ministrs atradās Saeimā visas trīs dienas, atbildēja uz debašu laikā uzdotajiem jautājumiem un izteiktajiem pārmetumiem, ik pa brīdim izejot ārā. Tā mēs vienojāmies, ka 4. decembrī pēcpusdienā viņš ienāks ministrijā, lai es palīdzētu viņam sagatavoties vakara raidījumam par pārtikas cenu mazināšanas plānu. Ar to plānu it kā viss bija normāli, vienlaikus viss bija slikti. Labā ziņa bija tāda, ka plāns bija skaidrs, ministrijas darbinieki bija labi pastrādājuši, bija daudz informācijas, un, ja reiz ministram šis jautājums šķita principiāls un ieviešanas vērts, tad arī visi rīkojās ar domu, ka šo plānu vajag ieviest par katru cenu. Tikai retais saprata, ka tas plāns nedarbosies. Atklāti sakot, lai gan man likās, ka tagad jau šī plāna ieviešana ir norimusi, kuluāros runā, ka tā gan nav – notiek aktīvs darbs pie cenu salīdzināšanas rīka ieviešanas. 

Viss, ko mēs komunicējām uz āru, bija taisnība – varbūt kādreiz kādā intervijā ministrs pārteicās vai neatcerējās detaļas, par ko man reiz nācās taisnoties Re:Baltica faktu pārbaudē, taču kopumā viss bija taisnība – un pamatā runas pat nebija par pašu cenu samazināšanas plāna ideju kā tādu, bet gan par to, no kurienes tādas idejas radušās. Tās bija paņemtas no citām valstīm. Horvātija, kura arī strādāja pie plāniem risināt pārtikas dārdzības problēmu, bija apkopojusi datus par visu Eiropas Savienību un lielā tabulā tos atsūtījusi arī mums uz Latviju. Tur uz 16 lapām bija aprakstīts, kādus mērus ir pieņēmušas dažādas valstis. Tāpēc mēs mierīgi varējām teikt, ka visas idejas ir aizgūtas no citām ES valstīm, bet tā kā īstenotie pasākumi ES faktiski skāra laika posmu pēc Covid, tad nekādi rezultātu apkopojumi īsti vēl nebija pieejami. Tomēr man tēma šķita interesanta, tāpēc es tajā iedziļinājos vairāk nekā citās tēmās. Pastāstīšu to, kas nekur nav izskanējis un brīnumainā kārtā neviens žurnālists arī nav pavaicājis vai uzrakstījis.

Kopš pārtikas cenu mazināšanas plāna parādīšanās “pie horizonta”, es sāku lasīt visdažādākās publikācijas par citu valstu pieredzi – šī “metode”, ja to tā var saukt, ir rezultatīva vienmēr. Proti, nākot uz interviju, īpaši, ja tā notiek tiešraidē, jau iepriekš sagatavot jaunus faktus, kurus citi raidījuma dalībnieki un/vai raidījuma vadītājs visticamāk nebūs izpētījis. Vislabāk ir likt galdā tādus faktus, pret kuriem tiešajā ēterā nebūs argumentu, jo tie vienkārši nebija iepriekš zināmi. Ar gatavošanos raidījumiem amatpersonām Latvijā diez ko nesokas, tāpēc, ja viens ir labāk sagatavojies nekā citi, tas uzreiz ir redzams. Ar visu to, ka Viktors Valainis bija apslimis, viņš tāpat “Kas notiek Latvijā?” izskatījās labāk, nekā, piemēram, Noris Krūzītis, kuru Jānis Domburs “iebāza maisā” ar vienu jautājumu par to, vai taisnība, ka “iztrūkstošais” uzcenojums cigaretēm tiek kompensēts, uzcenojot citas preces, tostarp pārtiku. 

Bet ministrs “izskatījās labāk”, nenozīmē, ka izskatījās labi. Diemžēl, labi izskatīties nesanāca, bet man gan izdevās uzzināt ko jaunu. Es pieņēmu, ka pārtikas cenu regulēšana vai ierobežošana nenotiek pirmo reizi pasaulē, tāpēc nolēmu meklēt neapgāžamus argumentus, proti, no vispārīgām mediju publikācijām ar ekspertu iesaisti, pārgāju uz zinātniskām publikācijām, pievēršoties arī JSTOR un citām datu bāzēm.

Apkopojot publikācijās iegūto informāciju, es varēju izdarīt secinājumu: mēģinājumi kontrolēt vai ierobežot pārtikas cenas vēsturiski ir bijuši daudz, taču tie strādā un ir attaisnojami tikai kara apstākļos – tad, kad ir problēmas ar piegāžu ķēdēm. Miera laikā vienīgais veids, kā samazināt pārtikas cenas, ir, samazinot PVN.

Diemžēl, šo informāciju ministram “dot līdzi” uz raidījumu nebija nekādas jēgas. Faktiski tas ir arī iemesls, kāpēc Eiropas Savienībā pēkšņi valstis nolēma “iejaukties” brīvajā tirgū – sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, bija problēmas gan ar pārtiku, gan ar piegāžu ķēdēm, līdz ar to tas it kā pat bija pamatoti. Tikai tas bija pirms diviem gadiem, nevis 2024.gada rudenī, kad visi jau ir pieraduši, atraduši risinājumus un nekādi ārkārtas apstākļi, kas attaisnotu iejaukšanos brīvajā tirgū, nepastāv.

Jā, pārtika ir dārga, taču arī tas ir stiepjams jēdziens. Nevis pārtika ir dārga, bet cilvēku maksātspēja ir zema, un tas ir tāpēc, ka politiķi ar saviem lēmumiem ir valsti noveduši līdz kliņķim, un tagad brīnās. Redziet, piemēram, Rimi pat neko neiebilda, bet reaģējot uz zemo cilvēku maksātspēju un nabadzību, vienkārši pārdeva veikalu tīklu dāņu zemo cenu spēlētājam. 

Ceturtdiena un piektdiena pagāja mierīgāk, pa vidu “uzpeldēja” visādi brīnumi – ZZS Saeimas frakcija piektdienā paziņoja, ka virzīs Reiņa Bērziņa kandidatūru Latvijas Bankas prezidenta amatam, par ko Valainis pēc tam taisnojās partijas valdē, jo nebija šādu rīcību saskaņojis, savukārt Krišjānis Kariņš vispār “nozaga” visu šovu, tajā pašā dienā izstājoties no “Vienotības” valdes.

Pirmdienā ministrs bija paņēmis brīvdienu, es palīdzēju parlamentārajam sekretāram sagatavoties citam “Kas notiek Latvijā?” izlaidumam par ēku energoefektivitāti, bet vēlāk mēs turpinājām gatavot būvniecības konferenci. Otrdiena gan padevās jautrāka: mēs izbraucām uz Āni apmeklēt Nordic Homes ražotni. Pēc ekskursijas sarunājāmies ar līdzīpašnieku un ministrs “reklamēja” iespēju piedalīties iepirkumos un būvēt koka ēkas arī citām vajadzībām, ne tikai privātmājas. Uzņēmuma vadītājs bija sauss un tiešs: nepiedalīsies un netērēs laiku tikmēr, kamēr iepirkumā uzvarēs lētākais piedāvājums. “Koka ēka vienmēr būs krietni dārgāka nekā citas,” viņš teica, piebilstot, ka uzņēmumam vispār nav neviena objekta Latvijā. Viņš piebilda, ka arī pašam esot zemes gabals Carnikavā, kur bija plānojis attīstīt dzīvojamo kompleksu, taču attieksme no pašvaldības bija apmēram tāda: “Mums neko nevajag, mums te klusums un kūrorts, liksim visus iespējamos šķēršļus, lai jūs te neko neuzbūvētu.” Ministrs solījās parunāt ar Carnikavu. 

Tā mēs devāmies iemūrēt pamatakmeni īres mājokļos un aizsteidzāmies uz Rīgu, kur jau tuvojās MK sēde. Kamēr tā notika, man atrakstīja Ministru prezidentes padomniece ar jautājumu, vai ekonomikas ministrs vēlēsies piedalīties regulārajā preses konferencē, kas parasti notiek pēc MK sēdes, un, ja gribēs, tad par ko vēlēsies stāstīt. Protams, ka viņš gribēs, jautājums tikai – par ko runās. 

Valainis gribēja runāt par super nepopulāru tēmu – ārzemnieku nodarbināšanu, vienlaikus piedāvātais risinājums drīzāk uzskatāms par ļoti labu – tas uzliek par pienākumu uzņēmējiem ciešāk sadarboties ar Nodarbinātības valsts aģentūru, lai Latvija nepārvērstos par darbaspēka tranzīta valsti. Tad nu šo tēmu arī pieteicu. Bet, ak, vai, atnāca atbilde:

“To jautājumu tieši negribējās cilāt medijos. Ko tur pozitīvu redzējāt, kas medijiem un sabiedrībai patiktu?”

Ministrs arī loģiski pamatoja: “To, ka būs aizliegts nodarboties ar darba spēka tranzītu, pirmajā vietā būs tie uzņēmēji, kas prasa ievest cilvēkus reālam darbam LV.” Un tomēr nē. Sekoja noraidījums, sarkanā kartīte:

“Par šo tēmu tomēr nē. Tā tomēr pārāk trigerīga un medijiem pāris vēl citas aktuālās lietas, ko šodien MK lemj.” Tā uzaicinātais ministrs tomēr tika izslēgts no preses konferences par nepatīkamu jautājumu ierosināšanu.

Jā, tik tiešām, priekš kam runāt par “trigerīgām” tēmām, pat ja tiek piedāvāti labi risinājumi. Valainis laikam kādu lieku plusiņu te būtu nopelnījis, premjeres ieskatā. 

“Gandrīz kā mans liktenis, ja nepareizi runā. Piedod, nenoturējos,” es ierakstīju kopčatā. Jā, izrādās “kancelēšana” par nepareizu viedokli skar ne tikai darbiniekus, bet arī ministrus. Burvīgi.

Trešdienā es atkal bezjēdzīgi staigāju pa Brīvības ielu, mēģinot notvert ministru, lai iedotu viņam materiālus “Spried ar Delfi” diskusijai, atkal nodarbojos ar kaut kādu “figņu”, un tieši šīs dienas vakarā, 11.decembrī, es iesāku rakstīt “memuārus”, jo emocijas, kas krājās darot bezjēdzīgu darbu, bija sasniegušas, kā man likās, maksimumu. Izrādījās gan, ka tā nav, taču to es uzzināju tikai vēlāk.

Ministrs devās uz Poliju – tur bija paredzēts piedalīties META inovāciju dienā, tikties ar Polijas ministriem, kādu banku un arī Netflix, lai uzaicinātu šo uzņēmumu izvērst darbību Latvijā – ja atceraties, pēc tam, kad pērnā gada septembrī “Nekā Personīga” ziņoja, ka Netflix seriālu Latvijā nefilmēs, jo valsts nespēj sakārtot finanšu piesaistes jautājumus, Valainis pēc nedēļas nāca klajā ar neloģisku paziņojumu – aicinās uzņēmumu veidot reģionālo biroju Rīgā. Ja tu nespēj sakārtot vienu jautājumu, tad ceri uz lielākiem plāniem? Taču, pretēji loģikai, Valainis tik tiešām Polijā tikās ar Netflix CEE reģiona vadītāju un aicināja viņus uz Latviju. Uz ko saņēma ļoti tiešu atbildi:

Netflix neplāno neko tuvākajos gados pārcelt uz Baltijas valstīm. Jāsaprot, kāds reāli izskatīsies valsts atbalsts, infrastruktūra un pieejamais industrijas talants. Gatavi turpināt saziņu nākotnē.

Pēc vizītes dalībnieku rakstītā – būtībā ministrs visus aicināja uz Latviju un uz sadarbību, taču nekā taustāma neieguva.

Pat viena no Polijas bankām, kura vēlas izvērsties jaunos tirgos Eiropā un vērtē vairākas valstis, attiecībā uz Latviju bija piesardzīga – vajagot vairāk datus par Latvijas ekonomiku un finanšu tirgu. Diezgan diplomātisks veids kā pateikt, ka Latvija nav pat shortlist sarakstā.

Nedēļa bija gandrīz beigusies, atlika vien atnākt uz darbu pārceltajā sestdienā, 14.decembrī, kad bija ne tikai “īsā diena”, bet arī paredzēta mācību trauksme, lai pārbaudītu kā darbojas signalizācija un vai visi spēj iziet ārā pa durvīm.

Signalizācijai bija jāatskan pulksten 13:00, un, protams, ka 12:55 visi jau bija “zemajā startā”. Taču signalizācija kā neskanēja, tā neskanēja. Saģērbušies un ar datoriem somās, ministrijas darbinieki nepacietīgi gaidīja koridoros – tīri teorētiski pēc signalizācijas atskaņošanas vajadzēja atbloķēties visām durvīm un būtu jābūt iespējai izkļūt no ministrijas ēkas, nepīkstinot ieejas kartes – tāda taču ir visa šī evakuācijas treniņa būtība. Puse ministrijas darbinieku jau stāvēja ārā, kad pulksten 13:12 pienāca e-pasts, ko arī pati Administratīvās nodaļas vadītāja sūtīja no telefona. E-pasts bija sekojošs:

“Tehnisku iemeslu dēļ nevaram atskaņot skaņas signālu. Veicam evakuēšanos bez trauksmes signāla.” Nevienas durvis neatbloķējās un vairāki darbinieki, pretēji instrukcijām, nobrauca uz pirmo stāvu ar liftu.

Nē, nu jā.

Ja šad tad man likās, ka varbūt es kaut ko pārspīlēju un tikai man liekas, ka nekas nestrādā, tad jāsaka, ka nestrādā pilnīgi nekas. Pat signalizācija ministrijā. Pat veselais saprāts nelietot liftu. Pat durvis neveras.

Principā varēja sēdēt pie galdiem un turpināt strādāt, ja nekas neatskan, pārceļot šo izmēģinājumu uz citu dienu. Bet taču visi jau noskaņojušies, ka darba diena beigsies 13:00, un paēdot pusdienas, atpakaļ varēs nenākt. 

Viss, kas notika pēdējo desmit dienu laikā, bija vienas vienīgas avārijas: pārtikas samazināšanas plāns – feiks, LB prezidenta konkurss – avārija, Netflix plāni – nepamatoti, koka māju ražotājs – depresija, jauna banka Latvijā – neceriet, piedalīties premjeres preses konferencē – nepareiza tēma, evakuācijas treniņš – pilnīgs ārprāts. Man bija jānostrādā vēl tikai septiņas darba dienas, taču tas nenozīmē, ka tās kļuva garlaicīgākas. 

Jums būs interesanti izlasīt:

Padomnieces memuāri. I daļa Kamēr būšu ministrs – nekas nemainīsies – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. II daļa DARBS AR ATTIEKSMI – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. III daļa SANKCIJAS? NEESAM DZIRDĒJUŠI – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. IV daļa JO TĀLĀK MINISTRS, JO MAZĀK JĀSTRĀDĀ – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. V daļa SVILUMA SMAKA – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. VI daļa NEIZMANTOTĀS IESPĒJAS – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. VII daļa PAMAZĀM ZOGAM – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. VIII daļa EJIET DIRST, STRĀDNIEKI! – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. IX daļa “ATSLODZES” DIENAS – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. X daļa EKSKURSIJA UN NOSLĒPUMS – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. XI daļa GULBENES NOSLĒPUMS – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. XII daļa NEPATĪKAMĀ PĒCGARŠA – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. XIII daļa MELIEM ĪSAS KĀJAS – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. XIV daļa VIENAS VIENĪGAS SAKRITĪBAS – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. XV daļa GADA UN PACIETĪBAS BEIGAS – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. XVI daļa. SPRAIGAIS GALS – Puaro.lv

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!