KATRĪNA IĻJINSKA
Oktobra trešā nedēļa jau pirmdienas rītā draudēja pārspēt visas iepriekšējās – valsts budžets bija nonācis līdz izskatīšanai Saeimas komisijās, ministra kalendārā bija iezīmētas 30 tikšanās, dažas varēja izvērsties neprognozējami garas. Vienā nedēļā bija paredzēti veseli trīs pasākumi pie Valsts prezidenta, vairākas intervijas gan televīzijā, gan reģionālos medijos, Michelin balvu pasniegšana un dažas tādas tikšanās, kurām būtu bijis nopietni jāgatavojas, taču tā nenotika. Tieši par manu galveno uzdevumu faktiski bija kļuvis sagatavot visu, lai ministra un delegācijas brauciens uz Latvijas “otro galvaspilsētu” Gulbeni 29.oktobrī izdotos bez aizķeršanās. Vārdi “ministrs ar delegāciju” un “galvaspilsēta Gulbene” jums izklausās pēc absurda? Tā arī bija.
Pirmdiena iesākās ar ekonomikas ministra interviju “Rīta panorāmā”, kur viņš stāstīja gan par valsts budžetu, gan par iecerēto Mākslīgā intelekta centru, gan attīstību ostās un Latvijas investīciju un attīstības aģentūras reformu. Man patika klausīties ministra intervijas, it īpaši tāpēc, ka es redzēju, kā notiek procesi “aizkulisēs” un jau pēc pirmā mēneša šajā darbā varēju diezgan skaidri nodefinēt, kāpēc viss tas, ko viņš saka – nedarbosies. Tā bija paradoksāla sajūta – idejas un plāni bija grandiozi un apsveicami, es pat nevarēju pateikt “zini, šī ir slikta doma”, taču vienlaikus bija skaidrs, ka īstenot to visu būs problemātiski un pat, ja izdosies, tad tas tiks izdarīts tā, ka rezultāts tāpat būs neapmierinošs un atklāsies kaut kādas jaunas nejēdzības. Līdz ar to, katru ministra frāzi par grandiozajiem plāniem manā prātā pavadīja doma, ka tieši pavasarī viņš varēs skaidrot sabiedrībai, kāpēc kaut kas nav izdarīts vai nestrādā. Tā, kamēr Viktors Valainis televīzijā stāstīja, cik labs ir izdevies 2025.gada budžets un kā mēs to plānojam pildīt, es kabinetā cīnījos ar budžeta jautājumu komunicēšanu. Cīnījos tāpēc, ka sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja bija atsūtījusi preses relīzes melnrakstu uz divām ar pusi lapām, pilnīgi nelasāmu un man vajadzēja ar to kaut ko darīt. Uz to laiku es jau zināju, kā tādas top – tiklīdz potenciālais paziņojums presei skar kaut nedaudz specifiskākus jautājumus, tad tiek iesaistīti ministrijas speciālisti, līdz pat valsts sekretāra vietniekiem, un tad tas viss tiek salikts vienā garā tekstā, kurš rezultātā ir tieši tāds, it kā to būtu rakstījuši juristi un ekonomisti. Man negribējās tērēt laiku, lai vispār to mēģinātu izlasīt, nerunājot jau par vienkāršošanu vai labošanu, es varēju tikai domāt, cik daudz laika ir iztērēts šī teksta radīšanai. Garie, grūti uztveramie teksti jau bija tik daudz, ka es pārstāju meklēt iespējas tos kaut kā palabot, bet pati nodaļas vadītāja nesaprata, kur ir problēma, viņai likās, ka viss ir kārtībā. Situācija kļuva arvien nepatīkamāka tādēļ, ka es nebiju atnākusi uz šo darbu, lai bezgalīgi kādu kritizētu, cīnītos ar vējdzirnavām vai mācītu.
18.oktobrī Neatkarīgo Tukuma ziņu redaktore Agita Puķīte nopublicēja avīzē savu redaktores sleju, kurā cita starpā bija daži interesanti paragrāfi. Tos pamanīja Valters, neskatoties uz to, ka iknedēļas mediju monitoringā Evita šo rakstu neiekļāva: “[..] atgriežoties pie valsts budžeta, ir vēl kāda joma, kas paņem milzum daudz līdzekļu – tie ir neskaitāmi pētījumi, pētījumi un pētījumi. Arī tagad, piemēram, Ekonomikas ministrija jau uzrakstījusi, ka 11,2 miljoni 2025. gadā tiks atvēlēti nozaru vadībai un politikas plānošanai, bet vēl 14 miljoni – oficiālās statistikas nodrošināšanai. Tās, kā šķiet, būs tā sauktās “mīkstās” vajadzības jeb papīru būšanas. Var tikai salīdzināt, ka, piemēram, mājokļu kreditēšanai reģionos paredzēta par trešdaļu mazāka summa – 3,5 miljoni eiro, un tikpat arī zemas īres maksas mājokļu būvniecībai reģionos. Cik zemes īres maksas namus var uzcelt par 3,5 miljoniem eiro? Vienu?…[..]”
Kas tur tāds, jūs teiksiet? Nekas tāds, izņemot to, ka tā nav patiesība un acīmredzot žurnāliste nesaprot, ko raksta. Piemēram, 14 miljoni oficiālās statistikas nodrošināšanai tiek sauktas par “mīkstām” vajadzībām jeb papīru būšanu. Vai tiešām? Statistikas nodrošināšana ir Centrālās statistikas pārvaldes darbība. Tostarp, tā nodrošina gan tautas skaitīšanu, gan citu statistiku, kura kļūst par pamatu dažādām prognozēm un uz kuras pamata tiek pieņemti lēmumi. Tie ir visi dati, tajā skaitā par dzimstību, mirstību, iekšzemes kopproduktu, algu apmēriem un visu pārējo. Es nezinu gan, vai to var pieskaitīt pie nevērtīgas “papīru būšanas”. Vai arī… 3,5 miljoni eiro zemas īres maksas mājokļu būvniecībai reģionos, par ko varot uzbūvēt vienu īres namu. Ir ļoti labi redzams, ka Puķītes kundzei nav ne mazākās izpratnes, kā darbojas programma un cik tajā ir naudas. Lieta tāda, ka 3,5 miljoni eiro ir papildus summa jeb palielinājums, ko atvēlēs zemas īres maksas mājokļu būvniecībai, nevis kopējais atvēlētais finansējums, kurš ir nepilni 43 miljoni eiro vairākiem gadiem. Principā sabiedrisko attiecību nodaļai 18.oktobrī bija jāraksta vēstule “Neatkarīgajām Tukuma ziņām” ar lūgumu atsaukt nepatieso informāciju. Nekas tāds, protams, nenotika, un, lai nebojātu attiecības ar reģionālo mediju, Valters uzaicināja šo žurnālisti uz interviju ar ministru. Bet tukumnieki jau bija izlasījuši, ka ministrija atvēlējusi 3,5 miljonus eiro vienas mājas būvniecībai. Kāpēc? Tāpēc, ka ministrija neprot skaidri nokomunicēt savas budžeta lietas.
Esošā situācija man nepatika tādēļ, ka ministrijas speciālisti darīja daudz labu lietu, ar kurām patiesībā varētu lepoties un iznest tās saulītē, taču tas nenotika bezcerīgas komunikācijas dēļ. Jāatzīst, ka posts no tā ir krietni lielāks nekā kāds varētu iedomāties: tādēļ vien, ka viņu pūliņi un darbi netika pamanīti un pienācīgi novērtēti, talantīgi ministrijas darbinieki vienkārši aizgāja, jo kāda jēga vārīties savā sulā, ja nevienam tas nav vajadzīgs? Priekš kam sēdēt tajā kabinetā un censties kaut ko panākt, ja par to ārpus šī kabineta neviens pat neuzzina? Sabiedriskās attiecības ministrijā ir vajadzīgas, taču pilnīgi citā kvalitātē. Tā kā pamācīties es biju ierosinājusi jau otrajā darba nedēļā, tad tagad, pēc pusotra mēneša kā vienīgo risinājumu, es saskatīju iespēju nomainīt nodaļas vadītāju uz kompetentāku, kas neuzkrautu savus pienākumus citiem ministrijas speciālistiem. Vai es uzdrīkstējos par to ierunāties? Protams!
Es nepaklusēju un padalījos ar šīm domām ar kolēģi Valteru un varētu teikt, ka viņš mani pārsteidza. Bet nē, nepārsteidza. Izrādās, ka es nebiju vienīgā neapmierinātā ar nodaļas darbu. Valters pastāstīja, ka redz visu to pašu, ko es, un viņš jau ir mēģinājis panākt Evitas atbrīvošanu no amata, un tas ir gandrīz izdevies, bet pēdējā brīdī valsts sekretārs ir “iespītējies”, tāpēc ne uz kādām pārmaiņām šajā jomā nevajadzētu cerēt.
Atbrīvot no amata ierēdni tāpēc, ka, tavuprāt, viņš slikti strādā, būtībā nav iespējams. Valsts civildienesta likums nosaka vairākus variantus, kā var izbeigties darba attiecības, un mūsu gadījumā teorētiski derēja tikai divi varianti: neatbilstība ieņemamajam amatam vai sakarā ar pārbaudes neizturēšanu. Taču, kā mēs labi saprotam, tas vēl būtu jāpierāda, pretējā gadījumā atlaišana draudētu ar tiesvedību. Turklāt gadījumā, ja tiktu konstatēta neatbilstība amatam, tad vēl būtu variants ierēdni aizrotēt… Tas ir,
ja ierēdnis slikti strādā šeit, ir iespēja viņu nosūtīt slikti strādāt citur.
Bet sabiedriskās attiecības ir tāda joma… kā pierādīt, ka preses relīze ir slikti uzrakstīta? Diezgan subjektīvs vērtējums, it īpaši tiesā.
Pirmdiena ritēja pilnā sparā, es jau biju izdomājusi, ka budžeta preses relīzi vakarā jāuzraksta pašai un otrdienā jāizsūta, bet pa dienu koncentrējos Gulbenes jautājumam.
Valainis bija izdomājis, ka vēlas doties uz Gulbeni nevis viens pats, bet ar delegāciju, lai, tiekoties ar uzņēmējiem un iedzīvotājiem, viņi varētu uzdot jautājumus ne tikai pašam ministram, bet arī nozaru atbildīgajiem speciālistiem un Ekonomikas ministrijas pakļautībā esošo iestāžu un kapitālsabiedrību pārstāvjiem, piemēram, “Latvenergo”, LIAA un citiem. Bija plānots, ka kopumā uz Gulbeni dosies 14 cilvēki – gan ministra biroja pārstāvji, gan valsts sekretāra vietnieki, gan kapitālsabiedrību un iestāžu pārstāvji. Diezgan liels notikums pilsētai, kurā dzīvo mazāk par 7000 iedzīvotāju.
Es tā arī nespēju “atkost”, kas tik ievērojams atrodas Gulbenē, ka ne tikai ministrs ar 14 cilvēkiem turp dodas, bet maijā uz turieni bija devies pat Valsts prezidents… Toties es saskatīju pilnīgi citas lietas, pamatā – priekšvēlēšanu kampaņu, kuru tagad finansēja nodokļu maksātāji. To sauc par administratīvā resursa izmantošanu.
Gulbenes novada domē ir 15 deputāti, no tiem trīs ir no ZZS – opozīcijā. “Jaunā Vienotība” tur it kā ir koalīcijā, taču viņiem ir tikai 1 deputāts. Attiecīgi es saskatīju, ka valdības koalīcijas pārstāvji, sadevušies rokās un vienojušies, dodas uz tiem reģioniem, kur viņiem varas nav, bet ļoti gribētos, lai būtu, tāpēc jābrauc uzrunāt vēlētāji vai šajā gadījumā – informēt sabiedrību par notikumiem valstī. Valainis bija izdomājis, ka vajag paņemt līdzi vēl 13 cilvēkus un iztērēt ne tikai savu laiku, bet arī ministrijas un kapitālsabiedrību resursu. Valainis, tāpat kā Valsts prezidents, devās, piemēram, uz “Dimdiņiem” – ražojošu uzņēmumu, kurš pieder Normundam Audzišam – Gulbenes novada domes deputātam no ZZS. Nu ja, priekš kam braukt pie citiem un iedziļināties citu problēmās, ja var aizbraukt pie “savējā”?
Lai nu kā, vajadzēja, lai kāds tomēr atnāk uz Gulbenes kultūras namu paklausīties, ko tas ministrs stāsta, citādi visi šie 14 cilvēki varēs vienkārši sarunāties savā starpā, bet to varēja darīt arī Rīgā… tāpēc mēs nolēmām, ka, atskaitot publikācijas sociālajos tīklos, būtu lietderīgi ielikt arī kādu reklāmu avīzē “Dzirkstele”, kas iznāk Gulbenē, kā arī nodrukāt un salīmēt pilsētā afišas – to vajadzētu izdarīt jau šīs nedēļas beigās, lai cilvēki brīvdienās, ejot, teiksim, uz tirgu vai apmeklējot kādu pasākumu pilsētā, tās ieraudzītu. Domāts – darīts!
Es palūdzu sabiedrisko attiecību nodaļā izveidot potenciālā avīzes sludinājuma maketu, kā arī afišas maketu, lai to varētu iespējami drīz nodrukāt. Makets nepatika, tāpēc palūdzu pārtaisīt, bet arī otrreiz nepatika, tāpēc beigās vizuālo daļu uztaisīju pati, vajadzēja tikai drukas failu. Priekšā bija, kā man šķita, vienkāršākā daļa – palūgt grāmatvedībai samaksāt rēķinu – summa par reklāmu “Dzirksteles” pirmajā lapā bija 280 eiro + PVN, līdz ar to nekādas formalitātes te it kā nebija vajadzīgas, nekādi iepirkumi, cenu aptaujas vai pat līgums. Vienkārša reklāma vienu reizīti reģionālā avīzē. Tā man likās. Bet, kā saka – ja liekas, tad var sasisties. Uz jautājumu, kas man ir jāizdara, lai avīzes rēķinu ministrija apmaksātu, sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja man pateica: “Nezinu, neesmu saskārusies. Piezvani grāmatvedei – Dacei Ķēniņai.” Vairāk nekā desmit gadu laikā viņa nebija saskārusies ar rēķina apmaksu? Neticu. Bet, nu, labi. Aizrakstīšu un noskaidrošu, pie viena uzzināšu procesus. Ministrijas grāmatvede uz manu jautājumu, kas man ir jāizdara, kas jāuzraksta, lai varētu apmaksāt sludinājumu avīzē, atrakstīja, ka rēķins jāsūta uz ministrijas centrālo e-pastu. Tā arī izdarīju. Vakarā es uzrakstīju preses relīzi par EM budžeta prioritātēm, ko no rīta grasījos pārlasīt un nosūtīt medijiem.
Pirmdiena bija kaut kāda smagnēja. Jo vairāk es iepazinu ministrijas darbu un virtuvi, jo smagnējāka man tā šķita un jo grūtāk bija tur darboties.
Otrdiena bija līdzīga, bet vēl sliktāka. Man bija atsūtīta labota ministrijas preses relīzes versija – vēl garāka un vēl sarežģītāka. Es tai vairs nepievērsu uzmanību, jo manējā versija jau bija gandrīz gatava. No rīta notika Ministru kabineta digitālās modernizācijas komitejas sēde, uz kuru vispār nebija skaidrs, ir vai nav jāiet. Bet ministrs pēdējā brīdī pateica, ka svarīgi neko nepalaist garām, jo runa būs par mākslīgā intelekta centru un pēc kolēģa Valtera uzstājīga lūguma, es aizgāju. Vienīgi nebija, kas uztaisa caurlaidi iekļūšanai MK ēkā, līdz ar to es vienkārši aizgāju uz MK ēku, 15 minūtes pastāvēju pie apsardzes un aizgāju atpakaļ, kopumā iztērējot nepilnu stundu visproduktīvākās dienas daļas. Vēl nebija pat 10 no rīta, bet man jau gribējās raudāt par to, kā mēs izšķiežam laika resursu un, protams, nodokļu maksātāju naudu. Valters, protams, atvainojās, bet ko tas maina… laiku atgriezt nav iespējams.
Ministrs bija neapmierināts, bet šķiet, ka iespējams, mazāk nekā es. Mēs vienojāmies parunāt, kad viņš atgriezīsies no valdības sēdes. Tā vairs nevarēja turpināties, kaut kas bija jāmaina. Ne es viena, ne divatā ar Valteru mēs nevarējām nosegt visus jautājumus, ko vajadzētu, savukārt ar PR daļu nevarēja rēķināties – lielu daļu laika es tērēju sīkumiem – ministra citātiem, sarežģītu relīžu lasīšanai, kur vispār dažkārt nevarēja saprast, par ko ir runa.
Tā dēļ, ka ministrijā buksēja procesi un daļa cilvēku nodarbojās ar visu kaut ko, tikai ne ar problēmu risināšanu pēc būtības, mēs nevis vienkārši buksējām, bet kritām kaut kādā bezdibenī.
Kad esi ministrs un tev ir 6 – 10 tikšanās dienā, to nevar ne just, ne redzēt – liekas, ka viss notiek un ir liela dinamika. Tomēr aina, ko redzēja ministrs un tā, ko redzēju es – tās bija kā divas dažādas planētas.
Uz tikšanos es sadrukāju visas “lažas”, ko pieļāva sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja, saraksts bija garš. Man pat nebija jāpiepūlas – principā katrs mūsu dialogs no mana skatu punkta bija neefektīvs. Ministrs prasīja no manis rezultātu, kuru es gribēju sasniegt, taču pusi darba dienas tērēju, lai kaut ko saskaņotu PR daļai. Neefektīvāk es biju strādājusi tikai Saeimas “Saskaņas” frakcijā, kur vispār jebkuru darbu varēja darīt vai nedarīt – rezultāts bija vienāds. Opozīciju vienkārši neviens nedzirdēja, bet Jānim Urbanovičam preses sekretāre nebija vajadzīga, jo viņš jau pats ir gana harizmātiska personība, atšķirībā no mana skolasbiedra Valaiņa.
Visu savu emocionāli piesātināto viedokli es izklāstīju ministram, vienā brīdī burtiski metot viņam uz galda “pierādījumus” par to, ka viena nodaļa slikti strādā, bet vienlaikus bremzē pusi ministrijas. Šajā šaurā loka sanāksmē es jau pārkāpu visas iespējamās robežas, un apzinoties šo faktu, vēlāk vakarā atvainojos par subordinācijas pārkāpšanu.
Ministrs nopūtās un pateica, ka šo visu vajag sistemātiski salikt un iekrāt vēl argumentus, un vēlāk tad varēs runāt ar valsts sekretāru par iespējamu PR daļas vadītājas nomaiņu, jo citādi tās ir tikai tukšas runas.
Te nu es esmu – pēc pusotra mēneša darba ministrijā tā vietā, lai ar savu darbu pievērstu uzmanību nejēdzībām, kuras ministrs risinātu un mēs kopīgi par to pastāstītu sabiedrībai, es vācu “kompromātu”, lai varētu atlaist no darba kolēģi, palīdzu ministram izmantot administratīvo resursu priekšvēlēšanām un manipulēju ar informāciju, lai šis process izskatītos labāk, nekā ir patiesībā. Kaut kā ne tā es biju iedomājusies savu karjeru…
Trešdiena iesākās šausmīgi skaisti. Mana latviešu valodas skolotāja reiz teica, ka nevar likt blakus antonīmus, bet trešdiena patiešām iesākās briesmīgi skaisti. Skaisti tāpēc, ka padsmit cilvēki bija sapulcējušies ministrijas sanāksmju zālē, lai videokonferencē pieslēgtos kādam potenciālajam investoram, kurš solīja, ka viņa investīcijas Latvijai varētu atnest 12 miljonus eiro nodokļu mēnesī. Investors aicināja ministru pēc nedēļas, 29.oktobrī, doties uz Dubaiju un tikties klātienē… Briesmīgi tas viss bija tāpēc, ka 29.oktobrī Valainis grasījās doties uz Gulbeni un, izvēloties starp šiem diviem notikumiem un iespējām, viņš galu galā izvēlējās Gulbeni. Uz Dubaiju aizbrauca parlamentārais sekretārs – sociāldemokrāts pēc pārliecības Jurģis Miezainis.
Jums būs interesanti izlasīt:
Padomnieces memuāri. I daļa Kamēr būšu ministrs – nekas nemainīsies – Puaro.lv
Padomnieces memuāri. II daļa DARBS AR ATTIEKSMI – Puaro.lv
Padomnieces memuāri. III daļa SANKCIJAS? NEESAM DZIRDĒJUŠI – Puaro.lv
Padomnieces memuāri. IV daļa JO TĀLĀK MINISTRS, JO MAZĀK JĀSTRĀDĀ – Puaro.lv
Padomnieces memuāri. V daļa SVILUMA SMAKA – Puaro.lv
Padomnieces memuāri. VI daļa NEIZMANTOTĀS IESPĒJAS – Puaro.lv
Padomnieces memuāri. VII daļa PAMAZĀM ZOGAM – Puaro.lv
Padomnieces memuāri. VIII daļa EJIET DIRST, STRĀDNIEKI! – Puaro.lv
Padomnieces memuāri. IX daļa “ATSLODZES” DIENAS – Puaro.lv
Padomnieces memuāri. X daļa EKSKURSIJA UN NOSLĒPUMS – Puaro.lv
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!