Padomnieces memuāri. II daļa

Darbs ar attieksmi

Ceturtdiena solījās būt mierīga. Iepriekšējās trīs dienas man jau deva ieskatu ministrijas virtuvē un es jau biju visam gatava, – tā es domāju. Vajag nomierināties un vienkārši darīt savu darbu, kas tur grūts? Kalendārs nebija pārpildīts, man šajā dienā nebija jāpiedalās nevienā pasākumā, bet ministram bija divi galvenie uzdevumi – sagatavoties vēsturiski lielākajai vizītei uz ASV kopā ar Prezidentu un plašu uzņēmēju delegāciju, kā arī turpināt strādāt pie valsts budžeta, kaulēties ar koalīcijas partneriem, tā teikt. 

Paturot prātā, kāpēc mani te vispār pasauca, es nolēmu iedziļināties iekšējās sistēmās, aprunāties ar kolēģiem ministrijā, saprast, kādā statusā ir dažādi ministrijas jautājumi, kas par ko ir atbildīgs. Arī apdomāt, kā tad mēs varētu nokomunicēt dažādus jautājumus tālāk sabiedrībai, piemēram, budžeta prioritātes. Turklāt tuvojās 15.septembris – valdībai gads! No publicitātes viedokļa tas ir labs notikums, kuru ir samērā viegli nokomunicēt, it īpaši tādēļ, ka saturs bija, vienkārši sarežģīti un gari aprakstīts. Taču tā nav problēma, jo tieši mans darbs ir to novienkāršot, bet, lai to izdarītu, vajadzētu vismaz saprast, ko praksē nozīmē frāzes, kas sākas ar “pieņemti likuma grozījumi”. 

Es atvēru izdarīto darbu sarakstu un sāku zvanīt ministrijas speciālistiem. Piezvanīju kādiem pieciem, bet neviens nepacēla klausuli. “Dīvaini,” es nodomāju. Visiem kaut kādas tikšanās, plānošana, vai kas? Sarakstīju uz lapiņas kabinetu numurus, un gāju skatīties klātienē – nu, mazums, kādam vienkārši dzimšanas diena un kolēģi apsveic, vai arī dzer kafiju virtuvē – variantu ir daudz, visi cilvēcīgi saprotami. Turklāt klātienei ir milzīgs bonuss – var iepazīties ar nezināmiem kolēģiem un aprunāties par to, kā viņi jūtas, kādas ir problēmas un idejas.

Tumšajos ministrijas koridoros, kur spīdēja tikai zaļas izejas zīmju gaismiņas, es sajutos nelāgi – telpas bez logiem un nedeg gaisma. Neviens nekur neiet, pat uz tualeti? Tik ļoti taupa? Ņemot vērā, ka ministra birojā tādas lietiņas kā rieksti un konfektes faktiski ir nevis reprezentācijai, bet pusdienām, par taupību aizdomāties bija neloģiski.

Pieklauvējot pie pirmajām interesējošajām durvīm, es piedzīvoju atklāsmi – neviena nav! Durvis ir ciet. Tieši tāpēc nedeg elektrība un tāpēc neceļ telefonus. Protams, mums taču ir pieļaujams attālinātais darbs! Darbinieki sēž mājās un pat nevīžo uzlikt telefona pāradresāciju. Priekš kam? Nevajag mūs traucēt, rakstiet e-pastus. 

No piecām durvīm tikai Olga Feldmane, Būvniecības politikas departamenta direktore bija savā vietā – viņai darbs bija kā jūra. Pieņemu, ka arī daudzi citi darbinieki no kopumā 204 cilvēkiem, bija savās vietās un cītīgi strādāja gan par sevi, gan par tiem, kuri “rāvās” attālināti, bet es viņus vai nu nesatiku vai arī man nevajadzēja. 

Vispār es neesmu pret attālināto darbu kopumā, ja vien ir rezultāts. Piemēram, žurnālistikā attālinātais darbs ir vienkāršs – raksts vai nu ir, vai nav. Avīze vai nu ir sarakstīta un nodrukāta, vai nav. Vienkārši noteikt, vai tas ir efektīvi. Tas pats šuvējai, skolotājai un citām profesijām. Savukārt ministrijā rezultātu izmērīt ir grūti, liela daļa darbu ir nepārtraukts process. Lai gan arī te ir “Namejs” un “uzdevumu” sistēma – uzdevums ir uzdots, tas jāizpilda noteiktajā termiņā. 

Bet kā man pastāstīja ministra palīdze, ir neizpildes. Tās turas virs 50 un tikai vienreiz valsts sekretārs bija atsūtījis e-pastu visiem darbiniekiem ar tekstu apmēram “paldies, ka šonedēļ neizpildes ir zem 50”. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka vidēji 50 kaut kādi uzdevumi nav izpildīti laikā. Vai varētu būt tā, ka pie vainas attālinātais darbs? Atbilde: arī tas.

Sistēma ir sarežģīta un bieži neizpildes rodas arī tāpēc, ka “bremzē” citas ministrijas. Piemēram, ja tiek izstrādāts kāds normatīvais akts, kādi likumu grozījumi. Ekonomikas ministrija ir visu izdarījusi no savas puses, bet dokuments jāsaskaņo ar citu ministriju, kas nereti ir arī citas partijas pārziņā. Citai partijai var būt citas intereses. Un pat tad, ja ir bijuši labi nodomi, kamēr visi iebīda savas intereses, beigās piedāvātais likumprojekts ir, maigi sakot, ar lielām nepilnībām un jāpriecājas, ka tas vispār ir. Interesanti ir kas cits – četru mēnešu laikā es nedzirdēju tādu frāzi kā “sabiedrības intereses”. Nekur, nevienu reizi. Ir partiju intereses, koalīcijas partneru intereses, investoru intereses, ministrijas intereses un visādas citādas intereses, tikai ne sabiedrības intereses. Maksimums šajā virzienā ir “tas taču ir labi”.

Ar sarūgtinājumu par tukšajiem kabinetiem es devos atpakaļ uz savu darba vietu, pa ceļam aprunājoties ar ministra palīdzi.

“Sistēma ir vienkārša – tu vari dot viņiem jebkādus uzdevumus, arī valsts sekretāram, un viņi tev nedrīkst atteikt.” Šo frāzi es varu likt pēdiņās, citātā, jo tā četrus mēnešus ir glabājusies manā galvā kā demonstrācija, kurš te ir galvenais. Ļoti žēl, ka nav iespējams rakstveidā nodot intonāciju.

Man pēkšņi kļuva žēl gandrīz visu ministrijas darbinieku, arī to, kuri strādā attālināti. Es pat viņus sāku zināmā mērā saprast, tāpat kā to, kāpēc nav ieslēgta telefonu pāradresācija. “Viņi nedrīkst tev atteikt…” jau liecināja, ka kāds šo privilēģiju izmanto ļaunprātīgi. Tā tiešām ir – ja kāds no ministra biroja uzdos uzdevumu vai vienkārši aizrakstīs e-pastu kādam darbiniekam, attiecīgais darbinieks metīs pie malas pilnīgi visus darbus un ķersies klāt “prioritārajam” uzdevumam, kurš visticamāk ir tā vai citādi saistīts ar ministra un viņa partijas politiskajām ambīcijām un elektorātu. Kā es noskaidroju laika gaitā, ministra palīdze Aiva diezgan brīvi dāļāja uzdevumus, it sevišķi tādus, kas vispār neattiecas ne uz vienu ministrijas darbinieku. Piemēram, uzdeva rakstīt ministra runas dažādiem pasākumiem vai tēzes, kuras principā ministrs nekad neizmantoja. Ar laiku man radās sajūta, ka visa ministrija raksta preses relīzes sabiedrisko attiecību nodaļas vietā, kā arī tēzes un ministra runas, kas principā ir mans darbs un es to arī veicu. Paralēli. Kurā brīdī ministrijas darbinieki veica savus tiešos darba pienākumus, es vispār nezinu un varu tikai apbrīnot viņu pacietību. Ministrs, protams, šo nezināja, un tikai katru pirmdienu plānošanā brīnījās, kāpēc daudzi jautājumi buksē. 

Es tiku skaidrībā ar gada laikā paveiktajiem darbiem un varu ar tīru sirdsapziņu pateikt, ka tas, kas bija izdarīts, ir vērā ņemamas, labas lietas. It īpaši no pirmā acu uzmetiena. Piemēram, ir pamainīts naftas rezervju uzglabāšanas modelis – cik saprotu, Valaiņa ideja. Manuprāt, ļoti labi, ja naftas rezerves Latvijai būs ne tikai teorētiski un virtuāli, bet fiziski, Latvijas teritorijā. Tas pats ar māju siltināšanu – bija pamainīta sistēma tiem gadījumiem, ja mājas iedzīvotāji ir pasīvi, tad vēlreiz sasaucot mājas kopsapulci, jautājumu varēja izlemt tie, kas ieradušies. Zemas īres maksas mājokļu programmas aktivizēšana arī ir brīnišķīga ideja, izņemot to, ka īres maksa nav nekāda zemā. Saraksts ir garš, tiešām, daudz labu lietu tika izdarīts, ar kurām var iepazīties ministrijas septembra ierakstos sociālajos tīklos. Es pat padomāju – wow, forši! Ar laiku izrādījās, ka katrā medus mucā ir darvas karote. Bet par to citās reizēs. 

Bija pulksten 15:26, kad manā e-pastā “iekrita” vēstule no sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājas. Tas bija pārsūtīts e-pasts no ASV TV žurnālista, kurš vēlējās vienoties par īsu interviju ar ministru, kad viņš būs Hjūstonā, t.i., būtībā pēc trim dienām, no kurām divas ir brīvdienas. Pavadteksts vēstīja: “Esam saņēmuši zemāk esošo epastu, kuru iepriekšējās dienās piemirsu tev pārsūtīt. Saprotu, ministra vizītes Vācijā ietvaros lūdz interviju.” Teorētiski es varētu saprast, ka ir notikusi pārrakstīšanās, un ko es te piesienos vārdiem, taču ņemot vērā iepriekšējās dienas pieredzi, man tas vairs neizskatījās pēc pārrakstīšanās.

Žurnālists bija rakstījis ministrijai 6.septembrī, t.i., pirms nedēļas un norādīja, ka nosūtīs tēmas, par kurām vēlas runāt tad, ja mēs apstiprināsim interviju kā tādu. “Piemirsu pārsūtīt…” Nopietni? Sešu dienu laikā šo e-pastu varēja pārsūtīt pašam ministram, kādam citam padomniekam, jo es vēl nemaz nestrādāju, pateikt biroja vadītājai… kā minimums varēja saprast, ka Hjūstona neatrodas Vācijā. Bet, ja ir pofig, tad jau neko. 

Vai ministrs piekrīt intervijai – šādas lietas ministrijā vispār nav jāskaņo, jo viņš piekrīt. Gozēšanās mediju, it īpaši televīzijas, starmešos ir prioritāte numur viens. Rīts, vakars, nakts – ja kalendārā ir jebkāds brīvs brīdis, tad intervijas mēs neatsakām nekad. Tas, protams, daudz labāk, nekā Vienotības Krišjāņa Kariņa variants, kurš intervijām nekad nepiekrita, bet ideāls tas nav – Valainis ies uz interviju pat tad, ja jautājums viņu principā neskar. Tā es mierīgi varēju apstiprināt interviju un gaidīt jautājumus. 

Kamēr Sky News Arabia ASV redakcija gatavoja jautājumus, kuri jau bija skaidrs, ka nebūs tādi, lai sagatavotos dažu stundu laikā, es palūdzu sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājai Evitai atsūtīt tēzes par to, ar kādu “messidžu” ministrs un ministrijas pārstāvji vispār brauc uz ASV. Šāds garš 10 dienu komandējums tika gatavots vairāk nekā pusgadu, bet es biju tikko atnākusi, protams, ka es par to neko nezināju. Atbildi es saņēmu: nesapratu jautājumu, sistēmā taču viss ir. Pēc īsas, bet salīdzinoši asas vārdu pārmijas, man tomēr atsūtīja “tēzes” – principā tā kā miskastē samests haotisks teksts ar septiņiem pielikumiem, kopā, uz kādām 50 – 70 lappusēm. Jā, tiešām tēzes…  Es padomāju, ka varētu pārsūtīt šīs “tēzes” ministram, lai lasa un gatavojas, tādējādi nodemonstrējot, kas darās pašam zem deguna. Bet nē, es esmu atbildīga, man gribas izdarīt savu darbu kvalitatīvi.

Atnākot strādāt, man bija plāns kaut kā izveidot attiecības ar sabiedrisko attiecību nodaļu un es brīnījos, kad ministrs man tiešā tekstā pateica – neņem galvā, tur nevajag vispār iespringt, tur vajag deleģēt uzdevumus un prasīt rezultātu. Jau ceturtajā dienā bija skaidrs, par ko viņš runā, bet es nebiju pat vēl iepazinusies klātienē. 

Galvā pavīdēja doma, ka jaunnedēļ, kad ministrs būs prom ASV, vajadzētu aiziet uz sabiedrisko attiecību nodaļu un izrunāt visas šīs lietas – es īsti nebiju gatava aizmuguriski vērpt intrigas un savā starpā ministra birojā apspriest kolēģes, kuras visticamāk pat nenojauš, ka kāds ir neapmierināts. Ņemot vērā, ka diplomātijas spēju man nav nekādu, toties spēja pateikt visu, ko domāju, gan ir augstākajā līmenī, es nospriedu, ka jāizdomā, ko tad es teikšu un jāiet runāt. Apvainosies, protams, bet cerams, ka uz neilgu laiku. Tas tāpat ir labāk, nekā neteikt neko. 

Ap pulksten sešiem vakarā es saņēmu jautājumus no žurnālista – tie, protams, ietvēra visu jautājumu spektru, ieskaitot Krievijas iebrukumu Ukrainā, ģeopolitiku, enerģētiku un citus jautājumus. “Piektdiena būs gara,” nodomāju es.

Visi jau bija prom. Es izslēdzu datoru, paņēmu tukšo kafijas krūzi un gāju uz virtuvi ielikt to trauku mašīnā. Apkopēja rakņājās pa miskasti, uz kuras bija skaidri rakstīts, ka tā ir domāta PET un stikla pudelēm. Neskatoties uz to, ka ir arī otra miskaste pārējiem atkritumiem, kāds no ministra biroja tik un tā regulāri meta visu pēc kārtas, ieskaitot ēdienu paliekas tieši šajā “nododamo pudeļu” miskastē. Zaļā enerģija, šķirosim atkritumus… kā tad! Attieksme pret cilvēku, apkopēju? To gan mēs varam.

Es atkal izgāju no ministrijas, un nostājos pieturā gaidīt autobusu. Diena nebija tik krāšņa kā iepriekšējā, taču es tāpat aiz ieraduma apdomāju, kas izdarīts. Principā nekas nav izdarīts. Esmu “atkodusi” sistēmu: noskaidroju, ka attālinātais darbs nav efektīvs, bet nevienu tas īpaši neuztrauc, uzzināju, ka drīkst terorizēt ministrijas kolēģus ar visādiem dīvainiem un nevajadzīgiem uzdevumiem, atklāju, ko domā sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja par mani un ministra biroju kā tādu, kā arī konstatēju, ka mēs mīlam pazemot cilvēkus, liekot viņiem atdalīt nododamās pudeles no ēdienu paliekām. Nu, ko lai saka – produktīvi. 

KATRĪNA IĻJINSKA

Par šo tēmu:

Padomnieces memuāri. I daļa – Puaro.lv

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!

Populārākie raksti


Jūs varētu interesēt


Subscribe
Paziņot par
guest

4 Comments
jaunākie
vecākie populārākie
Inline Feedbacks
View all comments
Milda
Milda
50 m. atpakaļ

Un tāds ir viss Siliņas Ministru kabinets !

Kritiskais domātājs
Kritiskais domātājs
1 st. atpakaļ

Spriežot pēc raksta detalizācijas, sanāk, ka autore uzsākusi rakstīt savu rakstu melnrakstus tur vēl strādājot. Rodas jautājums par autores motivāciju un mērķi uzsākt savas darba gaitas tur.

v888a
v888a
9 s. atpakaļ

vai tā ir taisnība vai murgojums????

Valaiņa šofera dēls
Valaiņa šofera dēls
8 s. atpakaļ
Reply to  v888a

Valainis izdr**** resnu govi, pameta viņu un viņa tagad apvainojās un sūdzas, piemēram, ka pusministrija pildīja VIŅAS darba pienākumu – rakstīt Valainim runas. Tad jau tās viņas rakstītās runas bija pilnīgs mēsls, vai viņai nebija autoritātes, lai Valaiņa biroja vadītājai pateiktu, ka viņa raksta visas Valaiņa runas un neviens cits. Vai iet pie SA vadītājas un pieprasīt informāciju par Valaiņa komandējumu – tas ir jāprasa birojā. Mēs varam lasīt, kāda ministrija ir tāda un šitāda, bet neko praktisku autore nedara, lai to labotu.