Nils Sakss Konstantinovs: Kā saprast pāvesta vizīti?

Katoļu baznīcā ir tāda skaista tradīcija – satiekot bīskapu, noskūpstīt gredzenu uz viņa rokas. Nezinātājam no malas izskatās, ka tiek bučota bīskapa roka. Kamēr realitātē lūpas skar gredzenu, lai uzsvērtu, ka šāda cieņa un pazemība ir nevis konkrētā cilvēka, bet viņa amata, autoritātes un vēstures priekšā.

Kaut ko līdzīgu, manuprāt, varēja vērot Romas bīskapa – Pāvesta Franciska – ciemošanās reizē. Daļai izskatījās, ka tas ir nevajadzīgs pomps – lieks un neiederīgs. Bet daži izmantoja iespēju ļauties tam savādi ambivalentajam saviļņojumam, reizē pievelkošam un biedējošam, mysterium tremendum et fascinans, kas uzšķiļas, nonākot aci pret aci ar kaut ko lielāku par sevi pašu un sava ego pārmākto ikdienību. Ne jau ar Francisku, protams. Ja vien neesam māņticīgi, mēs taču saprotam, ka viņš ir tikai vecs vīrs – noguris, apaukstējies un droši vien personiski ne pārāk ieinteresēts vietējās Baltu cilšu peripetijās. Bet visu to lielo, nezināmo, ko pārstāv šis cilvēks un šis amats, un šī tradīcija. Kaut ko, kas pastāv aiz mums, un aiz visām mūsu iespējām. To milzīgo jautājumu, kas nekad nebūs atbildams ne zinātniski, ne medicīniski, ne tehniski vai matemātiski. Bet kas vienmēr ir kaut kur tepat līdzās, tieši aiz mūsu cilvēcisko iespēju robežas.

Lai arī tas ir kaut kas ļoti liels, to sadzirdēt var tikai paradoksāli minimālos veidos – tālās zvanu skaņās agros svētdienas rītos, kaut kad pusaudža gados lasītās dzejas rindās, mīļa cilvēka tuvumā, jūras viļņos, bērna smieklos, mājās gatavota ēdiena smaržā, klusumā. Pāvests Francisks atgādināja, ka Eiropas kultūrā tas bieži ticis saklausīts arī ērģeļu skaņās. Īpaši valdzinošā runas vietā viņš minēja, ka attālinoties no savas tradīcijas – izglītības, vēstures, kultūras -, mēs šīs noskaņas spējam uztvert vairs tikai kā tūristi. Kā kaut ko uzjautrinošu vai patērējamu, vai nošērojamu. Jautru vai vienaldzīgu. Labu vai sliktu. Bet līdz galam vairs neuztveramu. Neapdzīvojamu.

Baznīca jau arī ir tikai cilvēka tiekšanās izpausme. Zīme, kas rāda uz to dzirdamo, bet nekad nenoķeramo realitāti. Kā visas zīmes, arī baznīcas nozīme ar laiku novalkājas vai aizmirstas. Bet baznīcas sarukums nebūt neliecina par reliģiozitātes mazināšanos – cilvēks ir reliģisks pēc savas dabas. Kā pāvests atgādināja, sakrālā dimensija ir klāt visur, kur viens cilvēks palīdz otram. Tas ir kristietības specifiskais fokuss – reliģija, kuras galvenā, atbrīvojošā prakse ir apģērbt, pabarot, aizstāvēt un atveseļot otru.

Manuprāt, tieši tur arī dzimst un rodas jaunās zīmes uz sakrālo pasaules daļu – cietumos, sociālajos dienestos, krīzes centros, slimnīcās. Visur, kur viens cilvēks palīdz otram, atsaucoties tai vieglajai, nez no kurienes nākošajai plūsmai, kas dzen uz priekšu un ļauj uzkavēties arī tajās vietās, kas tūristam šķistu garlaicīgas, bezcerīgas vai vienkārši briesmīgas. Tie, kas tā dara – tie ir jaunās pasaules priesteri un mācītājas. Dakteri, sociālās darbinieces, bāriņtiesas locekles, psiholoģes, vientuļās, bet neabortējušās māmiņas, audžuģimenes. Un vietas, kur tas notiek, ir baznīcas. Viss pārējais ir tukšas zīmes un pomps.

To apliecina arī jaunākās tendences un pētījumi. Uz baznīcu cilvēki iet daudz mazāk. Bet aizvien vairāk garīguma nozīme tiek pētīta un integrēta sociālajā darbā, medicīnā un psihoterapijā. Šajās jomās var pat runāt par garīguma renesansi – līdzcietības, iekļaušanas un pieņemšanas prakses, meditācijas, kontemplācijas un apzinātības treniņi – agrākie garīgās dzīves atribūti ir atraduši jaunas baznīcas.

Mūsdienās cilvēki biežāk kontemplē psihologa kabinetā nekā baznīcā. Bet tam nav īstas nozīmes. Reliģija joprojām ir atrodama turpat – visur, kur cilvēks izkļūst no mūžīgas ekskursijas pats pa savas dzīves stāstu, un beidzot pa īstam tajā iedzīvojas. Bet lai tas notiktu, ir tikai nedaudz jāatveras tam, kas stāv aiz tevis. Kā teica pāvests – tad neiespējamais kļūst iespējams.

Es tā to sapratu.

Vivat Papa!

Autors: Nils Sakss Konstantinovs

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!