Nils Sakss Konstantinovs. Aicinājums politiķiem

Kā jau katru reizi, kad publiskajā telpā iznāk iestāties par faktiem un veselo saprātu attiecībā pret bērnu psihisko veselību, dzimuma identitātēm vai citām kultūrkaru tēmām – seko daudz agresīvas pretreakcijas.

Pārsvarā tās ir no aktīvistiem, kas saistīti ar transpersonu organizācijām, kreisi liberālajiem politiķiem vai farmakoloģijas kompāniju menedžeriem. Reizēm no konkurences pārņemtiem kolēģiem. Dažkārt tie ir anonīmi draudi, tostarp nogalināt. Šogad pat tika uzsākts viens kriminālprocess par izdauzītiem stikliem manā mājā. Citreiz tiek izplatītas muļķīgas baumas, piemēram, ka:

man neesot pat bakalaura grāda (esmu doktorants ar diviem maģistra grādiem),

es esot krievs (tāpat kā mani vecāki, es esmu latvietis),

man neesot nevienas zinātniskas publikācijas (man ir publikācijas starptautiskos zinātniskos žurnālos par pusaudžu psihisko veselību),

neesot sertifikāta (ir Eiropas Psihoterapijas asociācijas sertifikāts un visi citi psihoterapeitiem vajadzīgie papīri),

nevarot atrast nevienā biedrībā (Latvijā vien esmu biedrs kādās trijās profesionālās asociācijās, līdzās Britu Psihologu asociācijai, Starptautiskajai bērnu un pusaudžu psihiatrijas asociācijai) u.tml.

Tā kā savus viedokļus balstu faktos un par tiem man īsti neko nevar pārmest, tad tiek vienkārši melots par personību, izglītību, tautību u.tml.

Līdz šim to esmu pieņēmis kā neatņemamu savas profesionālās darbības daļu – arī citviet pasaulē speciālisti, kas ieņem kritisku pozīciju attiecībā pret tā saukto “dzimuma medicīnu” un jauniešu tranzīcijām fluīdos, nebināros un vēl dažādos dzimumos, piedzīvo dažādas problēmas. Tā, piemēram, Lielbritānijā viena no pasaules lielākajām autoritātēm šajā tēmā Hilarija Kassa vairs nevarēja izmantot publisko transportu pēc tam, kad bija publicējusi pētījumu par “dzimuma medicīnas” kaitējumu bērniem un pusaudžiem.

Taču šobrīd šķiet, ka ir pienācis brīdis – arī Latvijā vairs nevajadzētu to uztvert par normu. Tāpat kā nevajadzētu būt normai iet Doma laukumā un klaigāt, ka visi citādi domājošie ir kremļa aģenti un demences slimnieki. Tāpat kā nevajadzētu būt normai, ka sabiedriskajos medijos par tādiem jautājumiem kā Stambulas konvencija aicina izteikties tikai “dzimtes studiju” ekspertus, un nevienu pašu otras puses pārstāvi. Tāpat kā nevajadzētu būt normai, ka no valsts līdzekļiem tiek uzturēts viens ziņu portāls, kurā tiek pausts, ka bērnu dzimuma maiņa glābjot dzīvības, bet neatrodas neviens eiro citam portālam, kurā var izlasīt kritisku un faktos balstītu viedokli par šo jautājumu.

Protams, vienmēr būs kultūrkaru fanātiķi, paštaisni žurnālisti, skaudīgi kolēģi un vienkārši ātras popularitātes oportūnisti – kas rakstīs, šēros, laikos visu, kas apstiprina viņu viedokli. Pat ja tie būs klaji meli, nepatiesība vai apkaunojums veselajam saprātam. Atgādināšu, ka šeit mēs diskutējam par jautājumu, vai pubertātes apturēšana divpadsmitgadīgam bērnam un krūšu amputācija deviņpadsmitgadīgai jaunietei ir saprātīgs risinājums viņu psiholoģiskajām problēmām. Manuprāt, nav – un nekādi draudi vai autoritāšu spiediens neliks domāt citādi.

Bet lai beidzot risinātu šo jautājumu valstiskā līmenī, es piedāvāju rīkoties līdzīgi kā tas tika darīts citās Rietumvalstīs – izveidot ekspertu komisiju, kurai jārod atbildes uz šiem jautājumiem:

Cik pusaudžiem un jauniešiem (12-25 g.v.), kas vērsušies pēc psiholoģiskās vai psihiatriskās palīdzības, ir konstatēti dzimumidentitātes traucējumi?

Cik pusaudžu pie psihologiem gada laikā saņēmuši “apstiprinošo” psiholoģisko terapiju, kas veicinātu pāreju pretējā dzimumā?

Cik jauniešu 18-25 gadu vecuma grupā ir veikuši krūšu amputācijas vai uzsākuši pretējā dzimuma hormonālo terapiju?

Vai un cik bērniem vecumā līdz 18 gadiem ir veikta pubertātes bloķēšana un hormonterapija – ja ir, tad kuri ārsti veica šīs manipulācijas un kādos algoritmos un zinātniskajos datos viņi balstījās? Kas ar šiem jauniešiem notika tālāk?

Vai un kādi algoritmi šobrīd pastāv veselības aprūpē, kas nosaka bērnu un jauniešu ar dzimumidentitātes traucējumiem terapiju un ārstēšanu.

Protams, izšķiroši, lai šajā komisijā tiktu iekļauti abu pušu pārstāvji un eksperti. Tāpat arī skaidrs, ka ļoti daudzi nav ieinteresēti, lai šie dati nonāktu atklātībā. Tāpēc šādai komisijai ir nepieciešams politisks atbalsts. Šī iemesla dēļ ar aicinājumu atbalstīt šādas komisijas izveidi vēršos pie visām politiskajām partijām, kurām svarīgas ir bērnu tiesības un zinātnē balstīta veselības aprūpe.

Pirms mums nebūs atbildes uz šiem jautājumiem, tikmēr jebkura diskusija par dzimumu jautājumiem var balstīties tikai personiskos aizspriedumos, apvainojumos un kultūrkaru pozīcijās, kas neizbēgami novedīs pie agresijas, meliem, vienas “pareizās” puses ekspertiem un kancelēšanas kultūras veselības aprūpē. Tam beidzot arī Latvijā ir laiks pielikt punktu.

Galu galā, tas, kas daudziem ir tikai abstrakts jautājums internetā vai iespēja signalizēt savu piederību pareizajai kultūrkaru pusei, daudzām ģimenēm un bērniem ir milzīgas un īstas ciešanas, bet nereti – personiska traģēdija.

Par šo tēmu:

Nils Sakss Konstantinovs. Par Māra Taubes ekspertīzi bērnu dzimuma jautājumos un interviju LR1 – Puaro.lv

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!