Nepilnīga puzle par PSKUS un RAKUS celtniecību un Normunda Staņēviča demisiju

PĒTERIS APINIS, ārsts

Dažu dienu laikā biju kļuvis interesants daudzu portālu un aģentūru žurnālistiem. Man zvanīja un lūdza atbildēt uz dažādiem, gauži pretrunīgiem jautājumiem par to – kas notiek ar Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas celtniecības projektiem un paredzētajiem remontiem. Ja dažiem pirmajiem zvanītājiem centos iespējami korekti atbildēt, ka manas zināšanas ir ierobežotas, ka man varbūt ir viedoklis, un šo viedokli arī viņiem nosūtīju, tad šobrīd man jau ir vairāki tik diži lūgumi atbildēt, ka situācijas izpēte atbilstu promocijas darbam, bet atbildes būtu jāraksta grāmatas formātā. 

Tādēļ nolēmu uzrakstīt nelielu eseju par to – kas notiek Veselības ministrijā, PSKUS, RAKUS, lai godātais lasītājs saliktu pats savu puzli un radītu pats savu viedokli. Atvainojos, ka dažas sentences jau iepriekš bija atdotas citiem žurnālistiem.

Daudz kas man kļuva skaidrāks, kad izlasīju Pietiek lasītāja viedokli “Sirds sadeg neparasti jeb Austrumu slimnīcas vadītāja ceļojuma noslēgums”. Esmu strādājis par redaktoru turpat vai 35 gadus, un man nav grūti pamanīt detaļas, kas nodod anonīmus autorus, pat, ja viņi apzināti cenšas imitēt svešu stilu. Šoreiz ar 99% garantiju varu apgalvot, ka raksta orģināls atrodams kādā profesionālas sabiedrisko attiecību speciālistes datorā Veselības ministra birojā, un tas man liek domāt, ka viņas rakstītais balstās uz faktiem, tiesa – vienpusīgi interpretētiem. Un šis raksts man ievērojami palīdzēja salikt savu puzli par notikušo. 

Vispirms par Normundu Straņēviču. Pazīstu viņu sen – kopš viņš studēja Tallinā – talantīgs un enerģijas pārpilns puisis ar pretenzijām vadīt valsti vai triljardu kompāniju. Pazinu un joprojām pazīstu daudzus no šīs latviešu studentu grupas. Normunds – vēl paavisam jauns tika iecelts vadošā amatā piensaimniecības uzņēmuma un kļuva par labāko saldējuma ražotāju Latvijā.

Atbilstoši “Vienotības” politpulciņa vadības principiem vadošos amatos jāceļ cilvēki, kas ņemti no svešām jomām (par lielas slimnīcas vadītāju “Vienotības” politikāņi nekad neliktu ārstu). Tā nu izcils saldējuma ražotājs Normunds Staņēvičs tika iecelts slimnīcas vadībā, viņam tika iedoti divi amati divās slimnīcās (valdes priekšsēdētājs RAKUS un padomes priekšsēdētājs PSKUS) un divas algas, bet tika piemirsts amata aprakstā ierakstīt, ka amati īstenībā saucas “pastnieks” un “grēkāzis”. Normundam pagāja gandrīz divi gadi, līdz viņš saprata, ka tieši viņam varētu nākties atbildēt par nesaimniecisku rīcību, jo politiskā vara no atbildības aizmuks. Šobrīd Normunds Staņēvičs pats atteicies no amatiem un nonācis jaunu izaicinājumu priekšā. Viņš bija gauži izpildīgs un paklausīgs politiskajai varai un pat piekrita Hosama Abu Meri pašai murgainākai un komunistiskākajai idejai – organizēt jaunu GAPu (padomju laikā zāles izplatīja Galvenā aptieku pārvalde, saīsinājumā GAP) uz slimnīcas bāzes. Visādi citādi Staņēvičs bija ekonomiski moderni domājošs, bija gatavs ņemt aizņēmumus, plānot ieņēmumus tā lai RAKUS Infektoloģijas un ftiziatrijas korpusu uzbūvētu.

Vai Normunds Staņēvičs vienīgais apvienoja divus nozīmīgus, labi apmaksātus amatus? Nē. Hosams Abu Meri veido savu kalifātu pēc principa, ka katram vezīram jāatbild vismaz par diviem torņiem, bet patiesībā – ne par vienu. Tā, piemēram, Bērnu klīniskās slimnīcas valdes priekšsēdētājs Valts Ābols ir arī padomes loceklis RAKUS, savukārt RAKUS padomes priekšsēdētājs Edgars Labsvīrs ir arī Daugavpils reģionālās slimnīcas valdes loceklis, Jari Petaja ir padomes loceklis Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā un izpilddirektors Helsinku universitātes slimnīcā. Es nemēģinu te analizēt – vai tas ir labi vai slikti, bet tā tas ir, un centieni pārmest nu jau demisionējušajam Normundam Staņēvičam pārlieku daudz amatus ir centieni izraut gadījumu no konteksta.

Vairums Latvijas iedzīvotāju nesaprata – kas tās par kustībām – pagrābt vienu fondu naudu no PSKUS, atdot RAKUS, daļu RAKUS paredzētās celtniecības naudas nodot jaunas aparatūras iegādei citām slimnīcām, tad atkal RAKUS Onkoloģiskā centra remonta naudu pārmest uz PSKUS. Ir tāda sena Odesas gudrība: “ja Tu izņem speķi no ledusskapja, bet pēc tam atliec atpakaļ, speķis paliek tas pats, bet pirksti – ar taukiem”. Šobrīd naudas cilāšana no vienas slimnīcas konta uz otru, ir šī pati speķa ņemšana no ledusskapja un likšana atpakaļ vai citā ledusskapī. Tikai šī cilāšana kļuvusi par ikdienišķu nodarbību, jo ēst jau gribas katru dienu gan ministra birojam, gan ierēdņiem. 

Un te nu man jāizsaka savs viedoklis, kurš iespējams ir nepareizs. Pagājušā gadsimta beigu daļā Libānā, šķiet, ar STEM priekšmetu apmācību bija grūtības. Manam draugam Hosamam Abu Meri ir patiesas problēmas ar matemātiku, un nekādus precīzus skaitļus viņam prasīt nevar (diemžēl nemāk viņš lasīt veselības jomas budžetu, toties sava maciņa līmenī ir matemātiku apguvis lieliski). Hosamam nākas finanšu jomā uzticēties kādam Veselības ministrijas ierēdnim, sauksim viņu par Borisu. Un šis Boriss ļoti labi pieprot šo speķa cilāšanu no viena ledusskapja uz otru. Borisa mērķis ir nebūvēt slimnīcas – ne pabeigt PSKUS jaunos korpusus, ne būvēt Infektoloģijas un ftiziatrijas centru starp Gaiļezera slimnīcu un Biķeru kapiem. Mēdzu iedalīt ļaudis divās grupās – tajos, kam es atstātu maciņu Jūrmalā, aizejot peldēties, un tajos, kam neatstātu. Borisam maciņu es neatstātu, jo atpakaļ maciņu saņemtu gan, bet saturs būtu cits. Toties Hosams Abu Meri valsts maciņu Borisam atdot vienmēr. 

Bet atgriezīsimies pie Stradiņa slimnīcas jaunajiem korpusiem, kas šobrīd stāv pamesti kā piemineklis Hosamam Abu Meri. Atcerēšos laiku pirms diviem gadiem – tika izveidota jaunā Evikas Siliņas valdība, Finanšu ministrs Arvils Ašeradens un Veselības ministrs Hosams Abu Meri apmeklēja šo slimnīcu, pārlūkoja celtniecības darbus, smaidīja un taisīja selfijus. Celtnieki solīja ēkas pabeigt līdz 2024. gada beigām, bet prasīja papildus 17 miljonus (celtniecības materiālu sadārdzinājums). Pagāja dažas nedēļas un viss mainījās. Ministrs paziņoja, ka celtniecības kompānija ir slikta, pagrabā esot sēnīte, bet slimnīcas valdei (toreiz Rinalda Muciņa vadītai) tūlīt jālauž līgums ar būvfirmu. Slimnīcas valde to nebija gatava darīt, Hosams Abu Meri mainīja slimnīcas padomi (un te Hosams Abu Meri iecēla par padomes priekšsēdētāju Normundu Staņēviču), tā mainīja slimnīcas valdi, bet jaunā (tolaik “pagaidu”) valde lauza līgumu ar būvfirmu “Velve”. 

Te nu man nākas piebilst, ka nu jau Tiesa lēmusi, ka Rinalda Muciņa vadītās valdes atcelšana bija nelikumīga. Dažas dienas atpakaļ Rīgas pilsētas tiesa pasludināja spriedumu civillietā Nr. C770900324 pilnībā apmierinot bijušo VSIA “Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas” valdes locekļu Rinalda Muciņa, Agras Melnes, Jāņa Nagļa un Ilzes Kreicbergas prasību pret Slimnīcu un Latvijas Republikas Veselības ministriju par valdes locekļu atsaukšanas pabalstu izmaksu.

Tiesa secināja, ka Slimnīcas padome bijušos valdes locekļus atsaukusi, pamatojoties uz subjektīvu kritēriju, tas ir, uzticības zaudēšanu, bez konkrētiem pierādījumiem par bijušo valdes locekļu pilnvaru pārkāpumiem, pienākumu neizpildi vai kaitējumu Slimnīcas interesēm.

Būtu es Hanss Kristians Andersens, stāstu par sēnīti es rakstītu kā pasaku. Iedomājieties – pazemē izrokam simts metru garu grāvi, kurā ielikt komunikācijas, operāciju zāles un citas labas lietas, bet tajā mirklī Mārupīte atceras, ka tieši šeit bijusi viņas senā gultne un mēģina atrast plūdumu tieši šeit, nevis tur, kur viduslaiku rīdzinieki raka dīķi un cēla dzirnavas, bet 19. gadsimtā iekopa parku un taciņas. Un Mārupīte ieplūst šajā izrakumā, tajā salido pīles, rīdzinieki kāpj laivās un steidz braukt makšķerēt.

Cerības, ka jauno korpusu pagrabstāvs būs pilnīgi sauss, šķiet apšaubāms. Pat, ja slimnīcu uzbuvēs, nāksies būvēt blakus tādu pašu pāreju kā no Gaiļezera slimnīcas uz Onkoloģijas centru.

Patīk kādam vai nē – lēmums lauzt līgumu ar būvfirmu “Velve” par Stradiņa slimnīcas jauno korpusu būvniecību bija politisks lēmums, kuru pieņēma ministrs Hosams Abu Meri vienpersoniski vai draudzīgā “Vienotības” politpulciņā. Ja “Velve” būtu turpinājusi celtniecību, šobrīd jau slimnīca strādātu, bet projekts būtu izmaksājis 17 miljonus vairāk nekā ieplānots. Iespējams, aizpērn arī pelējuma sēnīti varēja apturēt. 

Šobrīd – ideālā variantā – ja būvniecību atsāktu šovasar, sadārdzinājums būs 80–100 miljoni, bet kavējums –  trīs gadi. Tomēr ar lielāko varbūtību celtniecību šogad neatsāks, graustos slimnīcu (operāciju zāles pagrabā) vairs nevarēs ievietot pelējuma sēnītes dēļ. Iespējams,  ēkās varēs iekārtot dzīvokļus, ofisus, bet visdrīzāk korpusus nāksies nojaukt. Neesmu pārliecināts – vai nevajadzēs Eiropai atmaksāt daļu finansējuma. Hosama Abu Meri lēmums lauzt līgumu ar “Velvi” valstij izmaksās vairākus simtus miljonu, bet neatliekamās palīdzības nebūs, modernas ginekoloģijas un politraumatoloģijas nebūs, modernas diagnostikas arī nē, bet kardiologi rūgti noraudzīsies uz sapni par modernu klīniku, kas gandrīz bija realizējies. Pie slimnīcas vecās kardioloģijas uzņemšanas vēl gadiem rindā stāvēs neatliekamās palīdzības mašīnas. Hosams Abu Meri amatā ir jau gandrīz divu gadus, slimnīcas jaunbūve lēnām sapūst, iepirktā tehnoloģija noveco, iepirktās un neizsaiņotās mēbeles gaida pārvietošanu uz Getliņiem. Gundars Bērziņš, kurš tālajā 2006. gadā veiksmīgi uzsāka Stradiņa universitātes slimnīcas jauno korpusu būvniecību, kapā griežas kā propellers brīžos, kad Hosams smaida selfijos un sociālajos tīklos lepni dižojas – esot visu laiku labākais ministrs. Slimnīcas ārsti izdeg, bet vēl cer, ka nauda no nākamajiem korpusiem tiks novirzīta pusuzcelto korpusu pabeigšanai, taču neesmu pārliecināts, ka pagrabstāvi būs izmantojami. Par to, ka Stradiņa slimnīca ir valsts drošības jautājums, valdībā ir piemirsuši. 

Ar Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas jauno Infekcijas un ftiziatrijas klīniku ir nedaudz citādāk – nauda nāk no citiem Eiropas fondiem, kas nav izmantojami savādāk kā tikai šim korpusam. Tālajā 2020. gadā, kad pāri Eiropai staigāja Covid–19 pandēmija, ekonomika apstājās vai vismaz stagnēja, Eiropas savienība piedāvāja atveseļošanās fondus. No visiem ministriem vienīgā, kurai uzreiz atvilknē atradās ģeldīgs projekts, bija Ilze Viņķele, kura šo projektu izvilka, noslaucīja putekļus, nedaudz pielaboja ciparus ekseļa tabulā, iesniedza valdībai un “izsita” šo naudu jaunam korpusam pie Gaiļezera slimnīcas. Nu nedaudz Biķernieku priežu nāktos nocirst, slimnīcu piebūvēt tuvāk kapiem, bet patiesībā solis bija izcils – varētu slēgt 19. gadsimta Rīgas leprozoriju Linezera ielā (tieši senais leprozorijs ir mūsdienu Infektoloģijas centrs), varētu slēgt pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados cietumnieku un alkoholiķu būvēto tuberkulozes slimnīcu Sauriešu pagastā, Mazās Juglas upes krastā, visus pacientus pārvākt uz Gaiļezera kompleksu. Nevēlos piesaukt nelaimi, bet man ir bažas, ka Sauriešu slimnīca varētu arī sabrukt. 

Slimnīcu apvienošanai vienā kompleksā būtu ļoti pozitīva nozīme, īpaši, ka kopējā onkoloģisko slimnieku ārstniecības sistēmā nonāktu slimnieki ar plaušu vēzi. Patiesībā Ilze Viņķele bija pelnījusi ordeni, nevis tiesu. 

Bet pēc Ilzes ministrijas vadībā nāca gara milži Daniels Pavļuts un Hosams Abu Meri, kuri visas savas zināšanas un spējas ieguldīja tādos būvniecības konkursos, kas būtu ģeldīgs vienai vai otrai celtniecības kompānijai, bet tik ilgi skaņoja, kamēr cenas celtniecības materiāliem un būvniekiem kāpa. Tikai mēlneši un nelabvēļi Vecrīgā stāsta, ka celtniekiem esot uzstādītas arī pārlieku lielas “otkata” vai “bakšiša” prasības. 

Tomēr rezultātā laiks notecējis, būvnieka nav, Eiropas atveseļošanās fonda nauda jau gandrīz pazaudēta (90 miljoni), un – pateicoties Hosamam Abu Meri infekciju slimnieki turpinās ārstēties leprozorija barakās, bet plaušu slimnieki – brūkošajā Juglas jeb (tā labāk skan) – Sauriešu klīnikā.

Un tad es atkal ieskatos Pietiek lasītājas garadarbā un nav grūti izlasīt – ministrija pat lāga negribēja Infektoloģijas un ftiziatrijas centru būvēt, jo no celtniecības nekāds lāga “otkats” neiznāk, tādēļ izlēma par Eiropas naudu sapirkt “dzelžus” dažādām slimnīcām. Jebkurš centralizēts iepirkums ir drošāka vieta, kur tauki var pielipt pie pirkstiem. 

Pilnīga bezdarbība un rosības imitācija Veselības ministrijā Latvijai izmaksājuši un vēl izmaksās simtus miljonu. Tā ir (Eiropas – patiesībā mūsu pašu) nauda, kas varēja ienākt mūsu ekonomikā, līdz ar celtniecības darbos nodarbināto ļaužu algām – nodokļos, bet Latvijai tiktu modernas slimnīcas. 

Toties Veselības ministrija pēdējā laikā bez konkursa (uzsvars uz “bez konkursa”) ir iecēlusi medicīnas kapitālsabiedrību padomēs un valdēs, dažādu ministrijai pakļautu institūciju vadībā vairāk ļaužu nekā visi iepriekšējie ministri kopā. Ministrs publiski sapņo par reģionālo slimnīcu pārņemšanu ministrijas kontrolē, lai varētu iecelt valžu locekļus arī tur. Un tikai skauģi runā, ka ministrs un viņa birojs gādā dāsni apmaksātas darba vietas sava politpulciņa ļaudīm, bet visiem, ko ceļ amatos, rūpīgi piesaka atbalstīt ministru politiskajās peripetijās. 

Un te nu uzrakstīšu ko pilnīgi pretrunīgu. Gana labi pazīstu Hosamu Abu Meri, lai apgalvotu, ka viņš patiesībā vēlas darīt labus darbus, un labprāt būtu uzbūvējis (nu labi – tikai Pietiek lasītājai – pārgriezis lentīti) gan jaunos Stradiņa slimnīcas korpusus, gan Infektoloģijas un ftiziatrijas centru RAKUS. Tātad ir ļaudis veselības vai vienotības jomā, kas ministram vienkārši neļauj to izdarīt un visu laiku pārceļ naudu no vienas kabatas otrā, jeb speķi – no viena ledusskapja otrā, kārtīgi nolaizot pirkstus. 

Man lūdza atbildēt uz jautājumu – vai var uzbūvēt gan Stradiņa slimnīcas korpusus, gan Infektoloģijas centru? Var. Atdodot slimnīcas privātā partnerībā Latvijas privātas medicīnas konsorcijam vai arī – nododot Latvijas Universitātei vai Rīgas Stradiņa universitātei. Jebkurš projekts Veselības ministrijas rokās allaž kļūst par katastrofu, pat, ja tas daļēji tiek “nogrūsts” Valsts Nekustamajiem īpašumiem.