Cilvēki it visur pasaulē ir pieraduši pie politiķu kampaņu solījumiem. Nabadzīgiem tiks piešķirta prioritāte, līderi rādīs piemēru, valdība tērēs savu iespēju robežās un varas iestāžu durvis vienmēr būs atvērtas visiem sabiedrības slāņiem. Bet, nokļūstot pie varas, visi solījumi izkūp gaisā.
Latīņamerikas reģions dažos aizvadītajos gados ir piedzīvojis dažādas revolūcijas. Dažādās Dienvidamerikas valstīs ir ievēlēti populāri kreisie prezidenti. Viņi ir turējuši doto vārdu un ir gājuši tālāk par politiķu tukšajiem solījumiem. No Venecuēlas un Bolīvijas līdz Brazīlijai un Čīlei, līderi, kuri, šķiet, ir pa īstam norūpējušies par cilvēku nožēlojamo stāvokli, uzņēmušies atbildību.
Arī Urugvaja nav aizmirsta šajā pēdējā vilnī. Valsts par savu prezidentu ir ievēlējusi bijušo kreisās partijas biedru un partizānu. Hosē Muhika, ateists, veģetārietis, bijušais Tupamaro biedrs, mašīnas Volkswagen Beetle īpašnieks, kurš atteicies no privilēģijas dzīvot valsts valdības vadītājam rezervētajā pilī, priekšroku dodot galvaspilsētas Montevideo nomalē esošajai necilajai lauku mājai, ir pazīstams kā visnabadzīgākais prezidents pasaulē, un viņš ar to lepojas.
Vienkāršā pagātne
Muhika piedzima 1935.gada 20.maijā. Viņam ir Spānijas basku un itāļu senči. Viņa tēvs bija lauksaimnieks, kurš visu pazaudēja 1940.gadā, kad Muhika bija tikko kā piecus gadus vecs. Viņa māte ir cēlusies no nabadzīgajiem Itālijas imigrantiem, kas apstrādāja vīna dārzus Estrellas kolonijā.
Jaunībā Muhika aktīvi darbojās Nacionālajā partijā, kas bija labā spārna konservatīvā partija. Viņš pat bija nokļuvis tuvu Enrikem Erro.
No kreisā uz labo
60.gadu sākumā Muhikas uzskati mainījās no konservatīviem uz galēji kreisajiem, pievienojoties MLN-T jeb Movimiento de Liberacion Nacional – Tupamaros (Tupamaros nacionāli liberālajai kustībai). Kustība, kas savu nosaukumu ieguva no slavenā 18.gadsimta Dienvidamerikas revolucionāra Tupaka Amaru II, radās no Movimiento de Apoyo al Campesino savienības jeb Zemnieku atbalsta kustības un arodbiedrībām, kuras dibināja Rauls Sendiks, kas bija viens no kustības līderiem.
Grupa sākotnēji atturējās no vardarbības un militārām darbībām, priekšroku dodot politiskām aktivitātēm. Taču 1968.gadā toreizējā Urugvajas valdība varmācīgi apspieda strādnieku nemierus un demonstrācijas, spīdzinot politiskos ieslodzītos, lai izspiestu no viņiem atzīšanos. Tupamaros atbildēja, iesaistoties nolaupīšanās un slepkavībās. Visnozīmīgākās no tām bija nepopulārā baņķiera Pereira Rebervala, kurš bija nogalinājis avīžu iznēsātāju par avīzes, kurā bija kritisks raksts par viņu, pārdošanu nolaupīšana un amerikāņu aģenta Dana Mitriona nolaupīšana; tas bija cilvēks, kurš mācīja spīdzināšanas metodes dažādiem Latīņamerikas policijas spēkiem. Šī kustība galu galā Mitrionu nogalināja.
Valsts spēki sagūstīja Muhiku četras reizes, kamēr viņš bija iesaistījies kustībā; ieskaitot reizi, kad Muhika uz pāris gadiem tika ieslodzīts akas dibenā. Tikai 1985.gadā viņu beidzot atbrīvoja saskaņā ar vispārējo amnestijas likumu pēc konstitucionālās demokrātijas atjaunošanas.
No lodēm līdz vēlēšanu biļeteniem
Muhika galu galā pievienojās citām kreisā spārna grupām, lai izveidotu politisko partiju Populārā piedalīšanās kustība jeb PPK. Pēc tam šo partiju pieņēma kā daļu no Plašās frontes koalīcijas.
1994.gadā viņu ievēlēja par deputātu jeb likumdevēju. Viņš kalpoja četrus gadus līdz 1998.gadam, kad viņu ievēlēja Urugvajas senātā. Līdz 2004.gadam PPK kļuva par lielāko frakciju Plašajā frontes koalīcijā. To uzskatīja par primāro spēku aiz koalīcijas, un tas bija viens no galvenajiem iemesliem toreizējā kandidāta Tabares Vaskesa ievēlēšanai par prezidentu.
Galu galā Vaskess 2005.gadā iecēla populāro Muhiku par valsts mājlopu, lauksaimniecības un zivsaimniecības ministru, ņemot vērā viņa saistību ar lauksaimniecības sektoru pagātnē. Muhika pameta Senātu pirms atgriešanās 2008.gadā pēc kabineta pārgrupēšanas.
Taču līdz tam laikam Muhiku jau uzskatīja par prezidenta kandidātu. Partijas sanāksme viņu jau pasludināja par Plašās frontes kandidātu, lai gan viņam vajadzēja uzveikt pārējos četrus kandidātus, ieskaitot toreizējo finanšu ministru Danilo Astori, cilvēku, kuru bija izraudzījies prezidents Vaskess. Astori piekrita kļūt par Muhika vice-prezidentu.
Lai gan abi vēlēšanās ieguva visvairāk balsu, bija nepieciešama papildus kārta, jo viņi neieguva balsu vairākumu. Nākamajā kārtā Muhika ieguva 52 procentus balsu, salīdzinājumā ar 43 procentiem, ko ieguva konservatīvo kandidāts Luis Alberto Lakalle.
Pragmatiskā pieeja
Redzējis labāko un sliktāko no konkurējošām ideoloģijām abos politiskā spektra galos, Muhika ir iemācījies pieņemt pragmatiskāku valdīšanas pieeju. Lai gan viņš sevi joprojām uzskata par kreiso politiķi, viņš ir paudis vēlmi pēc elastīgākas pieejas ar iespēju brīvāk domāt. Viņam ir tautai tuvs vadības stils, un viņš runā tautas valodā.
Muhika ir arī anti-politiķa iemiesojums tajā nozīmē, ka viņš nebaidās pateikt to, ko domā. Viņš ir paudis atbalstu abortiem, gadījumā, ja likumprojektu vajadzēs apstiprināt, par spīti konservatīvo un reliģisko grupu opozīcijai. Viņš nav ieņēmis kareivīgu nostāju Argentīnas un Urugvajas strīdā par koksnes ražotnēm, kas atrodas gar kopējo upi, tādējādi dodot iespējas tūlītējam un mierīgam atrisinājumam. Viņš arī ir aicinājis uz lielāku karojošo valstu līderu pieņemšanu, cildinot pat Brazīlijas vadības draudzību ar Irānas prezidentu Mahmudu Ahmadinejadu, jo Irānas norobežošana visā pārējā pasaulē tikai visu sarežģīs. Viņš ir arī atbalstījis marihuānas legalizēšanu, apgalvojot, ka tas pavājinās narkotiku karteļus, bet palīdzēs sociālā dienesta grupām uzraudzīt un palīdzēt visnopietnākajiem narkotiku lietotājiem.
Viņš ir arī piepildījis savu kabinetu ar līdzīgi domājošiem Plašās frontes biedriem, viņš pat piešķīra ekonomikas un finanšu portfeļus Astori palīgiem.
Nabadzīgs, bet populārs
Muhika dzīvo necilās lauku mājās netālu no Montevideo, kur kopā ar sievu audzē krizantēmas. Viņš ir arī praktizējis pretējo desmitās tiesas došanu… tā vietā, lai atdotu 10 procentus no peļņas labdarībai, viņš patur tikai 10 procentus no savas 12 000 dolāru lielās algas, bet pārējo ziedo organizācijām, kas palīdz mazajiem uzņēmumiem un nabadzīgajiem ļaudīm.