Vakardienas telefonsarunas raidījumā deFacto lika atcerēties par Oļģertu Kroderu. Konkrēti, par Krodera sarunu atreferējumu Hamleta mēģinājumos, ko bija nopublicējis kāds teātra mākslai veltīts portāls. Šaubu nav, atšķirībā no deFacto žurnālistiem, teatrāļi bija vēlējuši Kroderam tikai labu. Tomēr rezultāts stipri neatšķīrās. Uz papīra mūsu režijas dižgara norādes bija lasāmas aptuveni tā:
Kroders: Eu, tad lai Hamlets pakāpjas uz tā soliņa. Nu, lai it kā skatās uz publiku.
Aktieris: Tu ko? Es taču nevaru uzkāpt uz benķa, ja man jātur rokās Ofēlija.
Kroders: Nu tad h**** to Ofēliju. Noliec viņu zemē, paskaties drusku – tā ar skumjām, un kāp uz soliņa. Tur tā doma: tu nomet savu nastu un pacelies augstāk, tipa – ej kārtot svarīgākas lietas.
Aktieris: Šitā labi, ja?
Kroders: Ir okej. Davai, ejam tālāk.
Aktieris: Būt vai nebūt, tāds ir jautājums…
Tikai nepadomājiet, ka tas kādā veidā apšaubītu Krodera režijas talantu. Ne mazākajā mērā ne! Šī izrāde, tāpat kā visas pārējās viņa režisētās, bija īsts skatuves meistardarbs. Vienkārši – ja jūs klātienē vērotu bērna radīšanas aktu, tad arī diez vai spētu noticēt, ka tur galā iznāks kaut kas jauks un mīļš. Process nereti atšķiras no rezultāta. Un pat aiz tīrākajiem un cēlākajiem pasākumiem nereti slēpjas nepievilcīgs, bieži vien truls radīšanas darbs. Bail pat iedomāties, pēc kā izklausītos es pats, ja manas ikdienas sarunas tiktu vārds vārdā pierakstītas, un tad – ar dziļdomīgām pauzēm, ar aktieriskām intonācijām nolasītas publikas priekšā. Drausmīgi! Es tādu cilvēku pat pazīt negribētu.
Tā tas ir mākslā. Un vēl jo vairāk tas ir politikā, biznesā un citās mazāk cēlajās zinātnēs.
Nepārprotiet, šeit nekādā veidā nemēģinu attaisnot sarunu dalībniekus. Tikai vēlos norādīt – pat ja Šlesers ar savu čomu Koziolu būtu piemājas dārziņā apsprieduši, kurā dobē stādīt krizantēmas, tas izklausītos tieši tikpat neķītri un aizdomīgi. Ja viņi ir pārkāpuši kādu likumu, nav nekādu šaubu, ka jātiesā pēc pilnas likumā paredzētās programmas. Vienkārši nav īsti skaidrs, kādēļ šī programma iekļauj privātu sarunu nodošanu televīzijai un interneta portāliem. Turklāt, pirms vēl sākusies jebkāda tiesvedība. Ko mēs no tā iegūstam? Iespaidu, ka viņi kaut ko kruķī? Jā, noteikti. Ka viņi izklausās pēc shēmotājiem un negodīgiem cilvēkiem. Bez jautājumiem. Bet vai viņi pārkāpj likumu un kuru tieši? Ziniet, to es nemācēšu pateikt. Un diez vai to zinās teikt kāds no tiem tūkstošiem, kas svētdienas vakarā televizora priekšā kratīja kulakus un pie sevis murmināja: Zagļi un kretīni! Kaut viņus visus vienreiz… kārtīgi notiesātu.
Visa šī sarunu pludināšana ir tikai ar vienu mērķi – panākt efektu bez tiesas sprieduma. Un tas nu reiz nav nekāds tiesiskums. Tas ir nelegāli pat tad, ja vainīgs ir Šlesers. Ne velti kārtīga tiesiskuma valstīs nelikumīgi nopludinātus izmeklēšanas materiālus aizliegts izmantot par pierādījumu tiesā. Tie ietekmē ne tikai sabiedrības viedokli. Tie ietekmē arī tos, kuriem vēlāk būs jāspriež it kā taču taisnīgā tiesa. Un ja nu gadījumā lieta līdz tiesai vispār nenonāk? Vai arī nonāk un tur arī paliek uz nenoteiktu laiku? Kā jau tas reizēm šeit gadās. Tad vismaz publiskā iztiesāšana būs notikusi. Bet tas nu gluži nav tas pats, kas taisnīgs spriedums. Pat Šleseram ne.
Tik tālu par metodēm. Bet, kā teica Karlsons Bokas jaunkundzei pēc tam, kad bija apēdis visas smalkmaizītes – Kas bijis, tas izbijis. Ir arī šis tas labs, ko no tā visa var secināt. Pirmkārt, oligarhi nemācās no kļūdām. Šī tomēr nav pirmā reize, kad noklausās Šlesera sarunas. Vai tiešām viņš nevarēja atrast kādu privātāku vietu, kur kārtot tik intīmas darīšanas? Ikviena parasta kafejnīca vai parka beņķis taču būtu drošāka izvēle, nekā pastāvīgi rezervētais viesnīcas numuriņš. Reizēm tiešām grūti saprast, kā šie cilvēki spēj virzīt tik lielas lietas, esot tik nolaidīgi mazajās.
Otrkārt – lai kādos ceļos un biznesos oligarhi būtu tikuši pie savas turības, tas noteikti nav bijis pateicoties izcilām menedžeru dotībām. Visa šī ņemšanās ap avīzi Diena, un kas no tā beigās iznāca? Tas pats, kas valstij ar airBaltic. It kā tev pieder uzņēmums, it kā tu ieguldi tur lielu naudu, bet beigās tikai zaudējumi un vienas vienīgas nepatikšanas. Un kaut kāds redaktors, kurš ēd tavu maizi un dzīvo no tavas labvēlības, vēl atļaujas ļauni priecāties, rakstot: tavs “pirkums ir kļuvis par murgu”. Nu, sakiet, kas tā par uzņēmuma vadīšanu?
Un vēl – mēs uzzinājām, ka Viesturam Koziolam ir krāšņa, epitetiem bagāta valoda, bet Latvijas Televīzijas žurnālistu kolektīvs slēpj pamatīgu aktieru potenciālu. Frāze “Es gribu štancēt” noteikti ieies tautas leksikā. Par to – aktieriem aplausi.
Vienīgi gribētos ko vairāk uzzināt par šīs drāmas režisoru.
Cerams, tuvākajā laikā.