Ziemassvētku iepirkšanās murgainais skrējiens un Latvjas banku sistēmas spazmas šonedēļ aizēnoja principiāli svarīgāko drāmu Eiropas Savienībā: Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes premjerministrs Deivids Kamerons atteicās pievienoties Merkeles/Sarkozī uzburtajai eiro glābšanas shēmai, kas prasīja ES līgumu izmaiņas. Vienīgais no 27 līderiem. 23 piekrita turpat un uzreiz, vēl trīs piebubināja klāt pa kādai atrunai tipa „jāpasaka mājās parlamentam“, bet gan jau beigu beigās būs turpat pulciņā.
Šis dramatiskais solis krustu šķērsu izanalizēts visos ziņu kanālos, no eirozonas un no britu politikas leņķa. Intriga reducējama uz Londonas kā viena no galvenajiem pasaules finansu tirgiem statusu. No Latvijas ikdienas viedokļa raugoties, Londona ir tūrisma objekts, bet pēdējā desmitgadē – mūsu emigrācijas vārti. Aiz kā var palikt nemanīts, ka Londonas Sitijā notiek gandrīz puse no visa ES finansu biznesa apjoma. Sitija ir viens no globālā finansu biznesa centriem, kas konkurē ar Ņujorku un lielajiem Āzijas centriem. Tie ir britu ekonomikai ļoti nozīmīgi apjomi, un tā kā ES vēlme vis kaut ko pieregulēt un aplikt ar papildus nodokļiem šai jomā jau ir skaidri nojaušama, Kamerons pieprasīja cietas garantijas, ka Sitiju jaunie līgumi neskars.
Rezultātā 26:1. Plus vēl iekšpolitiska spriedze, jo konservatīvo eiroskeptiķu spārns ir par savu premjeru sajūsmā, bet koalīcijas partneri liberāldemokrāti gauži neapmierināti, lai arī no valdības ārā nelec.
Vai paliekot ārpus jaunās fiskālās savienības, un tādējādi būtiski samazinot savu ietekmi Eiropā, briti vinnēs vai zaudēs, lai paliek ārpolitikas pazinēju apspriešanai. Jo līdz šim viņi itin labi izmantoja savus Briseles amatus tieši finanšu sektorā, bet eirozonas glābšanā caur kolektīviem fondiem nepiedalījās, kaimiņiem un būtiskiem ārējās tirdzniecības partneriem īriem aizdeva pa tiešo.
Bet lai tie briti paši tiek galā ar savām ķezām, mani šai drāmā vairāk interesē, kā tas ietekmēs mūsu dzīvi šeit.
Vienkārt, pilnībā ir demaskēta gadsimta sākuma eirooptimistu melīgā demagoģija par to, ka Latvijai iestājoties ES, mūsu suverenitāte tikai nostiprināsies un uzplauks neredzēti kuplos ziedos. Jo ziniet tai Eiropā visu dara un lemj tikai uz izdiskutētu kompromisu un vienprātības pamata, un katrai valstij ir tās balss, ar kuru visi rēķināšoties. Kā jau pirms gadiem desmit bija jaušams, tie ir izrādījušies nekrietni meli. Ja reiz Apvienotās Karalistes balsij nav nekādas nozīmes un var taisīt jaunu eirosavienību, klīrīgos saleniekus vienkārši atstājot aiz durvīm, tad kāda gan „balss“ ir nabaga radiniekiem no postpadomju provinces. Mūs diskriminējošā lauksaimniecības maksājumu sistēma ir tikai viens no sīko jaunpienācēju rupjas diskriminācijas piemēriem. No Kamerona veto un 26:1 izriet svarīgs secinājums mūsu nākotnei: stāvēt pie ratiem. Un būtu jauki nemuldēt mūsu publikai blēņas par līdztiesību, iejūtību un bezgala brālīgo republiku un monarhiju saimi. Esam jau redzējuši.
Šeit izmantošu iespēju piebilst, ka Latvijas pirmsiestāšanās periods sakrita ar Latvijas Radio Rīta rosmes laiku, un tās ietvaros es tik tiešām uzstājos par „par“ balsojumu eiroreferendumā. Un esmu pilnībā gandarīts par rezultātu, jo mans „par“ balstījās eiroptimistiem tieši pretējā argumentācijā. Es nevienu sekundi neesmu ticējis blēņām par suverenitātes saglabāšanos ES, un visa pēdējās desmitgades vēsture tikai apstiprina manu tēzi: mazspējīgajai gļēvajai un pastulbajai cilvēku grupai, kas kolektīvi pazīstama kā mūsu „politiskā elite“, ir jāatņem tiesības un iespējas ko būtisku lemt, un jo mazāk iespēju viņiem paliks, jo lielākas būs mūs cerības uz normālu dzīvi.
Otrkārt, starptautiska līguma un faktiski pārnacionāla likuma līmenī tiks nostiprināta bezdeficīta (nu labi, mazdeficīta) saimniekošanas sistēma katras dalībvalsts ietvaros. Tam var izrādīties tālejošas un šobrīd grūti paredzamas sekas. Politiski iznāk, ka kopumā mēreni sociālistiskā Eiropa ir faktiski iedibinājusi sistēmu, kas ir labēji konservatīvas politikas mērķis, un man grūti iedomāties, ko šādā rāmī darīs kreisie, kad nāks pie varas. Jo strukturāli budžeta deficīti un pēc būtības jebkāds keinsiānisms būs nelikumīgs. Izņemot Apvienoto Karalisti, protams.
Konservatoru līderis Kamerons saglabājis iespēju sociālismam salās. It kā paradokss.
Saimnieciski izrādīsies, ka apmēram vienāds budžets un fiskālie instrumenti tiks lietoti gan tur, kur bezdarbs ir 5%, gan tur, kur 22%, pie pilnīgi atšķirīgām iedzīvotāju vecuma struktūrām. Bet to tirgus mehānismi izstūrēt paši par sevi nevar, un esam atpakaļ pie Briseles kā pieregulēšanas centra. Labēji konservatīva budžeta politika kombinācijā ar kreisu un centralizēti birokrātisku regulēšanu. Kā teiktu mani jaunākās paaudzes draugi, normāla šīza.
Autors: Mārcis Bendiks