Trīs iemesli, kāpēc čekas maisus vajadzētu publicēt, un trīs iemesli, kāpēc tas nenotiek

Ir vairāki iemesli, kāpēc viss KGB arhīvs būtu jāpublicē.

Vispirms jau pašsaprotamais, ka aģenta un viņa kuratora attiecības nebūt ne obligāti automātiski izbeidzas, beidzoties okupācijai. Bieži aģenti ar saviem Valsts drošības komitejas kuratoriem ir regulāri tikušies daudzu gadu garumā. Kuratoru rīcībā ir visa informācija, tajā skaitā par visintīmākajiem viņu dzīves aspektiem. Šādas attiecības veido pietiekami ciešas saites. Valsts drošības komitejas virsnieki, kuratori, kas strādāja ar aģentiem, liela daļa tepat starp mums vien dzīvo, gluži tāpat, kā viņu kādreiz savervētie aģenti. Kādas šobrīd ir viņu attiecības, politiskie uzskati, ekonomiskās un citas intereses, sabiedrība nezina un nezinās, kamēr nav notikusi maisu publiskošana.

Kamēr aģentu vārdi ir slepeni, viņu bijušie kuratori viņus var viegli šantažēt un izmantot savās interesēs arī šobrīd. Viņus var šantažēt arī tie Krievijas dienesti, kuru rīcībā tāpat ir informācija par viņu darbību padomju gados. Šī paša iemesla dēļ viņi nav nekā pilnvērtīgi izmantojami neatkarīgās Latvijas specdienestu interesēs, jo tas atvērtu Latvijas specdienestus ievainojamībai, ka šie aģenti ticami var kļūt par dubultaģentiem, kas saviem KGB saimniekiem ziņotu, par ko interesējas un kā strādā jaunie Latvijas specdienesti.

Iemesls, kāpēc čekas maisi jāatver, ir arī tas, ka daudzi no tajos esošajiem, iespējams, nemaz nav jāšantažē, bet kuri, īpaši ņemot vērā savu pagātnes darbību, nekad nav atbalstījuši Latvijas neatkarību un nevēlas šīs neatkarības nostiprināšanos arī šobrīd. Tātad rezumējot – turpinot darboties slepeni no sabiedrības, šie cilvēki paši pēc savas iniciatīvas vai šantāžas rezultātā var turpināt kaitēt Latvijas valstij.

Otrs iemesls ir nācijas spēka vairošana, nosodījums kolaborācijai un šādi mazināta iespēja kaut kam līdzīgam atkārtoties.

Kolaborācijas vēsture nav kaut kas, ko vajadzētu paslaucīt zem skapja kā kaut ko, kam mēs vienkārši nevēlamies pievērst uzmanību. Kolaborācija ir kauna traips mums visiem. Tā ir nācijas vājuma mērvienība un ja mēs vēlamiem stiprāku nāciju – nāciju, kas nākotnē spēj pārliecinoši stāties pretī ienaidniekam – tad mums ir kaut kas jādara, lai iznīdētu sevī šo vājumu. Mums ir ļoti aktīvi jāvēršas pret šo vājumu, verdziskumu, gļēvumu, nodevīgumu un nelietību.

Ne mirkli neapšaubot, ka jāanalizē visu līmeņu kolaborācijas izpausmes, tomēr jāatzīmē, ka čekas ziņotāji ir visnožēlojamāki pretīgākā kolaborantu pasuga. Cilvēki, kas izliekoties par draugiem, mājot ar galvu un smejoties par taviem jokiem, pēc tam skrēja slepeni rakstīt ziņojumus par to, ko tu privāti esi teicis, kādi ir tavi uzskati un tamlīdzīgi.

Tie ir cilvēki, kas izliekoties par draugiem, labvēlīgiem paziņām, iznīcināja citu cilvēku dzīves. Tā sauktajos čekas maisos glabājas apmēram 8000 aģentu ziņojumi par gandrīz 40 000 Latvijas iedzīvotājiem. Čekas aģenti, tautā saukti vispirms par seksotiem (oficiālais šo cilvēku statuss sākotnēji bija slepenie līdzstrādnieki – krieviski секретные сотрудники, saisināti сексоти), vēlāk, iedzīvojoties cietuma žargonam, saukti par stukačiem, tieši šie ir cilvēki, kas padarīja jebkuru pretošanos režīmam faktiski neiespējamu. Pateicoties tieši viņiem, okupācijas režīms spēja nodrošināt totālu kontroli pār sabiedrību un apspiest jebkuru brīvības vai neatkarīgas domāšanas izpausmi pat privātā telpā.

Lai arī uz visu aģentu masu nešaubīgi gadījās pa kādam izņēmumam, kas savu funkciju pildīja slikti un pat tika izslēgti no aģentu loka, aģentu vairākums, īpaši jau astoņdesmito gadu beigās, kad Valsts drošības komiteja jau bija uzkrājusi milzīgu daudzu desmitgažu pieredzi darbā ar aģentūru, pildīja savu funkciju nevainojami – proti, ikdienā nodeva savus draugus, paziņas pat ģimenes locekļus.

Kad čekas aģentu sargi tagad mēģina iztēlot čekas ziņotāju kā no politikas tālu stāvošu zinātnieku vai mākslinieku, kurš tīri formāli skaitījās ziņotājs tikai tāpēc, lai varētu tikt uz ārzemēm, bet faktiski neko ļaunu nedarīja, tad patiesā aina, kuru daži tik ļoti tagad grib noslēpt, ir tāda, ka viss tālu nebija tik nevainīgi. Tieši pateicoties šiem zinātniekiem un māksliniekiem, kuri ceļoja uz ārzemēm, brauca labās mašīnās un dzīvoja lepnos dzīvokļos, citiem māksliniekiem un citiem zinātniekiem netika ļauts aizstāvēt disertācijas, ieņemt amatus, kur nu vēl braukt uz ārzemēm.

Tieši šie “labie” zinātnieki un mākslinieki, dzejnieces un tautas mākslinieki, kas rakstīja slepenus ziņojumus par citiem māksliniekiem un zinātniekiem un pretī saņēma goda rakstus, apbalvojumus, dzīvokļus un vasarnīcas un dāsnus honorārus par grāmatām, izstādēm, sasniegumiem, tieši viņu dēļ tika izolēti un represēti visi tie talantīgie cilvēki mākslā un zinātnē, kas ticēja brīvai Latvijai, nepieņēma komunistisko ideoloģiju, nosodīja totalitārismu un tamlīdzīgi.

Protams, ir arī šie gadījumi, kad sadarbība ar KGB ir aprobežojusies ar atsevišķu ziņojumu pēc kādas zinātniskās konferences, taču tad tas arī būs redzams publiskojot visu maisu saturu (ne tikai kartotēku, kas viena pati tiešām nav īpaši informatīva), un kā mēs zinām, ir zinātnieki, kuriem pieticis drosmes par šo savu sadarbību arī stāstīt atklāti, īpaši droši vien tāpēc, ka viņi zina – viņu sirdsapziņa ir tīra.

Trešais iemesls, kāpēc publicēt “čekas maisus” arī ir pašsaprotams.

Tā ir vēsturiskā taisnīguma atjaunošana. Proti, tiem, kas ir cietuši, izsūtīti, sēdējuši cietumā, bet vēl daudz biežāk tiem, kuru dzīves un karjeras padomju laikos tika vienkārši salauztas kādas draugu lokā izstāstītas politiskas anekdotes, 18. novembrī iedegtas svecītes vai “Doktora Živago” lasīšanas dēļ. Šie cilvēki un viņu bērni ir pelnījuši vismaz uzzināt, kuri bija tie, kas rakstīja par viņiem ziņojumus un kuru dēļ skolu beidzot jaunietis, piemēram, nevarēja iestāties augstskolā tikai tāpēc, ka kaimiņš bija uzrakstījis ziņojumu par viņa vecākiem. Tāpat taisnīgumu ir pelnījuši tie klusie varoņi, kuri cieta no tā vien, ka atteicās sadarboties. Taisnīgums ir vērtība pati par sevi, vienmēr ir pareizi uz to tiekties.

Tagad par iemesliem, kāpēc šo dokumentu publiskošanai ir tik grandioza pretestība. Iemesli ir vairāki.

Pirmkārt jau tas, ka visos laikos un visās valstīs visas slepenpolicijas, katrs specdienests, kas izmanto ziņotājus, slepenos palīgus, aģentus, vienmēr zvēr un sola, ka par šo sadarbību neviens nekad, nekad, nekad neuzzinās. Šo svēto solījumu dod gan konkrēti kuratori un virsnieki privāti, kad vervē aģentus, gan visas institūcijas dienesta un valsts vārdā. Uz šo svēto solījumu, ka mēs garantējam, ka neviens nekad, nekad, nekādos apstākļos neuzzinās, ka tu ar mums slepeni sadarbojies, balstās visa šī sistēma. Ja slepenpolicijas, čekas, vienalga kādi specdienesti šo svēto solījumu neturētu, sabruktu visa sistēma, neviens nekad nebūtu pierunājams un piespiežams ar viņiem sadarboties. Šis svētais solījums nepārprotami ir saistošs un attiecas arī uz čekas maisos esošajiem.

Konkrēti cilvēki čekas virsnieki, no kuriem liela daļa vēl ir dzīvi, solīja konkrētiem cilvēkiem – ziņotājiem, arī no kuriem liela daļa vēl ir dzīvi, ka par viņu slepeno sadarbību ar čeku neviens nekad neuzzinās. Šo solījumu viņi deva gan savā vārdā, gan savas organizācijas vārdā, un šī organizācija arī ir dzīva, tāpat kā visi šie cilvēki. Tā saucas savādāk, taču tā labi saprot, ka nosaukuma maiņa to neatbrīvo no vissvētākā no visiem saviem pienākumiem – proti, rūpēties par savu aģentu slepenību. Tas arī šobrīd notiek un ir vērojams visā krāšņumā.

To laiku čekisti ar visiem saviem spēkiem, kopā ar mūsdienu čekistiem un visiem viņu spēkiem, dara visu, lai pat ne informācijas kripatas netaptu zināmas, pat ne kādai tur zinātnieku saujiņai, vispār nevienam, vispār nekas. Viņi to dara visu acu priekšā, netraucēti ignorējot Latvijas parlamenta pieņemtos likumus, jo viņiem pieejamie resursi visos Latvijas sabiedrības slāņos, ieskaitot medijus un politisko vidi, ir milzīgi. Viņi dara to, ko var atļauties un grūti viņiem kaut ko pārmest. Tas ir viņu darbs un uzdevums – sargāt ziņas par saviem aģentiem. Bijušajiem, esošajiem un topošajiem.

Otrs iemesls ir bailes un kauns. Vājums. Es viss tāds pareizs, bet izrādīsies, ka mans tēvs vai mamma rakstījuši ziņojumus čekai par saviem draugiem. Nē, labāk lai to neviens neuzzina. Saprotami, taču šāds vājums padara konkrēto cilvēku šantažējamu un, pašam to neapzinoties, gatavu atkārtot savu iepriekšējo paaudžu stāstu. Tas ir nepareizi. Stipra tauta, stipras ģimenes, dzimtas nav iespējamas bez spējas skatīties droši savā pagātnē, sadzīvot ar visu labo un visu slikto tajā un gūt spēku no visa, kas ar šo dzimtu noticis, nevis otrādāk.

Un nekas slikts nenotiks, tāpat kā nenotika Norvēģijā vai Francijā, kad bija jātiek galā ar fašistu kolaboracionistiem, vai Lietuvā, Čehijā un citur, kur tika publicēti čekas maisi. Lai varētu cīnieties ar vājumu, tas vispirms ir jāatzīst. Nācija tikai iegūst no šī procesa – tā paskatās uz sevi un, cerams, nolemj  – nekad vairs.

Trešais arguments, kas man ir mazāk saprotams, bet tāds eksistē. Proti, izrādīsies, ka daudzi atmodas un slaveni mūsu kultūras darbinieki ir šajos maisos, un tas kaut kādā veidā liks savādāk paskatīties uz mūsu vēsturi. Jā, taisnība – tas ļaus mums uzzināt, kāda patiesībā ir mūsu vēsture.Kas tur slikts?

(Raksts pirmoreiz publicēts pērnā gada decembrī)

Autors: Jurģis Liepnieks