Ja vēlēšanas būtu rīt

Šis socioloģisko aptauju jautājums mani vienmēr ir nedaudz mulsinājis. Jo, ja vēlēšanas nav rīt, tad cilvēki nekad nejūtas un nedomā tā, kā viņi jūtas un domā vēlēšanu kampaņu pēdējā dienā.  Bet nu neko darīt – nekur pasaulē nekas labāks nav izgudrots, lai sekotu vēlētāju izvēles dinamikai.

Tātad, ja vēlēšanas būtu rīt, tad saskaņā ar novembra datiem vairāk nekā 5% atbalstītāju ir tikai trim partijām – Saskaņai, ZZS un NA. (Un nevajag rēķināt kā būtu, ja neizlēmušie sadalītos proporcionāli uz visiem, jo viņi nekad tā nesadalās, līdz ar to tas ir pilnīgi bezjēdzīgs vingrinājums).

Tuvu 5% atrodas JKP un Vienotība, abas manā izpratnē ar vienlīdz labām izredzēm gan tikt, gan arī netikt Saeimā. (Nu varbūt JKP ir maķenīt lielākas izredzes tikt, bet nav tāda mikroskopa, kurš tās procentu desmitdaļas varētu nomērīt.)

Ar pārējiem ir pavisam slikti. Latvijas Reģionu apvienība 2,4%, Kustība Par 1,2%, Latvijas attīstībai 0,8%. Tas nozīmē, ka par viņiem balso labākajā gadījumā tikai paši partijas biedri. Viņi visi, protams, ieguldīs lielu darbu un piepūli, un ir liela varbūtība, ka savus reitingus uzlabos. Taču vai pietiekami, lai pārvarētu 5% barjeru?

Tātad – ja vēlēšanas būtu rīt, tās dažas partijas, kas tiek iekšā, savā starpā sadalīs tos procentus, kas būs palikuši zem 5% barjeras. Un ja tur paliek daudz sarakstu, kā šobrīd izskatās, un, piemēram, ap 20% balsu, kas pie šīs dalīšanās reizinātājos līderu un profesionalitātes trūkuma dēļ kļūst par iespējamu scenāriju, tad tas sāk veidot parlamentā interesantu matemātiku. Piemēram, Saskaņa savām pašu nopelnītajām apmēram 30 vietām dabūtu klāt vēl, teiksim, septiņas uz neiekļuvušo rēķina, un tādā garā. Ja kaut kāds Strīķes/Potapovas vai kāds cits nevienam nezināms jaunveidojums iegūst kaut vai tikai 5,01%, tas uzreiz uz citu neiekļuvušo rēķina var iegūt 10 un vairāk deputātu vietas parlamentā.

Esošā situācija ir ļoti izdevīga tām dažām partijām, kuras tiks ievēlētas. Visiem, kas nav Saskaņa, šāda situācija visticamāk automātiski garantē būšanu valdībā. Bet arī Saskaņai situācija ir ļoti izdevīga, jo ļauj cerēt gan uz ļoti lielu vietu skaitu, kas jebkurā gadījumā nav slikti, bet, galvenais – ļauj cerēt uz iespēju atrast savu ameriku arī parlamentā un tad stabili nostrādāt četrus gadus, vadot valdību un visiem pierādot, ka nekāds pasaules gals neiestājas. Tas tad uz visiem laikiem izmainītu Latvijas politisko reljefu.

Šādā situācijā ar daudzajām vājajām sīkpartijām parādās liels vēlēšanu rīta pārsteigumu risks. Arī risks, ka kāds teju nejaušs kampaņas notikums pēdējās nedēļās var izraisīt neproporcionāli lielas, pēkšņas svārstības un pacelt emocionālu vilni, kādus mēs esam redzējuši ne reizi vien un kas nekad nav beidzies ne ar ko labu.

Īsi jāpieskaras vēl kādam procesam, kas nesaprotamā kārtā ir paslīdējis garām mūsu politisko procesu vērotājiem.

Saskaņa, kā zināms, ir organizācija, kas izveidojās ilgstoši, mokoši un ar izcilu, īpaši Jāņa Urbanoviča, politisko meistarību, apvienojot vairākas mazas krievu partijas un sociālistus, vienlaikus iznīcinot PCTVL, kas nepakļāvās šim apvienošanās procesam. Tas, pluss Ušakova politiskā meistarība Rīgā un dažas labas kampaņas, arī ļāva izveidoties tai Saskaņai, kāda tā ir šodien. Taču ar jauno skolu reformu un līguma laušanu ar Vienoto Krieviju ir skaidri iezīmējies pretējs process. Ždanoka ar Mamikinu un vecajiem PCTVL ļaudīm rīko piketus, kuros acīmredzami nepiedalās Ušakova spārns. Mamikins skaidri iezīmē savu politisko atšķirību jautājumā par līgumu ar Vienoto Krieviju utt. Ir pilnīgi skaidrs, ka ir jauna stratēģija, turklāt ar garāku horizontu nekā nākamā gada vēlēšanas. Jaunā stratēģija ietver daudz par Saskaņu radikālākas krievu partijas atdzimšanu, visticamāk, Mamikina vadībā un mazāku proeiropeisku Saskaņu. Konstruktīvie, modernie jaunāka gada gājuma Ušakova krievi un promaskaviskie, agresīvie vecāka gada gājuma Mamikina krievi.

Šāda stratēģija (atkārtoju vēlreiz, nav runa par šīm vēlēšanām), paver iespējas daudz sarežģītākām un agresīvākām kombinācijām, bet par to kādu citu reizi.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!

Autors: Jurģis Liepnieks