Vāja politiskā vara vienmēr noved pie tā, ka specdienesti sāk jaukties politisku lēmumu pieņemšanā un varas līdzsvars it kā samainās. Nevis politiķi, kuriem ir tautas mandāts, pieņem lēmumus un vada valsti, bet gan specdienesti.
Tā, piemēram, pamatojoties uz slepenu KNAB vēstuli, politiķi atceļ lielas tiesas priekšsēdētāja konkursa rezultātus. Kāpēc ne, kādēļ gan vajadzīgs konkurss, kaut kāda demokrātija, ja rezultātu var noteikt ar vienu ierobežotas pieejamības vēstuli, par kuru nevienam nekas nav jāpaskaidro. Situācija ir pilnīgi absurda. Ja kāds kandidāts vienalga uz kādu amatu ir izdarījis kaut ko ar likumu sodāmu, viņu jāliek cietumā vai jāsoda savādāk, varbūt jāatlaiž, savukārt, ja nekā tāda nav, tad nekādas neapstiprinātas baumas, nelabvēļu runas, aizdomas, kuras netiek dota iespēja atspēkot, nevar būt pamats viņa karjeras publiskai iznīcināšanai.
Specdienestu patvaļas apstākļos, protams, visi baidās iebilst pret šo kārtību, jo nākamo ierobežotas pieejamības vēstulīti tak kāds var uzrakstīt par jebkuru no politiķiem, ierēdņiem vai tiesnešiem. Daudzu karjeras ir atkarīgas no tā, vai viņiem neatņems pielaidi.
Ierobežotas pieejamības argumenti tikko izskanēja arī no prezidenta mutes. Viņš, lūk, nevarot īsti paskaidrot, kas nav kārtībā ar Pabriku, jo viss, kas attiecas uz Aizsardzības ministriju, esot ierobežotas pieejamības informācija. Kurā vēl valstī prezidents varētu atļauties tādu aroganci? Es jums, tauta, neko nestāstīšu. Jums nav jāzina, mēs ar specdienestiem zinām un mēs arī pieņēmām lēmumu. Bez tiesas, bez jebkādas atklātības, bez demokrātiskas kontroles.
Šādu prakšu pastāvēšana ir apšaubāma gan no demokrātijas, gan tiesiskuma viedokļa un skumji noskatīties, ka nevienam tas neliekas pat uzmanības vērts.
Autors: Jurģis Liepnieks