Valsts kanceleja kritizē ministrijas un iestādes par dokumentiem nepamatoti plaši uzlikto ierobežotas pieejamības statusu – ministrijas nepamatoti slepeno dokumentus par hokeja čempionātu, izglītības konferenci un latviešu valodas kursu rīkošanu, vēsta “Nekā personīga”.
Valsts pārvaldē ir dažādi slepenības režīmi informācijai un dokumentiem. Viens no tiem – ierobežotas pieejamības statuss. Tas nozīmē, ka sabiedrība, tajā skaitā arī žurnālisti šos dokumentus nevar brīvi saņemt un izlasīt. Tam būtu jāpasargā sensitīva informācija, piemēram, komercnoslēpumi, drošības jautājumi vai personu dati. Taču Valsts kancelejas pētījums rāda, ka šādi noslepenoti tūkstošiem materiālu. Un ministrijas pārcentušās informācijas sargāšanā no sabiedrības – tūkstošiem dokumentu valsrs iestādes noteikušas ierobežotas pieejamības statusu, dažiem pat līdz vairākiem desmitiem gadu.
Valsts kanceleja paskatījās, cik plaši ierobežotas pieejamības statuss izplatīts ministrijās. Skaitļi ir iespaidīgi. Visvairāk šādu materiālu ir Aizsardzības ministrijā 472. Tai seko Ārlietu ministrija 372. Tālāk Satiksmes ministrija 179, Ekonomikas ministrija 176, Iekšlietu ministrija 171 un Finanšu ministrija 160. Tieslietu ministrijā 97. Citās iestādēs mazāk. Piemēram, Veselības ministrijā 34, Izglītības un zinātnes ministrijā 26, Kultūras ministrijā 23. Taču kopējā aina visur līdzīga. Ja informācijai uzliek ierobežojumu, tas bieži paliek spēkā gadiem. Dažkārt pat gadu desmitiem. No visiem gadījumiem 774 materiāliem statuss noteikts uz 30 gadiem, 932 bez termiņa, un tikai 70 gadījumos ir konkrēts datums, kad šo ierobežojumu vajadzētu pārskatīt.
Valsts kanceleja analizēja valdības dokumentus ar ierobežotas pieejamības statusu no 2003. gada. Kopumā tie bija gandrīz trīs tūkstoši (2889 materiāli). Pēc mudinājuma slepenību noņemt, tik un tā 66% gadījumu statuss saglabāts.
Ierobežotas pieejamība (IP) dokumenti ministrijās:
- Aizsardzības ministrija 472
- Ārlietu ministrija 372
- Satiksmes ministrija 179
- Ekonomikas ministrija 176
- Iekšlietu ministrija 171
- Finanšu ministrija 160
- Tieslietu ministrija 97
- VARAM 45
- Veselības ministrija 34
- Izglītības un zinātnes ministrija 26
- Kultūras ministrija 23
- Zemkopības ministrija 11
- Klimata un enerģētikas ministrija 6
- Labklājības ministrija 4
No visiem 774 – 30 gadi
932 – bez termiņa
70 – noteikts termiņš
“Mūsuprāt, tam īsti racionāla pamatojuma nav, jo tiešām dažus pārskatot, jo mums jau nav nekā tādas kapacitātes ne arī īsti pilnvaru, lai tagad vērtētu šo saturu. Un tagad nu sacītu, ka, teiksim, ministrijā nav īsti pamatojuma, bet nu daži bija tiešām tik uzkrītoši. Nu kā, piemēram, par komercsabiedrību atsauce uz komercnoslēpumu, kas it kā ir pieļaujams, bet komercsabiedrība jau ir beigusi savu darbību jau desmit gadus atpakaļ,” saka Valsts kancelejas Dokumentu pārvaldības departamenta vadītāja Līga Peinberga.
Notikušas vairākas sanāksmes, kurās Valsts kanceleja ministrijas mudinājusi pārskatīt šos slepenībā glabātos dokumentus un ierobežojumus noņemt. Bet ministrijas formāli atbildējušas, ka viss varot palikt pa vecam. Kad Valsts kancelejas darbinieki izlases kārtībā paši sākuši pārbaudes, atklājies, ka ministrijas nestāsta patiesību.
“Par cik nu mēs esam tie pēdējie, pēc kuriem šie dokumenti tālāk jānodod valsts glabāšanā, līdz ar to esam ieinteresēti, lai tiem dokumentiem tiem statusiem nebūtu lieki statusi noteikti, kas reālai situācijai neatbilst. Un tad nu mēs sakām izlases kārtībā… Nu tā likās nu pa traku, nu pa daudz visiem statuss saglabājas. Nu, paskatāmies kaut dažus, nu šos dažus paskatoties, tad no tā var secināt, ka arī iespējams, ka vēl viena pietiekami liela daļa ir tāda, kas neizturētu to laika pārbaudi par to aktuālo nepieciešamību šobrīd,” skaidro Valsts kancelejas Dokumentu pārvaldības departamenta vadītāja Līga Peinberga.
Kad šos dokumentus beidzot deklasificē, bieži izrādās, ka tajos nav nekā tāda, ko sabiedrība nedrīkstētu zināt. Gadiem šādi glabājās papīrs, kurā valdība vienkārši skaidro savu nostāju par pasaules hokeja čempionātu. Un kāpēc 2021.gadā Latvija to nevēlētos rīkot kopā ar Baltkrieviju.
“Latvijas Republikas valdība šobrīd neredz iespēju Čempionātu organizēt sadarbībā ar Baltkrievijas Republikas valdību un tās institūcijām, kamēr netiks nodrošināta demokrātisku un starptautiski atzītu prezidenta vēlēšanu norise.”
Citā aprakstīta gatavošanās braucienam uz starptautisku izglītības konferenci.
“ASEM izglītības ministru konferencē piedalās aptuveni 160 līdz 180 dalībnieki – delegācijas no Eiropas Savienības un Āzijas valstīm. Konferencē piedalās arī Eiropas Komisijas un ASEAN sekretariāta pārstāvji, kā arī novērotāji – UNESCO, OECD un Eiropas Universitāšu asociācijas pārstāvji.”
Vēl ir virkne dokumentu, kas veltīti Rail Baltica projektam. Un daudzi ir ļoti vispārīgi un, piemēram, vienkārši paskaidro, ko Latvija varētu uzbūvēt.
“Rail Baltica projekts ir Eiropas standarta platuma dzelzceļa transporta sistēmas elements, kas savienos Baltijas valstis ar Poliju un pārējo Eiropas Savienību.”
“1435 mm platuma dzelzceļa līnijas izbūve veicinās Baltijas valstu transporta infrastruktūras integrāciju Eiropas Savienībā.”
Citā uzskaitītas valdības sēdes, kurās lemts par naudas piešķīrumu šim dzelzceļa mega projektam.
Deklasificēto materiālu vidū ir arī pavisam ikdienišķas lietas. Piemēram, valdības vēstule Saeimas Aizsardzības komisijas vadītājam Jurim Dalbiņam, kur skaidrota valsts nostāja par 16. marta un 9. maija piemiņas dienām un atgādina, ka Latvijā jau tiek atzīmēts 8. maijs un 11. novembris.
Līdzīgi slepenībā glabājies Izglītības un zinātnes ministrijas informatīvais ziņojums valdībai ar priekšlikumiem, kā nodrošināt bezmaksas latviešu valodas kursus iedzīvotājiem. Tostarp izmantojot televīziju un citas mācību formas.
Valsts kancelejas pārskats rāda, ka problēma ir plaša un gadiem nerisināta. Tagad plānots mēģināt atrast jaunu pieeju. Bet kāda tā būs, neviens vēl nezina.
Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Andulis Židkovs atzīst, ka Satiksmes ministrija, esot godpilnajā sestajā vietā ar 179 šādiem dokumentiem, atzina, ka patlaban ministrija tos sāk atslepenot. Problēmas esot bijušas sagatavošanas gaitā, izrunāts veids, kā to darīt labāk.
Iemesli esot bijuši dažādi, kāpēc. Sagatavošanas gaitā informāciju nedrīkst publiskot, taču daļā gadījumu nav bijis padomāts, ka pēc lēmuma pieņemšanas dokumentu drīkst atslepenot.
“Es domāju, ka tas ir arī attieksmes jautājums – cik daudz dokumentu uzskata par atklājamiem un cik daudz nē. Es tā varbūt negribētu tāpēc, ka ir dažāda pieredze no auditiem, no auditiem, kas ir pārbaudījuši dažāda pieredze no Eiropas,” sacīja Zemkopības ministrijas valsts sekretārs Ģirts Krūmiņš, neslēpjot, labāk piesargāties, nekā parādīt par daudz.
“Valsts kanceleja redz visus, ja viņiem šāds secinājums izveidojies, tas nozīmē, ka mums visiem rūpīgi jāpaskatās uz šo sistēmu vai tā ir adekvāta, izveidota pareizi vai kaut ko neaizmirstam,” sacīja Tieslietu ministrijas Valsts sekretārs Mihails Papsujevičs, vainlaikus norādot, ka Tieslietu ministrijai ir specifiskas atbildības jomas. Piemēram, viena no tām ir Tieslietu ministrija pārstāv Latviju Eiropas Savienības Tiesas prasībās. Un šāda veida dokumentiem, nostāju projektiem, ar kuriem Tieslietu ministrija nāk uz Ministru kabinetu, statuss saglabājās. Citām ministrijām šāda veida dokumentu nav.
“Es nedomāju, ka tā ir problēma. (…) atiecīgām ministrijām ir maz un pavisam maz. Aizsardzības un ārlietu noteikti ir daudz vairāk,” pauda Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Aivars Puriņš.
“Mums tā specifika, kas tomēr saistās ar attiecībām ar citām valstīm. Un tad uzreiz ir problēmas sensitivitātes valstu attiecībās, iespējams, ar nostāju pāragru paušanu, kas varbūt mainās, specifikas problēmsituācijas. Nu jā, tā diemžēl ir mūsu darba specifika,” neslēpa Ārlietu ministre Baiba Braže (“Jaunā vienotība”).
Labklājības ministrijas valsts sekretārs Ingus Aliks sacīja, ka Valsts sekretāru sanāksmē attiecīgais jautājums ir izskatīts. Un ir pamatojums, kāpēc kolēģi no citām ministrijām rīkojās. Labklājības ministrijai viss ir atklāts.
“Jau tajā stadijā, kad tiek noteikts statuss tam dokumentam, būtu jānosaka stingrāki kritēriji attiecībā uz informācijas pieejamības un informācijas atklātību,” sacīja Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrs Raimonds Čudars (“Jaunā vienotība”).
Ekonomikas ministrs Viktors Valainis (ZZS) pauda – neuzskata, ka kaut kas ir jāmaina. “Katru dokumentu vērtē individuāli. Mēs bieži vien nonākam situācijā arī šobrīd, piemēram, parlamentā ir dokuments, ko mēs kā Zaļo un zemnieku savienība uzskatām, ka tas būtu jāatslepeno. Bet tas, vai tas tiks darīts, vai tas nav darīts, netiks darīts, tas tātad ir attiecīgās attiecīgās ministrijas kompetencē,” viņš sacīja.
Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (“Jaunā vienotība”) pieļāva – iespējams, vajadzētu izveidot mehānismu, kas noteiktā laika sprīdī izvērtētu un pārskatītu to.
Savukārt žurnālistiem ar šo nākas saskarties regulāri. “Nekā personīga” redakcija bieži vien pie informācijas varējusi tikt tiesājoties. Piemēram, tā panācām Latvijas valsts mežu darījumu audita publiskošanu, ko sākotnēji atteicās izsniegt. Pēc strīdiem par Covid-19 vakcīnu iepirkumiem valdība žurnālistiem vēlāk ļāva iepazīties ar iepriekš slēgtiem Ministru kabineta materiāliem. Savukārt Jūrmalas dome atteicās izsniegt pat Apbalvojumu komisijas protokolu, kurā lemts par Gata Trukšņa apbalvošanu ar “Goda jūrmalnieka” titulu un naudas balvu.
Šādi piemēri ir arī kolēģiem Latvijas radio un Latvijas televīzijā. Viņi saka – nav runa tikai par žurnālistu darbu. Tas kopumā sabiedrībai rada sajūtu, ka lēmumu pieņēmēji iedzīvotājiem neuzticas un vēlas no viņiem pēc iespējas vairāk ko noslēpt.
Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas vadītājs Ģederts Ģelzis neslēpa, ka žurnālisti strādājam sabiedrības labā, it īpaši sabiedriskajā medijā. Viņu uzdevums ir noskaidrot, atklāt un skaidrot, analizēt. “Ja mums nav pieejas šādai informācijai, tas rada aizdomas, ka ar šādu rīcību, kas ir, neizvērtējot konkrēto dokumentu, var paslidināt apakšā zem kaut kāda tāda noslēpuma plīvura kaut kādu veselu dokumentu, nevis specifisku informāciju, tas rada aizdomas uzreiz, kādēļ tas tiek darīts? Ja runāju es kā, teiksim, mediju patērētājs, man uzreiz tas mazinātu uzticību valsts pārvaldei. Kāpēc šī iestāde kaut ko cenšas slēpt?” viņš sprieda.
Arī LTV žurnāliste Inga Šņore neslēpa, ka regulāri darbā ir saskārusies ar šāda veida ierobežotas pieejamības dokumentiem – gandrīz visi “Rail Baltica” progresa ziņojumi līdz 2024. gadam bija noslepenoti. “Un kā mēs redzam, aiz tiem ziņojumiem vienkārši tika paslēpta neizdarība. (..) Visbiežāk tie ir tieši informatīvie ziņojumi, kuros ir uzlikts ierobežotās pieejamības statuss. Un šajos informatīvajos ziņojumos ir redzama kaut kāda neizdarība, kavēšanās, dažādas lietas, kur cilvēki izskatās slikti, jo viņi nav izdarījuši savu darbu. Tad viņi uzliek šo IP un cer, ka tas kauss netiks izsmērēt pa visu valsti. Bet nu kā mēs redzam agrāk vai vēlāk tas uz āru iznāk tā pat,” viņa sacīja.
“Šeit varbūt ir viens jautājums ir, teiksim, konkrēta par ikdienas darbu ministrijām, kur vienkārši viņiem tas ir apgrūtinājums. Un vēl tas nenozīmē uzreiz, ka varbūt, ka viņi grib kaut ko slēpt. Bet, protams, arī šajā pētījumā ko Valsts kanceleja ir veikusi, tur parādās konkrētas ministrijas, kur ir šī ierobežotā pieejamība pamatota, kas attiecas uz drošības sektoru uz šīm ministrijām, tad tur parādās Satiksmes ministrija, Zemkopības ministrija, kurām nav nemaz ar likuma spēku nenoteikt šādu aizliegumu. Tas man raisa smīnu. Mēs esam dzirdējuši skandālu Zemkopības ministrijā, kā tiek vienkārši iztērēti nelietderīgi budžetā. Ko runā Valsts kontrole, un kas medijos ir bijis Un otrs, protams, ir par Satiksmes ministriju – mēs redzam, kas notiek ar Rail Baltica, kur ir pamatota sabiedrības vēlme uzzināt šos sadārdzinājums, kur ir vien liels mega projekts un par Airbaltic nedienām un tā tālāk,” sacīja Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas vadītājs Ģederts Ģelzis.
Inga Šņore, LTV žurnāliste: “Ierobežotas pieejamības statuss ir patvertņu sarakstam, kurš tiks pieteikts, lai kuru valdība gribētu, lai tās tiktu pieteiktas Eiropas fonda finansējumam. Es atvainojos patvertnes, tām ir jābūt publiskam, vai ne? Un pēc pēc tās loģikas ir arī tas, ka patversmēm ir pieliktas šīs šiltes, lai cilvēki var atrast. Bet kaut kāda iemesla dēļ tās patvertnes, kurās ieguldīs fonda naudu, šis saraksts ir ierobežotas pieejamības. Kāpēc, es nezinu?”
Mums zināms, ka Valsts kontrole arī gatavojas veikt reviziju par to kā ministrijas un iestādes padara sabiedrībai nepieejamu informāciju un cik plaši izmanto iespēju dokumentiem uzlikt ierobežotās pieejas statusu.
Labāku pierādījumu ierēdņu valsts pastāvēšanai Latvijas valstī nevar sameklēt. … un mēs turpinam muldēt par valsts pārvaldes nepieciešamību esošā paskatā.