Demokrātija atjaunotās valsts 35 gados

AIGA AIZPURIETE

Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 35. gadadienā militārajā parādē valsts amatpersonas vienojās kopīgā stāstā ar tēmturi “Mana Latvija, mana atbildība!” 

Labs un atzīstams komunikatoru izgudrojums, piekrītu, valsts ir katra pilsoņa individuāla atbildība. Tad nu paklausu un realizēšu savu šī raksta veidolā. 

Valsts prezidents savukārt svētku uzrunā sacīja, ka “mums katram ir jāieklausās sevī un jāliek pretī konkrēta rīcība”. Neprecizēja gan pretī kam, bet es klausu, klausos prezidentā un konkrēti rīkojos.

Varu runāt vien par to sadaļu, ko pārzinu, tādēļ atskatos uz pēdējiem 15 valsts atjaunotās neatkarības gadiem no 35. Kas notika tajos laikos, kad valdīja “Latvijas ceļš”, “Tautas partija”, kuru vairs nav, un citi politiskie spēki, to nezinu, jo tad nebiju tuvu politikai. 

Kopš 2010. gada zinu daudz – 15 gadu laikā nav noticis cerētais valsts uzplaukums, visos rādītājos atpaliekam no kaimiņu valstīm, valsts iztiek nemitīgi aizņemoties – parāda apjoms aug ļoti strauji. Datus par gandrīz jebkuru jomu varat atrast paši, bet, ja reiz Latvija ir arī katra atbildība, paskatīsimies mazliet, kas un par ko ir tieši atbildīgs.

Atbildības mēdz būt dažādas, atkarībā no amata, iespēju plašuma un vēlmes iesaistīties. Tad nu atļaušos apgalvot, ka visu atbildību par to, kas valstī notiek, ir jāprasa no apmēram 8 līdz 10 tūkstošiem cilvēku, kurus var sadalīt 3 kategorijās 1) partiju biedri, 2) mediji un 3)… trešā lai paliek noslēpums līdz raksta beigām. Kādēļ tā? Paskaidrošu.

Partiju biedri

Partiju apvienībā “Jaunā Vienotība” ir virs 2000 biedru (droši labojiet, ja vairāk, neskatījos pēdējos datus, cilvēkam no malas nemaz īsti nav kur tos skatīties), “Latvijas Zaļajā partijā” ir 1000 biedru (zinu skaidri), gan jau vismaz tikpat ir arī “Latvijas Reģionu apvienībā” un ap 1500 “Nacionālajā apvienībā”. Par “ZZS” nezinu, bet, tā kā “Jaunā Vienotība” ir lielākā partija valstī, tātad arī ne vairāk par vienu līdz diviem tūkstošiem.

Lūk, no šiem pieciem līdz sešiem tūkstošiem cilvēku vistiešākajā veidā ir jāprasa atbildība par visu, kas tiek lemts valsts līmenī. Kādēļ tieši no šiem? Pirmkārt, viņu partijas visu laiku ir ievēlētas Saeimā. “Progresīvie” valdībā ir tikai vienu gadu, bet te pieminētie politiskie spēki “Vienotība”, “Nacionālā apvienība” un “ZZS” ir bijuši gandrīz visās valdībās līdz šim kopš apmēram 2010. gada. 

Partijas biedri ir tie, kas ievēlē savus līderus, ja vien reizi gadā aizbrauc uz kongresu un tur nobalso. Partijas biedri var pieprasīt saviem līderiem iet valdībā, iziet no valdības, rīkoties vai nerīkoties. Var arī atsaukt savus līderus, ja lasa statūtus un rīkojas.

Tieši viņi, ja vien demokrātijas procesi darbojas, var ietekmēt pilnīgi jebkuru jomu valstī. Seši tūkstoši nav maz, mazajā Latvijā gandrīz katrs kādu pazīstam, ģimenes, radi, draugi – ejiet katrs un aprunājieties ar sev pazīstamajiem partiju biedriem cik, kā un ko viņi ietekmē savā partijā? Īpaši ar “Jaunās Vienotības” biedriem. Prasiet viņiem, vai viņi palūdza un pasūtīja saviem līderiem paveikt to, kas ir paveikts ar Air Baltic, Rail Baltic, Latvijas valsts mežiem, Latvenergo, Latvijas mobilo telefonu – prasiet katru dienu, darba vietās, mājās – visur. Tā būs “Mana Latvija, mana atbildība!” Lamāt vadību virtuvē ir gluži lieki, viņiem nav visam laika, ejiet pie partiju ierindas biedriem. Katrs.

Ja mēs pajautātu katram no 2000 “Jaunās Vienotības” biedriem, vai viņš, konkrēti viņš vai viņa, gribēja – vēlējās un pasūtīja saviem līderiem nepabeigto balstu “Zelta pāli” Daugavā? Katram individuāli pajautājot, saņemsim atbildi, ka nē – viņi to negribēja. Bet kā gan tas tur gadījās, ja neviens to negribēja? Lūk! 

Te nu nonākam atkal pie jautājuma, vai demokrātija darbojas, un kā? Teorētiski, ja neviens no “Vienotības” 2000 biedriem pamesto “Zelta pāli” Daugavā negribēja, tam tur nebija jāuzrodas, vai ne? Nu, tad kā? Kļūdas gadās katram, bet šī vairs nav īstermiņa kļūda, tas ir krājies gadiem, gadiem, gadiem. Tātad, tomēr kā?

Lūk, kā! Partijas kongress partijai ir kā mazi svētki. Reizi gadā ierindas biedri satiek klātienē savus līderus, kongress nenoliedzami ir svētki. Un sen jau iedibināta tradīcija, ka nevajag svētkus bojāt ar negācijām. Uz kongresu visi skaisti sapucējas, ir priecīgi viens otru redzēt, tas nav brīdis runāt par darbu, tas ir brīdis starp savējiem, priekam, pacelt pašapziņu, kopības sajūtu, radīt kaut ko skaistu. 

Ja kāds biedrs ir ieradies ar jaunu uzstādījumu vai vismaz ar jautājumiem, tas noslīkst kopējā pozitīvismā, jo vismaz šajā brīdi, šajās dažās stundās, šajā telpā viss ir labi – visi priecīgi un neviens to neatļaujas sabojāt. Ja kāds atļaujas, tad tikai izraisa pārējo biedru neizpratni. Nav jau tā, ka partiju līderi apspiestu vai neatbalstītu kritiku, nē – nebūt, mums taču ir demokrātija, viņi ir atvērti uzklausīt, bet kritikai vienkārši nav ne laika, ne vietas. Tā atgriežas savās virtuvēs un kurn vien atkal tur.

Kāds varbūt izstājas, bet kopumā dzīve turpinās pēc vecā scenārija – nekas nemainās.

Kad 2019. gadā toreizējais prezidents Egils Levits piešķīra partijām milzu valsts finansējumu, tādējādi iedragājot valsts jau tā trauslo demokrātiju vēl vairāk, viens no attaisnojumiem bija, ka politiskajām partijām taču vajagot naudu pētījumiem, konferencēm, kurās sanākt kopā un lemt kā valstij labāk. Cik šajos sešos gados notikušas konferences? Pateikšu – tieši neviena. Tas nepārklājas. Partijas finansējumu vienalga tērē tikai vēlēšanu reklāmām, padziļināta, kvalitatīva diskusija valstī vispār nenotiek.

Arī par šo atbild partiju biedri. Viņi taču reizi gadā klausās revīzijas ziņojumu, kam tiek tērēta valsts iedotā nodokļu maksātāju nauda, un par to arī nobalso. Kurā partijā un cik reizes ir valdei pieprasīts rīkot konferences, nopirkt pētījumus? Ne sava reitinga pētījumus, bet par to, kā, ko un uz kuru pusi darīt valstī? Sakiet, cik to bieži prasījāt? Neprasījāt? Ak tā? Kāpēc? “Mana Latvija, mana atbildība”.

Šī ierindas biedru nespēja vai nevēlēšanās ietekmēt procesus valstī no partiju iekšpuses ir radījusi mītu un nostiprinājusi pārliecību, ka iet politikā vai stāties partijā ir ļoti slikti. Ka tas ir kaut kas nevēlams. Tieši tā, jo cilvēks kļūst reizē atbildīgs par to, kas notiek, bez vismazākās iespējas to ietekmēt. 

Ļoti daudzi gudri, saprātīgi cilvēki varētu mainīt valsts likteni paši neejot politiskos amatos, bet esot partijas ierindas biedra statusā, reizē nezaudējot iespēju dzīvē darīt savu tiešo darbu savā jomā, to, kas patīk, aizrauj, utt., ja vien… Ja vien nebūtu šīs sistēmas, kurā pat nevar atrast vainīgo. Nu, kurš gan ir vainīgs, ja negribas bojāt svētkus? Tas kaut kā tā vienkārši notiek pats no sevis. Kopumā. 

Šos procesus esmu novērojusi piecās politiskajās partijās pati klātienē fiziski, tā ir bijis gadiem. Lai pastāsta man, kurā partijā kongresos reāli diskutē par darāmajām lietām? Ir atskats pagātnē uz sasniegumiem, ir saukļi, nākotnes vīzijas, un viss. 

Kas un kā tad mums šo partiju sistēmu sabojāja? Apzināti vai nejauši? Kā jums šķiet?

Mediji

Ejam tālāk – tātad pirmā auditorija, ar ko jārunā, ir partiju biedri. Otrā ir mediji. Medijiem ir milzu – liela, ļoti, ļoti liela atbildība par visu, kas valstī ir noticis visos atjaunotās neatkarības gados, bet īpaši pēdējos 15 gadus, kopš pie varas ir “Vienotība”. 

Cik cilvēku mums strādā sabiedriskajā medijā? Nezinu, bet ejiet pie viņiem privāti un prasiet, kādēļ viņi klusēja par to, kas valstī notika? Kādēļ meloja? Arī pie tiem cilvēkiem, kas neiet kadrā. Kādēļ piesedz tos melotājus? Par ko viņi jūs uzskata? Ak, viņi nemeloja? Labi, ja jums tā liekas, tad viss ir lieliski, tad par ko sūdzības? Tad jūs, konkrēti jūs, dzīvojat labi, jums ir Eiropas līmeņa alga vai citi ienākumi, jūs braucat pa saremontētām ielām, dzīvojat zaļā, gaišā pilsētā, un jūs nekas neapdraud iekšēji – nu, teiksim, 9 tonnas četrus gadus no Rīgas ostas neizvestu minerālmēslu vai kas tamlīdzīgs, ko no medijiem gandrīz nekad neuzzinām, vai uzzinām vien tad, ja to aktualizē kāds privātais vai opozīcija.

Mediji ir pilnīgi brīvi brīvā valsti, tā ir ceturtā vara demokrātijā, kādēļ viņi klusēja un reklamēja varu? Uzdodiet šo jautājumu privāti. “Mana Latvija, mana atbildība”.

Labi, bet es sākumā teicu, ka astoņi līdz desmit tūkstoši – te vēl nesanāk. Ja es teikšu, ka trešā atbildīgā kategorija ir valsts ierēdņi, tad kopā sanāks daudz, daudz vairāk. Jā un nē. Es vēlos aizstāvēt ierēdņus. Ierēdnis ir burta kalps, un tā tam ir jābūt. Viņus ierobežo likumi, ko pieņem politiķi. Uzdevumus viņiem dod politiskā vadība. Ierēdņi tikai izpilda, lai gan daudzi, protams, šo to valstī ietekmē, un tiešām daudzi – lielākā kategorija – iet uz darbu vienkārši tur atsēdēt un labāk nedarīt neko, baidoties kļūdīties, tomēr es saku, ka ierēdņi paši par sevi nav tiešā veidā atbildīgi par to, kas valstī notika pēdējos 15 gadus. Daži augstākie ierēdņi varbūt, bet noteikti ne visi. 

Viņi ir kā zobratiņš lielā mehānismā – ja nedarīs, ko liek, viņus vienkārši nomainīs. Vai aizrotēs. Jā, viņi var rakstīt kaut kādus trauksmes cēlēja ziņojumus, kaut ko it kā ietekmēt, bet maz. Ļoti maz, lai gan “Mana Latvija, mana atbildība”, ja nu kāds ierēdnis kaut ko vēlas mainīt, laipni lūgti! Drīz tāpat daudz kas mainīsies, jo vienkārši nauda beigsies esošās neefektīvās sistēmas uzturēšanai. Tik vienkārši.

Tomēr, kas tad ir vēl daži tūkstoši atbildīgo, kā jums šķiet? Lai intriga ieilgst, par to nākamajā rindkopā. Es, piemēram, vēl te pieliktu privātas PR aģentūras, kas naski apgūst valsts simtu tūkstošu kampaņas par muļķībām, un saprot jau, ka to nevienam nevajag, bet nauda taču ir jānopelna, kamēr var. Ejiet pie viņiem privāti un pajautājiet. Es pieliktu te IT uzņēmumus, kas naski izstrādā nevienam nevajadzīgas IT sistēmas valstij par miljoniem, bet nauda taču. Ejiet pie viņiem privāti un prasiet, kādēļ tā? “Mana Latvija, mana atbildība.” Bet šīs abas kategorijas es nelieku tajos 10 tūkstošos atbildīgo, jo šis notiek fragmentāri, šad tad, galu galā, viņi maksā nodokļus, atšķirībā no ierēdņiem, kas tos tikai tērē.

Kas tad vēl ir atbildīgie? Mhmm….? 

Nu, lūk – tie ir tie daži tūkstoši vai viens tūkstotis, vai varbūt vairāki tūkstoši – mēs taču zināt nedrīkstam – cilvēku, kas strādā valsts drošības dienestos. Pie tiem pieskaitu SAAB, KNAB, VDD, militāro policiju un laikam vēl kādu sešus, par ko pat nezinu. Heij, jūs ko? Vai jūsu bērni mācās kaut kur ārvalstīs? Vai braucat pa citiem ceļiem? Vai neredzat to pāli Daugavā? Vai visi tik labi dzīvojat, tik labas algas saņemat, ka viss vienalga? Ja valstij beigsies nauda, samazinās arī jūs. Ā, tieši jūs nē, jo viņiem vajag apsardzi? Nu, labi pieņemsim. Bet jūs taču esat te, no citām valstīm strādāt laikam nevarat. Arī neko nevarat ietekmēt? Nekad šo 15 gadu laikā neko? Ok. Hmm… Ja tā labi padomā, jums taču ir redzams, kurš kuram ko, kam ko zog un kā? Var kaut ko pamazām parisināt, nedaudz, vismaz netieši. Ar tādiem resursiem un līdzekļiem, un datiem. Mmm? 

Te nu es neteikšu – ejiet pie viņiem privāti un prasiet. Nekur neejiet, pat nedrīkstam zināt, kuri tie ir. Bet viņi ir ļoti, ļoti, ļoti atbildīgi par visu 15 gados notikušo. 

Tātad, tikai 10 tūkstoši – partiju biedri, mediji un dienesti. 

Demokrātija darbojas tā – ja tikai šie 10 tūkstoši labosies un apdomāsies, tad mums visiem pārējiem vismaz pusotra miljona, tai skaitā viņiem pašiem, būs/kļūs dzīvot labāk, ērtāk, skaistāk un visādi citādi vienlīdzīgāk. Naivums manā vecumā, vai ne?  “Mana Latvija, mana atbildība”. 

Nesaistīti – vai vienu konferenci uzrīkot ar kādiem 5 tūkstošiem auditorijā ir reāli, kā jums šķiet? Par politiskās sistēmas maiņu, vēlēšanu sistēmas maiņu, par to, kā attīstīt partiju sistēmu un demokrātiju.

Zemsvītras daļa tiem, kas nezina

Ap 2010. gadu Latvijas valdību jau kādu gadu vada Valdis Dombrovskis, kas pie varas nāca “lietussargu revolūcijas” rezultātā, bet 2011. gada maijā Valsts prezidents Valdis Zatlers atlaiž 10. Saeimu. Starp citu, par to, ka neizdeva Aināru Šleseru kratīšanai. Smieklīgi mazs iemesls no šodienas perspektīvas. Par Saeimas atlaišanu toreiz nobalso aptuveni 95% vēlētāju. Ārkārtas vēlēšanās septembrī atkal uzvar gandrīz tie paši spēki, un tajā tiek izveidota partija “Vienotība”, apvienojot trīs partijas. Tehniski uzvar “Zatlera reformu partija”, kas drīz tiek izjaukta un izformēta, bet valdību turpina vadīt Valdis Dombrovskis.

Šis politiskais spēks ir bijis pie varas Latvijā praktiski visu šo laiku, ar īsu pārtraukumu, ko izraisīja Maximas sabrukšanas traģēdija, tad no 2016. līdz 2019. gadam Ministru kabinetu vada Māris Kučinskis no “Zaļo un Zemnieku savienības”, bet “Vienotība” visu laiku ir turpat blakus koalīcijā.

No 2019. gada valdību vada Krišjānis Kariņš, lai gan 2018. gada vēlēšanās tauta gandrīz izbalso no Saeimas “Vienotību”, tomēr ar iekļuvušajiem astoņiem deputātiem tai pietiek, lai atkal vadītu valdību, jo tā saucamie “jaunie” Saeimā ievēlētie spēki, protesta balsojums – JKP, KPV un “Attīstībai/Par”, kam kopā ir virs 40 deputātu, nevar savstarpēji vienoties ne par ko un atkal visu vada “Vienotība”.

Vēl arvien.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!