Četri asiņaini Krievijas kara varas tēli

KĀRLIS KANGERIS, Dr. hist., Dr. h. c. (LZA), Publiskās atmiņas centra valdes priekšsēdētājs

LTV raidījumā «Kultūršoks» izskanēja, ka Latvijas Mākslas zinātnieku un kuratoru biedrība «lūdz sabiedrību apstāties» komunistiskā totalitārā okupācijas režīma slavināšanas objektu aizvākšanā no publiskās ārtelpas. Ievērojot, ka pārraidē izskanēja Publiskās atmiņas centra vārds, uzskatām par pienākumu skaidrot, par ko ir runa. Jāatgādina lietu secība. 

2014. gadā pieņemts Satversmes ievads, kas ietver komunistiskā totalitārā režīma nosodījumu. 2022. gadā Saeima pieņēma Demontāžas likumu, precizējot, ka aizliegts publiskā ārtelpā eksponēt pieminekļus, kas slavina PSRS okupācijas varu, ar to saistītu notikumu vai personu, totalitārismu un kara ideoloģiju. Pēc centra padomes locekļa iniciatīvas Augstākās tiesas Senāts 2023. gadā Nr. SKA-696/2023 lēma, ka pašvaldību deputātiem nav tiesību politiski izlemt šo objektu nenojaukšanu, bet jāizpilda Saeimas ar likumu jau nolemtais. Pēc ilgas sarakstes ar pašvaldībām, ministrijām, Saeimu un policiju, Publiskās atmiņas centrs pērn 4. decembrī vērsās Radošo savienību padomē, atsaucoties uz mākslas zinātnieces Ineses Baranovskas teikto par mākslinieku, «uz kura pleciem gulstas atbildība par sabiedrības estētisko audzināšanu», un lūdzot atbalstīt valdībai adresētu memorandu pārņemt pašvaldību pilnvaras un nogādāt četrus asiņainus komunistu kara funkcionārus slavinošos objektus no ārtelpas uz muzejiem, kur tos eksponēt atbilstoši mākslas izstāžu kuratoru vērtējumam. 

Kas ir tie četri komunistu kara simboli, kurus Publiskās atmiņas centrs aicināja pārvietot? Centram nepatiesi pieraksta visdažādākos izdomājumus, piemēram, ka vēsturnieki esot aicinājuši novākt literātu pieminekļus. Tā tas nav. Esam vadījušies no mūsu konstitūcijas un likumu normām, lūdzot aizvākt okupācijas varas amatpersonu tēlus.

Patiesība ir vienkārša –  centrs aicināja iekļaut Ministru kabineta 2022. gada 14. jūlija noteikumos Nr. 448 šādu Krievijas (Padomju Krievijas, PSRS) okupācijas varas reprezentāciju demontāžu – Jāņa Fabricusa Ventspilī, Roberta Eidemaņa Valkā, Joņa Zvīdras Rēzeknē un Otomāra Oškalna Ropažos. 

Mākslas zinātnieku biedrība jau pēc tam, 9. decembrī, nāca klajā ar diametrāli pretēju aicinājumu.

Par vēlāko Staļina boļševiku partijas Centrālās kontroles komitejas locekli Fabriciusu (1877–1929) un viņa dalību Krievijas iebrukumā Latvijas Republikā 1919. gadā jau rakstīts daudz. Pakavēšos īsi pie trim pārējiem. Joņs Zvīdra (1895–1920) arī bija Pētera Stučkas vadītā iebrukuma Latvijas Republikā funkcionārs. Staļina korpusa komandieris Johans Roberts Eidemanis (1895–1937), bez citiem augstiem amatiem, Krievijas kara un raķešu industrijas vadībā bija kara padomes loceklis, kara akadēmijas priekšnieks un tieši Ukrainas un Krimas kara apgabalu komandiera vietnieks. Staļina partizānu brigādes komandieris Otomārs Oškalns (1904–1947) bija komunistiskās partijas Centrālās Komitejas Operatīvās grupas loceklis, kas savām rokām līdzēja īstenot Latvijas okupāciju 1944. gadā.

Īsti nav saprotamas tās piruetes, ko mēģina sacerēt šāda līmeņa militārpersonu atmazgāšanai no Satversmē nosodītām darbībām.

Kronē šo izlocīšanos Kultūras ministrijas 17. janvāra vēstulē centram pieminētais valsts pārvaldes 2024. gada decembra dokuments Nr. 07-01/6639, ka Oškalns it kā esot strādājis Ropažu skolā no 1927. gada līdz 1934. gadam un «tikai vēlāk viņš kļuva par aktīvu PSRS okupācijas varas atbalstītāju», tāpēc objekts neesot demontējams. Patiesībā Oškalns strādāja citā, Kākciema skolā un nelegālajā komunistiskajā pagrīdē iesaistījās no 1921. gada. Bet vai valsts pārvaldes institūcija nopietni uztver argumentu, ka totalitārā režīma vadoņi ir slavējami par jaunības darbiem?

Tālāk trakāk – valsts institūcija rekomendē pašvaldībai nokalt pieminekļa uzrakstu «Padomju Savienības Varonis», jo tam it kā neesot sakara ar konkrēto personu Ropažos. Vai nākamais ieteikums būs skulptūra Emīlijas Benjamiņas ielā, kur attēloti trīs «Jaunāko ziņu» žurnālisti – Pēteris Blaus, Jūlijs Lācis un Vilis Lācis, kuri «tikai vēlāk»? Nav iedomājams, ka Latvijas Universitātes ēku rotātu plāksne, ka šeit Rīgas Politehniskā institūta laikos reiz mācījies Vilhelma Purvīša skolnieks, arhitektūras students Alfrēds Rozenbergs vēl pirms kļuva totalitārā režīma kara noziedznieks. Staļins nebija pats ieradies Latvijā – bail domāt, kādi būtu attaisnojumi, ja staļinistu vietā būtu jaunā Staļina, vēl seminārista biste. Centra ieskatā šāda relativizācija pārkāpj Satversmi.

Četru asiņaino kara funkcionāru pieminekļus veidoja izcili latviešu tēlnieki Jānis Zariņš, Olita Nigule, Marta Lange un Gaida Grundberga, tāpēc tiem vieta ir muzejā, nevis mēslainē. Taču nav saprotama ētikas un tiesību mēraukla, saskaņā ar ko var aizstāvēt Krievijas boļševiku varas karu pret Latvijas Republiku un Ukrainas Republiku asiņainu īstenotāju slavināšanu mūsu parkos.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!