JĀNIS URBANOVIČS
Ir jāsamierinās, ka šis gads starptautiskajā politikā diemžēl var būt nolemts pilnīgai stagnācijai. Mēs, Rietumu pasaule, esam iestrēguši sev bīstamo konfliktu varbūtējā atrisinātāja – Amerikas Savienoto Valstu – iekšpolitiskajās problēmās.
Lielvalsts ir prezidenta vēlēšanu kaislību pārņemta – tās šogad ir ASV galvenā, varbūt pat vienīgā īstā prioritāte. Vēl nekad cīņai par Balto namu nav bijusi tik globāla ietekme. Diemžēl – paralizējoša. ASV patlaban nespēj panākt jebkādas globālas vai pat reģionālas problēmas gala risinājumu. Taču vēl mazāk to spēj Eiropas Savienība.
Vēlēšanu kampaņas dēļ Kongresa republikāņu malā atstumto Ukrainu tikmēr grauzīs karš. Turpinās augt spriedze citos “globālās izšķiršanās punktos” – Tuvajos Austrumos, Ķīnas un ASV sāncensībā un to iespējamā konfliktā par Taivānas likteni.
Turpināsies ES autoritātes kritums “globālo Dienvidu” un Āzijas valstu acīs – mums uzrādot politisko un militāro mazspēju, pēkšņi paliekot bez ierastā Vašingtonas “lietussarga”. Vai tas sapurinās mūs, eiropiešus, un Briseli rīkoties izlēmīgāk un vērienīgāk? Baidos, nē.
Tikmēr Eiropā ir sācies jauns Aukstais karš. Protams, izņemot Ukrainu, kurā valda pavisam īsts, asiņains karš. Citur notiek “hibrīdcīņas”, padarot šodienu par pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu – pirms Helsinku vienošanās – uzkrītošu atdarinājumu.
Šī konflikta ūdensšķirtne – kas Ukrainā ir “nāvesšķirtne” – nepaliks tur, kur tā ir tagad. Jaunais “dzelzs aizkars” ies gar mūsu robežu – gar Zilupi, gar Baltkrievijas rietumu robežu. Arī dienvidos tas nepaliks pie Dņepras ietekas. Būs abpusēja gatavošanās eskalācijai. Arī provocēšana, izmantojot iekšējās iespējas – lai bez bumbošanas un konvencionālo spēku iebrukuma padarītu pretējās puses dzīvi nepanesamāku.
Tāpēc vērtīgākais, ko mums dos šis “tukšgaitas” gads, ir atbrīvošanās no ilūzijām, ka visas problēmas atrisināsies tieši tā, kā mēs vēlamies. Samierināšanās, ka par ilūzijām kļuvušas vēl nesen gluži pamatotas cerības. Rēķināšanās ar realitāti, skaidri apzinoties Rietumu iespēju robežas – un sekas, ko radītu to pārkāpšana. Jo reāls risinājums Krievijas agresijas izbeigšanai var būt tikai reālpolitisks, nevis triumfāls.
Ko mēs darīsim tad, ja Vašingtonas piedāvātais scenārijs, lai izbeigtu karu Ukrainā, mums Latvijā, Baltijā, Eiropā nepavisam nepatiks? Tad nāksies nežēlīgi izvērtēt tās lietas, ko tiešām varam ietekmēt un ko nevaram, un apzināties atšķirību starp tām.
Mēs vēlamies galīgu uzvaru karā, atkarojot visu ieņemto un sodot agresoru. Taču kā uzvarēt un sodīt kodolvalsti? Krievijas valdonim pasaule nešķiet neko vērta, ja tajā nav viņa impērijas. Ja tiešām to varam – tad tā darām. Ja nevaram? Tāpēc nāksies par kaut ko ar Kremli vienoties. Ne mums, bet Vašingtonai.
Šis iznākums – kara izbeigšana, pat tikai “iesaldēšana” – ir svarīgs visās citās globālajās problēmās, kas nav mazāk sāpīgas. Pat, iespējams, tās varētu būt ar lielāku eksplozivitāti. Kaut, protams, mums šķiet – kas var būt drausmīgāks par karu pret satrakojošos kodolvalsti?
Visticamāk, jebkādu ASV piedāvāto risinājumu vispirms sakostiem zobiem pieņems paši ukraiņi, viņu armija un politiķi. Pēc tam – no sirds izvicinājuši dūrītes un izklaigājušies par “jauno Jaltu”, arī mēs, baltieši.
Tas viss mums nāks ļoti smagi. Šogad galīgi devalvēsies Eiropas un Latvijas politiķu apņēmīgā un kareivīgā retorika. Taču tā neapklusīs un pat nerimsies, jo kaut kā taču būs jāaizpilda tukšums, ko rada kopējā nevarība un negribēšana rīcībā.
ASV: vēlēšanas bez uzvarētāja
Nākamajā gadā, pēc amerikāņu novembra izšķiršanās starptautiskajā politikā būs vairāk skaidrības – taču ne izlēmības un dinamikas. Lai kurš kandidāts uzvarētu, viņš būs savas sašķeltās valsts iekšpolitikas savažots.
Pusei valsts – pilsoņiem, sabiedriskā viedokļa darinātājiem, politiskās elites daļai – prezidents būs nevis ASV bruņoto spēku virspavēlnieks un “brīvās pasaules līderis”, bet gan uzurpators, vēlēšanu nozadzējs. Zaudējusī puse centīsies bremzēt viņa administrācijas ieceres – nepieņemot tās ideoloģiski vai “tīri sporta pēc” – un meklēs revanšu.
Vissliktākais ir tas, ka amerikāņu “aukstais pilsoņkarš” norit kā cīņa par morālām vērtībām, nevis par ekonomisko vai citu politiku, kurā tomēr iespējami kompromisi. Ticību kari ir visfanātiskākie. Atcerēsimies divus Eiropas reformācijas un kontrreformācijas gadsimtus, Svētā Bērtuļa nakti un Trīsdesmit gadu karu! Pārsvarā tie beidzas vien tad, kad abās pusēs iestājas pilnīgs spēku izsīkums.
Tikmēr ievēlētā prezidenta – lai kurš viņš būtu! – komandai četrus gadus vajadzēs ne tikai cīnīties iekšpolitiski, bet arī radīt globālo vīziju. To, kādu pasauli redz Baltais nams, ko grib tajā mainīt, kur virzīt. Bez šīs vīzijas un tās īstenošanas neiztikt jebkuram Ovālajā kabinetā sēdošajam – un par to jau tagad var un vajag satraukties. Jaunās ASV administrācijas piedāvājums tiešām spēs izbiedēt visus – īpaši mūs.
Amerikāņu stiprā puse ir balstīšanās precedentos – ne tikai tiesvedībā, bet arī politikā. Tā ir spēja atcerēties, kā agrāk kāds kļūmīgs vai pareizs solis ietekmēja turpmākos notikumus. Atmiņa ir neatsverama krīžu pārvarēšanā, kļūdu labošanā. Tāpēc viņi tiešām atradīs interesantu mehānismu, kā izbeigt karu Ukrainā. Vai arī šis piedāvājums radīs jaunu precedentu ASV diplomātijas annālēs.
Latvijas “mājasdarbs” – nepazaudēt Baltkrieviju
Jaunajā Aukstajā karā mums, Latvijai, ir uzmanīgi jāseko līdzi tam, kas notiek šajā kaimiņvalstī. Kaut tāpēc vien, lai spētu tur notiekošo prognozēt vismaz kaut cik ātrāk, pirms tas kļuvis par realitāti.
Ideālā gadījumā mēs, pārzinot kaimiņvalstī notiekošos procesus, spētu tos labvēlīgi ietekmēt. Protams, ir jābūt nevis tikai Latvijas, bet vienotai ES politikai attiecībām ar Baltkrieviju. Taču valstis, kas ar to robežojas, būtu šīs koordinētās politikas galvenās realizētājas.
Redzam, ka “Batjka” Lukašenko ar likumiem un lēmumiem gatavo sev iespējamo pēcteci. Viņš cer paiet malā un ieņemt valsts vadībā galvenā arbitra, “nācijas tēva” pozīcijas. Vai “Batjkas” vēlme sekmēsies? Tam atbildes vēl nav.
Turklāt Baltkrievijā, varai turpinot “piegriezt skrūves”, lai cik tāds pieņēmums šķistu absurds, varētu pat atdzimt it kā aizmirstās “partizānu zemes” tradīcijas. Valsts riskē kļūt par iekšējā nemiera zonu – ar ārējiem ietekmētājiem. Tas būtu ļoti slikti gan pašai baltkrievu tautai, gan mums, tās kaimiņiem.
Tāpat arī Baltkrievija var kļūt ļoti kremliska. Arī tas mums ļoti kaitēs, jo tad Latvijas – Krievijas robeža kļūtu vēl garāka.
Lukašenko režīms gan rēķinās, ka baltkrievu sabiedrībā dominē pretestība savas valsts aprīšanai, “anšlusam”.
Manuprāt, šie ir divi reālākie varbūtējie rezultāti, citi neizskatās necik pārliecinoši. Pirmais, “fantastiskais”, apliecinātu Rietumu ietekmes rezultēšanos – caur katoļu baznīcu, robežu ar Poliju, poļu minoritāti. Varbūt – arī caur vēsturisko atmiņu par piederību Žečpospolitai, par baltkrievu zemēm kā Lietuvas lielkņazistes pamatu.
Vai mēs spējam turēt savu roku uz Baltkrievijas pulsa? Tieši šobrīd – visticamāk, nē. Taču vajag censties. Ja sāksies Rietumu dialogs ar Kremli, tas nevarēs stāties ceļā Rietumu dialogam ar Baltkrieviju.
Īsa atkāpe. Nav gudri, pat pašiem kaitīgi ir uzskatīt, ka dialogs ir padošanās. Arī kāršu spēle vai kaulēšanās ir dialogs. Tas ietver sevī gan runāšanu, gan dzirdēšanu un ir labākais veids, kā iztikt bez dūru vicināšanas.
Ja tiešām kaut kas “fantastiski” būtisks notiks Rietumu attiecībās ar Krieviju, Baltkrievijai atkal var “atvērties durvis”, un mums tajā brīdī vajadzētu uzņemties atbildību par kaimiņvalsts iesaisti eiropeiskos procesos.
Izraēla “no upes līdz jūrai”?
Ar karu Ukrainā ir cieši kopā samezglojies Izraēlas konflikts ar palestīniešiem un arābu pasauli. Iespējams, pat kā Krievijas agresijas “otrā fronte”. Arī tam atrisinājumu var gaidīt vien tad, kad Vašingtona tiešām varēs pievērsties starptautiskai politikai.
Daudzi eksperti ir cieši pārliecināti un pat saka to atklāti, ka izraēļi un palestīnieši nespēj sadzīvot kopā – ne vienā valstī, ne divās. Oslo lēmumi sevi pierādīja tikai kā problēmas atlikšana, tās iesaldēšana.
Veltīgie mēģinājumi panākt divu valstu principa īstenošanu tikai rada vēl smagākus tektoniskos grūdienus Tuvajos Austrumos. Bez aplinkiem – palestīniešu grupējumu vadoņiem citi arābi maksā tieši par to, lai viņu tauta karotu ar ebrejiem. Vienalga, ar ieročiem, akmeņiem vai pašnāvnieku vestēm. Citu arābu valstu tirgotājiem, rūpniekiem vai baņķieriem nebūt nav vajadzīga mierīga dzīve Svētajā zemē un palestīniešu konkurenti.
Tas, kas agrāk bija Nakbas izraisīts personisks naids, vēlākās desmitgadēs pārvērtās par biznesu. Tagad ar Persijas līča naftas dolāriem vai riāliem nebeidzama intifada ir padarīta par palestīniešu esības jēgu. Par viņu, kā teica kāds mūsu prezidents, “ilgtspējīgās dzīvesziņas tradīciju”. Taču paši “Hamās” vadoņi mīl mitināties mierpilnajā Kataras komfortā, tuvāk pasaulīgiem labumiem.
Kā citus līdzīgus konfliktus šo varētu atrisināt ar vienu nežēlīgu “cirtienu”. Kamēr nebūs radīta unitāra Izraēlas valsts – bez jebkādiem palestīniešu autonomijas “implantiem” –, Tuvajos Austrumos miera nebūs. Diemžēl jebkāds cits ceļš noved pie kārtējā pamiera, kas drīz sagrūst, un konflikta īslaicīgas iesaldēšanas. Alternatīva ir nākamā intifada, nākamais 7.oktobris.
Vai šāds cirtiens ir iespējams? Ir, ja to, kas ļoti ticams, akceptē Vašingtona. Cenšos izteikties, cik var, precīzāk: Izraēlas premjers Netanjahu, lai kāda būtu viņa reputācija, un nacionālā izlīguma valdība patlaban dara tieši to, kas reāli risina konfliktu. Rietumu politiķiem ir jāatbild – ir kāds cits ceļš? Godīga atbilde – nav. Tātad vajag iet šo ceļu – izlēmīgi, gudri un bez steigas.
Kāds biedēs, ka tas novedīs pie visu arābu valstu kara pret Izraēlu. Tāds jau ir bijis, ne reizi vien. Jā, kaimiņos būs dzirdams daudz kareivīgas un antisemītiskas retorikas – taču, kā jau teicu iepriekš, ar kaut ko taču jāaizpilda rīcības vakuums.
Nav nevienas arābu valsts, neviena karaļnama, kas gribētu atvērt savas durvis palestīniešiem, – pat ne uz laiku. Jo tām ir bailes, ka trimdinieki, zaudējot iespēju uzbrukt izraēļiem un pārsvarā kreisi totalitāra pasaules redzējuma vadīti, rīkotu citas revolūcijas. Vismazāk to vēlas, protams, kaimiņvalsts Jordānija, kurai jau ir ļoti traģiska un asiņaina pieredze.
Es apzinos, ka šādi Eiropas sociāldemokrātiskas partijas ierindas biedra izteikumi varētu ost pēc nelabojamas ķecerības. Taču paļaujos uz “Saskaņas” dziļo tradīciju uzturēt dialogu un cienīt dažādus viedokļus. Tāpat, lai manis klāstītais izklausītos pārliecinošāk, varu piebilst, ka pats esmu 1990. gadā Tunisijā ticies ar pašu Jasiru Arafatu.
Ķīna vēlas tirgoties, nevis karot
Komunistu lielvalsts ir atslēga tam, lai ASV dominētu pasaules politikā, bez liela pārspīlējuma, vēl vismaz gadsimtu. Tam pamatu reiz ielika Kisindžers: vajag turēt Ķīnu un PSRS – tagad Krieviju – nekomfortablās attiecībās. Ko vajag Ķīnai? Nezaudēt premiālos tirgus ASV un ES, tāpat – brīvi piekļūt dolāriem. Turklāt, kamēr ķīniešiem tiek ļauta tāda pieeja, ASV dolārs ir pasaules valūta, tam nav jāspēkojas ar juaņu.
Taivāna? Par to Ķīnas vara vēl var turpināt sūkstīties un draudēt pat pāris gadsimtus. Ja tikai Vašingtona, pašas diplomātiski neatzītās salas aizbildne, kādā brīdī nepāršauj par strīpu savos brīdinājumos Pekinai tai nepieķerties ar militāru spēku. Jau tagad uz šādu lielvalstiskās pašcieņas izaicināšanu tiek atbildēts ar demonstratīvi vērienīgu bruņošanos. Taču komunistu valdība – zinot, ka tautas lojalitāte tiek pirkta ar labklājības pieaugumu, – rēķinās, kāda cena būtu ieroču likšanai lietā.
Turklāt Ķīnai tāpat ir iespējas izplesties – ar investīcijām Āfrikā, Krievijā, Vidusāzijā, pat ASV. Tā pilnībā kontrolē it kā “nevadāmo” Ziemeļkoreju, ļaujot tai tirgoties ar Krieviju, kamēr tas netraucē pašai. Tieši Ķīna ir vienīgā, kas tiešām var pateikt Putinam: “Tavs karš traucē mūsu biznesam – izbeidz to pēc iespējas ātrāk! Citādi mēs…”
Šodien tas izklausās pēc fantāzijas, taču, ja Pekinā ir vēlme saglabāt līdzšinējo pasaules kārtību, būs dažādi piedāvājumi, kā panākt vienošanos.
Tāpēc varbūt patiešām notiek pat “jauna Jalta”, kurā par turpmāko pasaules kārtību vienojas Ķīna, ASV un, jā, arī Krievija.
ES? Tā vienmēr visās globālās politikas kombinācijās būs kaut kur blakus ASV kā to “vasalis”. Vismaz pagaidām. Taču joprojām nav saredzama ES griba un varēšana patiešām būt starptautisko attiecību smaguma centram. Diemžēl “vienotā Eiropa” joprojām ir tas pats vecais Kopējais tirgus ar deklaratīvām politiskām ambīcijām.
Mums Latvijā kā visiem eiropiešiem, protams, patiktu, ja ASV ņemtu virsroku pār visiem to oponentiem, noliktu pie vietas. Taču – vai Vašingtona to var izdarīt? Ja var – vai vēlās?
Līdzšinējās “ne pārāk lielās veiksmes” ārpolitikā sāk ietekmēt arī ASV iekšlietas. Tās – neraugoties uz SWIFT un aviācijas bāzes kuģu armādu – arvien grūtāk spēj nodrošināt globālu bijību savai “pasaules policista” lomai.
Tāpēc, iespējams, ASV un Ķīnas, lietojot jau aizmirstu ārpolitisko žargonu, “mierīgas līdzāspastāvēšanas” meklējumi varētu novest arī pie aizplīvurotas vai klajas pasaules sadales ietekmes zonās. Tās gan kaut kad sāktu savā starpā konkurēt, radot jaunas globālas problēmas. Taču šādā perspektīvā ir vismaz kāds mierinājums – mēs, protams, paliktu pareizajā zonā.
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Kas šis ir? Pretenzija uz situācijas eksperta lomu, kad paša vadītais politiskais spēks aizgāja pa burbuli? Varbūt jāsāk ar to, ka autora politiskās ekspektācijas dramatiski nesakrita ar realitāti, kas noveda politisko spēku pie skuju takas. Kas liecina, ka rakstā paustie pieņēmumi būs kaut mazliet sakarīgāki?