Jurģis Liepnieks. Murmurācija. Stāsts

Tas notika janvārī. Pirmais Ebolas upuris bija Kristaps Balodis. 36 gadus vecs ugunsdzēsējs no Rīgas. Ātro palīdzību izsauca Kristapa tēvs, kad stāvoklis jau bija ļoti smags, taču slimnīcā par Ebolu nevienam neradās aizdomas. Tas arī saprotams. Nedz Latvijā, nedz kādā citā Baltijas valstī nekad iepriekš neviens nebija inficējies ar Ebolu. Ņemot vērā, ka viss bija sācies kā caureja, vemšana, vājums, aizdomas bija, ka vainīgs ir kāds vēdera vīruss un ķermeņa atūdeņošanās, kad parādījās arī stipras galvassāpes, ārsti tam vienkārši nepievērsa īpašu uzmanību.

Nespēja pareizi noteikt diagnozi noveda pie tā, ka laika posmā no ievietošanas slimnīcā līdz savai nāvei ugunsdzēsējs paspēja inficēt vienu medmāsu un ārstu. Tikai tad, kad simptomi parādījās šiem cilvēkiem un slimnīcā tika ievietota arī ugunsdzēsēja draudzene, 31 gadu vecā Anna Sevastjanova, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas galvenais ārsts saprata, ka runa ir par kādu īpaši lipīgu bīstamu vīrusu. Tad arī analīzes apstiprināja, ka ugunsdzēsējs nomiris no Ebolas vīrusa radītām komplikācijām.

Brīdī, kad noskaidrojās, ka Latvijā viens cilvēks ir miris, bet vēl trīs inficēti ar Ebolas vīrusu, ziņa uzreiz nonāca medijos.

Ministru prezidents sasauca krīzes vadības padomi, taču lēmums izsludināt ārkārtas stāvokli netika pieņemts.

Iniciatīvu uzņēmās uz krīzes vadības padomi uzaicinātie valsts Infektoloģijas centra speciālisti. Tika nolemts atrast tā saukto nullto pacientu, tad mēģināt noskaidrot visus, ar kuriem nulltais pacients kontaktējies un visus, ar kuriem savukārt kontaktējušies tie, visus šos cilvēkus ievietot slimnīcā un novērot.

Ja izrādītos, ka nultais pacients ir inficējis tikai pirmo upuri – mirušo ugunsdzēsēju un nevienu citu, un viņu izdotos atrast, tad slimības izplatības ķēde uzreiz būtu skaidra un situāciju varētu kontrolēt. Drošības policijai tika uzdots veikt visu nepieciešamo telefona komunikāciju un ugunsdzēsēja elektronisko ierīču analīzi, lai pēc iespējas ātrāk noskaidrotu visus, ar kuriem viņš kontaktējies pēdējo divu mēnešu laikā.

Pēc sanāksmes runājot presi, valdības vadītājs, ministri un Infektoloģijas centra vadītāja radīja iespaidu, ka valdībai ir plāns, ir zināms, ko darīt, un sabiedrībai ir vienīgi nekavējoties jāziņo mediķiem, zvanot uz 112, ja viņi sev vai tuviniekiem novēro saslimšanas simptomus.

Tas, kas netika pateikts publiski bija, ka mirušais ugunsdzēsējs pēdējā gada laikā nebija bijis ārpus Latvijas. Viņš bija inficējies no kāda nezināma slimnieka tepat Latvijā. Tas, protams, varēja būt kāds tūrists vai iebraucējs, bet bija arī ļoti iespējams, ka tas ir kāds Latvijas iedzīvotājs, kurš inficējies kaut kur ārzemēs un bija ļoti iespējams, ka nulltais pacients vēl aizvien ir Latvijā un ugunsdzēsējs nav vienīgais, kuru viņš ir inficējis.  Mēdz teikt, ka Ebola izplatās mīlestības ceļā. Cilvēki palīdz saviem tuviniekiem, kad tie saslimst un tā inficējas paši. Bija ļoti liela iespēja, ka kaut kur Latvijā kāda ģimene šobrīd kopa Ebolas pacientu, vēl nenojaušot par briesmām inficēties pašiem un inficēt citus. Atlika cerēt, ka tagad pēc ziņām visos medijos viņi būs sapratuši, kas notiek un piezvanīs uz 112.

Tuvākajās dienās satraukums tomēr tikai pieauga. Hospitalizēts tika trīs savstarpēji nesaistīti cilvēki Rīgā un viens Mārupē. Pēc dažām dienām par Kristapu Balodi jau pilnībā aizmirsa, jo nākamajās piecās dienās tika apstiprināti vēl 14  saslimšanas gadījumi ar Ebolas vīrusu dažādās vietās Latvijā. Kā tie saistīti, nebija skaidrs, bet slimnieku skaits pieauga tik ātri, ka, lai izsekotu viņu iespējamajai saistībai, identificēt visus, ar ko viņi bijuši cieši saistīti, sāka trūkt resursu.

Pēc nedēļas gan Infektoloģijas centrs, gan visas 24 reanimācijas gultas Rīgā jau bija aizpildītas un satraukums sāka robežoties ar paniku. Pēc desmit dienām mirušo skaits sasniedza sešus, bet inficēto 41.

Rīgā tika pieņemts lēmums Linezera slimnīcu un Rīgas 1. slimnīcu atbrīvot tikai Ebolas pacientiem, lai varētu nošķirt tos no citiem slimniekiem. Latgalē, kur pagaidām vēl nebija neviena saslimušā, Ebolas pacientiem tika nolemts atbrīvot Ludzas slimnīcu, Kurzemē Kuldīgas slimnīcu, taču tas viss prasīja piepūli, jo slimnīcas bija pilnas ar pacientiem, tajā skaitā smagiem, visus aizsūtīt mājās nebija nekādu iespēju, atlikušajās slimnīcās fiziski nebija gultu tādam pacientu pieplūdumam, bet galvenais – trūka mediķu, kas piekristu strādāt “ebolas slimnīcās”. Ātrās palīdzības brigādes atteicās izbraukt uz izsaukumiem, jo to rīcībā nebija vispār nekāda aizsargekipējuma, kas varētu pasargāt no inficēšanās.

Divas medmāsas un ārsts jau bija miruši, vairākiem vīruss bija apstiprināts, taču ekipējuma, kas pasargātu ārstus un personālu, katastrofāli trūka. Pasaules Veselības organizācija bija atsūtījusi pirmo sūtījumu no Vācijas, taču ātri izrādījās, ka ar to nepietiek.

Atrast nullto pacientu un noskaidrot to, kā vīruss nonācis Latvijā tā arī vēl aizvien nebija izdevies. Valdība beidzot izsludināja ārkārtas stāvokli, bet reāli tas daudz neko nenozīmēja.

Pēc mēneša situācija bija kļuvusi kritiska. Skolas, veikali, lielākā daļa iestāžu un uzņēmumu nestrādāja. Dažos lielveikalos kasieru darbavietas bija ievietotas steigā uzbūvētos stikla būceņos, kuros kasieri vienalga strādāja gumijas cimdos, brillēs un sejas maskās un pieņēma tikai maksājumus ar karti. Strādāja arī vienīgi tie benzīntanki, kuros varēja norēķināties ar karti. Cenas pirmās nepieciešamības precēm un pārtikai strauji auga.

Šengenas zonas valstis noteica ceļošanas ierobežojumus no un uz Latviju un atjaunoja robežkontroli uz Latvijas robežām, lielākā daļa avioreisu tika atcelti, pie sauszemes robežām veidojās kilometriem garas rindas. Lietuvā un Igaunijā prese rakstīja par bēgļiem no Latvijas, kuri kājām šķērsojuši “zaļo robežu”.  Zviedrija un Somija ziņoja par bēgļiem, kas no Latvijas ieradušies ar laivām.

Par to, kādu palīdzību sniegt Latvijai, Briselē vēl notika diskusijas. Pagaidām tika solīti medikamenti un finansiāla palīdzība, un visu palīdzību koordinēja Pasaules Veselības organizācijas epidēmiju kontroles birojs.

Vienīgais vīrusa pagaidām neskartais Latvijas reģions bija Latgale, un turienes cilvēkiem tika ieteikts atturēties no došanās uz Rīgu vai citiem Latvijas reģioniem. Tas gan nebija vajadzīgs, vietējie iedzīvotāji pie Jēkabpils naktī, izgāžot divas baļķu kravas, bija nobloķējuši Rīgas – Daugavpils šoseju, proti, galveno satiksmes artēriju, kas savienoja Latgali ar pārējiem Latvijas reģioniem. Līdzīgi incidenti parādījās vairākās citās Latgales pilsētās un ciematos, kas centās norobežoties no jebkādas satiksmes ar ārpasauli. Vietējie iedzīvotāji veidoja pašaizsardzības vienības, pārraka un aizbarikādēja ceļus, izmantoja medību ieročus, lai aizbaidītu nepazīstamas, svešas automašīnas.

35. dienā kopš krīzes sākuma valdības vadītājs ar padomniekiem un savu biroja vadītāju bija ceļā uz Briseli, lai ar Eiropas komisijas vadību apspriestu izveidojušos ārkārtas situāciju, kad virs Baltijas jūras viņu lidmašīnas tuvumā pēkšņi parādījās divi Krievijas iznīcinātāji SU -27. Tie vairākkārt bīstami tuvu pietuvojās lidmašīnai, to uzvedība bija ļoti agresīva. No Zokņu militārā lidlauka netālu no Šauļiem Lietuvā gaisā pacēlās divi NATO iznīcinātāji. Septiņpadsmit minūtes vēlāk tie uzsāka premjera lidmašīnas eskortēšanu. Krievu iznīcinātāji atkāpās. Kā vēlāk noskaidrojās, tieši šajā laikā Latvijas masu mediji saņēma Ministru prezidenta uzrunu Latvijas sabiedrībai par stāvokli valstī ar lūgumu to steidzami publicēt. Uzruna bija ierakstīta video formātā. Gan televīzijas, gan radio stacijas izpildīja Ministru prezidenta lūgumu un nekavējoties noraidīja to ēterā. Runā Ministru prezidents vērsās pie Latvijas sabiedrības ar lūgumu saglabāt mieru, uzticēties valsts institūcijām, visiem, kuriem ir slimības simptomi, nekavējoties doties uz slimnīcām, bet galvenais – norobežoties no ārpasaules, samazināt kontaktus, cik vien iespējams, ar svešiem cilvēkiem un paļauties uz to, ka armija tuvākajās dienās organizēs tīra ūdens un pārtikas centralizētu izplatīšanu visā Latvijā visiem, kuriem tā ir nepieciešama. Premjers izskatījās noguris, pārpūlējies, pat viņa balss bija kļuvusi it kā zemāka, taču nevienam neradās šaubas, ka tas ir viņš.

Uzruna ilga trīspadsmit minūtes un bija pilnībā viltota. Premjerministrs nekad nebija filmējies šādai uzrunai. Lai arī Ministru prezidenta uzruna par stāvokli valstī bija viltojums, mērķis, ar kādu tā izplatīta nebija skaidrs. Padoms doties nekavējoties uz slimnīcām bija apšaubāms, jo slimnīcas jau tāpat uzņēma visus, cik spēja, bija pārpildītas un tajās katastrofāli trūka ārstu un māsu, taču tas nebija arī pilnīgi aplams.

Divas stundas vēlāk premjers no Briseles paziņoja, ka viņa uzruna sabiedrībai par stāvokli valstī ir viltojums un provokācija. Šis valdības vadītāja paziņojums izraisīja pilnīgu apjukumu. Viltotajā uzrunā tautai viltotais premjerministrs piedāvāja pārsvarā šķietami loģiskas un pareizas lietas, tajā nebija nekā īpaši provokatīva vai nepatiesa, ja nu vienīgi tas, ka tagad īstajam premjeram nācās atbildēt uz jautājumiem un taisnoties, kāpēc armija tiešām nevarētu visā valstī organizēt drošas pārtikas piegādes cilvēkiem mājās vai vismaz tuvu tām, lai tiem, kas nav inficējušies un tiem, kas ir nevajadzētu staigāt apkārt un satikt vienam otru, tādējādi izplatot infekciju. Padoms, vienkārši visiem palikt savās mājās izklausījās saprātīgs, taču tas būtu iespējams tikai tad, ja tiktu organizētas pārtikas un medikamentu piegādes. Tagad īstajam premjerministram nācās atzīt viltotā premjerministra domu daļēju saprātīgumu un vienlaikus atzīt, ka valdībai nav ne tuvu tādu resursu, lai apgādātu ar pārtiku un pirmās nepieciešamības precēm visus valsts iedzīvotājus. Pats fakts, ka īstajam valdības vadītājam nācās komentēt digitāli viltotā valdības vadītāja idejas, radīja pilnīga absurda sajūtu.

Ziņa par viltotā premjerministra runu Ebolas skartajā Latvijā iekļuva daudzos pasaules medijos. Situācija bija vairāk nekā dīvaina, cilvēki minēja, kam un kāpēc bija izdevīgi izplatīt viltoto Ministru prezidenta runu. Kāds mērķis bija šādai akcijai? Kā tas vispār varēja notikt? Versiju un baumu netrūka, taču arī šī ziņa ilgi nenoturējās uzmanības centrā.

Divas dienas vēlāk visi Latvijas iedzīvotāji saņēma e-pastu it kā no valsts Infektoloģijas centra ar instrukcijām kā pasargāt sevi no Ebolas vīrusa. Visi, kas atvēra šo e-pastu, inficēja savus datorus ar datorvīrusu, kurš dzēsa lietotāju failus. Daudzi no tiem, kuri nebija atvēruši  e-pastu un jau inficējuši savus datorus, nākamajā dienā saņēma e-pastu no Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta, kas bija valstī galvenā par informācijas tehnoloģiju incidentiem un kiberdrošību atbildīgā institūcija, kas brīdināja par inficētiem e-pastiem no valsts Infektoloģijas centra un ieteica tos nekādā gadījumā nevērt vaļā. Šie brīdinājuma e-pasti bija inficēti un izplatīja vēl cita veida datorvīrusu, kurš tāpat dzēsa failus, kavēja interneta pārlūksistēmu darbību un izsūtīja datorvīrusu tālāk visiem lietotāja kontaktiem.

Cilvēki arī mobilajos telefonos saņēma īsziņas no valsts Infektoloģijas centra, kurā, lai iepazītos ar jaunākajām instrukcijām, kas obligāti jāievēro, lai izsargātos no vīrusa, bija jāaktivizē pievienotā saite uz Infektoloģijas centra mājaslapu. Tie, kas to izdarīja, inficēja savus telefonus.

Palikuši bez interneta, cilvēki sajutās vēl daudzkārt nedrošāk. Vienlaikus notika kiberuzbrukumi lielākajiem valsts interneta provaideriem. Lai arī daudzi no tiem pēdējo gadu laikā bija ieguldījuši lielus līdzekļus un piepūli savas drošības stiprināšanai un bija kopumā labi sagatavoti šādiem uzbrukumiem, valstī tomēr sākās gan garāki, gan īsāki pārrāvumi interneta nodrošināšanā.

Atšķirībā no Lattelekom, LMT un citām lielajām kompānijām, kas pašaizliedzīgi cīnījās, lai interneta, televīzijas un mobilo sakaru pārrāvuma nebūtu vispār vai tie nebūtu pārāk ilglaicīgi, daudzi cilvēki cieta no viņu ierīcēs pazudušās informācijas. Mātes nespēja piezvanīt saviem bērniem, jo vienkārši nezināja viņu telefona numurus, radinieki, draugi nespēja sazināties. Tas viss lika justies vēl nedrošāk, vairoja kopējo satraukumu, bailes un neziņu. Kad viltotajam premjerministram, viltotajiem e-pastiem un viltotajām īsziņām pēc pāris dienām pievienojās viltotas ātrās palīdzības brigādes, valstī iestājās panika un haoss.

Viltotās ātrās palīdzības brigādes izskatījās tieši tāpat kā īstās, un braukājot pa mājām bija pieprasījušas veikt asins ekspresanalīzes, lai noskaidrotu, vai ģimenē nav inficēto. Cilvēki tām bija labprāt piekrituši. Tagad daudzi domāja, ka tieši šīs brigādes ir viņus inficējušas. Citi savukārt apgalvoja, ka viltotās ātrās palīdzības brigādes ir baumas un pilsētas leģenda.

Neviens vairs nezināja, kam uzticēties, kāda informācija ir patiesa, uz ko var paļauties, bet uz ko nē.

Tomēr to, ka viltotās ātrās palīdzības brigādes nav tikai leģenda, apstiprināja ziņas, ka divas ātrās palīdzības brigādes bija piebraukušas pie Ārlietu ministrijas, viltus ārsti specapģērbā netraucēti bija iegājusi iekšā, evakuējuši cilvēkus, paņēmuši piecpadsmit datoru cietos diskus, izzāģējuši no sienas lielu seifu valsts sekretāra vietnieka kabinetā un neviena netraucēti nozuduši. Lai arī tas tika oficiāli noliegts, nebija nekādu šaubu, ka uzbrucēji bija ieguvuši ar NATO saistītu konfidenciālu informāciju. Taču pats dramatiskākais incidents notika Rīgā šaurā ieliņā, nacionālās ziņu aģentūras LETA ēkas priekšā, kuru žurnālistiem daļēji izdevās uzfilmēt. Šeit viltotie mediķi bija sadūrušies ar nejauši piebraukušas policijas ekipāžu. Policisti bija vēlējušies pārbaudīt ātrās palīdzības mediķu dokumentus, taču tie nekavējoties bija atklājuši uguni no automātiskajiem ieročiem, nogalinot divus un ievainojot vienu policistu. Tad iekāpuši atpakaļ savā ātrajā palīdzībā, ieslēguši bākugunis un pazuduši.

Nākamajā dienā medijos parādījās ziņa, ka pie savas mājas nežēlīgi noslepkavots prezidenta kancelejas vadītājs. Pēc pāris stundām viņš sveiks un vesels uzstājās televīzijā. Nekāds uzbrukums pret viņu nebija noticis. Nekavējoties parādījās baumas, ka runātājs ir dubultnieks, īstā kancelejas vadītāja aizstājējs, kurš tagad izliekas par īsto prezidenta kancelejas vadītāju, tāpat kā pirms tam kāds izlikās televīzijā par īsto premjerministru. Cilvēki bažījās, ka valsti pārņem nezināmi iebrucēji vai noziedznieki, kas māk izlikties par pazīstamiem politiķiem un amatpersonām.

Kad nākamajā dienā policija informēja, ka no rīta dodoties uz darbu pie savām mājām bija noslepkavoti gan Rīgas kriminālpolicijas priekšnieks, gan veselības ministrs, neviens vairs nesaprata, vai šīm ziņām var ticēt. Vēlāk noskaidrojās, ka šīs ziņas bija patiesība. Viena no versijām bija, ka slepkava ir kāds inficējies cilvēks, kurš visā vaino valdību, jo īpaši Veselības ministriju un policiju.

Tikmēr ar Ebolas vīrusu inficējušos cilvēku skaits vairs nebija zināms, slimnīcās bija reģistrēti 4378 gadījumi, no tiem 1677 jau bija miruši, nebija šaubu, ka īstais gan inficēto, gan mirušo skaits ir daudz lielāks. Policistiem nebija speciāla ekipējuma, kas pasargātu viņus no inficēšanās gadījumā, ja nāktos nonākt kontaktā ar Ebolas slimnieku, un policisti masveidā atsacījās no patrulēšanas vai vispār neieradās darbā.  Daudzi izmantoja ieročus un formas tērpu, lai iedzīvotos. Sākās marodierisms.

Vairāki Latgales pilsētu mēri tagad jau oficiāli paziņoja par “sanitāro kordonu” izveidošanu un pagaidu norobežošanos no pārējās Latvijas un aicināja iedzīvotājus bloķēt ceļus, satiksmi un neļaut vīrusam iekļūt Latgalē.

Rīgā pie savas mājas ar medību bisi tika nošauts populārs televīzijas žurnālists. Nākamajā dienā Latvijas Radio saņēma sūtījumu, kuru atverot telpā izsmidzinājās aizdomīga viela. Latvijas Radio tika nekavējoties evakuēts un pārgāja uz raidīšanu no slepenas rezerves studijas citā pilsētas vietā. Visi radio žurnālisti, kas saskārās ar aizdomīgo vielu, tika ievietoti karantīnā. Parādījās informācija, ka inficējusies Saeimas priekšsēdētāja. Vispirms naktīs, bet drīz arī dienas laikā pilsētās sāka uzdarboties bandas, kas ne tikai aplaupīja pamestos dzīvokļus un veikalus, bet uzbruka arī garāmgājējiem.

Starp marodieru, laupītāju bandām un retajām policijas vienībām, kas vēl izgāja uz darbu, šad tad uzliesmoja apšaudes, bet policijas klātbūtne strauji kļuva aizvien nemanāmāka.  Drīz jau vairs tikpat kā nebija veikalu vai noliktavu, kas nebūtu izlaupītas un izdemolētas. Naktīs pilsētās neviena netraucēti siroja laupītāji, bandīti un marodieri, daudziem no viņiem veikalos salaupītais alkohols kopā ar pēkšņo nesodāmību bija atraisījis visvarenības sajūtu, ko tie apmierināja visos veidos, kas vien ienāca prāta. Viņi laupīja, zaga, izvaroja, demolēja.

Latgales separātismu tagad atbalstīja arī daudzi vietējie Latgales policisti un zemessargi, tika organizētas bruņotas robežapsardzes patruļas ar mērķi neielaist Latgalē nevienu no pārējās Latvijas. No armijas sabiedrība pieprasīja organizēt palīdzību cilvēkiem, apturēt marodierismu, taču armija, aizbildinoties ar nepieciešamību saglabāt kaujas spējas, palika bāzēs. Rezervistu mobilizācija netika izsludināta, baidoties, ka tie var armijā ienest vīrusu.

Skolas, valsts iestādes, veikali vairs nestrādāja, valdības sēdēm nebija kvoruma, tā strādāja krīzes vadības padomes formātā. Nogalinātā veselības ministra vietā jaunu apstiprināt nebija iespējams, jo arī parlaments nesanāca. Valsts bija gandrīz sabrukusi.

NATO līmenī tika apspriests Latvijā notiekošais, taču pamatsecinājums bija, ka nav vērojams tiešs militārs uzbrukums dalībvalstij un NATO nav kompetences un resursu, kā sniegt palīdzību šādā situācijā. Ja neskaita Baltijas valstis un Poliju, tad visi citi uzskatīja, ka notiekošais ir tādu organizāciju uzdevums, kas specializējas humānās palīdzības sniegšanā un epidēmiju apkarošanā. Tika secināts, ka pats galvenais tagad bija atjaunot valsts dienestu darbu un apturēt epidēmijas izplatīšanos. Vispirms jau organizēt adekvātu veselības aprūpi, izolēt inficētos, apturēt tālāku vīrusa izplatību un apturēt noziedzību. Diemžēl pagaidām tas neizdevās. Uz Latviju tika nosūtīta liela Amerikas Centrālās izlūkošanas pārvaldes bioloģisko ieroču ekspertu grupa ar visu nepieciešamo ekipējumu ar mērķi noskaidrot, vai notiekošais nav militārs uzbrukums, taču pagaidām tai nebija izdevies iegūt nekādus pierādījumus bioloģisko ieroču izmantošanai.

Tajā pat laikā Krievijas valdība pieņēma lēmumu piešķirt humāno palīdzību Latvijai. Latvijas ārlietu ministrs paziņoja, ka Latvija ielaidīs valsts teritorijā Krievijas humāno palīdzību tikai pēc tās satura rūpīgām pārbaudēm. Daudzi ieteica Latvijā vispār neielaist Krievijas humāno palīdzību, atgādinot, ka tādas pašas kravas Krievija konflikta sākumā sūtīja uz Donbasu Ukrainā. Kamēr noritēja šīs diskusijas, 140 Krievijas kravas automašīnas, neviena netraucētas un nepārbaudītas, šķērsoja Latvijas robežu un ieradās Daugavpilī. Kāpēc tās neviens nebija apturējis uz robežas, lai vismaz pārbaudītu, nebija skaidrs, bet varēja pieņemt, ka Latgales robežsargi bija nolēmuši vairāk klausīt savus vietējos politiķus un pilsētu mērus, kas aicināja norobežoties no Latvijas, nekā Rīgas priekšniekus. Ņemot vērā vispārējo haosu un neskaidrību, tas nevienu nepārsteidza. Galu galā, nebija jau pat droši zināms, vai ārlietu ministrs, kurš izplatīja paziņojumu par Krievijas kravu pārbaudīšanu, ir īstais ārlietu ministrs vai varbūt atkal kāds viltus ministrs un viltus video.

Krievijas palīdzība Latgalē tika dalīta ar vietējo pašvaldību palīdzību un uzņemta ar lielu pateicību neskatoties uz to, ka Latgalē patiesībā nekādas krīzes nebija. Kravās bija bērnu pārtika, medikamenti, slimnīcu aprīkojums un ekipējums ārstiem darbam ar inficētiem pacientiem, daudz noderīgu lietu.

Latvijas premjerministrs tikmēr tomēr oficiāli vērsās NATO ar lūgumu iedarbināt NATO līguma piekto pantu. Šis ir militārs uzbrukums, apgalvoja Latvijas valdība. Jauna veida hibrīdkarš, kura mērķis ir iznīcināt Latvijas valsti. Šis ir karš, kurā uzbrukuma ieroči ir vīrusi. Īsti vīrusi kombinācijā ar datorvīrusiem, informācijas un psiholoģiskajām operācijām. Latvija ir pakļauta liela mēroga kiberuzbrukumam un vienlaikus pret Latviju tiek lietoti bioloģiskie ieroči, kuru pielietošanu aizliedz starptautiskā likumdošana. Vienlaikus ir vērojami nesankcionēti Latvijas robežas pārkāpumi un informācijas operācijas ar mērķi graut uzticību valsts institūcijām, sēt paniku un radīt haosu, kas iznīcina valsts pamatus.

Šādā situācija NATO ir pienākums palīdzēt dalībvalstij saskaņā ar NATO dibināšanas līguma piekto pantu.  Premjerministra vēstule NATO valstu vadītājiem bija labi uzrakstīta un tajā netrūka argumentu. Latvijā nevar pats no sevis uzrasties Ebolas vīruss, un lai noorganizētu viltus premjerministra uzstāšanos un masveida bojājumus interneta infrastruktūrā ir nepieciešami resursi, kādi ir tikai valsts līmeņa spēlētājiem. Tāpat viltus mediķu parādīšanās, noziedzības eksplozija, tās visas ir diversijas ar mērķi sagraut Latvijas iedzīvotāju ticību savai valstij. Faktiski, iznīcināt valsti, apgalvoja premjerministrs. Arī Latgales separātisms, lai arī izskatījās spontāns un pamatots vienīgi ar sabiedrības veselības apsvērumiem, izskatījās aizdomīgi, īpaši jau pēc Krievijas humānās palīdzības parādīšanās tieši šajā valsts daļā. Lūgumā tāpat tika minēta arī Latvijas premjerministra lidmašīnas pārtveršana virs Baltijas jūras.

NATO valstis nevilcinoties viena pēc otras stingri paziņoja, ka rūpīgi seko notikumiem Latvijā un ka nekādā gadījumā nepieļaus nekādu apdraudējumu Latvijas neatkarībai. Tāpat NATO valstu valdības pauda gatavību iejaukties jebkurā brīdī, kad tas būtu nepieciešams, taču šobrīd NATO rīcībā nav pierādījumu par ārēju militāru uzbrukumu Latvijai, kādu paredz NATO piektā panta redakcija.

NATO valstis apņemās palielināt nemilitāras palīdzības apjomu Latvijai un darīt visu, lai izbeigtu epidēmiju.

Neoficiāli tika skaidrots, ka lai arī pilnīgi iespējams, ka Krievija izmanto radušos situāciju savā labā, pierādījumu, ka epidēmiju būtu izraisījusi Krievija, nebija, Krievijas iznīcinātāju agresīvas darbības virs neitrāliem ūdeņiem novērotas arī iepriekš, tāpat kā kiberuzbrukumi, un tas nav pietiekams pamats iedarbināt NATO līguma piekto pantu.  Tāpat slepkavības un incidentus ar ieroču izmantošanu viegli varēja izskaidrot ar šādos apstākļos visnotaļ paredzamo noziedzības pieaugumu un to, ka arī vietējā organizētā noziedzība izmanto radušos haosu gan savu rēķinu kārtošanai, gan iedzīvošanās nolūkā. Lai arī daudzi kritizēja NATO pasīvo nostāju, pat NATO kritiķiem bija grūti paskaidrot, kādu tieši palīdzību šajos apstākļos NATO varētu sniegt? Kam uzbrukt, pret ko aizstāvēt un kādā veidā? Latvijā nebija iebrucis svešs karaspēks, kuru būtu jāpalīdz izdzīt, lai atbrīvotu suverēnās valsts teritoriju, savukārt iedomāties, ka NATO varētu iebrukt Krievijas teritorijā vai iznīcināt kādus mērķus Krievijas teritorijā, riskējot ar atomkaru tikai tāpēc, ka Latvijā ir izcēlusies Ebolas vīrusa epidēmija, nebija iespējams.

Situācija visos valsts reģionos, izņemot Latgali, kuras jaunizveidoto robežu ar Latviju nu jau sargāja tūkstošiem brīvprātīgo, tikmēr turpināja pasliktināties. Krīze nemitīgi mainīja savu formu, teju katru dienu priekšplānā izvirzījās kāda cita aktuāla problēma, bet tā nebija vēl pat lāga apjēgta, kad radās jau citas iepriekš nepieredzētas problēmas un krīzes. Februāra beigās pēkšņi sāka rasties problēmas ar apkuri. Dažādu iemeslu dēļ vairākās pilsētās pārstāja darboties apkures sistēmas. Rīgas TEC – 2 datorkļūdas dēļ radās būtiska pārslodze gāzes turbīnu darbā un tās izgāja no ierindas. Remontam bija nepieciešamas jaunas detaļas un remontdarbi, kurus tika plānots pabeigt vienīgi pēc dažiem mēnešiem. Tehnoloģiska avārija, kuras laikā uzsprāga tvaika turbīna, nogalinot vienu darbinieku, notika arī Rīgas TEC – 1. Aizstāt abu TECu ražoto elektroenerģiju būtu bijis iespējams, taču siltuma un siltā ūdens piegāde Rīgā vairs nebija iespējama. Tad Rīgā sākās arī elektrības padeves traucējumi, kas atņēma cilvēkiem ne tikai gaismu un pēdējās cerības uz siltumu, bet, pats galvenais, arī sakarus. Mobilo telefonu sakaru pārklājums samazinājās līdz nekad nepieredzētam minimumam, jo mobilo sakaru torņu darbības nodrošināšanai bija nepieciešami ģeneratori un degviela. Visa tā trūka, interneta tikpat kā nebija. Rīgā dzīve dažās dienās pārvērtās līdz nepazīšanai tikai aukstuma dēļ vien. Slimnīcās elektrību bija jānodrošina ar ģeneratoriem, taču to jauda bija nepietiekama un spēja nodrošināt tikai pašas galvenās vajadzības, piemēram, operāciju zāļu aprīkojumu, avārijas apgaismojumu, bet ne, piemēram, siltumu visos korpusos februārī, kad naktīs temperatūra noslīdēja līdz mīnus 20 grādiem.

Cilvēki tagad pulcējās nelielos bariņos pie lieliem ugunskuriem skvēros un pagalmos un centās ierīkot improvizētas krāsniņas dzīvokļos, kuros dedzināja mēbeles. Jau agrāk izlaupītie dzīvokļi un biroji tagad tika izlaupīti vēlreiz, meklējot ko noderīgu sadedzināšanai un kurinot tajos ugunskurus. Nebija ilgi jāgaida, lai šīs darbības izraisītu ugunsgrēkus. Ugunsdzēsējus nevarēja pat izsaukt, bet arī izsaukti tie ne vienmēr brauca, jo arī viņiem strauji beidzās visi resursi, benzīnu ieskaitot.

Neziņa bija tikpat mokoša kā sals un bailes no vīrusa. Izplatījās visdažādākās baumas. Valsts vara bija it kā izgaisusi.

Armijai beidzot tika dots uzdevums apturēt marodierismu.

Rīgā pie bijušajām valsts iestādēm, lielākajām biroju ēkām un svarīgākajos krustojumos tika ierīkoti posteņi, armija arī veica patrulēšanu, īpaši naktīs, taču tam visam bija vairāk psiholoģiska nozīme, nekā reāls iespaids uz kopējo drošības situāciju.

Bērni, veci cilvēki, ļaudis ar hroniskām slimībām pēc divām nedēļām ziemas aukstumā bez apkures sāka slimot un mirt jau no salīdzinoši ikdienišķām slimībām, jo baidījās doties uz slimnīcām, savukārt nekur citur palīdzību saņemt nebija iespējams.

Latgalē tajā pat laikā ritēja teju vai ierastā dzīve, taču tie, kuri mēģināja bēgt uz turieni, sadūrās ar sīvu latgaliešu pretestību. Parasti ļaužu grupas tika sagaidītas ar šāvieniem gaisā no medību vai kādiem citiem ieročiem, taču netrūka arī traģisku gadījumu, kad uguns tika raidīta arī uz neapbruņotiem cilvēkiem. Latgales un Latvijas robeža ar katru dienu kļuva aizvien nocietinātāka. Garos posmos parādījās drāšu sēta, kurai materiāli tika iegūti, jaucot nost Latvijas valsts robežu ar Krieviju un pārceļot to uz jauno Latgales robežu ar Latviju. Ātrums, ar kādu tas viss notika, bija šokējošs. Ceļi bija pārrakti, bloķēti ar nogāztiem kokiem vai celtniecības materiāliem. Pie šīm pašuzbūvētajām barikādēm dežurēja bruņoti brīvprātīgie. Krievijas humānās palīdzības kravas bija kļuvušas regulāras. Daudzās Latgales pašvaldībās darbojās Krievijas valdības biroji, kuru uzdevums bija apzināt iedzīvotāju nepieciešamības un koordinēt humānās palīdzības sniegšanu. Aizvien vairāk izplatījās vēstījums, ka Latvijas valdība nespēj palīdzēt saviem cilvēkiem pilnīgi neko un tikai noskatās, kā viņi mirst mokpilnā nāvē nefunkcionējošās slimnīcās un ziemas salā uz ielām, kamēr Latgalē, kurai palīdz Krievija, viss ir kārtībā. Ja citi Latvijas reģioni, kā Zemgale vai Kurzeme, būtu savlaikus vērsušiem pēc palīdzības pie Krievijas, arī tur viss būtu kārtībā.

Rēzeknē sanāca Latgales Saeima jeb Latgolys seims, kā viņi sevi dēvēja, un pieņēma rezolūciju par miermīlīgu atdalīšanos no Latvijas.

Latgalieši ir atsevišķa nācija ar savu valodu, kultūru un zemi, tika apgalvots rezolūcijā un, kā jebkurai nācijai, arī latgaliešiem saskaņā ar ANO statūtiem ir visas tiesības uz pašnoteikšanos. Atbalstu Latgalei pasākumā izteica arī vairāki Katalonijas politiķi.

Latvieši pēdējos simts gadus vienmēr ir centušies iznīcināt un asimilēt latgaliešu nāciju ne tikai visādi nīcinot latgaliešu rakstu valodu un kultūru, bet apzināti novājinot Latgali ekonomiski un sociāli. Latgaliešu lēmums 1917. gadā atbalstīt Latvijas valsts veidošanu ir bijusi kļūda, kas nav nesusi latgaliešu tautai neko labu, bet tikai iznīcību, nabadzību un atpalicību. Vēl vairāk, Latgales kongresā 1917. gadā, lemjot par Latgales pievienošanos Latvijai, tika nolemts, ka Latgale paturēs savu pašvaldību, pašnoteikšanās tiesības valodas, ticības, baznīcas, skolas, saimniecības, kā arī zemes jautājumā. Šo līguma punktu Latvija nekad nav pildījusi, tāpēc lēmums par Latgales pievienošanos Latvijai ir leģitīmi atsaucams, un tagad, kad latgalieši par spīti latviešu mēģinājumiem viņus asimilēt, atkal apzinās sevi kā nāciju, latgaliešiem ir jāņem savs liktenis savās rokās un jāpārstāj paļauties tikai uz latviešu labo gribu un žēlsirdības dāvanām.

Citi kongresa delegāti runās uzsvēra, ka jaunveidojamajā Latgales valstī, ņemot vērā tās nacionālo sastāvu, būs divas valsts valodas –  latgaliešu un krievu. Mēs negribam būt daļa no tās Latvijas, kas nespēj parūpēties par saviem pilsoņiem. Mēs tikko redzējām, kā simtiem tūkstošu bija jānomirst mokās un salā latviešu politiķu nekompetences, mūžīgo strīdu, korupcijas un nacionālisma dēļ. Latgale ir atsevišķa nācija, kuru veido divas draudzīgas tautas latgalieši un krievi. Latgalieši un krievi ir dzīvojušu Latgalē mierā un saticībā gadsimtiem ilgi un tā tam arī jāturpinās.

Kongresā īpaši tika uzsvērts, ka 2014. gadā, kad Latvijas parlaments mainīja Latvijas Satversmi, iekļaujot tajā preambulu, tad nedz Latgale, nedz latgaliešu valoda, nedz latgaliešu kultūra tajā netika pat pieminēta. Īpaši aizvainojoši tas bija tāpēc, ka pieminētas tika lībiešu tradīcijas, lai arī lībiešu lomu Latvijas izveidošanā pat attāli nevarēja salīdzināt ar latgaliešu devumu.

Latgales atdalīšanās idejai izrādījās atbalstītāji arī Rīgā un citās vietās Latvijā. Daudzi pēkšņi atcerējās savas vai savu senču saknes Latgalē un apgalvoja, ka jautājums par to, Latvija ir vai nav neizdevusies valsts, vairs nav pat strīdīgs. Ir acīmredzami, ka sapnis par neatkarīgu Latviju, kuru latgalieši atbalstīja 1917. gadā un kurš pārdzīvoja pat Padomju Savienības gadus, ir pilnībā degradējies policejiski bandītiskajā Latvijā, kāda tā izveidojās divtūkstošo gadu pirmajās desmitgadēs, kad valsts drošības iestādes saauga ar mafiju, kuras intereses apkalpoja lielākie mediji,  kad taisnīga tiesa kļuva par izņēmumu, kad šaurpierīgs nacionālisms un korupcija pārņēma visus valsts pārvaldes līmeņus un valsti atstāja katrs, kuram rūp sava un savas ģimenes nākotne, izredzes bērniem iegūt izglītību, bet pašiem kādreiz saņemt pensiju.

Referendums par Latgales atdalīšanos tika sarīkots rekordātrumā, sešu dienu laikā. Tajā it kā 82% piedalījušos nobalsoja par atdalīšanos no Latvijas, un lai arī tā rezultātus neatzina neviena valsts pasaulē, tūkstošiem brīvprātīgo pauda gatavību aizstāvēt savu jaunizveidoto Latgales tautas republiku ar ieročiem rokās.  Naktī pēc referenduma latgalieši ieņēma vairākus Latvijas armijas un robežsardzes objektus, kā arī divas zemessardzes ieroču noliktavas Latgalē. Uzreiz arī sākās sadursmes ar Latvijas valdības spēkiem. Tiklīdz Rīgā tika saņemta ziņa par uzbrukumu armijas objektiem, no militārā lidlauka Lielvārdē izlidoja amerikāņu armijas helikopters HH-60 Pave Hawk ar četru amerikāņu ekipāžu un 12 Latvijas armijas speciālo uzdevumu vienības kaujiniekiem. Kad viņi ieradās zemessardzes munīcijas noliktavas vietā, iebrucēju tur vairs nebija. Tika pieņemts lēmums speciālās uzdevumu vienības kaujiniekus atstāt objektā un gaidīt tālākus norādījumus, bet helikopters atgriezās Lielvārdē. Tā, izrādās, nebija laba ideja. Naktī Latvijas specvienības karavīriem uzbruka ap simts kaujinieku, astoņi tika nogalināti, divi saņemti gūstā. Skaidrs, ka bija upuri arī uzbrucēju rindās, bet par to skaitu ziņu nebija. Latvijas armijas speciālo uzdevumu vienība, kas bija devusies uz citu objektu ar vairākām automašīnām, uzbrauca uz pašgatavota spridzekļa, četri karavīri gāja bojā, vairāki guva smagas traumas. Bija skaidrs, ka Latvijas valdībai trūkst izlūkošanas informācijas un nesagatavotas, neizplānotas akcijas var nest tikai apkaunojumu un zaudējumus, tomēr uz Latgali nekavējoties gandrīz pilnā sastāvā izbrauca valsts policijas pretterorisma vienība Omega un vairākas Latvijas armijas speciālo uzdevumu vienības, kopumā vairāk nekā tūkstotis labi apmācītu, augstas klases profesionāļu.

Šoreiz viņi nesastapa nekādu pretestību. Katrā lielākajā Latgales pilsētā tika izvietota ātrās reaģēšanas spēku vienība. Arī Latvijas valdības paziņojumi bija kareivīgi un apņēmīgi. Referendums ir nelikumīgs, Latvija ir nedalāma, jebkādi mēģinājumi šķelt valsts vienotību ir likuma pārkāpums un netiks pieļauti.

Armijai tika uzdots sākt nojaukt uz ceļiem ierīkotās barikādes. Vēloties panākt ātru rezultātu un nepareizi iztulkojot pretestības neesamību, armijas un policijas vadība pieļāva kļūdu un pārlieku decentralizēja savus spēkus, sadalot tos mazās vienībās pa visu Latgali. 21. februāra rītā, Zilupes skolas ēdnīcā, kur Latvijas armijas karavīri ēda brokastis, tikai iemesti vairāki spridzekļi un prettanku granātas, skola izrādījās aplenkta un ārpusē karavīrus apšaudīja no strēlnieku un medību ieročiem, kauja ilga tikai 15 minūtes un kad ieradās papildspēki no Ludzas un Rēzeknes viss jau bija beidzies. Iznākums bija traģisks, bojā bija gājuši sešpadsmit Latvijas kareivji, daudzi bija ievainoti, skola dega.  Zaudējumus bija cietusi arī pretējā puse, taču nebija skaidrs, cik lielus, jo atkāpjoties tā savus kritušos bija paņēmusi līdzi. Notikuma vietā tika atrasti tikai trīs nogalināti uzbrucēji. Viens no tiem identificēts kā Zilupes iedzīvotājs, divu citu identitāti tā arī nenoskaidroja, tika izteikts pieņēmums, ka viņi varētu būt Krievijas armijas ģenerālštāba Galvenās izlūkošanas pārvaldes speciālo uzdevumu vienību diversanti, taču pierādījumu tam nebija.

Lai arī kaujas vietā atrastās ložu čaulītes ļāva apgalvot, ka uzbrukumā izmantoti pirms tam zemessardzes noliktavā nolaupītie ieroči, Latvijas valdība paziņoja, ka uzbrukumu sarīkojusi Krievija, kura ir mācījusies no Donbasa pieredzes un tagad īpaši piedomā, lai netiktu izmantoti Krievijā ražoti ieroči, kas tieši norādītu uz tās iesaisti.

Krievija savukārt nosauca šo paziņojumu par ne ar ko nepamatotām spekulācijām un aicināja visas puses nekavējoties pārtraukt vardarbību. Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumā tika īpaši uzsvērts, cik svarīgi ir risināt konfliktu tikai un vienīgi sarunu ceļā, vienlaikus norādot, ka tā uzmanīgi seko notikumiem kaimiņvalstī, jo Latgalē dzīvo vairāki desmiti tūkstošu Krievijas pilsoņu un vēl daudz vairāk etnisko krievu, kurus aizsargāt ir Krievijas morāls pienākums un Krievija nevilcināsies iejaukties, ja Krievijas pilsoņu un tautiešu dzīvības būs apdraudētas.  

Vienlaikus ar uzbrukumu Zilupē arī vairākas Latvijas armijas vienības, kas bija devušās nojaukt  barikādes uz ceļiem, iekļuva lamatās, tika apmētātas ar Molotova kokteiļiem un apšaudītas. Vienā dienā Latvijas armija kopā zaudēja divdesmit divus karavīrus. Ludzas slimnīcā tika ievests pirmais Ebolas upuris Latgalē.

Taču lielākā krīze tagad norisinājās informatīvajā telpā.

Internetā parādījās vairāki video, kuros redzams, kā Latvijas armijas karavīri Daugavpilī rupji pārmeklē un piekauj vietējos krievu tautības iedzīvotājus un kaut kur aizved skaistu pusaugu meiteni, kura izmisusi krievu valodā kliedz pēc palīdzības. Tika apgalvots, ka karavīri meiteni izvarojuši un nogalinājuši. Citā video raudoši vecāki stāstīja, kā naktī pie viņiem mājās ielauzušies Latvijas armijas karavīri, nolaupījuši un aizveduši nezināmā virzienā viņu sešpadsmit gadus veco dēlu, par viņa likteni kopš tā brīža nav nekādu ziņu, un tas viss vienīgi tāpēc, ka viņi ir krievi.

Krievijas televīzijas kanāli šos video rādīja vairākas reizes dienā. Tika apgalvots, ka Latvija Latgalē īsteno genocīdu pret krievu tautības cilvēkiem. Krievijas rietumu kara apgabalā tika izsludināta paaugstināta gatavība. Rietumu ziņu kanāli informēja, ka pie Latvijas robežām Krievija sakoncentrējusi astoņdesmit tūkstošus kaujinieku lielu militāru grupējumu, desmitiem kara helikopteru, simtiem tanku, citu tehniku un bruņojumu.

Rīga vēl aizvien bija izdemolēta un ugunsgrēku izrētota tā, it kā karš te jau būtu noticis. Vēl aizvien nestrādāja skolas, bērnudārzi, tiesas, lielākā daļa ministriju un pašvaldību iestāžu. Vēl aizvien trūka daudzu pirmās nepieciešamības preču un valsts lielā mērā pārtika no ārvalstu humānās palīdzības.

Tā bija traģiskākā ziema neatkarīgās Latvijas vēsturē. Taču līdz ar pavasari un siltumu parādījās arī optimisms. Tam bija pamats. Ebolas izplatība sāka mazināties. Eiropas Savienības dalībvalstis, baidoties no tā, ka epidēmija varētu izplatīties arī to teritorijā, beidzot bija spējušas noorganizēt vērienīgas medicīnas aprīkojuma, medikamentu, aizsargtērpu, ģeneratoru, degvielas un citu nepieciešamo lietu piegādes Latvijai. Latvijā bija ieradušies arī brīvprātīgie ārsti un māsas no visas Eiropas un Amerikas.  Lai atslogotu slimnīcas, karantīnas punkti un Ebolas ārstēšanas lauka apstākļu slimnīcas tagad bija ierīkotas gan skolās, gan pašvaldību iestādēs visā Latvijā. Atsākās elektrības padeve, sāka darboties internets, normalizējās slimnīcu darbs, pamazām atsāka funkcionēt valdības iestādes, policija, tika vērti vaļā veikali. Pēc pārciestā cilvēki bija kļuvuši citādi. Daudzās nāves visapkārt, nāves un ciešanu tuvums, bandītisms, cīņa par pārtiku, visas pārējās grūtības bija atstājušas iespaidu. Nogurums cilvēku sejās mijās ar cerību un prieku par vienkāršām lietām.  Par to, ka izdevies izdzīvot, par to, ka kļūst siltāks, par to, ka dzīve kaut mazliet, bet normalizējas. Cilvēki bija kļuvuši drošāki, bet pats galvenais – vienotāki. Izdzīvojušos vienoja kopīgi piedzīvotās šausmas, kuras neviens, kas nav tās pieredzējis, nesapratīs un cerība. Diemžēl tas neattiecās uz visu Latviju. Situācija Latgalē palika sarežģīta, arī tur cilvēki bija kļuvuši vienotāki, ideja par Latgales neatkarību vēl nekad nebija bijusi tik stirpa kā tagad.

Taču pāri visam – lai nu ko cilvēki visā Latvijā nevēlējās piedzīvot nākošajā ziemā, tad tas bija īsts karš. Karš, kurš tik tikko jau bija licies nenovēršams.

Autors: Jurģis Liepnieks

Stāsts pirmoreiz publicēts 2018.g. jūlijā