Es uzskatu, ka Latvijas valdība, prezidents un Saeima paustu Latvijas sabiedrības domas, ja stingri nosodītu Francijas darījumu ar Krieviju par vismodernāko, jaunākās tehnoloģijas kuģu piegādi Krievijai.
Es domāju, ka Latvijas sabiedrība uzskata šo darījumu par nepieņemamu. Vēl vairāk, par spļāvienu sejā tādiem Eiropas Savienības un NATO partneriem, kā Latvija, Lietuva un Igaunija. Man šķiet, ka tieši tā domā Latvijas sabiedrība un ja tas tā ir, tad es sagaidītu, ka Latvijas valdība, Ārlietu ministrija, Valsts prezidents un Saeima šo viedokli paustu. Vai tas ir daudz prasīts no mūsu valdības un Ārlietu ministrijas, lai tā pauž sabiedrības viedokli?
Šis ir ļoti principiāls un simbolisks jautājums. Ja jau NATO un Eiropas Savienības valstis nespēj pat tik daudz kā atteikties no Krievijas militāro spēju uzlabošanas, cik vērti ir visi vārdi par piekto pantu, kas iekalts akmenī un tamlīdzīgi. Nez vai Francija, kaut vai hipotētiski, gatavojas karot ar armiju, kuru pati apbruņo. Vai Latvijai tiešām nav nekādu bažu par šo situāciju?
Protams, ir iespējams, ka es kļūdos un Latvijas sabiedrība nemaz tā nedomā. Iespējams, Ārlietu ministrija un mūsu valdība zina labāk. Iespējams, viņiem taisnība un Latvijas tauta uzskata, ka palīdzēt apgādāt Krieviju ar modernāko militāro tehnoloģiju šajos apstākļos ir pilnīgi normāli. Kāpēc ne? Tiešām. Bizness ir bizness, nauda ir nauda un mēs taču visi saprotam, ka tā Krievijas nosodīšana par Krimas aneksiju – tie visi ir tikai tukši vārdi. Var jau būt, ka arī mūsu valdība un ārlietu ministrs tā domā, tāpēc tikai vienreiz tviterī ir ieminējies, ka nosoda Mistral darījumu, bet oficiāli nav pakustinājis ne pirkstiņu, lai to nosodītu un pieprasītu pārtraukt.
Vēl vairāk. Šī gada sestajā maijā, tiekoties ar savu franču kolēģi, Edgars Rinkēvičs ne ar vārdu nepieminēja Francijas militāro sadarbību ar Krieviju. Ne ar pušplēstu vārdiņu nenorādīja uz Francijas divdomīgo pozīciju. Tieši otrādi – Rinkēvičs norādīja uz mūsu labajām attiecībām un izteica tikai tam laikam pieņemtās vispārīgās frāzes, kas vispār neliecināja par gatavošanos vizītei. Ministrijas mājas lapā var izlasīt informāciju par šo tikšanos šeit.
Ministrs Rinkēvičs gan tviterī neoficiāli apgalvo, ka viņš esot par to runājis gan ES Ārlietu padomēs, gan NATO, gan ar Francijas ĀM, gan publiski jau sen.
Vaicāts, kur par to var pārliecināties oficiāli, protams, apklust. Patiesībā es nešaubos, ka gan jau kāds Latvijas diplomāts kaut kur pie vīna glāzes, kad francūži nedzird, ir kaut ko iepīkstējies. Gan jau neoficiāli kuluāru līmenī kāds kaut ko ir kādam teicis, iespējams, taču par to nedz Latvijas, nedz starptautiskajai sabiedrībai pārliecināties nav iespējams. Var atrast dažus kritiskus izteikumus vēl ilgi pirms Ukrainas, no laikiem, kad ārlietu ministrs bija Māris Riekstiņš, bet Rinkēviča kungs un esošā Ārlietu ministrija klusē.
Ja ministram Rinkēvičam būtu taisnība un Latvijas valsts jelkur būtu paudusi oficiālu viedokli, tad ministrijas mājaslapā mēs par katru no šiem gadījumiem atrastu tā saukto “Aide Mémoire”, tas ir, oficiālu informāciju par šādās sarunās paustajām nostādnēm. Nekā tāda nav, izņemot informāciju par ārlietu ministru tikšanos, kurā, kā jau teicu, pat tonis un kopējais vēstījums ir tikai par draudzību un labajām attiecībām.
Diplomātija ir viena no senākajām mākslām pasaulē un tajā pastāv desmitiem gadsimtu slīpētu visdažādākās gradācijas instrumentu kā paust savu viedokli šādās situācijās. Tradicionālā diplomātijas valoda ļauj vissmalkākajās niansēs paust valsts viedokli, sākot ar nelielām bažām, beidzot ar satraukumu, lielu nobažīšanos, kategorisku nepieņemamību un tamlīdzīgi. Latvijas Ārlietu ministrija nav uzskatījusi par vajadzīgu pielietot nevienu no šiem instrumentiem. Vai tas atbilst Latvijas sabiedrības interesēm un Latvijas sabiedrības noskaņojumam? Manuprāt, kategoriski nē.
Manuprāt, notas iesniegšana Francijas vēstniekam būtu tieši vietā un atspoguļotu tās bažas, kas patiešām pastāv Latvijas sabiedrībā. Ja tam nevar saņemties, varētu arī noderēt Valsts prezidenta oficiālā pozīcija, lai gan, ņemot vērā viņa neesošo starptautisko autoritāti un to, ka viņu nekur citur kā tikai uz Uzbekistānu neviens neaicina, tas jau būtu daudz vājāk. Visbeidzot, arī parlamenta vai premjera reakcija ir iespējams variants. Kā jau teicu, diplomātijā ir desmitiem visdažādāko veidu, kā valsts var paust savas bažas vai iebildumus. Jel kas šobrīd būtu labāks, tikai ne klusēšana.
Ja mēs nereaģējam šobrīd, kad viena no NATO dalībvalstīm demonstratīvi ignorē iespējamos riskus no Krievijas, ja viena no dalībvalstīm jau šobrīd šādi netieši liek saprast, ka negrasās karot ar Krieviju, tad kā viņi reaģēs, ja situācija pēkšņi kļūtu daudz nopietnāka un cita starpā draudētu ar daudz lielākiem zaudējumiem? Vai šajā situācijā mums nevajadzētu noskaidrot, vai Francijas valdība pret NATO piekto pantu izturas un interpretē to tikpat viennozīmīgi kā ASV, kas ir paudusi atkārtotu, stingru atbalstu Baltijai? Kā Francija reaģēs hipotētiskajā situācijā, kad Baltijas valstis aicinās “iedarbināt” piekto pantu un NATO dalībvalstu vadītājiem nāksies apspriesties, kā konkrēti reaģēt? Kāds būs viņu viedoklis? Galu galā, vai Francija stingri atbalsta atsevišķa Baltijas aizsardzības plāna izstrādi un vai no šāda plāna viedokļa jauno karakuģu pārdošana nenostāda Franciju ļoti divdomīgā situācijā?
Vai mūsu ārlietu ministram nevajadzēja pavaicāt kaut ko līdzīgu savam franču kolēģim un pēc tam paskaidrot Latvijas sabiedrībai, ko lai mēs domājam par Francijas rīcību?
Atsevišķi ASV kongresmeņi ir ieteikuši NATO atpirkt no Francijas šos karakuģus, lai tie nenonāktu Krievijas rīcībā. Arī uz to Latvijā neviens nekā nav reaģējis, lai gan tas būtu viens no veidiem, kā šo situāciju atrisināt.
Viens no Mistral karakuģiem Francijā jau ir tikpat kā gatavs un nākošnedēļ francūži uzsāks krievu karavīru apmācības, lai tie varētu šo kuģi pārņemt. Otram, vēl tikai daļēji pabeigtajam, karakuģim krievi ir devuši vārdu „Sevastopole”. Jā, ne vairāk, ne mazāk – „Sevastopole”. Domāju, ja mēs uz to visu noskatāmies vispār nereaģējot, (kur, starp citu, ir slavenā Dombrovska ietekme Eiropā?), mēs paši sevi nostādām otrās vai trešās šķiras eiropiešu statusā, kuru intereses un viedoklis pat viņiem pašiem nav svarīgs.
Autors: Jurģis Liepnieks