2011. gada 4. decembrī Maskavā sapulcējās vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku, lai protestētu pret vērienīgu krāpšanu tajā pašā mēnesī notikušajās Valsts domes vēlēšanās, raksta zviedru medijs AFTONBLADET.
“Mēs Putinam sēdēt Kremlī neļausim. Zagļi Kremlī sēdēt nedrīkst,” teica Boriss Ņemcovs, kurš tajā brīdī bija opozīcijas līderis.
Daudzskaitlīgie protesti Maskavas ielās tika aprakstīti kā vidējās klases sacelšanās, un daudzi domāja, ka tālāko notikumu rezultātā Krievija kļūs atvērtāka un demokrātiskāka.
Taču tā nenotika.
Piecus gadus vēlāk protesti Maskavas ielās vairs nenotiek, un baltās lentas kā simbolu neviens vairs nenēsā. Arī Boriss Ņemcovs ir miris – viņu nošāva pie Kremļa sienām 2015. gada februārī.
Kad Baraks Obama šajā nedēļā izraidīja 35 Krievijas diplomātus, kā atbildi uz Kremļa iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanās, Putins tikai paraustīja plecus. Viņa stratēģiskajos aprēķinos Obama jau ir vakardiena, un viņam pievērst uzmanību nav nekāda vajadzība.
Pēc Vilhelma Konandera (Vilhelm Konnander), kurš ir Krievijas jautājumu eksperts ar lielu pieredzi, vārdiem, Vladimiram Putinam visu šo laiku ir bijusi pārdomāta ilgtermiņa stratēģija, kuru Rietumi nekad īsti nav sapratuši.
Labējo ekstrēmistu atbalstīšana
Pēc oranžās revolūcijas, kas Ukrainā norisinājās no 2004. līdz 2005. gadam, kad bija spiests atkāpties Krievijai simpatizējošais prezidents Viktors Janukovičs, Vladimirs Putins sajuta apdraudējumu. Saskaņā ar Krievijas pasaules redzējumu, tā dēvētās “krāsainās revolūcijas” ir nevis tautas tiekšanās pēc demokrātijas un pārticības, bet gan sazvērestība no Rietumu puses.
“Sākot ar oranžās revolūcijas brīdi Krievija sāka aktīvi atbalstīt sākumā Eiropas, bet pēc tam arī Amērikas labēji ekstrēmistiskās kustības,” saka Vilhelms Konanders.
Labējā nacionālistiskā partija “Zviedrijas demokrāti” Putinu mīl nebūt ne nejauši
Kremlis ar nepatiku sekoja līdzi tam, kā paplašinājās ES, un jo īpaši kritiski noskaņots bija pret to, ka NATO sadarbība virzījās uz austrumiem. Labējo ekstrēmistu atbalstīšana kļuva par veidu, kā ilgtermiņa perspektīvā destabilizēt ES un kavēt tālāku Eiropas inegrāciju. Vienlaikus pieauga represijas pašu mājās. Kremlis pilsonisko sabiedrību un neatkarīgos medijus uztvēra kā draudus sistēmai un aizmetņus “krāsainajai revolūcijai”, taču šoreiz Krievijā.
Pagrieziena punkts Gruzijā
2008. gadā Krievijas karaspēks iegāja Gruzijā un tādā veidā efektīvi novērsa valsts satuvināšanos ar NATO. Tas kļuva par pagrieziena punktu – Rietumu atbilde uz Putina politiskajām un militārajām pretenzijām izkūpēja gaisā.
Pēc krāpšanās 2011. gada vēlēšanās cilvēku protesti ielās bija visai ievērojami, taču Putins bija labi sagatavojies – nekāda “krāsainā revolūcija” nenotika. Kad sākās politiskā turbulence Ukrainā, stratēģija jau sen bija izstrādāta. Putins pārgāja uzbrukumā – sākumā ar propagandu un spiedienu pret ieinteresētajiem dalībniekiem, bet pēc tam pielietojot karaspēku un okupējot Krimu.
Liekas, ka katru reizi viss notiek pēc viena un tā paša parauga. Krievija izdara kaut ko negaidītu un Rietumus nostāda jau notikuša fakta priekšā. Bet pēc kāda laika mēs pielāgojamies jaunajai situācijai.
Tātad putinisms ir uzvarējis?
Vilhelms Konanders uzskata, ka nē.
Paradokss ir tajā, ka Krievija ir daudz vājāka, nekā liekas, un mūsu priekšstati par Kremļa varenību ir Putina galvenais ierocis.
“Būtība ir tajā, lai mēs paši sev būtu cietumnieki, lai mēs baidītos un tāpēc pielāgotos, samierinātos ar politiku, ar kuru citā situācijā nekad nesamierinātos,” skaidro Vilhelms Konanders.
Rietumiem ir laiks beigt neņemt Vladimiru Putinu par pilnu. Krievija palīdzēja Donaldam Trampam un amerikāņu labējiem ekstrēmistiem un ļoti viegli tika cauri. Tagad rinda ir vēlēšanām Francijā un Vācijā, un mums ir jāgatavojas sliktākajam scenārijam.
Taču ir arī cits scenārijs – Rietumu sabiedrība, mūsu demokrātija, mūsu brīvība un mūsu pārticība – ilgtermiņa perspektīvā daudz pievilcīgāks modelis, nekā Krievijas policejiskā valsts. Bet Vladimirs Putins Rietumos daudzus biedē, taču pats baidās, pirmkārt jau no saviem rokaspuišiem.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!
ā. Un tās krāsainās revolūcijas, protams, nebija Cē -rē ū darbs.