Tikai pirms trim nedēļām es stāvēju šajā vietā, lai lasītu fīrera proklamāciju 10 gadu varas sagrābšanas gadadienā un runātu ar jums un vācu tautu. Krīze, kuru šobrīd piedzīvojam austrumu frontē bija sasniegusi kulmināciju. Smago neveiksmju viducī, ar kurām nācija saskārās kaujā pie Volgas, mēs kopā pulcējāmies masu mītiņā 30. janvārī, lai parādītu savu vienotību, vienprātību un spēcīgo gribu pārvarēt grūtības, ar kurām saskārāmies kara ceturtajā gadā.
Man, tāpat kā visdrīzāk arī visiem jums, tā bija aizkustinoša pieredze, ar radio starpniecību būt vienotiem ar pēdējiem varonīgajiem kareivjiem Staļingradā mūsu varenās sanāksmes laikā šeit, Sporta pilī. Viņi ar radio starpniecību ziņoja mums, ka dzirdējuši fīrera proklamāciju, un, iespējams, pēdējo reizi savās dzīvēs pievienojās mums, paceļot rokas, lai dziedātu nacionālo himnu. Kādu piemēru vācu kareivji rādījuši šajā diženajā laikmetā! Un kādu pienākumu tas uzliek mums visiem, īpaši visai vācu dzimtajai zemei! Staļingrada bija un ir likteņa lielais brīdinājuma sauciens vācu nācijai! Nācija, kam piemīt spēks izdzīvot un pārvarēt šādu postu, pat gūt no tā papildus spēku, ir neuzvarama. Manā runā jums un vācu tautai, man jāpiemin Staļingradas varoņi, kas uzlika man un mums visiem nopietno pienākumu.
Es nezinu, cik miljoni cilvēku mani šovakar klausās ar radio starpniecību mājās un frontē. Es vēlos uzrunāt visu jūsu sirdis no visas savas sirds dziļumiem. Es ticu, ka visa vācu tauta ar kaislīgu interesi vēlas dzirdēt to, kas man šovakar sakāms. Tādēļ es runāšu svētā nopietnībā un atvērtībā, kā to prasa šis laiks. Vācu tauta, kas audzināta, izglītota un disciplinēta nacionālajā sociālismā, spēj izturēt visu patiesību. Tā zina situācijas nozīmību, un tās vadība, šī iemesla dēļ, var pieprasīt nepieciešamos smagos pasākumus, jā, pat vissmagākos pasākumus. Mēs, vācieši, esam bruņoti pret vājumu un šaubām. Kara triecieni un neveiksmes tikai sniedz mums papildu spēku, nelokāmu lēmumu un garīgu un cīņas vēlmi pārvarēt visas grūtības un šķēršļus ar revolucionāru sparu.
Pašreiz nav īstais brīdis jautāt, kā tas viss notika. To var atlikt uz vēlāku laiku, kad vācu tauta un pasaule uzzinās visu patiesību par pēdējo nedēļu nelaimi un tās dziļo un izšķirošo nozīmi. Mūsu kareivju varonīgajiem upuriem Staļingradā ir bijusi milzīga vēsturiska nozīme visai austrumu frontei. Tas nebija veltīgi. Nākotne parādīs kāpēc.
Ja es pārlecu vēsturei, lai lūkotos uz priekšu, es to daru ar nolūku. Laika nav daudz! Nav laika veltīgām debatēm. Mums ir jārīkojas nekavējoši, visaptveroši un noteikti, kā to vienmēr paredzējusi nacionāli sociālistiskā ideoloģija.
Šī kustība jau no saviem pirmsākumiem rīkojusies tādā veidā, lai vadītu daudzas krīzes, ar kurām sastapās un kuras pārvarēja. Nacionāli sociālistiskā valsts rīkojusies strikti, arī saskaroties ar draudiem. Mēs neesam kā strausi, kas iebāž galvu smiltīs, lai neredzētu briesmas. Mēs esam pietiekami drosmīgi, lai skatītos briesmām tieši sejā, lai mierīgi un nesaudzīgi tās novērtētu un tad rīkotos ar augsti paceltām galvām. Gan kā kustība, gan kā nācija mēs vienmēr esam bijuši uzdevuma augstumos, kad bija nepieciešama fanātiska, stingra griba pārvarēt un novērst briesmas, vai rakstura stingrība, ar kuru pietiktu, lai pārvarētu jebkuru šķērsli, vai sīva apņēmība sasniegt mūsu mērķi, vai dzelzs sirds, kas spējīga izturēt jebkuru iekšēju vai ārēju cīņu. Tā tas būs šodien. Mans uzdevums ir sniegt jums neizpušķotu situācijas attēlojumu un iezīmēt smagos secinājumus, kas vadīs vācu valdības rīcību, tāpat kā vācu tautas rīcību.
Mēs saskaramies nopietnu militāru izaicinājumu austrumos. Krīze šobrīd ir plaša, līdzīga, bet ne identiska, daudzās jomās tai krīzei, kas tika piedzīvota pagājušajā ziemā. Cēloņus mēs apspriedīsim vēlāk. Šobrīd mums jāpieņem lietas tādas, kādas tās ir, un jāatklāj un jāpielieto metodes un pasākumi, lai sakārtotu lietas atkal mums par labu. Nav jēgas apstrīdēt situācijas nopietnību. Es nevēlos jums sniegt maldīgu priekšstatu par situāciju, kas varētu novest pie nepareiziem secinājumiem, iespējams, sniedzot vācu tautai maldīgu drošības sajūtu, kas pašreizējā situācijā ir gluži nevietā.
Vētra, kas šoziem no stepēm trako pret mūsu cienījamā vecuma kontinenta krastiem, aizēno visu līdzšinējo cilvēka un vēsturisko pieredzi. Vācu armija un tās sabiedrotie ir vienīgā iespējamā aizsardzība. Savā 30. janvāra proklamācijā fīrers nopietni un nenovēršami jautāja, kas būtu noticis ar Vāciju un Eiropu, ja 1933. gada 30. janvārī buržuāziska vai demokrātiska valdība, nevis nacionālsociālisti, būtu pārņēmusi varu. Kādi draudi būtu sekojuši ātrāk, nekā mēs spētu nojaust, un kādi spēki mums būtu bijuši, lai stātos tiem pretī? Desmit nacionālsociālisma gadi bijuši pietiekami, lai vācu tautai darītu skaidru draudu nopietnību, ko no austrumiem rada boļševisms. Tagad ir saprotams, kādēļ mēs savās partijas manifestācijās Nirnbergā tik bieži runājām par cīņu pret boļševismu. Mēs pacēlām savas balsis brīdinājumā vācu tautai un pasaulei, cerot pamodināt rietumu cilvēci no gribas un gara paralīzes, kurā tā atradās. Mēs cerējām atvērt viņu acis uz briesmīgajiem austrumu boļševisma draudiem, kas bija pakļāvuši gandrīz 200 miljonu cilvēku nāciju ebreju teroram un gatavojās agresīvam karam pret Eiropu.
Kad 1941. gada 22. jūnijā fīrers pavēlēja armijai uzbrukt austrumiem, mēs visi zinājām, ka šī būs varenās cīņas izšķirošā kauja. Mēs apzinājāmies briesmas un grūtības. Bet mēs arī apzinājāmies, ka briesmas un grūtības ar laiku tikai pieaug, tās nekad nekļūst mazākas. Bija divas minūtes pirms pusnakts. Ilgāka vilcināšanās viegli novestu pie reiha iznīcības un totālas Eiropas kontinenta boļševizācijas.
Ir saprotams, ka plašu boļševiku valdības noklusēšanas un maldināšanas darbību rezultātā, mēs nepietiekami novērtējām Padomju Savienības kara potenciālu. Tikai tagad mēs redzam tā patieso apjomu. Tādēļ arī kauja, ko mūsu kareivji piedzīvo austrumos, ar savu nežēlību, briesmām un grūtībām pārspēj jebko, ko cilvēks spētu iedomāties. Tā pieprasa visu mūsu nacionālo spēku. Tas ir drauds reiham un Eiropas kontinentam, kas aizēno visus līdzšinējos draudus. Ja mēs cietīsim neveiksmi, mēs nebūsim spējuši veikt mūsu vēsturisko misiju. Viss, ko esam radījuši un darījuši pagātnē, nobāl šī gigantiskā uzdevuma priekšā, ar ko tiešā veidā saskaras vācu armija, bet netieši vācu tauta.
Es, pirmām kārtām, uzrunāju pasauli un pasludinu trīs tēzes, kas attiecas uz mūsu cīņu pret boļševisma draudiem austrumos.
Šī ir pirmā tēze: Ja vācu armija nebūtu spējīga novērst draudus no austrumiem, reihs kristu boļševisma priekšā, kam drīzumā sekotu visa Eiropa.
Otra: Vācu armijai, vācu tautai un viņu sabiedrotajiem ir pa spēkam izglābt Eiropu no šiem draudiem.
Trešā: Mēs esam draudu priekšā. Mums ir jārīkojas ātri un izlēmīgi, vai būs jau par vēlu.
Es pievēršos pirmajai tēzei. Boļševisms vienmēr atklāti deklarējis savu mērķi: veikt revolūciju ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē, ieraujot to boļševisma haosā. Šis mērķis ir bijis skaidrs no boļševistiskās Padomju Savienības pirmsākumiem, un ir bijis ideoloģisks un praktisks Kremļa politiku mērķis. Ir skaidrs, ka jo ciešāk Staļins un citi Padomju līderi ticēs savai spējai realizēt savus pasaules iznīcināšanas mērķus, jo vairāk viņi mēģinās noslēpt un noklusēt. Mūs nevar apmānīt. Mēs neesam kā tās biklās dvēseles, kas kā hipnotizēts trusis gaida, kad čūska to aprīs. Mēs dodam priekšroku savlaicīgai draudu apzināšanai un efektīvai rīcībai. mēs ne tikai redzam cauri boļševisma ideoloģijai, bet arī praksei, jo esam veiksmīgi to apkarojuši mūsu pašmāju cīņās. Kremlieši nevar mūs piemānīt. Mums ir bijuši četrpadsmit gadi cīņas par varu un vēl desmit gadi pēc tam, lai atmaskotu to nolūkus un zemiskās krāpšanas.
Boļševisma mērķis ir ebreju pasaules revolūcija. Viņi vēlas radīt haosu reihā un Eiropā, izmantojot bezcerību un izmisumu, lai nodibinātu starptautisku, slēptu boļševiku kapitālistisko tirāniju.
Man nav jāsaka, ko tas nozīmētu vācu tautai. Reiha boļševizācija nozīmētu visas inteliģences un vadības likvidāciju un mūsu darbaļaužu nodošanu boļševiku – ebreju verdzībā. Maskavā, kā fīrers teica savā proklamācijā 30. janvārī, viņi atrod strādniekus piespiedu darba bataljonam Sibīrijas tundrā. Stepes dumpis gatavojas pie mūsu frontes, un vētra no austrumiem, kas katru dienu triecas pret mūsu rindām ar arvien pieaugošu spēku, nav nekas cits, kā atkārtojums tam vēsturiskajam postam, kas tik bieži pagātnē apdraudējis mūsu pasaules daļu.
Tas ir tiešs drauds jebkura Eiropas spēka pastāvēšanai. Nevienam nevajadzētu ticēt, ka boļševisms apstāsies pie reiha robežas, ja būs guvis uzvaru. Tā agresīvo politiku un karu mērķis ir visu pasaules zemju un tautu boļševizācija. Ņemot vērā šādus nenoliedzamus nodomus, mūs neiespaido Kremļa papīra deklarācijas vai garantijas no Londonas vai Vašingtonas. Mēs zinām, ka austrumos mums ir darīšana ar necilvēcīgu politisku velnišķību, kas neatzīst normas, kuras ir pamatā attiecībām starp tautām un nācijām. Kad, piemēram, angļu lords Bīverbruks saka, ka Eiropa jāatdod Padomju Savienībai, vai kad amerikāņu ebreju žurnālists Brauns ciniski piebilst, ka Eiropas boļševizācija varētu atrisināt visas kontinenta problēmas, mēs zinām, kas viņiem padomā. Eiropas spēki saskaras ar viskritiskāko jautājumu. Rietumi ir apdraudēti. Nav starpības, vai viņu valdības un intelektuāļi to saprot, vai nē.
Vācu tauta, jebkurā gadījumā, nevēlas samierināties ar šiem draudiem. Aiz padomju divīzijām, kas tuvojas, mēs redzam ebreju iznīcināšanas desantu, un aiz viņiem teroru, masveida bada un pilnīgas anarhijas rēgu. Starptautiskā ebreju sabiedrība ir velnišķīgs iznīcības ferments, kas gūst cinisku apmierinājumu, slīcinot pasauli dziļākajā haosā un iznīcinot senās kultūras, kuru radīšanā tiem nav bijusi nekāda loma.
Mēs arī apzināmies savu vēsturisko atbildību. Divus tūkstošus gadu senā civilizācija ir briesmās. Briesmas nav iespējams pārvērtēt. Zīmīgi ir tas, ka brīžos, kad lietas tiek sauktas īstajos vārdos, ebreju kopiena visā pasaulē skaļi protestē. Lietas Eiropā ir nonākušas jau tik tālu, ka nedrīkst draudus saukt par draudiem, ja tos radījuši ebreji.
Tas neattur mūs no nepieciešamo secinājumu izdarīšanas. Tā mēs rīkojāmies savās agrākajās pašmāju cīņās. “Berliner Tageblatt” un “Vossischen Zeitung” pārstāvošā demokrātiskā ebreju daļa kalpoja komunistiskajiem ebrejiem, noniecinot un pamazinot pieaugošos draudus un ieaijājot mūsu apdraudēto tautu miegā, un samazinot viņu pretošanās spējas. Ja draudi netiktu pārvarēti, mēs varētu redzēt bada, ciešanu un piespiedu darba rēgu pār miljoniem vāciešu. Mēs varētu redzēt savas cienījamā vecuma pasaules daļa sabrukumu un tās drupās apglabāt rietumu seno mantojumu. Ar tādiem draudiem mēs saskaramies šodien.
Mana otrā tēze: Tikai vācu reihs un tā sabiedrotie ir spējīgi pretoties šiem draudiem. Eiropas nācijas, ieskaitot Angliju, tic, ka ir pietiekami spēcīgas, lai efektīvi pretotos Eiropas boļševizācijai, ja tik tālu nonāktu. Šī ticība ir bērnišķīga un nav pat vērts to atspēkot. Ja spēcīgākā militārā vara pasaulē nav spējīga novērst boļševisma draudus, kurš gan cits to spētu? (Pūlis sporta pilī kliedz “Neviens!”) Neitrālajām Eiropas nācijām nepiemīt ne potenciāls, ne militārie līdzekļi, ne garīgais spēks, lai nodrošinātu kaut vismazāko pretestību boļševismam. Boļševisma robotiskās divīzijas tās iznīcinātu dažu dienu laikā. Vidēji lielo un mazo Eiropas valstu galvaspilsētās valda mierinājums, kas izriet no idejas, ka jābūt garīgi bruņotiem pret boļševismu (smiekli). Tas mums atgādina buržuāzijas partiju paziņojumus 1932. gadā, kuras uzskatīja, ka var cīnīties un uzvarēt kauju pret komunismu ar garīgiem ieročiem. Tas bija pārāk muļķīgs pieņēmums pat tajā laikā, lai to atspēkotu. Austrumu boļševisms ir ne tikai terorisma doktrīna, bet arī terorisma prakse. Tas cīnās par saviem mērķiem ar necilvēcīgu pamatīgumu, izmantojot jebkurus tā rīcībā esošos resursus, nedomājot par to cilvēku labklājību, uzplaukumu un mieru, kuri tikuši nežēlīgi apspiesti.Ko Anglija un Amerika darītu, ja, ļaunākajā gadījumā, Eiropa kristu boļševisma rokās? Vai Londona varbūt pārliecinās boļševismu apstāties pie Lamanša? Esmu jau teicis, ka boļševismam ir savi ārvalstu leģioni komunistu partiju formā ikvienā demokrātiskā nācijā. Neviena no šīm valstīm nevar uzskatīt, ka ir imūna pret iekšzemes boļševismu. Nesenajās Apakšpalātas papildvēlēšanās neatkarīgais, t.i. komunistu, kandidāts saņēma 10 741 no 22 371 saņemtajām balsīm. Tas notika apgabalā, kas agrāk bijis konservatīvisma balsts. Īsā laikā gandrīz puse jeb 10 000 balsotāju zaudēti komunismam.
Tas ir pierādījums, ka boļševisma draudi pastāv arī Anglijā, un tie nepazudīs tikai tāpēc vien, ka tos ignorēs. Mums nav ticības nekādiem Padomju Savienības teritoriālajiem solījumiem, ko tā varētu izteikt. Boļševisms noteicis ideoloģiskas, kā arī militāras robežas, kas rada apdraudējumu ikvienai nācijai. Pasaulei vairs nepastāv izvēle starp atgriešanos pie iepriekšējā iekārtojuma vai jaunās Eiropas kārtības akceptēšanu ass valstu vadībā. Vienīgā izvēle ir starp dzīvi ass valstu aizsardzībā vai boļševistiskā Eiropā.
Es esmu stingri pārliecināts, ka sērojošajiem lordiem un arhibīskapiem nav ne vismazākā nodoma pretoties boļševisma draudiem, kā rezultātā padomju armija ienāks Eiropā. Ebreji tik dziļi inficējuši anglosakšu valstis gan garīgi, gan politiski, ka tās vairs nav spējīgas saskatīt briesmas. Tie noslēpj sevi kā boļševisms Padomju Savienībā un kā plutokrātisks kapitālisms
anglosakšu valstīs. Ebreju rase ir imitācijas eksperti. Viņi iemidzina savu mītņu valstu cilvēkus, paralizējot to aizsardzības spējas. (Pūlis sauc: “Mēs to esam piedzīvojuši!”). Mūsu ieskats šajā jautājumā lika ātri saprast, ka sadarbība starp starptautisko plutokrātiju un starptautisko boļševismu nebija pretruna, bet drīzāk ciešas kopības zīme. Rietumeiropas pseidocivilizētā ebreju roka spiež austrumu geto ebreju roku pāri Vācijai. Eiropa ir nāves briesmās.
Es necenšos sev glaimot, ticēdams, ka manas piezīmes ietekmēs publisko viedokli neitrālajās, un vēl daudz mazāk – naidīgajās, valstīs. Tas arī nav mans mērķis vai nodoms. Es zinu, ka, ņemot vērā mūsu problēmas austrumu frontē, angļu prese rīt nikni man uzbruks ar apsūdzību, ka esmu veicis pirmo miera izlūkgājienu (skaļi smiekli). Tā tik tiešām nav. Neviens Vācijā vairs nedomā par gļēvulīgu kompromisu. Visa tauta domā tikai par smagu karu. Kā kontinenta vadošās nācijas runasvīrs, es tomēr pastāvu uz tiesībām saukt briesmas par briesmām, ja tās apdraud ne tikai mūsu zemi, bet visu kontinentu. Mums, nacionālsociālistiem, ir pienākums skandēt trauksmes zvanus pret starptautiskās ebreju kopienas mēģinājumiem iegrūst Eiropas kontinentu haosā un brīdināt, ka ebrejiem boļševismā ir teroristisks militārs spēks, kura draudi nevar tikt novērtēti par augstu.
Mana trešā tēze ir, ka draudi ir tūlītēji. Rietumeiropas demokrātiju paralīze to nāvīgākā apdraudējuma priekšā ir biedējoša. Starptautiskā ebreju kopiena dara visu, ko spēj, lai veicinātu šo paralīzi. Mūsu cīņas laikā par varu Vācijā, ebreju laikraksti centās noslēpt draudus, līdz nacionālsociālisms atmodināja tautu. Tieši tāpat šobrīd notiek citās nācijās. Ebreji jau atkal atklāj sevi kā ļaunuma iemiesojumu, sabrukuma mākslīgo dēmonu un starptautiska kultūru iznīcinoša haosa nesēju. Tas, starp citu, izskaidro mūsu konsekvento ebreju politiku. Mēs redzam ebrejus kā tiešu draudu ikkatrai nācijai. Mūs neinteresē. ko citas tautas dara draudu sakarā. Lai nu kā, tas, ko mēs darām, lai sevi aizstāvētu, ir tikai mūsu darīšana, un mēs nepieņemsim iebildumus no citiem. Ebreji ir lipīga infekcija. Mūsu pretinieku nācijas var izteikt liekulīgus protestus pret mūsu darbībām pret ebrejiem un raudāt krokodila asaras, bet tas mūs neatturēs darīt to, kas nepieciešams. Vācijai nekādā gadījumā nedomā pakļauties šiem draudiem, bet drīzāk tiecas savlaicīgi pieņemt visradikālākos mērus, ja tas nepieciešams (Pēc šī teikuma pūļa skandēšana kavē ministru turpināt runu vairākas minūtes).
Reiha militārie izaicinājumi austrumos ir visa centrā. Mehānisko robotu karš pret Vāciju un Eiropu ir sasniedzis savu augstāko punktu. Pretojoties smagajiem un tiešajiem draudiem ar saviem ieročiem, vācu tauta un tās ass sabiedrotie vārda tiešā nozīmē pilda Eiropas misiju. Mūsu drosmīgo un taisno cīņu pret šo vispasaules sērgu neaizkavēs starptautiskās ebreju kopienas skaļie protesti visā pasaulē. Tā var un tai noteikti jābeidzas ar uzvaru (Skaļi saucieni: “Vācu vīrieši, pie ieročiem! Vācu sievietes, pie darba!”).
Traģiskā Staļingradas kauja ir varonīgas, vīrišķīgas pretošanās simbols pret sacelšanos stepēs. Tam nav tikai militāra, bet arī intelektuāla un garīga nozīme vācu tautai. Šeit pirmo reizi mūsu acis atvērušās, lai ieraudzītu kara patieso būtību. Mēs vairs nevēlamies nekādas viltus cerības vai ilūzijas. Mēs vēlamies drosmīgi skatīties sejā faktiem, lai cik smagi un briesmīgi tie būtu. Mūsu partijas un valsts vēsture ir pierādījusi, ka atpazītas briesmas ir sakautas briesmas. Mūsu nākamās smagās kaujas austrumos notiks zem šīs varonīgās pretošanās zīmes. Tas prasīs tādas mūsu kareivju pūles un ieročus, par kādiem agrāk pat neesam sapņojuši. Fīreram bija taisnība, kad viņš teica, ka beigās nebūs uzvarētāji un zaudētāji, bet dzīvie un mirušie.
Vācu nācija to zina. Tās veselīgie instinkti ir izveduši cauri ikdienas mulsumam intelektuālās un garīgās grūtībās. Mēs šodien zinām, ka zibenskaram Polijā un kampaņai rietumos ir tikai ierobežota nozīme pret kauju austrumos. Vācu nācija cīnās par visu, kas tai ir. Mēs zinām, ka vācu tauta aizstāv savus svētākos īpašumus: savas ģimenes, sievietes un bērnus, skaistās un neskartās ainavas, savas pilsētas un ciemus, savu divus tūkstošus gadu seno kultūru, patiesi visu, kas dzīvi dara dzīvošanas vērtu.
Boļševisms, protams, ne vismazākajā mērā nenovērtē mūsu nacionālās vērtības, un, ja līdz tam nonāktu, neņemtu vērā pilnīgi neko. Tas līdzīgi rīkojās pat ar saviem cilvēkiem. Padomju Savienība pēdējo 25 gadu laikā palielinājusi boļševisma militāro potenciālu līdz neiedomājamam līmenim, un mēs to nepareizi novērtējām. Teroristiskajiem ebrejiem Krievijā kalpoja 200 miljoni cilvēku. Tie izmantoja savas ciniskās metodes, lai no krievu cilvēku flegmatiskā spēka izveidotu smagus draudus civilizētajām nācijām Eiropā. Vesela nācija austrumos tika dzīta cīņā. Vīrieši, sievietes, pat bērni ir nodarbināti ne tikai bruņojuma ražotnēs, bet pašā karā. 200 miljoni dzīvo VPP (Valsts politiskās pārvaldes) terorā, daļēji kā velnišķīgu uzskatu gūstekņi, daļēji dēļ pilnīga stulbuma. Milzums tanku, ko sastapām austrumu frontē ir boļševiku cilvēku 25 gadu sociālās nelaimes un ciešanu rezultāts. Mums ir jāatbild ar līdzīgiem mēriem, ja nevēlamies pamest spēli kā zaudētāji.
Mana dziļa pārliecība ir, ka mēs nevaram pārvarēt boļševiku draudus, ja vien nelietojam līdzvērtīgas, lai gan ne identiskas, metodes. Vācu tauta saskaras ar smagāko kara pieprasījumu, proti, jārod apņēmība izmantot visus mūsu resursus, lai aizsargātu visu, kas mums ir un visu, ko mums vajadzēs nākotnē.
Šā brīža prasība ir totāls karš. Mums jādara gals buržuāziskajai attieksmei, ko esam redzējuši arī šajā karā: Nomazgā man muguru, bet nesaslapini mani! (Katru teikumu pavada pieaugoši aplausi un piekrišana.) Draudi, ar kuriem sastopamies, ir milzīgi. Pūlēm, kas jāpieliek sastopot šos draudus, jābūt tikpat milzīgām. Ir laiks novilkt ādas cimdus un likt lietā dūres. (Stihiski piekrišanas saucieni. Sačukstēšanās galerijās un sēdvietās apliecina pilnīgu pūļa piekrišanu.) Mēs vairs nevaram tikai daļēji un bezrūpīgi izmantot kara potenciālu mājās un nozīmīgās Eiropas daļās, ko kontrolējam. Mums pilnībā jāizmanto resursi tik ātri un pilnvērtīgi, cik tas ir organizatoriski un praktiski iespējams. Liekas bažas ir pilnīgi nevietā. Eiropas nākotne ir atkarīga no mūsu veiksmes austrumos. Mēs esam gatavi to aizstāvēt. Vācu tauta lej savas nācijas visvērtīgākās asinis šajā cīņā. Pārējai Eiropai būtu vismaz jāstrādā, lai atbalstītu mūs. Daudzas nopietnas balsis Eiropā to jau ir sapratušas. Citi vēl pretojas. Tas nevar mūs ietekmēt. Ja draudi skartu tikai viņus, mēs varētu viņu nepatiku uzskatīt par nenozīmīgām blēņām. Bet briesmas skar mūs visus, un mums katram ir jādara sava darba daļa. Tie, kuri šodien to nesaprot, uz ceļiem pateiksies mums rīt par to, ka mēs drosmīgi un noteikti uzņēmāmies šo uzdevumu.
Mūs ne mazākajā mērā neuztrauc tas, ka mūsu ienaidnieki ārvalstīs apgalvo, ka mūsu totālā kara mēri līdzinās tiem, ko pielieto boļševisms. Viņi liekulīgi apgalvo, tas nozīmē, ka pret boļševismu nav jācīnās. Šis nav jautājums par metodi, bet par mērķi, proti, draudu novēršanu. (Aplausi vairākas minūtes.) Runa nav par to, vai metodes ir labas vai sliktas, bet vai tās ir veiksmīgas. Naconālsociālistu valdība ir gatava izmantot visus līdzekļus. Mums nerūp, ja kāds iebilst. Mēs nevēlamies vājināt Vācijas kara potenciālu ar līdzekļiem, kas saglabātu augstu, gandrīz miera laika dzīves standartu noteiktai klasei, tādējādi apdraudot mūsu kara sasniegumus. Mēs labprātīgi atsakāmies no nozīmīgas mūsu dzīves standarta daļas, lai uzlabotu mūsu kara sasniegumus tik ātri un pilnīgi, cik iespējams. Tas nav mērķis pats par sevi, bet drīzāk līdzeklis mērķa sasniegšanai. Mūsu sociālie dzīves standarti būs pat augstāki pēc kara. Mums nav jāimitē boļševisma metodes, jo mums ir labāki cilvēki un līderi, kas dod mums ievērojamas priekšrocības. Bet fakti parādījuši, ka mums jādara daudz vairāk, nekā esam darījuši līdz šim, lai karu austrumos noteikti vērstu sev par labu.
Starp citu, kā parādījušas neskaitāmas vēstules no dzimtenes un frontes, visa vācu tauta piekrīt. Ikviens zina, ka, ja mēs zaudēsim, viss tiks iznīcināts. Tauta un tās vadītāji apņēmušies pielietot visradikālākās metodes. Plašas mūsu tautas strādājošo masas nav nelaimīgas tādēļ, ka valdība ir pārāk nežēlīga. Ja nu par kaut ko nelaimīgi, tad par valdības pārlieku piesardzību. Pajautājiet jebkuram Vācijā, un viņš teiks: Visradikālākais ir tieši tik radikāls, cik nepieciešams, un vistotālākais ir tieši tik totāls, cik nepieciešams, lai gūtu uzvaru.
Totālais karš kļuvis par visas vācu tautas lietu. Nevienam nav nekādu aizbildinājumu ignorēt tā prasības. Aplausu vētra pavadīja manu 30. janvāra totālā kara uzsaukumu. Tādēļ varu apliecināt, ka vadības mēri ir pilnīgā saskaņā ar vācu tautas vēlmēm mājās un frontē. Tauta ir gatava nest jebkuru nastu, pat vissmagāko, nest jebkuru upuri, ja vien tas palīdz sasniegt vareno uzvaras mērķi. (Spēcīgi aplausi)
Tas, protams, nozīmē, ka nasta tiek sadalīta vienlīdzīgi. (Skaļa piekrišana) Mēs nevaram pieņemt situāciju, kurā lielākā daļa cilvēku nes kara nastu, kamēr maza, pasīva daļa cenšas izvairīties no savas nastas un atbildības. Mērus, kurus esam pieņēmuši un vēl pieņemsim, raksturos nacionālsociālistu taisnīguma gars. Mēs neņemam vērā šķiru vai stāvokli. Bagātiem un nabagiem, augstākajām un zemākajām aprindām nasta jāuzņemas vienlīdzīgi. Katram tas jādara šajā smagajā stundā vai nu pēc izvēles, vai savādāk. Mēs zinām, ka tam ir pilnīgs tautas atbalsts. Mēs labāk darītu pārāk daudz, nekā pārāk maz, lai sasniegtu uzvaru. Neviens karš vēsturē nav zaudēts pārāk daudz kareivju vai ieroču dēļ. Daudzi, turpretī, zaudēti dēļ pretējā.
Laiks likt arī kūtrajiem sākt darboties. (Vētraina piekrišana) Tie jāizkustina no komfortablās bezrūpības. Mēs nevaram gaidīt, kamēr viņi nāk pie prāta. Tad var būt par vēlu. Trauksmei jāskan visā nācijā. Miljoniem roku jāiesaistās darbā visā valstī. Mēri, ko esam pieņēmuši, un tie, kurus vēl pieņemsim, un par kuriem runāšu vēlāk savā runā, ir kritiski visi publiskajai un privātajai dzīvei. Indivīdam iespējams būs jānes lieli upuri, bet tie ir niecīgi, salīdzinot ar tiem upuriem, kas būtu jānes, ja viņa atteikšanās ziedoties mūs novestu pie vislielākās nacionālās katastrofas. Ir labāk darboties savlaicīgi, nekā gaidīt, kamēr slimība iesakņojas. Neviens taču
nesūdzas vai neiesūdz ārstu par ķermeņa ievainojumiem. Ārsts griež, nevis lai nogalinātu, bet lai glābtu pacienta dzīvību.
Vēlreiz ļaujiet man teikt, ka jo smagāki upuri vācu cilvēkiem jānes, jo steidzamāk tie jāsadala vienlīdzīgi. Tauta to vēlas. Neviens nepretojas pat vissmagākajām kara nastām. Bet cilvēkus sadusmo, ka daži vienmēr cenšas izvairīties no šīm nastām. Nacionālsociālistu valdības gan morālais, gan politiskais pienākums ir pretoties šādiem mēģinājumiem, ja nepieciešams, ar drakoniskiem sodiem. (Piekrišana) Saudzēšana šeit būtu pilnīgi nevietā, jo ar laiku novestu pie neskaidrības cilvēku emocijās un attieksmē, kas radītu milzu draudus mūsu publiskajai morālei.
Tādēļ mūsu pienākums ir ieviest virkni pasākumu, kas paši par sevi nav būtiski svarīgi karam, bet šķiet nepieciešami, lai saglabātu morāli mājās un frontē. Kara kopskats, tas ir, kā lietas parādās uz āru, ir izšķiroši nozīmīgs šajā ceturtajā kara gadā. Uz to pārcilvēcisko upuru fona, kas frontē tiek nesti katru dienu, ir pamatoti sagaidīt, ka nevienam mājās nav tiesību ignorēt karu un tā prasības. Un ne tikai fronte to pieprasa, bet gan lielum lielākā dzimtās zemes daļa. Čaklajiem cilvēkiem, kas strādā desmit, divpadsmit, dažreiz pat 14 stundas dienā, ir tiesības sagaidīt, ka viņus nepielīdzinās slinkajiem, kas strādīgos uzskata par muļķiem. Dzimtenei jāpaliek tīrai un neskartai savā kopībā. Nekas nedrīkst izjaukt šo priekšstatu.
Tādēļ ir virkne pasākumu, kas ņem vērā kara kopskatu. Mēs, piemēram, esam pavēlējuši slēgt bārus un naktsklubus. Es nespēju iedomāties, ka cilvēkiem, kuri veic savus pienākumus kara labā vēl būtu enerģija vēlu naktī palikt nomodā un apmeklēt šādas iestādes. Varu tikai secināt, ka viņi neuztver savus pienākumus nopietni. Mēs slēdzām šos iestādījumus, jo tie sāka mūs aizskart, un tāpēc, ka tie bojā kara kopskatu. Mums nekas nav pret izklaidi kā tādu. Pēc kara mēs ar prieku dzīvosim saskaņā ar likumu “Dzīvo un ļauj dzīvot.” Bet kara laikā sauklim jābūt “Karo un ļauj karot!”
Mēs arī esam slēguši greznos restorānus, kas prasa daudz vairāk resursu, nekā būtu saprātīgi. Varētu būt, ka dažas personas domā, ka pat kara laikā to vēders ir vissvarīgākais. Mēs nevaram šāds personas ņemt vērā. Frontē ikviens, sākot ar vienkāršu kareivi līdz pat augstākajam virsniekam, ēd no lauku virtuves. Es nedomāju, ka būtu pārāk daudz prasīts, uzstājot, ka mēs dzimtenē ņemtu vērā vismaz kopīgas domāšanas pamatlikumus. Mēs varēsim atkal kļūt par gardēžiem, kad karš būs beidzies. Šobrīd mums ir daudz svarīgākas lietas ko darīt, nekā uztraukties par saviem vēderiem.
Neskaitāmi luksusveikali arī ir slēgti. Tie bieži kaitināja pircējus. Tajos pamatā vairs nebija nekā, ko pirkt, ja vien nemaksāja ar sviestu vai olām naudas vietā. Kāds gan labums no veikaliem, ja vairs nav ko pārdot, bet tiek tērēta elektrība, siltums un cilvēku darbs, ka kas trūkst visur citur, galvenokārt bruņojuma industrijā.
Tas nav nekāds attaisnojums teikt, ka dažu šo veikalu saglabāšana sniedz jauku iespaidu ārzemniekiem. Ārzemniekus iespaidos tikai vāciešu uzvara! (Vētraini aplausi) Ikviens vēlēsies būt mūsu draugs, ja uzvarēsim karu. Bet ja zaudēsim, varēsim savus draugus saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Mēs esam pārtraukuši šo ilūziju. Mēs vēlamies šos cilvēkus, ka stāv tukšos veikalos, likt pie vērtīga darba kara ekonomikā. Šis process jau notiek un tiks pabeigts 15. martā. Tā, protams, ir nozīmīga transformācija visā mūsu ekonomiskajā dzīvē. Mēs sekojam plānam. Mēs nevēlamies nevienu netaisnīgi apvainot vai atklāt tos sūdzībām un apvainojumiem no visām pusēm. Mēs tikai darām to, kas nepieciešams. Bet mēs to darām ātri un pamatīgi.
Mēs labāk vairākus gadu nēsāsim jau lietotu apģērbu, nekā ļausim mūsu tautai nēsāt skrandas vairākus gadsimtus. Kāda šobrīd jēga no modes saloniem? Tie tikai izmanto gaismu, siltumu un darbaspēku. Tie atkal parādīsies, kad karš būs beidzies. Kāda jēga no skaistumkopšanas saloniem, kas veicina skaistuma kultu un aizņem milzum daudz laika un enerģijas. Miera laikā tie ir lieliski, bet ir tikai laika izšķiešana kara laikā. Mūsu sievietes un meitenes varēs sagaidīt mūsu uzvarējušos kareivjus atgriežamies arī bez miera laika krāšņuma. (Aplausi)
Valdības iestādes strādā ātrāk un mazāk birokrātiski. Tas neatstāj labu iespaidu, ja iestāde tiek slēgta precīzi pēc astoņu stundu darba. Cilvēki nav domāti iestādēm, iestādes ir domātas cilvēkiem. Ir jāstrādā, kamēr darbs ir paveikts. Tādas ir kara prasības. Ja fīrers tā rīkojas, tā jārīkojas arī viņa algotajiem darbiniekiem. Ja nav pietiekami daudz darba, lai aizpildītu pagarināto darba laiku, 10 vai 20, vai 30 procenti darbinieku var tikt pārcelti uz kara ražošanu vai aizvietot citus vīrus dienestā frontē. Tas attiecas uz visām iestādēm dzimtenē. Tas pats par sevi varētu paātrināt un atvieglot darbu dažās iestādēs. No kara mums jāmācās ne tikai strādāt pamatīgi, bet arī ātri. Kareivim frontē nav laika nedēļām ilgi pārdomāt lietas, lai šīs domas izteiktu augstākstāvošajiem vai ievietotu tās putekļainās mapēs. Viņam jārīkojas nekavējoties
vai jāzaudē dzīvība. Mājās mēs nezaudējam dzīvību, ja strādājam lēni, bet mēs tomēr apdraudam savu cilvēku dzīvības.
Visiem jāmācās ievērot kara morāle un pievērst uzmanību strādājošo un karojošo cilvēku taisnajām prasībām. Mēs neesam “prieka bojātāji”, bet mēs arī necietīsim tos, kuri kavē mūsu centienus.
Piemēram, ir nepieņemami, ka zināmi vīrieši un sievietes nedēļām dzīvo kūrortos un trin mēles, atņemot vietas kareivjiem atvaļinājumā vai strādniekiem, kuriem dotas atvaļinājuma tiesības pēc smaga darba gada. Tas nav pieņemami, un mums ir tam jāpieliek punkts. Karš nav laiks izklaidei. Līdz tā beigām mēs gūstam visdziļāko apmierinājumu darbā un cīņā. Tiem, kuri paši nesaprot, ir jāiemāca tas saprast un jāpiespiež, ja nepieciešams. Būs nepieciešamas visbargākās metodes.
Piemēram, neizskatās labi, ka laikā, kad ieguldām milzu propagandu tēmā: “Riteņiem jāripo uzvarai!”, kuras rezultātā cilvēki izvairās no nevajadzīgas ceļošanas, nestrādājošie baudas meklētāji atrod sev vairāk vietas vilcienos. Dzelzceļš kalpo, lai transportētu kara preces un vestu ceļotājus, kas kārto ar karu saistītas darīšanas. Tikai tie, kam nepieciešama atpūta pēc smaga darba, ir pelnījuši atvaļinājumu. Fīreram nav bijusi neviena brīvdiena kopš kara sākuma. Tā kā valsts pirmais vīrs savus pienākumus uztver tik nopietni un atbildīgi, ir jāpieprasa, ikviena pilsoņa sekošana viņa piemēram.
No otras puses, valdība dara visu, kas ir tās spēkos, lai sniegtu strādājošajiem cilvēkiem to izklaidi, kas nepieciešams šajos grūtajos laikos. Teātri, kinonami un koncertzāles savu darbību pilnībā saglabā. Radio strādā, lai paplašinātu un uzlabotu savu programmu. Mums nav nodoma uztiept mūsu cilvēkiem pelēko ziemas noskaņojumu. Tas, kas kalpo tautai un uztur tās cīņas un darba sparu, ir labs un būtiski svarīgs mūsu centieniem. Mēs vēlamies likvidēt pretējo. Lai sabalansētu manis jau minētos pielietotos mērus, esmu pavēlējis, ka kultūras un garīgās iestādes, kas kalpo tautai nedrīkst tikt samazinātas, bet to skaits jāpalielina. Kamēr vien tās vairāk palīdz nekā kavē kara centieniem, tām jāsaņem atbalsts no valdības. Tas attiecas arī uz sportu. Sports šobrīd nav domāts tikai ierobežotam cilvēku lokam, bet attiecas uz visu tautu. Militārie atbrīvojumi atlētiem ir nevietā. Sporta nolūks ir nostiprināt ķermeni, ar mērķi spēt to pienācīgi pielietot laikā, kad tautai tas visvairāk nepieciešams.
Fronte dalās ar mums mūsu alkās. Visa vācu tauta kaislīgi piekrīt. Tā vairs nevēlas samierināties ar centieniem, kas tikai iznieko laiku un resursus. Tā nesamierināsies ar sarežģītām aptaujām par jebkuru iespējamo jautājumu. Tā nevēlas raizēties par tūkstoš sīkām lietām, kas varbūt bija svarīgas miera laikā, bet ir pilnīgi nesvarīgas kara laikā. Tai arī nav nepārtraukti jāatgādina par tās pienākumu, atsaucoties uz lielajiem mūsu kareivju upuriem pie Staļingradas. Tā zina, kas jādara. Tā vēlas, lai ikviens, gan augstu, gan zemu stāvošs, gan bagāts, gan nabags dalītu spartisku dzīvesveidu. Fīrers rāda mums visiem piemēru, kuram būtu jāseko ikvienam. Viņš pazīst tikai darbu un rūpes. Mēs nevēlamies to visu atstāt uz viņa pleciem, bet pārņemt tik lielu daļu, cik esam spējīgi nest.
Katrs patiess nacionālsociālists šodienā saskata apbrīnojamu līdzību ar cīņas laiku. Mēs vienmēr esam rīkojušies vienādi. Mēs bijām ar tautu gan labos, gan sliktos laikos, tādēļ cilvēki sekoja mums. Mēs vienmēr esam uzņēmušies nastas kopā ar tautu, tādēļ tās mums nešķita smagas, bet drīzāk vieglas. Tauta vēlas tikt vadīta. Ne reizi vēsturē tauta kritiskos brīžos nav pievīlusi drosmīgu un apņēmīgu vadību.
Šajā sakarā ļaujiet man teikt dažus vārdus par praktiskajiem mēriem totālā kara centieniem, kurus jau esam pieņēmuši.
Pastāv problēma atbrīvot kareivjus frontei un strādniekus bruņojuma industrijai. Šie ir galvenie mērķi, pat ja par tiem jāmaksā sociālo dzīves standartu samazināšanās cena. Tas nenozīmē pastāvīgu dzīves standartu samazināšanos. Tas ir tikai līdzeklis totālā kara beigu sasniegšanai.
Kā šīs kampaņas daļa, atcelti simtiem tūkstošu militāro atbrīvojumu. Šie atbrīvojumi tika piešķirti, jo mums nebija pietiekami daudz kvalificēta darbaspēka, kas aizpildītu pozīcijas, kuras, šos cilvēkus atsaucot, paliktu atvērtas. Iemesls pašreizējai rīcībai ir nepieciešamo darbinieku mobilizēšana. Tādēļ mēs esam uzrunājuši vīriešus, kuri nestrādā kara ekonomikā, un sievietes, kuras vispār nestrādāja. Viņi nevar ignorēt un neignorēs mūsu prasības. Sieviešu pienākums strādāt ir skaidrs. Tas gan nenozīmē, ka jāstrādā tikai tiem, kam tas uzdots ar
likumu. Ikviens ir laipni aicināts. Jo vairāk cilvēku piedalīsies kara centienos, jo vairāk kareivjus varēsim atbrīvot frontei.
Mūsu ienaidnieki apgalvo, ka vācu sievietes nespēj aizvietot vīriešus kara ekonomikā. Tas varētu būt tiesa dažās smagā darba jomās. Bet esmu pārliecināts, ka vācu sievietes ir apņēmības pilnas aizpildīt darba vietas, ko atstājuši vīrieši, dodoties frontē, un darīt to cik drīz vien iespējams. Mums nav nepieciešams izcelt boļševisma piemēru. Gadiem ilgi miljoni labāko vācu sieviešu veiksmīgi strādājušas kara ražošanā un ar nepacietību gaida, kad tām pievienosies citas. Tās, kuras uzņemas darbu, tikai pienācīgā kārtā pasakās tiem, kas ir frontē. Simtiem tūkstošu jau ir pievienojušās, vēl simtiem tūkstošu pievienosies. Mēs ceram drīzumā atbrīvot strādnieku armijas, kas varēs aizstāt frontē dienējošos kareivjus.
Es būtu ļoti sliktās domās par vācu sievietēm, ja ticētu, ka viņas nevēlas ieklausīties manā aicinājumā. Viņas necentīsies tikai sekot likuma burtam vai izmantot likuma caurumus. Tām dažām, kas to centīsies darīt, nekas neizdosies. Mēs nepieņemsim ārsta zīmes. Mēs kā atrunu, lai izvairītos no darba, nepieņemsim arī apgalvojumus, ka jāpalīdz pašas vīram, radiniekam vai labam draugam. Mēs attiecīgi reaģēsim. Tās dažas, kuras mēģinās izvairītie, tikai zaudēs apkārtējo cieņu. Tauta viņas nicinās. Neviens negaida, lai sieviete, kurai trūkst nepieciešamā fiziskā spēka, ietu strādāt tanku rūpnīcā. Kara ražošanā tomēr ir virkne darbu, kas neprasa lielu fizisku spēku, un kurus sieviete var veikt, pat ja nāk no augstākajām aprindām. Neviens nav pārāk labs darbam, un mums visiem ir izvēle atteikties no tā, kas mums pieder, vai zaudēt pilnīgi visu.
Ir arī pienācis laiks sievietēm, kurām ir mājkalpotājas, pajautāt, vai šī palīdzība tiešām ir nepieciešama. Katrs pats var parūpēties par māju un bērniem, atbrīvojot kalpotājus citiem darbiem, vai arī atstāt māju un bērnus mājkalpotāja vai Nacionālsociālistu tautas labklājības organizācijas (Nationalsozialistische Volkswohlfahrt (NSV)) gādībā un doties strādāt. Dzīve var nebūt tik patīkama, kā miera laikā. Bet mēs neesam miera laikā, ir karš. Mēs varēsim justies ērti, kad karš būs uzvarēts. Šobrīd mums ir jāziedo savs komforts, lai gūtu uzvaru.
Kareivju sievas noteikti to saprot. Viņas apzinās pienākumu pret saviem vīriem atbalstīt tos, darot karam svarīgus darbus. Vispatiesāk tas izpaužas lauksaimniecībā. Fermeru sievām jārāda labs piemērs. Gan vīriešiem, gan sievietēm jābūt pārliecinātiem, ka neviens nedara mazāk kara laikā kā miera laikā; tieši pretēji – daudz vairāk darba jāpaveic it visās jomās. Starp citu, nedrīkst arī pieļaut kļūdu, atstājot visu valdības ziņā. Valdība var tikai noteikt plašas vadlīnijas. Šo vadlīniju iedzīvināšana ir strādājošo cilvēku uzdevums, partijas iedvesmojošā vadībā. Strauja rīcība ir būtiska.
Ir jāiziet ārpus likuma prasību rāmjiem. “Piesakies brīvprātīgi!” ir sauklis. Kā Berlīnes gauleiters (vācu vārds, kas nozīmē – partijas konkrētās nodaļas vadītājs) es piesaucu visus savus biedrus, Berlīnes iedzīvotājus. Viņi snieguši tik daudz cēlas rīcības un drosmes piemērus kara laikā, ka viņi necietīs neveiksmi arī tagad. Viņu praktiskā rīcība un pacilātība, pat kara laikā, radījusi tiem labu vārdu visā pasaulē. Šis labais vārds jāsaglabā un jānostiprina! Ja es vērsīšos pie saviem Berlīnes biedriem ar lūgumu ko svarīgu paveikt ātri, pamatīgi un bez sūdzēšanās, zinu, ka viņi pakļausies. Mēs nevēlamies sūdzēties par šī brīža grūtībām vai dusmoties viens uz otru. Mēs vēlamies rīkoties ne tikai kā berlīnieši, bet kā vācieši, strādājot, darbojoties, uzņemoties iniciatīvu un darot kaut ko, nevis atstājot to kādam citam.
Kura vācu sieviete gan vēlētos ignorēt manu aicinājumu to vārdā, kas karo frontē? Kurš vēlētos personīgo labumu stādīt augstāk par nacionālo pienākumu? Kurš, nopietno draudu situācijā, ar kuriem saskaramies, ņemtu vērā savas personīgās vajadzības kara prasību vietā?
Es ar nicinājumu noraidu ienaidnieku apgalvojumu, ka mēs imitējam boļševismu. Mēs nevēlamies imitēt boļševismu, mēs vēlamies to sakaut ar jebkuriem nepieciešamajiem līdzekļiem. Vācu sievietes vislabāk sapratīs, ko domāju, jo viņas jau sen zina, ka karš, kurā mūsu vīri cīnās šodien, galvenokārt ir karš, lai aizstāvētu viņu bērnus. Viņu svētāko īpašumu sargā mūsu tautas visvērtīgākās asinis. Vācu sievietei spontāni jāapliecina sava solidaritāte ar karojošajiem vīriešiem. Viņai jāpievienojas miljonu strādnieku pulkam dzimtenes armijā, un tas labāk jādara rīt, nevis parīt. Gatavības upei jāplūst caur vācu tautu. Es sagaidu, ka neskaitāmas sievietes un, protams, vīrieši, kuri neveic karam svarīgu darbu, pieteiksies uzskaites institūcijās. Tas, kurš ziedojas ātri, ziedojas dubultā.
Mūsu vispārējā ekonomika konsolidējas. Tas galvenokārt ietekmē apdrošināšanas un banku sistēmas, nodokļu sistēmu, avīzes un žurnālus, kas nav būtiski karam, un mazsvarīgās partiju
un valdības aktivitātes, kā arī prasa turpmāku mūsu dzīves stila vienkāršošanu.
Es zinu, ka daudzi no mūsu cilvēkiem nes lielus upurus. Es saprotu viņu upurus, un valdība cenšas tos saglabāt nepieciešamā minimuma līmenī. Kad karš būs beidzies, mēs atjaunosim visu, ko šobrīd likvidējam, daudz dāsnāk un skaistāk, un valsts sniegs savu atbalstu.
es enerģiski noraidu apsūdzību, ka mūsu mēri iznīcinās visusšķiru vai novedīs pie monopolekonomikas. Vidusšķira savu ekonomisko un sociālo stāvokli atgūs pēc kara. Pašreizējie mēri ir nepieciešami kara centieniem. To mērķis nav strukturāla ekonomikas transformācija, bet vienīgi pēc iespējas ātrāka uzvara karā.
Es neapstrīdu faktu, ka šie mēri radīs satraukumu turpmākajās nedēļās. Tie mums ļaus brīvāk rīkoties. Mēs liekam pamatu gaidāmajai vasarai, nepievēršot uzmanību draudiem un ienaidnieku lielībai. Es esmu priecīgs atklāt šo uzvaras plānu (vētraini aplausi) vācu tautai. Viņi ne tikai pieņem šos pasākumus, viņi tos pieprasa, pieprasa tos daudz stingrāk nekā jebkad iepriekš kara laikā. Tauta vēlas darbību! Tai ir pienācis laiks! Mums jāizmanto laiks, lai sagatavotos turpmākiem pārsteigumiem.
Es tagad vēršos pie visas vācu tautas, un galvenokārt pie partijas, kā mūsu pašmāju kara centienu absolutizācijas līdera. Šis nav pirmais nozīmīgais uzdevums, ar kuru saskaraties. Jūs to atrisināsiet ar ierasto revolucionāro degsmi. jūs tiksiet galā ar slinkumu un kūtrumu, kas reizēm varētu parādīties. Valdība izdevusi vispārējos noteikumus un turpmākajās nedēļās izdos vēl citus. Tikšana galā ar sīkajiem jautājumiem, kas nav atrunāti šajos noteikumos, jāuzņemas tautai partijas vadībā. Viens morāles likums stāv pāri visam katram no mums: nedarīt neko, kas traucētu kara centieniem, un darīt visu, kas tuvina uzvaru.
Iepriekšējos gados mēs bieži laikrakstos un radio esam piesaukuši Frīdriha Lielā piemēru. Mums nebija tiesību to darīt. Kādu laiku Trešā Silēzijas kara laikā, atsaucoties uz Šlīfenu, Frederikam II bija pieci miljoni prūšu pret 90 miljoniem ienaidnieku. Otrajā no septiņiem velnišķīgajiem gadiem viņš cieta sakāvi, kas satricināja Prūsijas pamatus. Viņam nekad nebija pietiekami daudz kareivju un ieroču, lai cīnītos, neriskējot ar visu. Viņa stratēģija vienmēr bija improvizācija. Bet viņa princips bija uzbrukt ienaidniekam, kad vien tas iespējams. Viņš piedzīvoja sakāves, bet tās nebija izšķirošas. Izšķiroši bija tas, ka Diženais Ķēniņš nesalūza, viņu nesatricināja kara mainīgā veiksme, viņa spēcīgā sirds pārvarēja visas briesmas. Septiņu gadu kara beigās viņš bija 51 gadu vecs, viņam nebija zobu, viņš cieta no podagras, viņu mocīja tūkstošiem sāpju, bet viņš stāvēja izpostītajā kara laukā kā uzvarētājs. Kā mūsu situācija salīdzināma ar viņējo?! Izrādīsim tādu pašu gribu un apņēmību kā viņš, un, kad pienāks laiks, rīkosimies kā rīkojās viņš, paliekot nesatricināms visos likteņa līkumos, un uzvarot kaujas pat visnelabvēlīgākajos apstākļos. Nekad neapšaubīsim savu diženo mērķi.
Esmu stingri pārliecināts, ka vācu tautu dziļi aizkustinājis likteņa trieciens Staļingradā. Tā ielūkojusies sejā grūtam un nesaudzīgam karam. Tā tagad zina drausmīgo patiesību un ir apņēmusies sekot fīreram gan labos, gan sliktos laikos. (Pūlis pieceļas un kā rēcošs okeāns skandē: Fīrers pavēl, mēs sekojam! Heil mūsu fīreram!” Ministrs vairākas minūtes nevar turpināt savu runu.)
Angļu un amerikāņi prese pēdējās dienās sīki un plaši rakstījusi par vācu tautas attieksmi krīzes laikā. Angļi laikam domā, ka pazīst vācu tautu daudz labāk nekā mēs, šīs tautas vadītāji. Viņi sniedz liekulīgus padomus, kas mums būtu vai nebūtu jādara. Viņi tic, ka vācu tauta šodien ir tā pati vācu tauta, kas 1918. gada novembrī krita par upuri viņu pārliecinošajai viltībai. Es neuzskatu par nepieciešamu atspēkot viņu apgalvojumus. To izdarīs karojošā un strādājošā vācu tauta.
Lai tomēr noskaidrotu patiesību, es vēlētos jums, mani vācu biedri, uzdot virkni jautājumu. Es vēlos, lai jūs atbildat uz tiem, izmantojot savas zināšanas un saskaņā ar savu sirdsapziņu. Kad mana publika uzgavilēja 30. janvārī, nākamajā dienā angļu prese ziņoja, ka tas viss bijusi tikai propagandas izrāde, kas neatspoguļo vācu tautas patieso viedokli. (Spontāni izsaucieni “Fui!” “Meli!” “Lai viņi ierodas šeit! Viņi ieraudzīs visu savādāk!”) Uz šodienas sapulci esmu uzaicinājis vācu tautas šķērsgriezumu vārda vislabākajā nozīmē. (Ministra vārdus pavadīja vētraini aplausi, kas pieauga intensitātē, kad viņš nonāca līdz sapulcē klātesošajiem vācu armijas pārstāvjiem.) Manā priekšā ir rindas ar ievainotiem vācu kareivjiem no austrumu frontes, kam trūkst kājas un rokas, ir ievainota miesa, tie, kuri zaudējuši redzi, ieradušies ar medmāsu palīdzību, vīri jaunības plaukumā, kas stāv uz kruķiem. Starp viņiem ir 50, ka nes Bruņinieka krustu ar ozola lapām, mirdzoši mūsu karojušās frontes piemēri. Aiz viņiem ir Berlīnes tanku fabrikas strādnieki. Aiz viņiem ir partijas amatpersonas, karavīri no karojošās
armijas, ārsti, zinātnieki, mākslinieki, inženieri un arhitekti, skolotāji, amatpersonas un iestāžu darbinieki, ikkatras mūsu intelektuālās dzīves nozares lepnie pārstāvji, kas pat kara laikā rada cilvēka ģenialitātes brīnumus. Visā Sporta pilī es redzu tūkstošiem vācu sieviešu. Šeit ir gan jaunatne, gan vecāki cilvēki. Neviena šķira, nevienas profesija, neviens vecums nav neielūgts. es varu taisnīgi apgalvot, ka manā priekšā pulcējies vācu populāciju raksturojošs modelis gan mājās, gan frontē. Vai tā ir tiesa? Jā vai nē? (Sporta pils piedzīvo ko tādu, kas reti redzams pat nacionālsociālismā. Masas pielec kājās. Tūkstoš balsu orkāns sauc – jā. Dalībnieki piedzīvo spontānu tautas nobalsošanu un gribas izteikšanu.) Jūs, mani klausītāji, šajā brīdī pārstāvat visu nāciju. Es vēlos jums uzdot desmit jautājumus, uz kuriem jums jāatbild, pārstāvot vācu tautu, visai pasaulei, bet īpaši mūsu ienaidniekiem, kas mūs klausās radio. (Ministru var sadzirdēt tikai ar grūtībām. Pūlis ir uzbudinājuma virsotnē. Individuālie jautājumi ir asi kā žilete. Katrs cilvēks jūtas, it kā būtu uzrunāts personīgi. Ar pilnīgu līdzdalību un entuziasmu pūlis atbild uz katru jautājumu. Sporta pils skan vienbalsīgā piekrišanas saucienā.)
Angļi apgalvo, ka vācu tauta zaudējusi ticību uzvarai.
Es jautāju jums: Vai jūs līdz ar fīreru un mums ticat pēdējai pilnīgajai vācu tautas uzvarai?
Es jautāju jums: Vai jūs esat apņēmības pilni sekot fīreram gan labos, gan grūtos laikos pretī uzvarai, un vai jūs esat gatavi uzņemties smagākās personīgās nastas?
Otrkārt, angļi saka, ka vācu tauta nogurusi no cīņas.
Es jautāju jums: Vai jūs esat gatavi sekot fīreram kā dzimtenes falangas, kas stāv aiz karojošās armijas, un uzturēt karu ar mežonīgu apņēmību visos likteņa pagriezienos līdz uzvara būs mūsu?
Treškārt: Angļi apgalvo, ka vācu tautai vairs nav vēlēšanās pieņemt valdības augošo pieprasījumu pēc kara laika darba.
Es jautāju jums: Vai jūs un vācu tauta esat gatavi strādāt, ja fīrers pavēlēs, 10, 12 un, ja nepieciešams, 14 stundas dienā un ieguldīt visu uzvarā?
Ceturtkārt: Angļi apgalvo, ka vācu tauta pretojas valdības absolūtā kara mēriem. Tā nevēlas absolūtu karu, bet kapitulāciju! (Sauc: Nekad! Nekad! Nekad!)
Es jautāju jums: Vai jūs vēlaties absolūto karu? Ja nepieciešams, vai jūs vēlaties karu vēl absolūtāku un radikālāku kā jebko, ko šodien spējam iedomāties?
Piektkārt: Angļi apgalvo, ka vācu tauta zaudējusi ticību fīreram.
Es jautāju jums: Vai jūsu ticība fīreram ir lielāka, daudz uzticīgāka un nesatricināmāka kā jebkad agrāk? Vai jūs esat absolūti un pilnībā gatavi sekot viņam, lai kur viņš ietu un lai ko darītu, lai novestu karu pie uzvarošām beigām? (pūlis pieceļas kā viens cilvēks. Tas izrāda nebijušu entuziasmu. Tūkstoš balsis apvienojas, saucot: “Fīrers pavēl, mēs sekojam!” Vilnis saucienu Heil plūst caur zāli. Kā pēc pavēles tiek pacelti karogi kā augstākais svētā brīža apliecinājums, kurā pūlis godina fīreru.)
Sestkārt, es jautāju jums: Vai jūs esat gatavi no šī brīža atdot visus savus spēkus, lai nodrošinātu austrumu fronti ar vīriem un munīciju, kas nepieciešama, lai dotu boļševismam nāvējošu triecienu?
Septītkārt, es jautāju jums: Vai jūs dodat svētu zvērestu frontei, ka dzimtene stingri stāv aiz tās, un jūs dosiet tai visu, kas nepieciešams, lai sasniegtu uzvaru?
Astotkārt, es jautāju jums: Vai jūs, it īpaši sievietes, vēlaties, lai valdība dara visu, kas tās spēkos, lai iedrošinātu vācu sievietes visu savu spēku ieguldīt darbā, lai atbalstītu kara centienus, un lai atbrīvotu vīriešus frontei, kad vien tas iespējams, tādējādi palīdzot vīriem frontē?
Devītkārt, es jautāju jums: Vai jūs, ja nepieciešams, piekrītat visradikālākajiem mēriem pret nelielu tautas daļu, ka izvairās no darba vai melnā tirgus darboņiem, kas izliekas, ka kara vidū ir miers, un izmanto nācijas vajadzības paši saviem savtīgajiem mērķiem? Vai jūs piekrītat tam, ka tiem, kas kaitē kara centieniem, jāzaudē savas galvas?
Desmitkārt un visbeidzot es jautāju jums: Vai jūs piekrītat, ka pāri visam karā, saskaņā ar Nacionālsociālistiskās partijas platformu, vienādas tiesības un pienākumi jāpiemēro visiem, ka dzimtenei jānes smagās kara nastas kopīgi, un ka šīs nastas jāsadala vienlīdzīgi starp augstāk un zemākstāvošajiem un bagātajiem un nabagajiem?
Esmu jautājis: jūs man esat snieguši savas atbildes. Jūs esat daļa no tautas, un jūsu atbildes ir vācu tautas atbildes. Jūs esat pateikuši mūsu ienaidniekiem, kas tiem bija jādzird, lai viņiem nebūtu ilūziju vai nepareizas idejas.
Tagad, tāpat kā mūsu valdīšanas pirmajās stundās un desmit gados, kas sekoja, mēs esam cieši saistīti brālībā ar vācu tautu. Visspēcīgākais sabiedrotais uz zemes, pati tauta, atbalsta mūs un ir apņēmības pilna sekot fīreram, lai kas arī notiktu. Viņi uzņemsies vissmagākās nastas, lai gūtu uzvaru. Kāds spēks uz zemes var traucēt sasniegt mūsu mērķi. Tagad mums jāgūst un mēs gūsim sekmes! Es stāvu jūsu priekšā ne tikai kā valdības runasvīrs, bet kā tautas runasvīrs. Mani senie partijas draugi ir šeit man apkārt, pārstāvot svarīgas tautas un valdības iestādes. Partijas biedrs Špērs sēž man blakus. Fīrers devis viņam lielo uzdevumu mobilizēt vācu bruņojuma industriju un nodrošināt fronti ar visiem ieročiem, kas tai nepieciešami. Partijas biedrs Dr. Lejs sēž man blakus. fīrers nodevis viņam Vācijas darbaspēka vadību, lai skolotu un trenētu to nepagurstošam darbam kara vajadzībām. Mēs jūtamies daudz parādā mūsu partijas biedram Zaukelam, kuram Fīrers tika uzdevis sagādāt reiham simtus tūkstošu strādnieku, lai balstītu mūsu nacionālo ekonomiku, kas ir kas tāds, ko ienaidnieki nevar izdarīt. Visi partijas līderi, armija un valdība arīdzan mums pievienojas.
Mēs visi esam mūsu tautas bērni, kas šajā mūsu nacionālajai vēsturei smagajā brīdī esam cieši sasaistīti kopā. Mēs solam jums, mēs solam frontei, mēs solam fīreram, ka izveidosim tēvzemi par spēku, uz kuru fīrers un viņa kareivji var absolūti un akli paļauties. Mēs apņemamies savās dzīvēs un darbā darīt visu, kas nepieciešams uzvarai. Mēs piepildīsim savas sirdis ar politiski kaisli, ar vienmēr kvēlojošu liesmu, kas dega cauri smagajām partijas un valsts cīņām. Nekad šī kara laikā mēs nekritīsim par upuri nepatiesam un liekulīgam objektīvismam, kas pagātnē atnesis vācu nācijai tik daudz nelaimju.
Kad sākās karš, mēs pievērsām savus skatus tikai un vienīgi nācijai. Tas, kas kalpo tās cīņai par dzīvību, ir labs un jāiedrošina. Tas, kas kaitē tās cīņai par dzīvību, ir slikts un jāiznīcina. Ar degošām sirdīm un vēsām galvām mēs pārvarēsim lielākās šīs kara fāzes problēmas. Mēs esam ceļā uz pēdējo uzvaru. Šī uzvara balstās mūsu ticībā fīreram.
Šajā vakarā es vēlreiz atgādinu visai nācijai par tās pienākumu. Fīrers no mums gaida rīcību, kas atstātu ēnā visu, ko esam darījuši līdz šim. Mēs nevēlamies viņu pievilt. Tā kā lepojamies ar viņu, viņam būtu jāvar lepoties ar mums.
Lielas krīzes un nekārtības nācijas dzīvē parāda, kuri ir īstie vīri un sievas. Mums vairs nav tiesību runāt par vājāko dzimumu, jo abi dzimumi parāda vienlīdzīgu apņēmību un gara spēku. Nācija ir gatava jebkam. Fīrers ir pavēlējis, un mēs sekosim viņam. Šajā nacionālo pārdomu un apceres laikā, mēs stingri un nesatricināmi ticam uzvarai. Mēs to redzam savā priekšā, mums tā tikai jāaizsniedz. Mums jāpieņem lēmums tam pakārtot it visu. Tāds ir šī brīža uzdevums. Lai sauklis ir: Nu, tauta celies un ļauj vētrai trakot!
(Ministra pēdējie vārdi nebija dzirdami nebeidzamos vētrainos aplausos.)
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!