Tieši pirms 40 gadiem no šīs pasaules aizgāja Vladimirs Visockis (25.01.1938 – 25.07.1980) – bards, kura dziesmas padomju laikā ierakstīja koncertos, paklusām pārrakstīja viens no otra, mācījās dziesmu tekstus, komunālo dzīvokļu istabiņās pulcējoties, Visocka dēļ mācījās spēlēt ģitāru, bet daži lielākie pielūdzēji pat riskēdami neatgriezeniski sabojāt balsi, centās atdarināt Visockim raksturīgo dziedāšanas manieri.
Būdams ne tikai ļoti temperamentīgs, bet arī neticami ražīgs, pa vidu daudzām spilgtām lomām kino un teātrī, Visockis paspēja sarakstīt aptuveni 200 dzejoļus un vairāk nekā 600 dziesmas. Šķietami vienkāršās dziesmas ģitāras visparastāko akordu pavadījumā daudzi zina un atceras vēl šodien.
Lūk, daži Visocka izteikumi, kas raksturo viņa dzīves uztveri.
Es nekad neesmu uzskatījis savas dziesmas kā protestu vai revolucionāru dziesmas.
Manas dziesmas — tā ir iespēja sarunāties ar cilvēkiem par tēmām, kas mani satrauc un dara bažīgu, iespēja stāstīt par to, kas skrāpē manu dvēseli un plēš manu sirdi, — cerībā, ka arī viņi jūt to pašu.
Es gribu, lai mani klausītāji sāk domāt paši ar savu galvu, lai cilvēki sajūt zināmu nervu spriedzi. Es vēlos izteikt savu viedokli.
Es rakstu dzejoļus jau ļoti sen, kopš bērnu dienām. Ģitāra uzradās nejauši – es reiz izdzirdēju magnetofona ierakstu, toreiz tie bija pavisam sliktas kvalitātes. Dzirdēju kādu patīkamu balsi, tiem laikiem apbrīnojamu melodiju un dzeju, ko jau pazinu, – tas bija Bulats Okudžava. Un pēkšņi es sapratu, ka iespaidu no viņa dzejas var pastiprināt ar mūzikas instrumentu un melodiju. Es to izmēģināju uzreiz, un ņēmu ģitāru ikreiz, kad radīju kādu dzejas rindu. Un ja tā nerīmējās ar ritmu, tūlīt pat mainīju to un redzēju, ka tas pat strādāt palīdz – ir vieglāk rakstīt dzeju, ja tev rokās ir ģitāra.
Kā gribu, tā dziedu. Citi var nodziedāt labāk, bet ne tā. Un vispār, man nepatīk, ja manas dziesmas dzied kāds cits.
Tās nav dziesmas, tā ir dzeja ģitāras pavadījumā.
Visvairāk es strādāju ar dzeju. Un biežāk es jūtu to, ko mēdz dēvēt par iedvesmu, kas apsēžas tev uz pleca, čukst ausī naktī tā ap sešiem no rīta, kad tu jau esi nograuzis nagus, jo šķiet, ka nekas nesanāks, bet, lūk – tā ierodas.
Man ir divas mīļas lomas. Hamlets, ko spēlēju, un Galilejs no Brehta lugas.
Es gribētu spēlēt Kaligulu. Ir tāda Kamī luga. Patiesībā ir daudz tādu lomu, kuras es varētu spēlēt.
Vissvarīgākais man ir mana dzeja un dziesmas. Tāpēc, ka es to daru pats, turpretī aktiera profesijā tev vienmēr ir kādi priekšnieki — režisors, autors, vadība, Dievs.
Laime? Ceļot. Varbūt cita cilvēka dvēselē, ceļojums kāda rakstnieka vai dzejnieka pasaulē. Braucieni, taču ne vienatnē, kopā ar cilvēku, kuru tu mīli, kura viedoklis tev ir svarīgs.
Ziniet, man ir kāds draugs, slavens režisors un literāts, viņš pats raksta scenārijus, rakstus avīzēm, vada raidījumus televīzijā – Saša Mitta. Viņš uzskata, ka ikvienam cilvēkam vajadzētu izrakstīt un atcerēties aforismus. Es nekad to neesmu darījis. Atceros tikai šo: «Veni, vidi, vici». Jauki… Labs teiciens.
Es mīlu savu valsti un negribu tai kaitēt. Un nekad to nedarīšu.
Es augsti vērtēju vīriešos labestību, spēku un prātu. Kad es puikām sniedzu autogrāfus, obligāti rakstu: «Audz stiprs, gudrs un labsirdīgs».
Sievietei es rakstītu: «Esi gudra, skaista un labestīga». Skaista – ne jau obligāti pēc izskata, kā jau jūs saprotat.
Bieži cilvēki man raksta vēstulēs par to, kāda nozīme manām dziesmām ir viņu dzīvē un liktenī, kā tās ietekmē viņu draugus un viņus pašus. Tādas ir gandrīz visas vēstules. Tajās ir ļoti daudz, tā teikt, uzslavu, pateicības — un tas vienmēr ir ļoti patīkami, patiesībā, ja godīgi, tas dod spēku strādāt tālāk.
Cik gadu, mēnešu, dienu un stundu vēl man atlicis, lai sacerētu? Es arī gribētu to sev pajautāt. Pareizāk sakot – es gribētu zināt atbildi uz šo jautājumu.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Avots: Esquire