Veselības pratība Latvijā, kā arī Pasaules veselības  organizācijas un Donalda Trampa skatījumā

PĒTERIS APINIS, ārsts

Sākumā – kas tā tāda veselības pratība ir? Latvijā šo terminu, manuprāt, radījuši profesors Māris Baltiņš un profesors Dzintars Mozgis. Ar lielāko varbūtību viņi centušies labskanīgā latviešu valodā ieviest angļu terminu “health literacy”.

Pasaules Veselības organizācija definē veselības pratību kā “personīgo zināšanu un prasmju kopumu, kas uzkrājas ikdienas darbībās, sociālajās mijiedarbībās un dažādās paaudzēs. Personīgās zināšanas un kompetences ietekmē organizatoriskās struktūras un resursu pieejamība, kas ļauj cilvēkiem piekļūt, saprast, novērtēt un izmantot informāciju un pakalpojumus tā, lai veicinātu un uzturētu labu veselību un labklājību sev un apkārtējiem”.

Jau Pasaules veselības organizācijas sarežģītā definīcija ir ceļš uz veselības nepratību, bet vēl sarežģītāk saprast šo jēdzienu ir, lasot ASV prezidenta Donalda Trampa un viņa padomdevēju ziņojumus un rīkojumus pēdējo mēnešu laikā. 2025. gada 25. martā ASV Veselības un sociālo pakalpojumu ministrija iecēla Deividu Geieru (David Geier) par vadītāju valsts pētījumiem par imunizāciju un neiroloģiskās attīstības rezultātiem. Atliek piebilst, ka Geiers gadu desmitiem ir popularizējis nepatiesu apgalvojumu, ka bērnu vakcīnas izraisa saslimšanu ar autiska spektra traucējumiem. Mīts par vakcīnām un saslimšanu ar autiska spektra traucējumiem aizsākās 1998. gadā publicētajā Endrjū Veikfīlda (Andrew Wakefield) rakstā Lancet, kurā tika apgalvots, ka pastāv saikne starp masalu un masaliņu vakcīnu un autiska spektra traucējumiem bērniem. Šis pētījums vēlāk tika atzīts par krāpniecisku, kā rezultātā Veikfīlds zaudēja ārsta licenci. Kopš tā laika desmitiem plaša mēroga, metodoloģiski precīzu pētījumu ir pierādījuši, ka nav cēloņsakarības starp vakcīnām un autiska spektra traucējumiem. Tomēr mīti joprojām pastāv, arī tādēļ, ka tādām personībām kā Geiers un departamenta direktors Roberts F. Kenedijs juniors, ir milzu iespējas paust savu viedokli.

Patiesībā nav lielas atšķirības – kādā veidā izpaužas veselības nepratība – vai kā Roberta F. Kenedija juniora izteikumi, vai kā iepriekšējā Latvijas veselības ministra Daniela Pavļuta pārņemtība ar vakcinācijas atņemšanu ģimenes ārstiem, nodošanu Vakcinācijas birojam ar zelta podiem un zināšanās ierobežoto Evu Juhņēviču vadībā, ar vakcināciju kapu svētkos un krāmu tirgos, visas šīs darbības mazina ticību veselības pratībai, medicīnas zinātnei un sabiedrības veselībai kā tādai. 

Gan ASV, gan Eiropas pētnieki ar dažādām metodēm nonākuši līdz slēdzienam, ka 30–40% pieaugušo iedzīvotāju ir zema personīgā veselības pratība, definējot to kā pakāpi, kādā cilvēki spēj atrast, saprast un izmantot informāciju un pakalpojumus, lai pieņemtu ar veselību saistītus lēmumus un veiktu darbības sev un citiem. Personīgo veselības pratību ietekmē skaidrība un efektivitāte, ar kādu primārās aprūpes (ģimenes) ārsti, klīnicisti un organizācijas – tostarp veselības aprūpes sistēmas, finansētāji (Latvijā – NVD) un sabiedrības veselības aprūpes dienesti (Latvijā – SPKC) – nodod informāciju, kas nepieciešama, lai cilvēki saprastu un izmantotu veselības informāciju.

Tātad, veselības pratība ir ne tikai katra cilvēka individuālais veselības zināšanu, prasmju un izprates kopums, bet arī organizatoriskā līmenī – organizācijas (valsts?) spēja vienlīdzīgi nodrošināt cilvēkiem iespēju atrast, saprast un izmantot informāciju un pakalpojumus, lai viņi paši un citi varētu pieņemt ar veselību saistītus lēmumus un rīkoties.

Piemēram, pacientam instrukciju rakstīt vienkāršā, ar medicīnas terminiem un Veselības ministrijas valodas kropļojumiem nepiebārstītā valodā, vai apmācītam personālam pārliecināties par izpratni bez aizspriedumiem. Tātad – veselības pratības esamība vai maz-esamība ir ne tikai katra cilvēka, bet arī valsts līmeņa problēma. Piemēram, ja Ministru prezidentes parlamentārā sekretāre Karina Ploka uzskata, ka valsts nozīmīgākais ieņēmumu avots ir alkohola un tabakas tirdzniecība, ka šīs jomas ir stiprināmas u atbalstāmas visiem spēkiem, tad cerību kaut ko valsts līmenī paveikt sabiedrības veselībā ir tieši tikpat sarežģīti kā profilaktiski ASV vakcinēt bērnus Trampa administrācijas vakcīnu ienaida aizsegā. 

Bet atgriezīsimies pie pacienta veselības pratības – ja kāds no pacientiem mēģina izlasīt “Ārstniecības likumu” vai Hosama Abu Meri loloto “Veselības aprūpes finansēšanas un administrēšanas likumu”, un kaut vai Veselības ministrijas izstrādātos saistošos noteikumus, tad informācija izrādās pārlieku sarežģīta, lai to saprastu. Vienkāršoti – birokrātiskā un medicīniskā žargona lietošana, Veselības ministrijas tieši vai netieši pārraudzītās sabiedrības veselības tīmekļa vietnes, kurās ir grūti (vai neiespējami) orientēties, un sarežģītas apdrošināšanas sistēmas mazina veselības pratību.

Lai uzlabotu veselības pratību, iedzīvotājiem ir jāmāca ar veselību saistītas prasmes, kas ļauj zināšanas pārvērst efektīvā rīcībā. Visiem pacientiem būtu nepieciešamas iemaņas, tādas kā orientēšanās tiešsaistē pieejamā veselības informācijā, bet konkrētam pacientam būtu vajadzīgas citas iemaņas, piemēram, inhalatora lietošanas tehnika pacientam ar astmu.

Zema veselības pratība nesamērīgi skar personas ar zemāku izglītības līmeni un personas no zemākiem sociālekonomiskiem slāņiem, gados vecākus pieaugušos un personas ar kognitīviem traucējumiem. Zema veselības pratība ir saistīta ar sliktāku izpratni par hronisku slimību pašaprūpi, neatbilstošu ārstēšanas ievērošanu, nelīdzestību ārstēšanai, sliktāku veselības stāvokli, lielāku hospitalizācijas un nāves risku. 

Galvenais iemesls ļoti sliktai veselības pratībai Latvijā ir 2003. gada valdības lēmums (Izglītības un zinātnes ministrs tolaik bija profesors Kārlis Šadurskis) svītrot veselības mācību no skolu programmām. Šī iemesla dēļ Latvijā jau izaugusi paaudze jaunu ļaužu bez jebkādas nojausmas par cilvēka anatomiju, fizioloģiju, ēšanas un fiziskās aktivitātes principiem, palīdzību sev un citiem traumas gadījumā, neatliekamās palīdzības un reanimācijas pasākumiem, seksuālās veselības jautājumiem, slimībām, infekcijām, rehabilitāciju utt. Kopš 2003. gada visi mēģinājumi atjaunot veselības mācību bijuši nesekmīgi, galvenokārt divu IZM struktūru – Izglītības kvalitātes valsts dienesta un Valsts izglītības satura centra vadības arogances dēļ. 

Veselības pratības jomā caur Pasaules Veselības organizācijas skatpunktu

Pasaules Veselības organizācija tur rūpi par Veselības pratību, skaidro tās jēgu un saturu, u būtiski – gan Latvijas, gan citu valstu valdībām cenšas iemācīt veselības pratības pamatus. Latvijas gadījumā – nesekmīgi. Un tomēr centīsimies Pasaules Veselības organizācijas viedoklī ieklausīties – nu vismaz tie, kas lasa manas publikācijas. Veselības pratība ir personīgās zināšanas un kompetences, kas uzkrājas ikdienas darbībās, sociālajās mijiedarbībās un dažādās paaudzēs.

Veselības pratību rada tādu resursu pieejamība, kas ļauj cilvēkiem piekļūt, saprast, novērtēt un izmantot informāciju un pakalpojumus tā, lai veicinātu un saglabātu labu veselību un labklājību sev un apkārtējiem – bieži vien to dēvē par organizatorisko veselības pratību.

Saskaņā ar Pasaules veselības organizācijas veiktajām aptaujām Eiropas reģionā  iedzīvotāju veselības aprūpes prasmju līmenis ir tieši proporcionāls sociālai determinancei – proti, sociālajam stāvoklim, turībai un izglītības līmenim gradienta, un tieši veselības pratība visvairāk raksturo pastāvošo nevienlīdzību. Šādā kontekstā veselības pratība ir nozīmīgs veselību noteicošs faktors.

Un vēl – atbilstoši vispārējam izglītības un inteliģences līmenim veselības pratība ir atšķirīgs un patiesi plašs zināšanu kopums, bet šajā gadījumā paliksim pie standarta, ka

veselības pratība nozīmē spēju piekļūt, saprast, novērtēt un izmantot informāciju un pakalpojumus tā, lai veicinātu un saglabātu labu veselību un labklājību.

Un pat šādā – itin šaurā skatījumā veselības pratība nozīmē vairāk nekā tikai spēju piekļūt tīmekļa vietnēm, lasīt bukletus un ievērot šādus tādus higiēnas un personiskās veselības aizsardzības pasākumus. Tā ietver spēju kritiski domāt, kā arī spēju mijiedarboties, paust personīgās un sabiedrības vajadzības veselības veicināšanai. Tieši sabiedrības zemā veselības pratība ļauj Veselības ministrijai radīt apšaubāmas politikas.  

Un tomēr – veselības pratība ir vairāk izglītības, nevis veselības aprūpes jautājums.

Lai uzlabotu veselības pratību, ir nepieciešama iekļaujoša un vienlīdzīga piekļuve kvalitatīvai izglītībai un mūžizglītībai.

Veselības pratību veido dažādi sabiedrības faktori, un tāpēc tās attīstīšana un uzturēšana nav tikai indivīdu atbildība. Visiem informācijas sniedzējiem, tostarp valdībai, pilsoniskajai sabiedrībai un veselības aprūpes dienestiem, būtu jānodrošina piekļuve uzticamai informācijai visiem cilvēkiem saprotamā un izmantojamā formā. Šie veselības pratības sociālie resursi ietver informācijas vides un plašsaziņas līdzekļu (mutisko, drukāto, apraides un digitālo), kuros cilvēki iegūst piekļuvi veselības informācijai un izmanto to, regulējumu. Visbīstamākie veselības pratībai ir zema izglītības līmeņa, valdības balstīti raidījumi, piemēram, Re-Baltikas centieni kā ziātiski 

Uzlabojot cilvēku piekļuvi saprotamai un uzticamai informācijai par veselību un viņu spēju to efektīvi izmantot, veselības pratība ir ļoti svarīga, lai dotu cilvēkiem iespēju pieņemt lēmumus par personīgo veselību un ļautu viņiem iesaistīties kolektīvās veselības veicināšanas darbībās, lai novērstu veselību noteicošos faktorus.

Augsts veselības pratības līmenis sniedz sociālu labumu

Iedzīvotāju veselības aizsardzības prasmju uzlabošana nodrošina pamatu, uz kura iedzīvotāji var:

• aktīvi piedalīties savas veselības uzlabošanā
• sekmīgi iesaistīties kopienas pasākumos, kas vērsti uz veselību
• prasīt valdībai atbildību par veselības un veselības vienlīdzības jautājumu risināšanu.

Visnelabvēlīgākajā situācijā esošu un atstumtāko sabiedrības grupu veselības pratības vajadzību apmierināšana var paātrināt progresu nevienlīdzības mazināšanā veselības jomā un citās jomās. Centieni paaugstināt veselības aizsardzības pratību būs izšķiroši svarīgi, lai īstenotu Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam. Tas ir izšķiroši svarīgi, lai pārveidotu veselības aprūpes sistēmas un nodrošinātu kvalitatīvu, uz cilvēkiem vērstu un taisnīgu aprūpi.

Veselības pratība un pastāvošā nevienlīdzība

Veselības pratība ir saistīta ar vecumu, dzimumu, izglītības līmeni, ienākumiem un nodarbošanos, nabadzību, rasu/etnisko minoritāšu statusu, lasītprasmi un valodu zināšanām, veselības apdrošināšanas segumu un pašnovērtējumu par veselību. Atšķirības pastāv gan iedzīvotāju grupās, gan dažādās iedzīvotāju grupās un vidēs. Šīs atšķirības, ko veicina nevienlīdzība, var ietekmēt to, vai cilvēki var viegli attīstīt un izmantot veselības prasmes un vai viņiem ir pieejama kvalitatīva un uzticama informācija un pakalpojumi. Izstrādājot veselības aizsardzības politiku un piešķirot resursus, ir svarīgi ņemt vērā šīs atšķirības. Pat cilvēki, kuri labi lasa un prot lietot skaitļus, var saskarties ar veselības aprūpes prasmju problēmām, ja:

• viņi nepārzina medicīniskos terminus vai sava ķermeņa darbību;
• viņiem jāinterpretē statistika un jāizvērtē riski un ieguvumi, kas ietekmē viņu veselību un drošību;
• viņiem tiek diagnosticēta nopietna slimība, un viņi ir nobijušies un apjukuši;
• viņi ir stresa situācijā un viņiem ir jāpieņem svarīgi lēmumi par veselību;
• viņiem ir veselības traucējumi, kas prasa sarežģītu pašaprūpi; vai
• viņi balso par jautājumu, kas ietekmē kopienas veselību, un paļaujas uz nepazīstamu tehnisku informāciju, kas var vēl vairāk saasināt dzimumu līdztiesības un vienlīdzības veselības jomā problēmas.

Tāpēc veselības pratība ir svarīgs veselību un veselības uzvedību ietekmējošs faktors. Tajā pašā laikā ir parādījušies jauni veselību noteicošie faktori, kas draud palielināt nevienlīdzības plaisu. Starp tiem ir, piemēram, digitālie veselības noteicošie faktori un komerciālie veselības noteicošie faktori.

Veselības pratības uzlabošana

Ieteicamas stratēģijas un intervences, kas paaugstina gan organizatorisko, gan personīgo veselības pratību.

• Organizācijas veselības pratību var veicināt, uzlabojot apmācību un organizatoriskos procesus, tostarp stiprinot saziņu, informētu lēmumu pieņemšanu un piekļuvi kultūras un valodas ziņā atbilstošai veselības informācijai un pakalpojumiem.
• Profesionālā veselības pratība ir būtiska daļa no organizācijas reaģēšanas uz pacientu veselības pratības un komunikācijas vajadzībām. To var risināt, regulāri apmācot veselības aprūpes un izglītības speciālistus.
• Personīgo veselības pratību var stiprināt ar precīzu, savlaicīgu un atbilstošu veselības un zinātnes informāciju, kā arī īstenojot veselību veicinošu izglītības programmu jau no agras bērnības mājās, bērnudārzos, skolās, augstskolās un pieaugušo izglītības ietvaros.
• Novērtējot iedzīvotāju un kopienu veselības pratību, var vadīties pēc politikas izstrādes un intervences, lai savlaicīgi un atbilstoši vajadzībām stiprinātu veselības pratības attīstību.

PVO atbilde

PVO veicina un uzlabo veselības pratību, sniedzot tehnisku atbalstu un norādījumus dalībvalstīm, lai nodrošinātu efektīvu veselības pratības pārvaldību un veicināšanu personīgā, organizatoriskā un sistēmiskā līmenī. Lai to panāktu, PVO atbalsta dalībvalstis, lai uzlabotu to ziņošanas sistēmas, kas ļauj precīzi novērtēt ierobežotas veselības pratības līmeni, tostarp pielāgojot globālos mērīšanas instrumentus, un nodrošina apmācību veselības pratības veicināšanas spēju veidošanai.

Ziņošanas sistēmas ļauj izveidot datus par iedzīvotājiem, un šos pierādījumus var izmantot, lai informētu par lēmumiem visos līmeņos, tostarp attiecībā uz indivīdiem, iedzīvotājiem, speciālistu spēju veidošanu un sistēmām. Tā arī ļauj apkopot pierādījumus par pārmaiņām un ļauj reaģēt uz mainīgajām vajadzībām un apstākļiem. Šie centieni nodrošina, ka veselības pratības iniciatīvas ir stabilas, visaptverošas un pielāgotas iedzīvotāju vajadzībām visā pasaulē. Rezultātā indivīdi un kopienas var pieņemt informētākus lēmumus, organizācijas var labāk atbalstīt individuālās un kopienas veselības vajadzības, un veselības aprūpes sistēmas tiek stiprinātas, galu galā veicinot labākus veselības rezultātus un vienlīdzību.

Ārstiem būtu jārunā vienkāršā, saprotamā valodā, izvairoties no pārāk ātras runas vai pacientu pārslogošanas ar informāciju (tabula). Pacientu iesaistīšana, uzdodot atklātus jautājumus, piemēram, “Kādi jautājumi jums ir?”, mudina pacientus iesaistīties savas veselības aprūpē. Aktīva izpratnes apliecināšana palielina varbūtību, ka pacientiem būs pieejama informācija, kas nepieciešama, lai efektīvi pārvaldītu savu veselību. Piemēram, dati no 5 pētījumiem, kuros piedalījās 394 pacienti ar hronisku obstruktīvu plaušu slimību vai astmu, liecina, ka izpratnes apstiprināšana samazināja dozēto inhalatoru nepareizu lietošanu, salīdzinot ar īsu izglītojošu intervenci (16,4 % pret 74,6 %).⁹

“Mācīšanas atpakaļ” metode lūdz pacientus izskaidrot aprūpes plāna galvenos elementus viņu pašu vārdiem. Ar tādu vaicājumu, piemēram, “Es gribu pārliecināties, vai esmu skaidri sazinājies. Lūdzu, pastāstiet man, kā jūs [lietosiet šīs jaunās zāles]?”, ārsti var novērtēt pacienta izpratni un labot pārpratumus. Deviņpadsmit no divdesmit pētījumiem šī pieeja ievērojami uzlaboja pacientu izpratni dažādās vidēs un^{populācijās10}.

Nav pietiekamu pierādījumu, lai ieteiktu veikt veselības prasmju skrīningu, jo nav pierādīts, ka tas būtu efektīvs nelabvēlīgu veselības rezultātu samazināšanā. Vienā randomizētā kontrolētā pētījumā pacienti ar 2. tipa diabētu, kuri bija vecāki par 30 gadiem un kuri runāja angļu vai spāņu valodā un kuriem tika konstatēts zems veselības prasmju līmenis (N = 182), tika randomizēti intervences grupā, kurā viņu ārsti tika informēti par viņu zemo veselības prasmju līmeni, salīdzinājumā ar kontroles grupu, kurā ārsti nebija informēti par viņu veselības prasmēm.

Pēcpārbaudes laikā uzreiz pēc pētījuma apmeklējuma vai 1 nedēļas laikā, zvanot pa tālruni, pacientu pašefektivitātes rādītāji neatšķīrās (pašefektivitātes rādītāji 12,6 pret 12,9; P= .60). Turklāt starp intervences un kontroles grupām nebija būtisku atšķirību glikozes kontrolē (hemoglobīna_A1c izmaiņas salīdzinājumā ar sākotnējo līmeni) 2 līdz 9 mēnešu pēcapsekojuma laikā.

Veselības aprūpes sistēmas

Veselības aprūpes sistēmām, sazinoties ar visiem pacientiem, jāsniedz skaidra, vienkāršā valodā (6. klases līmenī) drukāta un multivides veselības informācija. Tādās iniciatīvās kā Veselības aprūpes pētniecības un kvalitātes aģentūras (Agency for Healthcare Research and Quality’s Health Literacy Universal Precautions Toolkit) sniegtas uz pierādījumiem balstītas vadlīnijas ar 23 rīkiem, kā padarīt veselības informāciju vieglāk saprotamu un veselības aprūpes sistēmu pacientiem vieglāk orientēties. Iniciatīvas, kas veicina organizācijas veselības pratību, ir vērstas uz dažādiem paņēmieniem, tostarp veselības pratības integrēšanu stratēģiskajā un darbības plānošanā, kvalitātes uzlabošanā, mērķos un pasākumos.

Secinājumi

Lai nodrošinātu, ka cilvēki izprot veselības profilaksi, viņiem ir prasmes pārvaldīt savus veselības stāvokļus un medikamentus un veikt uzvedības pasākumus, lai optimizētu veselības stāvokli, ir svarīgi risināt un mazināt zemas veselības pratības ietekmi.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!