Deizija nāca pasaulē ar iedzimtu defektu: viņai ir pārāk liels apakšžoklis. Tomēr tas it nemaz nekaitē viņas izskatam, tieši pretēji – dara viņas purniņu ļoti piemīlīgu.
Viņa apmēram divus mēnešus veca tika atrasta uz ielas. Sākumā kucīti gribēja iemidzināt, bet viņai laimējās, jo atradās meitene, kura bija gatava kļūt par četrkājainā mazuļa saimnieci.
Kopš brīža, kad Šīna „adoptēja” kucīti, par meitenes dzīves aicinājumu kļuva palīdzība tādiem dzīves pabērniem kā Deizija. Šīna ļoti labprāt mēdz stāstīt par savu sunīti. „Nācās pamatīgi papūlēties, lai manai meitenītei kaut nedaudz atvieglotu dzīvi,” teic Šīna.
„Deizija pastaigas laikā ātri nogurst, tāpēc es iegādājos viņai nelielu furgoniņu un nu viņu vizinu. Bez tam, viņai ir grūti ēst, bet arī šo problēmu mēs esam atrisinājušas . Īsāk sakot, mūsu dzīve ir nemitīga šķēršļu pārvarēšana, bet gandarījums, kādu es gūstu, kad viss izdodas un mana Deizija ir laimīga, nav vārdos izsakāms!”
Deizija ir ļoti drosmīgs suns, ar stipru raksturu un mīlīgu purniņu.
Un turklāt vēl ļoti stilīga!
Nē, patiešām. Vai jūs kaut reizi esat iedomājušies, kā vispār var nēsāt uz galvas kaut ko tādu, turklāt tik apburoši smaidot?..
Deizija vienmēr atrodas uzmanības centrā, lai kurp dotos.
„Cilvēki bieži mēdz jautāt, kāds cēlonis ir Deizijas invaliditātei. Un es stāstu, lai iespējami vairāk cilvēku uzzinātu, ka pasaulē ir arī tādi suņi kā Deizija.” Viņas kroplība ir iedzimta, bet tā netraucē priecāties par dzīvi.
Kucītes elkoņi, labais plecs un abas pakaļējās ķepas ir izmežģītas, bet viņas izskats par neko tādu neliecina. .
Deizija vienmēr atrodas pozitīvuā gaisotnē, ko izstaro tie, kuri ir viņai līdzās. Savukārt kucīte dāvā viņiem prieku atliku likām.
„Man šķiet, ka tieši drošsirdība ir tā, kas palīdz Deizijai skraidīt pa dzīvi uz mata tāpat, kā to dara suņi, kuriem nav invalīdu krēsla”, – uzskata Šīna.
„Es nekad neesmu uzskatījusi Deiziju par invalīdi. Viņa ir ļoti apņēmīga un stipra meitene, un viņa varētu būt paraugs pat daudziem cilvēkiem," teic sunītes saimniece.
