Stīvens Spīlbergs par dzīvi

Stīvens Spīlbergs

Es mīlu visus, kuri spēj domāt par kaut ko vairāk, nekā tikai par popkorna spainīti.

Reizi mēnesī man uz galvas krīt debesis. Tajā brīdī es ļoti skaidri redzu filmu, kuru uzņemšu. Bet pirms es ķeros klāt filmēšanai, es obligāti apsēžos un skatos četras filmas: «Shichinin no samurai / Seven Samurai», «Lawrence of Arabia», «It’s a Wonderful Life » un «The Searchers» (Džona Forda vesterns – red.). Un tikai tā.

Iedomājieties: simts cilvēki skraida šurpu turpu, dara savu darāmo, cenšas sapurināt savus partnerus, viņiem no rokām krīt lietas, viņi pieļauj kļūdas, tad raud par to, zaudē savaldīšanos, ieslēdzas grimētavās, spļaudās ar kafiju un mētājas ar naudu — bet tu vienkārši sēdi, smejies un saki sev, ka kinoindustrija — tas ir lielisks, prātu reibinošs karnevāls. Un ja tu to ņemsi pārāk pie sirds, tas tevi nogalinās.

Televīzija man iemācīja tikai vienu: nav nekā pretīgāka par tuvplānu — sākot no zoda līdz pierei.

Mūsdienās cilvēki vairs negrib skatīties vienkārši ziņas, viņi grib būt tur iekšā – ziņās.  Tagad ikviens var izdarīt kaut ko tādu, ko TV rādīs kā “karsto ziņu”, patiesībā pastrādājot vien kaut ko tukšu, bezjēdzīgu un psihopātisku.

Kad man bija desmit gadu, vecāki man neļāva skatīties televizoru. Viņi aizklāja ekrānu ar kaut kādu lupatu, uzlika virsū puķu vāzi un visvisādus niekus – noteiktā kārtībā. Reizēm tēvs mēdza pat nomest tur viņam vien zināmā vietā kādu matiņu, lai pēc tam saprastu, vai es neesmu noņēmis to putekļaino lupatu  no vecā 9 collu ekrāna. Bet es vienmēr atradu to speciāli nolikto matiņu un paspēju nolikt atpakaļ, vēl pirms mājās pārradās vecāki.  

Es ļoti gribētu — bet pagaidām vēl to neesmu paveicis — nofilmēt īstu mīlas stāstu. Un vēl es gribētu uzņemt tādu vecmodīgu mūziklu: dzied, tad runā, parunā un tad atkal dzied.

Man nekad nav bijis blondīnes. Visas manas sievietes ir bijušas tumšmates.

Kad es filmēju savas pirmās īsmetrāžas filmas, man palīdzēja tādi paši hļupiki kā es pats. Mēs gājām vienā skolā, un mums vienkārši sestdienās nebija ko darīt. Tiem maniem klasesbiedriem, kuri tolaik jau satikās ar meitenēm, – viņiem bija nospļauties par manām filmām.  12 gadu vecumā viņiem šķita, ka kino – tā tāda bērnu padarīšana vien ir. Tāpēc man palīdzēja tie, kuri, tā sacīt, diezgan vēlu sāka baudīt dzīves smeķi. Toties tādi parasti izveido laimīgas ģimenes — atšķirībā no tiem, kam nebija laika manām filmām. Man vēlāk daudz stāstīja par viņiem, par tiem krutajiem džekiem — viņi visi esot šķīrušies un kļuvuši vai nu nabagi, vai policisti.  

Filmējot sīkvelus, jūs pārvēršat mākslu par zinātni. 

Es nedzeru kafiju. Es nelietoju alkoholu, es nesmēķēju, es iztieku bez narkotikām. Vienīgais, ko es daru – mēdzu grauzt nagus. Tas arī viss.

Uzņemt filmas – tas ir pretdabīgi. Ja Dievs tas Kungs patiešām būtu gribējis, lai cilvēki uzņem filmas, tad Tomass Edisons būtu piedzimis tūkstoš gadu agrāk.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!

Avots: Esquire

Populārākie raksti


Jūs varētu interesēt


2
Lasītāju viedokļi

avatar
jaunākie vecākie populārākie
atme
atme

kaut kā par savu jahtu )131 Mio) un citām ļoti laicīgam lietām piemirsies…

autoram
autoram

“… no vecā 9 unču ekrāna.”
Unce (ounce) un colla (inch)