Britu zinātnieks Stīvens Hokings, kurš 14.februārī devās mūžībā, visas pasaules atzinību izpelnījās ne tikai Visuma izzināšanas dēļ, bet arī par savu gara spēku. Zinātnieks to demonstrēja, par spīti savam ierobežotajam fiziskajam stāvoklim. Viņš slimoja ar amiotrofisko laterālo sklerozi, kuras rezultātā nervu šūnas, kas atbildīgas par muskuļu kontroli, pakāpeniski atmirst, vairs nenododot tiem signālu.
Piedāvājam dažas no Stīvena Hokginsa domām par dzīvi, darbu un cilvēku dabu.
Man nav ne mazākās nojausmas, kāds IQ man ir. Tie, kuriem tas rūp, vienkārši ir neveiksminieki.
Kaut kādā ziņā es, droši vien, neesmu slikts. Taču es neesmu Einšteins.
Mans mērķis ir pavisam vienkāršs. Es gribu izprast Visumu, kāpēc tas ir tāds, kāds tas ir, un kāpēc šeit esam mēs.
Vienādojumi — pati garlaicīgākā matemātikas daļa. Es cenšos skatīties uz lietām ģeometriskos terminos.
Mēs neesam nekas vairāk, kā attīstīti mērkaķu pēcteči uz mazas planētas. Bet mums ir izredzes iepazīt Visumu. Un tas dara mūs īpašus.
Man šķiet, ka datorvīrusus vajadzētu uztvert kā dzīvības formu. Tas daudz ko izteic par cilvēka dabu: vienīgā dzīvības forma, kuru mēs līdz šim esam radījuši, nodara vienīgi kaitējumus. Mēs radām dzīvību pēc sava ģīmja un līdzības.
Mums nevajadzētu brīnīties par to, ka kosmosā ir iespējama dzīvība – jo tas taču nepierāda, ka Visums tika radīts tāpēc, lai tajā dzīvotu.
Zināšanu galvenais ienaidnieks nav gara tumsība, bet gan ilūzija par zināšanām.
Visu mūžu mani pārsteidz tie galvenie jautājumi, ar kuriem mums nākas saskarties, un esmu mēģinājis atrast zinātniskas atbildes uz tiem. Iespējams, tāpēc esmu pārdevis vairāk grāmatas par fiziku, nekā Madonna par seksu.
Es nevarētu teikt, ka mans fiziskais stāvoklis man darbā palīdzētu, taču tas palīdz man koncentrēties pētījumiem, izvairoties no garlaicīgām lekcijām un neinteresantām konferencēm.
Kādreiz es spēju komunicēt tikai šādi: es pacēlu uzaci, kad kāds rādīja man kartītes ar alfabēta burtiem. Tas bija ļoti lēni. Es nevarēju uzturēt sarunu un, protams, nevarēju uzrakstīt zinātnisku darbu. Par laimi, mana roka vēl ir pietiekami stipra, lai nospiestu un palaistu vaļā nelielu slēdzīti. Šis slēdzis ir savienots ar datoru, kura ekrānā visu laiku kustas kursors. Tas palīdz man izvēlēties vārdus no saraksta, kas parādās ekrānā. Vārdi, kurus esmu jau izvēlējies, atainojas ekrāna augšējā daļā. Kad esmu uzbūvējis frāzi pilnībā, es nosūtu to uz skaņu sintezatoru. Tas ir diezgan vecs, es to lietoju jau 13 gadus. Taču esmu tam ļoti pieķēries. Daļēji tāpēc, ka es tagad asociējos tikai ar viņu, daļēji tāpēc, ka tas nav tik monotons kā citi, un tā intonācijas mainās gandrīz tāpat kā cilvēkam. Neviens negrib runāt kā mašīna vai kā Mikipele.
Tur, kur ir dzīvība, mīt arī cerība.
Ja nu es patiešām vēlētos kaut kur aizceļot, tad tā nu gan nebūtu neviena vieta uz zemes, bet gan kosmosā. Ja es būtu tāds kā, piemēram, Bils Geitss, es noīrētu kosmosa kuģi. Tas man izmaksātu kādus pārsimt miljonus dolāru.
Esmu pārliecināts, ka zinātne un pētnieciskais darbs sniedz daudz lielāku labsajūtu nekā naudas pelnīšana.
Mans lielākais sapnis — sarakstīt tādu grāmatu, kuru varētu nopirkt lidostas sīkpreču bodītēs. Bet, lai tas notiktu, uz vāka būtu jānodrukā plikas sievietes bilde.
Šķiet, es ticu Dievam, ja ar vārdu „Dievs” jūs saprotat spēkus, kuri pārvalda Visumu.
Es ar pārliecību varu apgalvot, ka pagaidām vēl mūs nav apmeklējis neviens tūrists no nākotnes.
Zinātniskā fantastika ir vajadzīga — tā stimulē iztēli un atbrīvo no bailēm no nākotnes. Tomēr zinātniskie fakti var izrādīties daudzreiz vairāk šokējoši. Zinātniskā fantastika pat nenojauta par tādām lietām, kā, piemēram, melnais caurums.
Pati sarežģītākā problēma, ar kuru nācies saskarties cilvēcei, ir mūsu agresīvie instinkti. Alu cilvēku laikmetā šie instinkti bija nepieciešami, lai izdzīvotu, un bija iekalti mūsu galvās kā ģenētiskais kods, ko diktēja dabiskā izlase. Mūsdienās, ar visiem šiem atomieročiem, kas mums ir, mēs vairs nedrīkstam gaidīt, kad evolūcija mūs atbrīvos no mūsu instinktiem. Man bail, ka būs jāliek lietā gēnu inženierija.
Kāds man reiz teica, ka katrs vienādojums manā grāmatā samazina tās pārdošanas apjomu divas reizes.
Neviens nevar apstrīdēt matemātisku teorēmu.
Es neesmu pārliecināts, ka cilvēku rase pastāvēs vēl kaut tūkstoš gadus, ja neatradīs veidu, kā izrauties kosmosā. Ir daudz scenāriju tam, kādā veidā var iet bojā viss dzīvais uz mūsu mazās planētas. Taču es esmu optimists. Mēs noteikti sasniegsim zvaigznes.
Esmu ievērojis, ka pat tie cilvēki, kuri apgalvo, ka viss ir jau nolemts tur – augšā, šķērsojot ielu, tik un tā paskatās pa labi un pa kreisi.
Klejošana internetā ir tikpat bezjēdzīga nodarbe, kā nemitīga televīzijas kanālu pārslēgšana.
Manam runas sintezatoram ir amerikānisks akcents. Es jau sen esmu sapratis, ka sievietes vislabāk uzbudina amerikāņu un skandināvu akcenti.
Dzīve būtu ļoti traģiska, ja nebūtu tik amizanta.
Ir ļoti svarīgi – vienkārši nepadodies!
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!