Sers Ričards Brensons (Sir Richard Charles Nicholas Branson) dzimis 1950. gada 18. jūlijā, angļu biznesa magnāts, vislabāk zināms kā 400 kompāniju lielās Virgin Group izveidotājs un īpašnieks.
Esiet uzmanīgi: vairums lietu, kas dod peļņu, padarīs jūsu dzīvi līdz riebumam garlaicīgu.
Mana māte vienmēr vēlējās, lai es kopš agras bērnības prastu pats sevi aizstāvēt. Bet, man šķiet, ka šodien viņu dažu audzināšanas metožu dēļ vienkārši arestētu. Piemēram, reiz, kad man bija kādi četri vai pieci gadi, viņa mani pusceļā izsēdināja no mašīnas un lika mājās nokļūt patstāvīgi.
Neviens nekad mani neuzrunā par seru Ričardu. Nu, varbūt pāris reižu Amerikā, turklāt katru reizi to cilvēku sejas izteiksmes bija tādas, it kā viņi tēlotu kādā Šekspīra lugā.
Līdz pat šim laikam mans pats mīļākais personāžs ir Pīters Pens. Kļūt pieaugušam nav manos plānos.
Lai nodarbotos ar uzņēmējdarbību, nepavisam nav obligāti ilgus gadus jāmācās. Pieci vai seši gadi, veltīti mēģinājumiem uzsākt biznesu, būs daudz vērtīgāki, nekā tikpat ilgs laiks, pavadīts tā studēšanai. Jo bērni taču nemācās staigāt no mācību grāmatām. Bērni mācās staigāt, mēģinot staigāt.
Bez veiksmes biznesā diemžēl nevar iztikt.
Kad es sāku, es biju jauns un nepieredzējis. Bija daudz grūtību. Piemēram, man ilgi neatļāva reģistrēt uzņēmumu ar nosaukumu „Virgin” (angl. jaunava, jaunavīgs — red.), jo uzskatīja, ka šis vārds pārkāpj pieklājības normas. Tad es apsēdos pie galda un 15 gadus jauna pusaudža rokrakstā uzrakstīju viņiem vēstuli, kas sākās tā: „Nav šaubu, ka vārds „jaunavīgs” pārkāpj visas pieklājības normas, jo ir tiešs pretstats jebkādiem pārkāpumiem”. Un te nu viņi, protams, atmaiga.
Mans biznesa modelis ir vienkāršs: pulcēt ap sevi lielus cilvēkus un dot viņiem pietiekamu brīvību radīt lielas lietas.
Virgin Airlines piedzima tad, kad es mēģināju aizlidot no Puertoriko uz Virgīnijas salām, bet reiss tika atcelts nepietiekama pasažieru skaita dēļ. Man toreiz bija divdesmit ar astīti. Kādu laiciņu es klīdu pa lidostu, bet tad nolīgu privāto lidmašīnu, palienēju kaut kur kartona gabalu un uzrakstīju uz tā: „Virgin Airlines, 39 dolāri līdz Virgīnijas salām”. Tā no manas personīgās vilšanās radās bizness. Tā paša iemesla dēļ šodien es būvēju kosmosa kuģi — jo NASA taču nav ieinteresēta nosūtīt kosmosā ne mani, ne jūs.
Es nesaprotu, kāpēc biznesmeņi nekādi nespēj iemācīties runāt vienkāršā valodā. Bet man ir paveicies. Mana disleksija ir izveidojusi manu saskarsmes stilu: jau kaut kas nav izskaidrojams ar pāris vārdiem, man tās ir drazas.
Es esmu ļoti azartisks. Kad cilvēki man apgalvo, ka kaut kas nav iespējams, es vienmēr cenšos pierādīt pretējo.
Labākais ieguldījums, kādu es jebkad esmu veicis, nebija milzīgs naudas žūksnis. Par 125 000 dolāriem es nopirku Nekera salu — īstu Virgīnijas salu pērli.
Manā dzīvē nav nekādu „ja es toreiz būtu”.
Es esmu pieradis pie nepatikšanām. Barža, uz kuras es dzīvoju, nogrima, mans birojs Londonā nodega līdz pamatiem, bet mājā Nekera salā trāpīja zibens. Un tā uzliesmoja kā lāpa. Atceros, kā mēs skatījāmies ugunsgrēkā, bet es teicu: „Mantas dzīvē nav galvenais”. Par laimi, es nekad dzīvē neesmu kolekcionējis gleznas, vīnu vai automobiļus, tāpēc mantas man patiešām neko nenozīmē. Bet pēc pāris mēnešiem mēs uz pelnu kaudzes nosvinējām manas meitas Hollijas kāzas. Tā bija pati romantiskākā vieta laulību ceremonijai, kādu vien man dzīvē nācies pieredzēt, un visi klātesošie bija vienās domās – ja māja nebūtu nodegusi, man to vajadzētu speciāli šim gadījumam nosvilināt pašam.
Reiz es iepazinos ar sievieti, kura bija no kakla līdz pat pēdām pilnīgi paralizēta. Neraugoties ne uz ko, tas bija pats laimīgākais cilvēks, kādu vien man nācies dzīvē satikt. Viņa mēdza teikt: „Dzīve ir brīnišķīga, jo es taču esmu dzīva”.
Vai vēlaties padomu, kā kļūt par miljonāru vienā vakarā? Ņemiet savu miljardu un mēģiniet nodibināt jaunu lidsabiedrību.
Visi cilvēki ir vienādi, jo mēdz pieļaut kļūdas.
Avots: Esquire