Pēteris Apinis, ārsts
1922. gada 23. janvārī Toronto, Kanādā Frīdriham Bantingam (Sir Frederick Grant Banting) un Čarlzam Bestam (Charles Herbert Best) izdevās izdevās izolēt insulīnu un injicēt to cilvēkam – 13 gadu vecam zēnam Leonardam Tompsonam ar 1. tipa cukura diabētu, viņam ketoze nemazinājās, taču cukura līmenis viegli pazeminājās. Neilgi pēc tam, injicējot jau Džeimsa Kolipa attīrīto ekstraktu, glikozes līmenis asinīs samazinājās, samazinājās glikozūrija, bet ketonūrija izzuda. Leonards Tompsons nodzīvoja vēl 13 gadus, un nomira no pneimonijas, vēl nesagaidījis antibiotikas, kaut 1928. gadā Aleksandrs Flemings atklāja penicilīnu.
Tātad – tieši pirms simts gadiem tika veikts viens no trim zelta atklājumiem 20. gadsimtā – insulīns, antibiotikas, glikokortikoīdi, kas izmainīja medicīnu un ievērojami pagarināja cilvēku mūžu.
Stāsti par insulīnu, diabētu un endokrinologiem ir atšķirīgi, un Latvijas lasītājiem nāksies par labu uzskatīt manu versiju.
Kā tad notika cukurslimības jeb diabēta pētījumi, insulīna atklāšana un insulīna ražošanas uzsākšana?
Jau 19. gadsimtā par cukurslimību bija itin skaidrs priekšstats. 1893. gadā bija atklātas Langerhansa saliņas, kas aizkuņģa dziedzerī izstrādā insulīnu. Gadiem ilgi dažādu pasaules valstu zinātnieki centās izgatavot aizkuņģa dziedzera ekstraktu lai pazeminātu glikozes līmeni asinīs, bet šie mēģinājumi bija neveiksmīgi galvenokārt piemaisījumu un toksisku vielu dēļ. 1906. gadā Berlīnē Georgs Culcers (Georg Ludwig Zülzer) ievadīja pankreasa ekstraktu diabētiskas komas pacientam. Pēc neliela stāvokļa uzlabošanās brīža pacients mira no komas komplikācijām.
No 1912. gada vadošais insulīna un cukura diabēta pētnieks pasaulē bija rumāņu ārsts Nikolajs Paulesku (Nicolae Constantin Paulescu), kurš 1916. gadā ar skābēm un sārmu attīrīja liellopu aizkuņģa dziedzera ekstraktu, to atšķaidīja sālsūdens šķidrumā un injicēja suņiem ar diabētu. Pēc injekcijām cukura līmenis normalizējās. Paulesku bija dažus soļus no insulīna un Nobela prēmijas, kad viņu iesauca armijā, kur viņš kā kara ārsts nostaigāja Pirmā pasaules kara frontes ceļus un tika demobilizēts tikai 1921. gadā. Tad viņš arī uzrakstīja rakstu par pankreatīnu (kā viņš tolaik dēvēja neattīrītu insulīnu) un 1922. gada 10. aprīlī saņēma Rumānijas rūpniecības un tirdzniecības ministrijas patentu šā preparāta ražošanai cukura diabēta ārstēšanai. Laikā, kamēr Paulesku gaidīja patentu, Kanādā, Toronto Frīdriham Bantingam (Sir Frederick Grant Banting) un Čarlzam Bestam (Charles Herbert Best) izdevās izdevās izolēt insulīnu un injicēt to cilvēkam. Jādomā, ka būtiskā atšķirība starp Toronto un Bukarestes pētniekiem bija tā, ka kanādieši uzreiz saprata pārdozēšanas iespēju un bija gatavi pacientam dot apelsīnu sulu un konfektes, bet Paulescu pirmajam pacientam cukura līmenis nokritās uz nulles.
Vēstures šarms ir apstāklī, ka Bantings bija ķirurgs ortopēds, bet Bests– medicīnas fakultātes students. Viņiem Toronto universitātes fizioloģijas profesors Džons Makleods (John James Rickard Macleod) bija izdalījis telpu un desmit suņus. Eksperimenti sākās 1921. gada 17. maijā, līdz septembrim suņiem bija veikta depankreatizācija un, protams, sākās cukura diabēts. Ievadot sunim vēnā aizkuņģa dziedzera ekstraktu, ko viņi sauca par izletīnu, pazeminājās glikozes līmeni asinīs. 1921. gada beigās bioķīmiķim Džeimam Kolipam (James Bertram Collip) izdevās attīrīt izletīnu injekcijai cilvēkam.
Tātad – pirmo aizkuņģa dziedzera ekstraktu cilvēkam Bantings un Bests ievadīja 1e gadu vecam zēnam ar diabētu, viņam izveidojās abscesi, ketoze nemazinājās, taču cukura līmenis viegli pazeminājās. Neilgi pēc tam, injicējot attīrīto Džeimsa Kolipa ekstraktu glikozes līmenis asinīs samazinājās, samazinājās glikozūrija, bet ketonūrija izzuda. Jau 1923. gadā Nobela prēmiju piešķīra Bantingam, Bestam un Makleodam. Insulīnu sāka ražot firma Eli Lilly, un ātri uzlaboja ražošanas tehnoloģiju, attīrīšanu, taču insulīns trūka – viena pacienta ārstēšanai ar insulīnu vajadzēja 100 liellopu aizkuņģa dziedzerus.
Lai Amerikas kontinentam neatdotu visus laurus insulīna izstrādē un diabēta ārstēšanā, stāstā iesaistīšu dižus Eiropas un arī – Latvijas ārstus.
Nobela prēmijas laureāts, Kopenhāgenas universitātes profesors Augusts Krogs (Schack August Steenberg Krogh) devās lasīt lekcijas uz Toronto 1922., un viņam līdzi brauca arī viņa sieva, diabēta paciente, kura strādāja Hāgedorna klīnikā. Krogs tikās ar Bantingu un Makleodu un saņēma atļauju ražot insulīnu Skandināvijā.
Krogs jaunajā izņēmumā ieguldīja visu savu Nobela prēmijas naudu, bet Hāgedorns pārdeva māju un ģimenes relikvijas. Viņi izveidoja bezpeļņas organizāciju Nordisk Insulin Laboratory , kas uzsāka insulīna ražošanu, pie kam uzreiz atsacījās no liellopu aizkuņģu dziedzeriem, bet gan zinātniskos pētījumus, gan ražošanu veica, ekstrahējot insulīnu no cūku aizkuņģa dziedzera.
Hanss Hāgedorns (Hans Christian Hagedorn) Kopenhāgenas universitāti bija beidzis 1916. gadā un izvēlējās strādāt nelielā slimnīcā Herningā, vienā no tolaik nabadzīgākajiem Dānijas rajoniem. Viņš sadraudzējās ar vietējo farmaceitu Birgeru Normenu Jensenu (Birger Normen Jensen) un gada laikā izstrādāja mikrometodi glikozes noteikšanai asinīs. Šī metode tika prezentēta 1918. gada 1. augustā, un bija tik vienkārša un uzticama, ka kļuva par izvēles metodi daudzās laboratorijās visā pasaulē nākamos 40 gadus. Jau 1920. gadā Hanss Hāgedorns bija ietekmīgākais Kopenhāgenas diabēta ārsts, bet 1923. gadā uzsāka insulīna ražošanu. Tolaik, ārstējot cukura diabētu, insulīnu vajadzēja injicēt vairākas reizes dienā, un katru reizi insulīns deva pīķa efektu – stipri pazemināja cukura līmeni asinīs. 1933. gadā Hāgedornam kopā ar Jensenu un Ingeru Vodsrupu (Inger Wodstrup) izdevās pievienot insulīnam protamīnu un pagarināt insulīna darbību līdz 24–36 stundām (prolongētais insulīns tirdzniecībā nonāca tikai 1936. gadā).
Bet tieši 1933. gadā Kopenhāgenā ieradās izcila latviešu ārste – docente Marta Vīgante. Hāgedorna klīnika šajā laikā bija globālais līderis cukura diabēta pētīšanā, bet Nordisk (ko mēs šodien pazīstam kā Nova Nordisk) – pasaules līderis insulīna ražošanā.
Stāstu par docenti Martu Vīganti man stāstīja profesore Renāte Ligere, un es tikai neuzkrītoši pierakstīju. Tas ir profesores stāstījums par viņas mātes māsu, bet patiesībā audžumāti. Stāsts par docenti Vīganti būtu grāmatas vai filmas vērts.
Marta Vīgante pati esot teikusi – esmu dzimusi svētdienā, krekliņā, tādēļ man dzīvē tīri labi veicas, visu varu darīt, un viss vienmēr beidzas labi. Šīs dzīves pārliecības dēļ viņa allaž uzņēmās lielus riskus, nebaidoties, ka kaut kas var slikti beigties.
Viņa iestājās Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē 1920. gadā un nobeidza 1926. gadā, un tas bija pirmais Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes kurss, kurš sāka un beidza studijas Latvijā. Tas bija kurss, kurš brauca uz Nāves salu vākt kaulus studijām Anatomikumā un šos kaulus vēl šodien var apskatīt RSU Anatomijas muzejā.
Jau 6. kursā Marta Vīgante sāka strādāt Rīgas 1. slimnīcā Hospitālās terapijas klīnikā pie neirologa Eduarda Kalniņa.
Tas bija laiks, kad visa studentu apmācība notika Rīgas 1. slimnīcā, bet Latvijas Universitātes profesori atteicās kaut daļu apmācības pārcelt uz 2. slimnīcu (to, ko mēs šodien pazīstam kā Paula Stradiņa Klīnisko universitātes slimnīcu). 2. slimnīcā trūka instrumentu, nebija pietiekami labas aparatūras un telpas nebija gana piemīlīgas. Tikai 1928. gadā, Latvijas valdībai ieguldot līdzekļus, izdevās daļu Latvijas Universitātes medicīnas katedru un klīniku pārcelt uz Pārdaugavu.
Tā arī Marta Vīgante 1928. gadā pārcēlās uz 2. slimnīcu – gan dzīvot, gan strādāt. Dzīvoja ēkā, kur tagad atrodas acu klīnika un audzināja savu brāli un māsu, bet strādāja Hospitālās terapijas katedrā pie docenta, vēlākā profesora Jāņa Miķelsona. 1932. gadā viņa nokārtoja 12 eksāmenus lai varētu studēt doktorantūrā kā vienīgā sieviete.
Ja mēs ieskatāmies Latvijas Universitātes profesoru un docētāju kopbildēs pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, tie visi bija vīrieši un lielākoties plikpauri. Sieviešu zinātnieču un pedagogu laiks ienāca ar Martu Vīganti. Viņa katru vakaru pēc sešiem – pēc darba klīnikā – līdz vēlai naktij turpat 2. slimnīcā eksperimentēja ar trušiem.
Tajā laikā populārākā cukura noteikšanas metode bija Hāgedorna – Jensena metode, un Marta Vīgante šo metodi modificēja – pasaulē tā ieguva atzinību kā Hāgedorna – Jensena metode Vīgantes modifikācijā. Marta Vīgante saņēma Latvijas Universitātes stipendiju diviem ārzemju studiju mēnešiem un ceļa naudu lai dotos uz Kopenhāgenu pie ievērojamā profesora Hansa Kristiana Hāgedorna.
Kopenhāgenas dzelzceļa stacijā viņu sagaidīja slaids jauns vīrietis, paņēma ceļasomas, aiznesa uz savu mašīnu un aizveda uz slimnīcu, kur bija jau rezervēta dzīvojamā istaba. Pa ceļam Vīgante čakli vācu valodā iztaujāja savu pavadoni– cikos jābūt darbā, kas jāzina komunikācijā. Darbā bija jābūt pusastoņos. Marta Vīgante vēl pavaicāja – kāds ir tas slavenais profesors – vai vecs ar bārdu, un viņas pavadonis pasmaidīja, ka protams, vecs un ar bārdu.
Nākamajā rītā liels bija Martas Vīgantes pārsteigums, ka pasaulslavenais profesors ir viņas pavadonis no dzelzceļa stacijas.
Marta Vīgante klīnikā pavadīja divus mēnešus, ar milzu entuziasmu metās pētniecības un ārstniecības darbā un saņēma vairākkārtējus aicinājumus palikt Kopenhāgenā. Vēsture saglabājusi liecības par draudzību, kas izveidojās starp izcilajiem zinātniekiem Vīganti un Hāgedornu, kas vēstuļu sarakstes formā turpinājās daudzus gadus. Vakarā pirms prombraukšanas, Hāgedorns rīkojis vakariņas, kurās piedalījušies visi viņa asistenti un vadošie darbinieki. Pateicības runu Marta Vīgante teikusi dāņu valodā. Hāgedorns uzdāvājis cūciņu – krājkasīti ar naudu.
Hāgedorns vēstulēs un telefona sarunās aicināja Martu Vīganti uz Dāniju gan 1939. gadā, gan kara gados, viņš paredzēja (vai zināja) gan karu, gan krievu okupāciju. Es neatradu pārliecinošus pierādījumus par Hāgedorna vizīti Rīgā, bet ar lielāko varbūtību profesors ir Rīgu apmeklējis.
No Kopenhāgenas Marta Vīgante atveda ne tikai modernas insulinējama diabēta ārstēšanas pamatzināšanas. Hāgedorns bija pierādījis, ka fenobarbitāls mazās devās cukura diabēta pacientiem samazina cukura līmeni asinīs un urīnā, pazemina asinsspiedienu, pulsu, kuņģa sekrēciju, bet lielās devās fenobarbitālam ir pretējs efekts. Trīsdesmitajos gados nebija iedalījuma – 1. un 2. tipa cukura diabēts, bet vadošie Eiropas zinātnieki (tostarp, Hāgedorns) ieteica dalīt cukura diabētu – aizkuņģa dziedzera cukura diabētā un ārpus aizkuņģa dziedzera cukura diabētā. Ārpus aizkuņģa dziedzera cukura diabēta ārstēšanu viņš ieteica sākt, vispirms noregulējot nervu sistēmu, gremošanas sistēmu un aknu darbību.
Marta Vīgante spoži aizstāvēja disertāciju 1936. gada 29. janvārī, tā bija pirmā medicīnas disertācija, ko aizstāvēja Latvijas Universitātes absolvents, kas bija mācījies tikai un vienīgi Latvijas universitātē. 1938. gadā viņa Izglītības ministrijā iesniedza savu habilitācijas darbu. Tolaik habilitācijai vajadzēja darbu, bet šo darbu bija jāparaksta Izglītības ministram. Izglītības ministrs Augusts Tentelis neuzlika savu parakstu– viņam likās, ka sievietei pilnīgi pietiek ar vienu disertāciju bez habilitācijas.
Par Martu Vīganti kara gados būtu jāstāsta kā par cilvēku, kas patiesībā neizgāja no slimnīcas – viņa strādāja nepagurusi gan dienas, gan naktis. Toties vācieši viņu 1943. gadā izlika no dzīvoklīša slimnīcā – bija kļuvis skaidrs, ka slimnīcā vajadzēs daudz vairāk telpu tieši slimnieku ārstēšanai.
1944. gada 17. martā Otrā pasaules kara laikā Latvijas Centrālā padome pieņēma memorandu, ko parakstīja 188 ievērojami Latvijas politikas, zinātnes, uzņēmējdarbības, militārās sfēras un kultūras darbinieki. 109. paraksts šajā vēsturiskā dokumentā pieder LU docentei dr. med., Martai Vīgantei.
No 188 memoranda parakstītājiem Latvijā palika 55, daļa kara pēdējā gadā gāja bojā (ceļā uz Štuthofas nometni arī Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētājs Konstantīns Čakste), lielākā daļa devās trimdā. Visi 55 Latvijā palikušie Latvijas patrioti, kas bija parakstījuši Latvijas Centrālās padomes memorandu, tika represēti.
Marta Vīgante gandrīz saņēmās emigrēt 1944. gadā, bet viņas brālis saslima ar hepatītu, un viņa palika Rīgā.
Jau 1946. gadā Martai Vīgantei nācās kļūt par audžumāti. Stāvu lejāk dzīvoja jauns pāris – vīrs vācietis, sieva latviete. Brīdī, kad pie viņu mājas piebrauca čekisti, sieva uzskrēja ar zīdainīti pie Martas Vīgantes un lūdza, lai viņa par bērnu parūpējas.
1946. gadā tieši Marta Vīgante bija tā, kas savam pacientam Augustam Kirhenšteinam piespieda sākt domāt par Sibīrijas bāra bērniem. Sibīrijā bija bērni, kas bija palikuši bez vecākiem vai vecākiem bija smagas slimības. Izdevās noorganizēt vairākus braucienus, kad tika atvesti bērni no Sibīrijas, tiesa, dažus bērnus 1949. gadā aizveda atpakaļ vai vēl tālāk.
Marta Vīgante vēlējās braukt uz Sibīriju pēc māsasbērniem pati, bet aizbrauca 4. kursa studente, vēlāk rentgenoloģe Elita Irmeja un māsasbērnus pārveda uz Latviju.
Martai Vīgantei māsas bērni kļuva par nākamajiem diviem audžubērniem, bet tajā pašā gadā no Sibīrijas tika pārvesti vēl bāra bērni, un Marta Vīgante pieņēma vienu no dr. Lediņa bērniem – Raitu. Vēl pēc laika šim bērnu pulciņam pievienojās vēl trīs.
1947. gadā Martu Vīganti atlaida no visiem amatiem – no katedras vadīšanas, no Rīgas 2. slimnīcas, no pedagoģijas, zinātnes, no konsultācijām. Pavēle bija uzrakstīta jau 1. februārī, bet docentei Vīgantei to pateica tikai 23. februārī. Visiem tiem, kas to nezin – šajā gadā līdzīgas represijas tika vērstas pret daudziem latviešu akadēmiskiem ārstiem, bet vissmagāk– pret Paulu Stradiņu.
Bez darba, pazemota kā ārste un speciāliste, taču ar daudziem audžubērniem, viņa meklēja darbu. Sākumā strādāja Maizes kombinātā, vēlāk viņai ļāva uz nepilnu slodzi par ārstu strādāt Komponistu savienībā un Rakstnieku savienībā. Un Marta Vīgante uzsāka privātpraksi.
Četrdesmitajos un piecdesmitajos gados padomju publiskajā telpā bija saprotams – ja kāds ir privātārsts, tad tas ir slikts ārsts. Labie ārsti strādāja specpoliklīnikā, nedaudz sliktākie– poliklīnikā vai slimnīcā. Slimnīcās ieviesās ārsti no plašās Padomju savienības, latviešu valodu nezinoši, medicīnas jomā nemākulīgi.
Martas Vīgantes privātpraksi kontrolēja baisi – ieradās iesūtīti pacienti, OBHS darbinieki naktī cēla augšā un veda uz nopratināšanu, sanitāri epidemioloģiskais dienests, kas nekad neko sliktu neatrada valsts iestādēs, meklēja katru iespējamu puteklīti. Nodokļus krāva virsū. Martu Vīganti iztiesāja no dzīvokļa. Un tomēr – Marta Vīgante izturēja, izaudzināja audžubērnus, kas vēlāk kļuva par profesoriem un pazīstamiem ārstiem.
Stāsts par diabētu nebūtu pilnīgs, ja es šeit nepieminētu izcilos Latvijas endokrinologus, kas virzījuši ne tikai Latvijas, bet arī pasaules diabetoloģiju. Pirmkārt šeit jāpiemin izcilie Paula Stradiņa slimnīcas Endokrinoloģijas nodaļas vadītāji docenti Valentīns Būmeisters un Agnis Štifts, Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta direktora vietnieks Georgs Šiliņš, izcilais zinātnieks Jānis Dzintars Popēns, nesen taisaulē aizgājusī nodaļas vadītāja, medicīnas redaktore un latviešu medicīnas terminoloģijas speciāliste Lidija Golubeva.
Austrumu klīniskajā slimnīcā, kas tolaik vēl bija Gaiļezera slimnīca, izcilu endokrinoloģijas nodaļu radīja Aivars Galviņš.
Latvijas iekšķīgo slimību jeb internās medicīnas vēsturē endokrinoloģija ieņēmusi ļoti nozīmīgu lomu, gandrīz tikpat nozīmīgu kā kardioloģija. Un tā nav sagadīšanās – gan Rīgas Stradiņa universitātē, gan Latvijas universitātē šobrīd Iekšķīgo slimību katedras vada endokrinologi – profesori Aivars Lejnieks un Valdis Pīrāgs. Un man vēl jāpiemin profesore Ilze Konrāde, kura šobrīd čakli māca nākamos endokrinologus. Visus izcilos Latvijas speciālistus uzskaitīt nav šī raksta uzdevums, bet šodien mums ir iespēja viņus sveikt profesionālos svētkos un pateikties viņiem par darbu.
Un tomēr – gadu no gada gan uz zemeslodes, gan pie mums Latvijā, ar cukura diabētu slimojošo cilvēku skaits pieaug. Pēdējo piecu gadu laikā diabēta slimnieku skaits Eiropā ir pieaudzis par astoņiem procentiem. Diagnostika kļuvusi vieglāka, ārstēšana drošāka. Augsto tehnoloģiju medicīna nodrošina lielu drošību. Ilgas injekcijas un sarežģītā cukura līmeņa mērīšana asinīs tagad ir vēsture. Diabēta ārstēšanā ienākuši sensori, insulīna sūkņi, mākslīgais intelekts. Modernajos sūkņos insulīna daudzums un laiks tiek automātiski aprēķināts un insulīns ievadīts.
Plaši izplatīta slimība mūsdienās ir 2. tipa cukura diabēts (tas, ko Hāgedorns sauca par ārpus aizkuņģa dziedzera cukura diabētu, un kura ārstēšanu viņš ieteica sākt, vispirms noregulējot nervu sistēmu, gremošanas sistēmu un aknu darbību). Šobrīd 2. tipa cukura diabēts dominē, atšķirībā no laika pirms 100 gadiem. To galvenokārt izraisa ģenētika, diēta un dzīvesveids. 2. tipa gadījumā aizkuņģa dziedzeris tikai daļēji pārtrauc insulīna ražošanu. Tāpēc daudzi pacienti ar veselīgu dzīvesveidu, diētas izmaiņām un fiziskām aktivitātēm var ievērojami veicināt veselīgu vielmaiņu, bet insulīna ievadīšana vispār nav nepieciešama. Pie kam – otrā tipa diabēta ārstēšanā ļoti labi veicies farmācijas zinātnei un industrijai, izstrādāti daudzi efektīvi medikamenti.
Bet mūsdienās galvenais – ir svarīgi, lai diabēts tiktu diagnosticēts iespējami agrāk un tiktu konsekventi ārstēts. Precīza cukura līmeņa kontrole, fiziskas aktivitātes, dzīvesveids, diēta cukura diabēta slimniekiem ir ļoti nozīmīgs tieši vīrusa infekcijas (t.sk., Covid–19) iespaidā, un nav nekādu pamatojumu samazināt pieejamību un ārstēšanu endokrinoloģiskiem pacientiem pandēmijas laikā.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Vai Peterim Apinim ir ieroča nēsāšanas atļauja ?