Kā es strādāju Playboy

Jurģis Liepnieks

Pirmo reizi  Dienas žurnālu vadītāja Inga Gorbunova man piedāvāja kļūt par Playboy redaktoru nu jau šķietami tik tālajā 2010. gadā, vēl pirms žurnāla latviešu versijas iznākšanas. Toreiz mums neizdevās vienoties. Varbūt manas ambīcijas bija par lielu, varbūt interese par mazu, lai nu kā, toreiz par galveno redaktoru tika pieņemts Egils Zirnis.

Pagājušā gada septembrī vai oktobrī, tā laika Dienas mediju vadītājs Normunds Staņēvičs mani sameklēja un izteica šo piedāvājumu atkārtoti. Mēs risinājām sarunas vairākus mēnešus, līdz pagājušā gada decembrī noslēdzām līgumu un es biju priecīgs par to. Tieši tobrīd man tas likās ļoti labs piedāvājums. Skaidrs, ka es nez vai gribētu darīt šādu darbu visu atlikušo dzīvi, bet likās, ka tas varētu būt lielisks plāns diviem gadiem. Protams, sarunās ar Normundu kutelīgais Dienas īpašnieku jautājums tika skarts vairākkārt. Patiesībā tas bija vienīgais, ko es no viņa gribēju droši zināt – vai ar visiem viss ir saskaņots, vai viņam tiešām ir pilnvaras pieņemt šādu lēmumu, vai viņš zina un saprot, ko dara un tamlīdzīgi. Normunds man vairākkārt uz visiem šiem jautājumiem atbildēja apstiprinoši. Tā nu es sāku strādāt par Playboy galveno redaktoru. Man patika. Bija interesanti. Taču gandrīz vienlaikus ar mani darbu Dienas mediju vadībā uzsāka Edgars Kots, nomainot Normundu. Nešaubos, ka Normundam tas bija tikpat liels pārsteigums, cik man un visiem citiem.

Ja Dienas žurnālu vadībai nebūtu jābaidās no represijām, viņi apliecinātu, ka jau pirmajās savās darba dienās Kots paziņoja, ka Šķēles uzdevums ir atlaist Liepnieku. (Lai kā to gan negribētos, jāatzīst, ka Bojārs, protams, bija augstāka prioritāte). Mūkusalas birojā tas faktiski nebija nekāds lielais noslēpums un katrs turienes kaut cik ausīgs un vērīgs iemītnieks jums to apliecinās. Atšķirībā no Bojāra atbrīvošanas, manai atlaišanai neviens gan nebija nopietni gatavojies.

Dienas žurnālu vadība, dabiski, to neatbalstīja, cenšoties argumentēt gan ar žurnāla interesēm, gan sabiedrisko attiecību, gan veselā saprāta argumentiem.

Tā kā es nevēlējos, lai kādam būtu manis dēļ jācieš, nolēmu pacensties izrunāt šo jautājumu ar pašu Andri Šķēli, jo skaidrs, ka runāt ar lēmuma izpildītājiem, proti, Kotu nav nekādas nozīmes. Bija jārunā ar tiem, kas tiešā veidā dod viņam rīkojumus.

Mēs ar Andri Šķēli neesam nedz tikušies, nedz runājušies nu jau daudzus gadus, tāpēc es vērsos pie cilvēkiem, kas tiekas ar viņu, lai nodotu ziņu, ka es pilnībā respektēju viņa kā īpašnieka tiesības nevēlēties mani redzēt savā uzņēmumā un ka es nekad nebūtu arī piekritis šim darbam, ja būtu zinājis, ka tas nav ar viņu saskaņots, bet šobrīd situācija ir izveidojusies, kāda nu ir un būtu labi atrast kādu saprātīgu, visām pusēm pieņemamu, kompromisu.

Tāpat kā Dienas žurnālu vadība, uzskatīju, ka varu palīdzēt Playboy zīmola klātbūtnes palielināšanā un žurnāla komercrādītāju palielināšanā, apņēmos darīt visu no sevis atkarīgo, bet nekaitināt īpašnieku ar savu klātbūtni divus gadus, kā biju vienojies ar iepriekšējo vadību, bet tikai līdz šī gada augusta beigām, proti, līdz septembra numura nodošanai.

Tāds bija mans kompromisa piedāvājums. Es uz to savukārt saņēmu piedāvājumu uzrakstīt atlūgumu bez datuma un iespēju strādāt “līdz pirmajam grēkam”. No šī piedāvājuma es atteicos. Komunikācija ar šo arī pārtrūka.

Lai demostrētu savu labo gribu un to, ka mans piedāvājums ir spēkā, es uzrakstīju un iesniedzu atlūgumu, kurā lūdzu sevi atbrīvot ar pirmo septembri.

Acīmredzot, Šķēlem tomēr ir tādi iemesli, ka pagaidīt līdz septembrim, kamēr es aizietu pats, nav nekādi bijis iespējams.

Ko lai te saka, tiem jābūt kādiem ļoti nopietniem iemesliem, lai neskatoties uz to, ka visi žurnāla rādītāji ir strauji uzlabojušies, tomēr nespētu pagaidīt tos dažus mēnešus.

Tāds, lūk, mans stāstiņš.

Bija interesanti un aizraujoši jebkurā gadījumā.

Vienu tikai vēlos piebilst – kad mēs runājam par Dienu un Dienas medijiem, es gribētu pievērst visu uzmanību tam, ka īpašnieki un Dienas mediju valde – tā ir viena lieta,  bet uzņēmumā vēl aizvien strādā milzīgi daudz brīnišķīgu profesionāļu, kurus nevajadzētu identificēt ar īpašniekiem un vadību. Viņiem jau tā ir grūti.

 

Autors: Jurģis Liepnieks

Populārākie raksti


Jūs varētu interesēt


Lasītāju viedokļi

avatar