Jurģis Liepnieks. Ienaidnieki

Ja tu esi talantīgs un panākumiem bagāts, cilvēki parasti ir pozitīvi noskaņoti un labprāt meklē draudzību, taču talantam un panākumiem vienmēr līdzi nāk arī ienaidnieki un nelabvēļi. Daudzi no tiem ļoti naidīgi un ļoti agresīvi.

Aleksandrs Puškins līdz 38 gadu vecumam bija iesaistīts gandrīz trīsdesmit dueļos. Par laimi, tikai piecos no tiem lietas nonāca līdz šaušanai, un tikai vienā duelī kāds tika nogalināts, diemžēl tas bija pats Puškins. 

Duelī tika nogalināts arī cits krievu ģēnijs – dzejnieks Ļermontovs, turklāt tas notika laikā, kad viņš jau izcieta sodu par piedalīšanos citā duelī.

Abrahams Linkolns, pirms kļuva par ASV prezidentu, duelējās ar Ilinoisas štata auditoru, kuru uzskatīja par nekompetentu un negodīgu. Līdz šaušanai gan pēdējā brīdī nenonāca. 

Marks Tvens tikai sapratis, ka nespēj trāpīt pat šķūņa durvīs, ar pūlēm izvairījās no dueļa ar konkurējošās avīzes izdevēju, turklāt panāca to ar sabiedrisko attiecību pasākumu palīdzību –  viņa sekundants izplatīja baumas, ka Tvens ir izcils snaiperis, kurš viegli var trāpīt lidojošam putnam galvā. Tā tika panākts, ka pretinieks nobīstas un atsakās no dueļa.

Pat tāds fiziski trausls un kluss cilvēks kā Marsels Prusts bija iesaistīts duelī. Pretinieks izšāva pirmais un, par laimi, netrāpīja, citādi mēs par tādu ģēniju Prustu tā arī nekad nebūtu dzirdējuši. Prusts no sava šāviena atteicās, un tā jautājums tika uzskatīts par atrisinātu.

Talantīgi, apdāvināti un ambiciozi cilvēki bieži arī konkurējot savā starpā nonāk līdz ļoti asiem konfliktiem. Visi zina par Mocartu un Saljēri, bet lai atceramies arī Teslu un Edisonu, Ņūtonu un Leibnicu, Šagālu un Malēviču.

Ienaidnieki ir dažādi, un attiecīgi arī attiecību stratēģijas atšķiras.

Īsts ienaidnieks ir kā draugs, tikai otrādi – viņš ir uzticams, viņš tevi nekad neaizmirst, viņš ir gatavs tev ziedot savu laiku, naudu un enerģiju. Kaitēt, nodarīt ko nelāgu tev, viņam ir svarīgāk par paša lietām un viņš nav gandarīts un apmierināt nekad. Pat redzot tevi invalīdu krēslā, īsts ienaidnieks domā kā varētu padarīt tavu stāvokli vēl sliktāku. Pat uzzinot par tavu nāvi, viņš  nenomierinās, bet domā, kā varētu tagad pabojāt tavu piemiņu, kā izmainīt ļaužu atmiņas par tevi, kā izmantot to priekšrocību, ka tu beidzot esi nosprādzis. Tādā naidā ir kaut kas pataloģisks un tomēr pat tuvu radinieku vidū var novērot šādas attiecības. Eiripīda Mēdeja, lai liktu vīram ciest, nogalināja ne tikai vīra jauno sievu, bet arī kopīgos, tas ir – pati savus bērnus. Tas, lūk, ir īsta ienaidnieka līmenis – nest neiedomājamus, grandiozus personiskus upurus, tikai lai liktu tev ciest.

Makjavelli ir padoms, kā rīkoties ar šādiem ienaidniekiem – viņus visus vajag nogalināt. Galvenais – kopā ar visiem radiem un visiem pēcnācējiem, lai nepaliek neviena, kas varētu kādreiz vēlāk sadomāt atriebties. Padoms, protams lielisks un ir bijuši brīži, kad man ir gribējies sekot šim padomam, diemžēl konteksts kopš Makjavelli laikiem ir nedaudz mainījies.

Ko tad iesākt, ja brīnišķīgais Makjavelli padoms visus īstos ienaidniekus vienkārši izkaut kopā ar visām viņu dzimtām un pēcnācējiem nav īstenojams?

Secinājums, šķiet, ir tikai viens – jāiemācās sadzīvot. Šādu īstu ienaidnieku, tāpat kā īstu draugu, nekad nav pārāk daudz, un varbūt pat tev tādu nav vispār, bet ja ir, viņiem pilnīgi noteikti var atrast konstruktīvu vietu savā attīstības plānā. Visi zina, kā Dalailama 14. Mao Dzedunu sauca par savu lielo pazemības skolotāju. Tas ir, cilvēku, kurš nogalināja tūkstošiem Dalailamas tautiešu, iznīcināja Tibetas valsti, lika bēgt no dzimtenes pašam Dalailamam un pēc tam vēl gadu desmitiem mērdēja cietumos un nogalināja Dalailamas sekotājus, par viņu Dalailama saka – viņš ir mans lielais pacietības skolotājs. 

Nezinu, vai bez īstiem budistiem ir daudz cilvēku, kas tieši tik konstruktīvu vietu spētu ierādīt saviem ienaidniekiem, bet ir piezemētāki veidi, kā padarīt ienaidnieku sev noderīgu.

Mēdz teikt, ka bokss ir angļu sporta veids, kurā viens džentlmenis norāda otram uz mazāk aizsargātajām vietām. Tieši tā! Ienaidnieki ir nežēlīgi un īpaši cenšas trāpīt tieši mīkstumiņā, tieši vājumiņā. Viņi jūs pieskata, tāpēc viņi pamana lietas, kurām jūs citādi uzmanību nepievērstu. Viņi ar sāpīgu trāpīgumu norāda uz jūsu vājajām vietām un trūkumiem labāk par jebkuru jūsu konsultantu un labāk, kā jūs pats to spētu. Pieņemiet no viņiem šo palīdzību ar pateicību, viņi tā palīdz jums kļūt stiprākiem.

Ienaidnieki daudziem ir kļuvuši arī par lielisku motivējošu faktoru, tie liek ne tikai nezaudēt modrību, bet kalpo par dzinuli neapstāties pie sasniegtā, pacelties augstāk, tikt galā ar vājajām vietām, neatstāt ievainojamības, kļūt pilnīgākam, stiprākam, gudrākam, neievainojamākam, vairāk lasīt, vairāk apgūt, aiziet tālāk un beidzot atkratīties no šiem pagātnes mēsliem.

Kaitinošāki par īstiem ienaidniekiem reizēm mēdz būt vienkārši nelabvēļi, cilvēki, kuriem ļoti skauž viss, kas ar tevi saistās, cilvēki, kurus tu gribot vai negribot esi kādreiz aizvainojis, kuri noglabājuši rūgtumu un nevar tev piedot.

Viņi nelaidīs garām iespēju izpriecāties par katru tavu neveiksmi, viņi ir tie, kas raksta anonīmus komentārus internetā, aprunā tevi aiz muguras, bet reti kad saņemsies uz kādu aktīvu rīcību. Viņi pat sejā neuzdrošinās pateikt tev neko kritisku, viņi nevajās tevi līdz nāvei un vispār aizmirsīs, tiklīdz pašiem dzīvē izdosies gūt jel mazākos panākumus. Viņi nav pa īstam bīstami. Tā ir nepatīkama publika, viņi var būt kaitinoši, bet viņus var iemācīties ignorēt. Tas gan padara viņus vēl niknākus, un tomēr tas ir pareizais ceļš.

Viņiem vienmēr pietiks laika tev, viņi seko tavām gaitām medijos un sociālos tīklos, apspriež tevi un komentē, jo viņiem tu esi svarīgs un vairāk par visu viņi gribētu, lai viņi ir svarīgi arī tev. Neliec viņiem iedomāties, ka tā ir. Arī šī publika ir izmantojama. Mazliet uzvedināti, skauģi un nelabvēļi mēdz būt lieliski reklāmas aģenti. Kā likums, viņi nekad nespēj atturēties celt atpazīstamību taviem darbiem un personai.

Viņi parasti nespēj ieturēt mēru, kas padara viņu žults izvirdumus un pārspīlēto reakciju ne tikai nekaitīgu, bet bieži pat izdevīgu un, ziniet, tā ir laba sajūta, ka cilvēki, kuri vēl jums vēzi, ciešanu pilnu nāvi, kuri jums glāzi ūdens nepasniegtu, ja jūs lūgtu, ka tieši šie cilvēki strādā jūsu labā.

Svarīgi vienīgi visā šajā procesā ir atcerēties Budam piedēvēto domu, ka tas, kurš nes sirdī naidu, līdzinās cilvēkam, kurš dzer indi, cerot, ka tas otrs nomirs. Vienmēr ir jāpiedomā kā nepārvērsties pašam par to apsēsto naida, žults un aizvainojuma pilno indes dzērāju. Lai to indi dzer tavs ienaidnieks, lai to dzer skauģi, nekad nekļūsti viņiem līdzīgs. Dusmas, naids, niknums, dod enerģiju un palīdz kaujas karstumā. Budismā pat ir jēdziens “labvēlīgās dusmas”,  kas tiek lietots gan cīņas mākslu, gan vēl atsevišķu dzīves situāciju kontekstā, taču kā jebkurš spēcīgs dopings, tas pārvēršas par indi, ja to sāk lietot ikdienā. Sadusmoties drīkst un metoties cīņā niknums ir nepieciešams, bet tas ir jāvar izelpot un nolikt kaut kur dziļi tumšā stūrī.

Nav slikti, ja tev ir šis resurss, šī prasme un iespēja, tas palīdz konfliktos un konflikti gadās vai var gadīties, bet ikdienā šī enerģija traucē, indē, velk atpakaļ, izraisa slimības.

Kavēties, kaut vai domās, pie veciem konfliktiem, seniem ienaidniekiem, sekot viņu gaitām, kaldināt plānus par to, kā kaitēt viņiem, kā atriebties – tas atņem spēkus, resursus attīstībai, apdraud veselību, traucē gūt jaunus panākumus.