Jurģis Liepnieks. Gurdžijevs un viņa idiotu zinātne

Georgijs Gurdžijevs ir leģendām apvīts 20. gadsimta sākuma mistiķis, filozofs, rakstnieks, cilvēks ar  daudziem talantiem un tādu fenomenālu harismu, ka pat šodien, tik daudzus gadus pēc viņa nāves, šī harisma ir skaidri jūtama, turpina iedvesmot un aizraut.

 “Viņš bija kaut kas starp pravieti un Jēzus Kristus otro atnākšanu”, savās atmiņās raksta viens no viņa skolniekiem Frics Pīterss. Divdesmitā gadsimta grāfs Kaliostro, norāda cits Gurdžijeva skolnieks. Mūsdienās, kad dažādi garīgās izaugsmes skolotāji, guru, kouči, mindfulness lekcijas, meditāciju kursi, pārmaiņu vadības treneri un dažādi retrīti ir ne tikai pieejami uz katra otrā stūra, bet ir arī multimiljardu industrija, kas brīžiem konkurē, bet brīžiem draudzīgi kooperējas ar astroloģiju, alternatīvo medicīnu, nākotnes pareģošanu, lāstu noņemšanu, auru lasīšanu, kodēšanu uz veiksmi un tamlīdzīgām neizglītotu ļautiņu apkrāpšanas metodēm.

Visai ticami gan, ka Gurdžijevs vēl aizvien arī mūsdienās būtu viens no spožākajiem un talantīgākajiem šī žanra pārstāvjiem – viņš tomēr raksta mūziku, uzved horeogrāfiski sarežģītus, ļoti iespaidīgus deju uzvedumus un nenoliedzami pauž savam laikam jaunas, nedzirdētas idejas, tomēr šodienas apstākļos viņam nāktos sastapties ar milzīgu konkurenci.

Deviņpadsmitā gadsimta beigās un divdesmitā sākumā viss ir citādāk, rietumu intelektuāļi tikai pamazām sāk atklāt austrumu reliģijas un filozofiju, zināšanu par tām vēl ir ļoti maz, toties to pievilcības spēks un interese par tām ļoti liela. Deviņpadsmitā gadsimta aizraušanās ar spiritismu, mirušo garu izsaukšanas seansiem, mediumiem, mesmerismu, hipnotismu, nākotnes pareģošanu, domu lasīšanu un citām mistiskām parādībām, ir sagatavojusi augsni jaunam ezotērikas, okultisma vilnim, tādām mācībām, kurās lielu lomu jau spēlē budisma, hinduisma filozofisko skolu un reliģisko prakšu ietekmes. Ideja par slepenām vai aizmirstām zināšanām daudziem šķiet ārkārtīgi pievilcīga. 

Rodas tādas mācības kā Blavatskas teosofija un Rērihu 1920. gadā Londonā dibinātā Agni Joga jeb dzīvās ētikas skola, taču neviens nespēj konkurēt ar Gurdžijevu, kurš tiešām ir ceļojis pa austrumiem, tiešām sastapis gan dervišus un iepazinis sufismu, gan orientējas kristīgajā gnosticismā, budismā un kura personīgā pieredze un zināšanas nerada šaubas. Kad Gurdžijevs vispirms Tiflisā, tad Maskavā, Sanktpēterburgā un Konstantinopolē, bet vēlāk arī Rietumeiropas publikai sāk izklāstīt savas zināšanas un mācību, viņš uzreiz kļūst par leģendām apvītu slavenību. Gurdžijeva lekcijas par sabiedrību, kuras absolūtais vairākums ir aizmigušas bezdomu būtnes, kas visu savu dzīvi pavada automātiski, bez domāšanas reaģējot uz apkārt notiekošo, būtnes, kas ir jāpamodina, lai tās spētu realizēt savu potenciālu, jāpamodina gan fiziski, gan garīgi un emocionāli, lai tās sāktu apzināties sevi, savu esamību, tas viss skan svaigi un nedzirdēti.

Viņi ir mašīnas, instrumenti, idioti citu tādu pašu idiotu rokās, Gurdžijevs izsakās ļoti kritiski par sabiedrības vairākumu.

Viņi ir “dzīvā gaļa”, viņš saka “Belcebula vēstulēs mazdēlam”,  mēslojums augsnei, kas vienkārši vajadzīgs, lai reiz no reizes varētu izaugt arī īsts cilvēks. Fricis Peters savās atmiņās atstāsta, kā Gurdžijevs licis viņam minēt, cik daudz zīļu ir ozolam aiz loga, tad vaicājis:  “Un cik no tām pašas kļūs par ozoliem?” Pareizi, dažas vai neviena, pārējās ir tikai mēslojums.

Prātam grūti aptveramie un  bezjēdzīgie Pirmā un vēlāk Otrā pasaules kara upuri, četru impēriju sabrukums, Krievijas revolūcija, boļševiku nākšana pie varas, fašisma popularitāte, atombumbas nomešana uz Hirosimu un Nagasaki, – visas šīs tektoniskās un straujās pārmaiņas vienas paaudzes laikā daudziem liek meklēt izskaidrojumu nostiprinājušos vērtību un civilizētā, kulturālā pasaules iekārtojuma pēkšņi atklājušamies trauslumam. Gurdžijevs šādu izskaidrojumu piedāvā un piedāvā arī risinājumu. 

Lasīt Gurdžijeva darbus ir mocības.Viņš raksta slikti, ko pats arī saprot un atzīst, ka “Belcebula vēstulēs mazdēlam” nez vai kāds, kurš nepazīst viņu personīgi, vispār spēs kaut ko saprast. Tā ir patiesība. Jāatzīst, ka tikai vispirms izlasījis gan vairākas atmiņas par Gurdžijevu, gan citus viņa darbus, es spēju saņemties grūtajai misijai censties izsijāt kādu graudu no šī tūkstoš lapaspušu garā visai neparastā teksta.

Jānorāda, ka tas Gurdžijevs, kāds parādās skolnieku atmiņās, un tas Gurdžijevs, kāds parādās viņa paša tekstos, ir divi pilnīgi dažādi cilvēki. Skolnieku atmiņās Gurdžijevs parādās kā bezgala simpātisks, labestīgs, dāsns, interesants, ļoti oriģināls it visā un milzīga neapstrīdama autoritāte visiem apkārtējiem, kamēr lasot viņa paša grāmatas, mūsu priekšā parādās egocentrisks, lielīgs, ar savu personu un tās svarīgumu īpaši nodarbināts plātīzeris, kurš pats sev piedēvē pārdabiskas spējas, piemēram,  “es varēju ar domu spēku nogalināt jaku un piecu minūšu laikā iemidzināt ziloni”, un izgudro dažādus neticamus notikumus, kas arī ar viņu it kā atgadījušies, vienlaikus visu laiku mocīdams lasītāju ar gariem aprakstiem par to, kas būs atrodams tālāk grāmatā un ko tikai visu viņš nav iecerējis uzrakstīt, kā tieši viņš plāno to uzrakstīt un tamlīdzīgi. 

Daudzas vietas “Belcebula vēstulēs mazdēlam”  liekas ne tikai pilnīgi šarlatāniskas, bet ir grūti aizgaiņāt aizdomas, vai tikai cilvēks, kurš sarakstījis tik daudz lapaspušu, tik ļoti, maigi izsakoties, dīvaina teksta, vispār ir bijis pie pilna prāta. Citas vietas norāda uz ļoti paviršām un seklām zināšanām jomās, kurās viņš sevi uzdod par speciālistu. Un tomēr, ja pārvar vai iemācās ignorēt šīs neciešamās un nesimpātiskās Gurdžijeva izpausmes, kļūst arī skaidrs, par ko viņu tā mīlējuši un apbrīnojuši daudzie viņa skolnieki. Ik pa brīdim šajos tekstos parādās formulējumi, kas bagātina un liek sajūsmā uzgavilēt, idejas, kas liekas apdomāšanas vērtas un viedokļi, kas pārsteidz.

Ņemot vērā Gurdžijeva tekstu iepriekš aprakstītos trūkumus un haotismu, sistematizēts Gurdžijeva uzskatu sistēmas vai mācības izklāsts nepastāv, tomēr pateicoties daudzajiem skolniekiem, kas atstājuši savas atmiņas un liecības, daži no kuriem atšķirībā no Gurdžijeva, piemēram, Pjotrs Uspenskis,  Džons Bennets, Frics Pīterss raksta lieliski, tad ar viņu un paša Gurdžijeva tekstu palīdzību ir iespējams iegūt priekšstatu par Gurdžijeva mācības galvenajām idejām. 

Gurdžijevs dēvēja savu mācību par ceturto ceļu. Ceturto tāpēc, ka viņa piedāvātais ceļš atšķiroties no faķīra, mūka un joga ceļiem, kuri, viņaprāt, pirms viņa bija vienīgās cilvēcei zināmās metodes kā dzīvot apzinātu, apjēgtu dzīvi, tiecoties uz gudrību. Ar faķīra ceļu šeit tiek domāti sufistu askēti, jogi – tie ir dažādu budisma un hinduisma tradīciju mūki, kas, lai tuvotos apskaidrībai, realizē dažādas psihofiziskas prakses, bet mūki ir kristiešu klosteru un ordeņu tradīciju nesēji.  Savu ceturto ceļu Gurdžijevs dēvē arī par viltīgā vīra ceļu, jo tajā savienots labākais no visa, ko gadsimtu laikā atklājuši mūki, jogi un faķīri. Galvenā atšķirība viltīgā vīra ceļā no minētajiem trim ceļiem ir tā, ka vienlīdz liels uzsvars tiek likts gan uz cilvēka ķermeņa, gan prāta un dvēseles attīstību, kamēr faķīri, mūki vai jogi, Gurdžijeva prāt, katrs koncentrējas tikai uz kādu vienu no šiem cilvēka aspektiem. 

Gurdžijeva mērķis ir ne tikai atmodināt skolniekus no miega, kurā savu dzīvi vada absolūtais vairums cilvēku, bet veidot harmonisku būtni, kas nepakļaujas masu psihozei. Viņa dibinātais institūts saucas “Cilvēka harmoniskās attīstības institūts”. Saviem skolniekiem Gurdžijevs liek gan smagi strādāt, gan dejot un muzicēt, gan lasīt viņa paša tekstus. Viņa metodes, kuras viņš sauc par “Darbu”, viena no būtiskākajām sastāvdaļām ir mācīšanās novērot sevi, pazīt sevi, apzināties savu esamību, nebūt kā dzīvniekiem, kuru apziņa nesniedzas tālāk par “paēst, padirst, nodrāzties un gulēt”. Būt vai nebūt Gurdžijevam ir galvenais jautājums, galvenā problēma, kurai nepieciešams risinājums.  

Harmoniskās attīstības institūta muižā pie Fonteblo, kurā mitinājās viņa skolnieki, deju zālē, kur Gurdžijeva un T. de Hartmana kopīgi sarakstītās mūzikas pavadībā skolnieki mācījās horeogrāfiski sarežģītus deju uzvedumus, uz sienas bija rakstīts – “te nav ne krievu, ne angļu, ne ebreju, ne kristiešu, ir tikai tie, kuri tiecas uz vienu mērķi – būt spējīgiem būt”. 

Protams, daudzi norāda, ka jau Sokrātam pieder slavenā tēze, ka neapjēgta, neapdomāta dzīve nav dzīvošanas vērta. Gurdžijevs šajā ziņā it kā nav īpaši oriģināls. Gurdžijevs uz to atbild, ka sevis apzināšanās princips ir daudz senāks par Sokrātu, tāpat kā visas tās zināšanas, kuras viņš cenšas nodot saviem skolniekiem.

Gurdžijevs liek saprast, ka viņa mācību veido viss, ko viņš ir vācis garos ceļojumos Indijā, Tibetā, Ķīnā, Ēģiptē, Persijā, aizguvis no sūfisma, budisma, gnosticisma un teozofijas tradīcijām, dažādu klosteru un jogu praksēm un ezotēriskām skolām. Viņš uzsver, ka ir apvienojis sen pazudušas gudrības mozaīkas daļas un tagad piedāvā veidu, kā integrēt šīs zināšanas un prakses Eiropas pilsētnieka, intelektuāļa dzīvē ārpus klosteriem, jogu alām un stingriem reliģiskas disciplīnas noteiktiem rāmjiem.

Gurdžijevs pat pilnīgi noteikti nav nedz askēts, nedz mūks, – viņš mīl iedzert, smēķē, mīl skaistas sievietes, ātras mašīnas, labi paēst, labi ģērbties, neatsakās no opija, jūtas kā savējais starp Eiropas aristokrātiem. Šķiet, ka sadarbojas ar lielvalstu izlūkdienestiem, nodarbojas ar tirdzniecību, viņam ir septiņi bērni no septiņām sievietēm, nav nekādu šaubu, ka viņš pilnībā izbauda savu noslēpumiem apvīto slavu, skolnieku un pielūdzēju sekošanu, citiem vārdiem sakot, bauda dzīvi visos iespējamos veidos. Un tas viņa gadījumā nekādā veidā nav nekādā pretrunā ar sevis novērošanas, sevis atcerēšanās un sevis veidošanas Darbu, kuru jāspēj darīt jebkuros apstākļos.

Virkne viņa ideju ir oriģinālas vai ja aizgūtas, tad no avotiem, kas sen zuduši un nav zināmi. Šodien Gurdžijeva tēzes un metodes plaši izmanto garīgās izaugsmes pakalpojumu tirgū, mindfulness, dažādi apzinātības un klātesamības treneri un kouči. Izjaukt savu komforta zonu, apzināties savu ķermeni, savas emocijas, spēt novērot savu prātu, nereaģēt automātiski, pamanīt un mainīt, apzināti iznīdēt sevī traucējošo, darīt to visu, kā palīglīdzekli izmantojot budistu un hinduistu gadsimtiem slīpētās meditāciju tehnikas vai dervišu prakses – tas viss ir tīrs gurdžijevisms.

Interesants šajā sakarībā ir stāsts par Gurdžijeva plaši izmantoto eneagrammu, kuru pēc viņa paša versijas viņš esot aizguvis no kāda sūfistu ordeņa, bet kuru šobrīd plaši izmanto populārais amerikāņu mācītājs Ričards Rors, kurš pat sarakstījis grāmatu “The Enneagramm.The cristian perspective”. Rors apgalvo, ka šī esot sena kristiešu raksturu tipoloģijas sistēma, kas balstās ceturtā gadsimta mūka un domātāja Pontas Evagrija aprakstītajās deviņās izskaužamajās kaislībās, kas dažus gadsimtus vēlāk pēc pāvesta Gregorija I labojumiem pārvēršas par slavenajiem septiņiem nāves grēkiem. Lai arī tam nav nekādu pierādījumu, iespējams, Ričardam Roram un viņa sekotājiem ir taisnība un enegrammu tiešām ir radījis Pontas Evagrijs, taču tā nav atrodama nekādos Evgarija tekstos. Pirms Gurdžijeva nav atrodamas nekādas liecības par tādas pastāvēšanu, toties ir viegli izsekot, kā no Gurdžijeva caur Oskaru Ičazo eneagramma un ar to saistītā raksturu ideja nonāk pie Rora, kurš to vienkārši pārņem un sāk pelnīt ar to naudu, tāpat kā daži Latvijas darboņi.

Vai pie Gurdžijeva šī eneagramma ir nonākusi no sūfijiem, kā apgalvoja pats Gurdžijevs, vai ceturtā gadsimta kristiešu tā sauktajiem “Tuksneša tēviem”, mēs nezinām. (Tas varētu būt teorētiski iespējams, jo kad sestajā gadsimtā kristīgā baznīca apvainoja Evagriju ķecerībā, daudzi viņa darbi izdzīvo, pateicoties tulkojumiem armēņu un sīriešu baznīcās, uz kurām neattiecās 553 gada konsīlija lēmumi. Ņemot vērā, ka Gurdžijevs dzimis Armēnijā un savus garīgos meklējumus sācis no turienes, teorētiski ir iespējams, ka viņš atrada pieeju kādiem vēlāk pazudušiem Evagrija manuskriptiem, bet tā ir ļoti drosmīga hipotēze). 

Gurdžijevs pats vienmēr ir bijis noslēpumains par savu ideju avotiem, nereti atsaucies uz visticamāk neesošiem ordeņiem vai klosteriem, bet Gurdžijeva eneagramma ir viens no daudzajiem piemēriem, cik bagātīgs ir Gurdžijeva mantojums un kā tas līdz pat mūsdienām turpina kalpot par līdz galam neapgūtu un neizpētītu dārgumu lādi daudziem patiesības un gudrības meklētājiem un pārdevējiem.

Viena no Gurdžijeva oriģinālajām mācībām, kāpēc vispār es viņu pieminu, ir tā sauktā idiotu zinātne. Ar šo “zinātni” Gurdžijevs savus skolniekus iepazīstināja speciāli rīkotās dzīrēs, kurās tika uzsaukti tosti par katru no šīs mācības 21 idiotu tipiem, un dzīru dalībniekiem bija jānosaka, pie kura no idiotu tipiem katrs pieder. Ja skolniekam pašam bija grūtības identificēt sevi ar kādu no idiotu tipiem, tad Gurdžijevs labprāt palīdzēja.

Galvenā idiotu mācības doma ir tā, ka mēs visi esam idioti. Pastāv 21 idiotu veids (18. idiotu tips tika rezervēts pašam Gurdžijevam, 19. un 20. pakāpe Dieva dēliem, kā Jēzum Kristum, bet 21. absolutā saprāta pakāpe pašam Dievam). Dažiem no šiem idiotu tipiem vēl ir apakškategorijas, un katrs no mums atbilst kādai no tām, turklāt dzīves laikā var mainīties un visbiežāk mainās tas, kāds idiots katrs no mums ir katrā konkrētajā savas dzīves posmā. 

Tas, ka tu piederi kādam vienam idiotu tipam, neizslēdz tavu piederību vēl kādam no tipiem. Katrs var būt vairāk nekā viena veida idiots, lai arī kāds konkrēts idiotisms parasti dominē. Saskaņā ar Gurdžijeva mācību pats pirmais priekšnoteikums personības izaugsmei, bez kura pilnīgi nekāda attīstība nav iespējama, ir katram pašam saprast, pirmkārt, ka viņš ir idiots un otrkārt, spēt pazīt sevi vismaz tik daudz, lai saprastu, kāds ir viņa galvenais apziņas trūkums, kas arī nosaka, kāda veida idiots viņš ir. Iesākumā svarīgi ir fokusēties uz savu dominējošo trūkumu, to, kas raksturo mūs katru vislabāk, padara par sevi pašu. Tas ir pirmais solis, pats sākums. 

Ja cilvēks ir spējīgs uz vismaz tik daudz refleksijas, lai saprastu, kāds idiots viņš ir, tad parādās cerība.  Manuprāt, tā ir ļoti jēdzīga doma vai vismaz jēdzīgs domas vingrinājums. 

Tā kā Gurdžijeva divdesmit viena idiota apraksti ir pastāvējuši vienīgi tostu un pie galda izteiktu komentāru veidā, tad precīzs visu 21 idiotu tipu apraksts nepastāv. Dažādi Gurdžijeva skolnieki un slaveno dzīru viesi dažādi atstāsta idiotu tostus, klasifikāciju un aprakstus un pat pašas “zinātnes” galveno ideju. Ņemot vērā, ka pēc katra tosta visiem bija jāiztukšo līdz dibenam armanjaka, konjaka vai šņabja glāze (vienīgi stiprais alkohols tika atļauts šajās dzīrēs), par to nav jābrīnās, tāpat kā par to, ka par pirmajām idiotu kategorijām ir zināms visai daudz, bet par pēdējām tikpat kā nekas.

Būtiskākā idiotu kategorija, ar kuru, manuprāt, būtu jāsāk iepazīšanās ar Gurdžijeva idiotu zinātni, ir ceturtās kategorijas idioti. Tie ir tā sauktie bezcerīgie idioti.

Viens no tostiem par bezcerīgajiem idiotiem bija šāds: “Uz visu bezcerīgo idiotu – kā subjektīvo, tā objektīvo – veselību! Proti, par visiem tiem bezcerīgajiem idiotiem, kuriem lemts nomirt cienīgā nāvē, un par visiem tiem bezcerīgajiem idiotiem, kuri ir kandidāti uz nomiršanu suņa nāvē!”

Tātad, bezcerīgie idioti tiek dalīti divās apakšgrupās – subjektīvajos un objektīvajos bezcerīgajos idiotos. Saskaņā ar idiotu zinātni objektīvais bezcerīgais idiots, un tādu ir absolūtais sabiedrības vairākums, neapzinās sevi kā domājušu būtni, tāpēc sociāli, politiski un praktiski viņš vienmēr ir instruments, objekts, ierocis cita idiota rokās. Objektīvais idiots ir kā āmurs, lāpsta vai virtuves katls, vienkārši rīks citu rokās, kurš pats to neapzinās. Viņš pats neapzinās, kam tiek lietots, tāpat kā skruvīte mehānismā neapzinās, kam tiek izmantota un kāda ir tās loma.

Gurdžijevs mīlējis tiekt, ka nevis lielie grēcinieki, bet gan tieši objektīvie idioti ir sātana galvenais ierocis, vide, kurā sātans var izvērsties visplašāk. Viņš teicis arī, ka objektīvie idioti – tas ir sūds, tie ir mēsli, nulles, nekas. Objektīvais idiots nekad neko nesasniegs, nekad nekas nebūs un nosprāgs suņa nāvē. Šis, Gurdžejeva prāt, ir vissliktākais un nožēlojamākais idiotu paveids.

Subjektīvajiem idiotiem turpretī ir cerība nenomirt kā suņiem, tie ir tādi idioti, kuri ir sākuši saprast savu objektīvo idiotismu un tādējādi kļuvuši par subjektiem. Tie ir idioti, kuri jau saprot, ka ir instruments, bet spēj apcerēt un uzdot sev jautājumus, kas es esmu par instrumentu, kā rokās es esmu instruments un kā es tieku lietots un izmantots. Tas jau ir sākums nopietnai transformācijai, šādam idiotam parādās cerība saprast, ka viņa apziņai ir objektīva nozīme un vieta pasaules uzbūvē (uroveņ mirovoszdaņija) un ka katra viņa doma, vārds un rīcība var būt piepildīta ar jēgu un funkciju. 

Šī atšķirība starp objektīvo un subejektīvo (bezcerīgo) idiotu arī ir galvenais Gurdžijeva idiotu mācības postulāts. Mēs visi esam idioti, tikai daži spēj uz sevi paskatīties tā, lai meklētu un atrastu sevī idiotu, bet citi nē, tie tiešām ir pavisam bezcerīgi. 

Visas pārējās Gurdžijeva idiotu pakāpes savā ziņā ir sekundāras pret šo, jo tikai tad, kad kāds apzinās sevi kā idiotu, viņš var reflektēt tālāk un meklēt, kuram no pārējiem idiotu tipiem viņš atbilst. Es, piemēram, uzskatu, ka manī pastāvīgi dzīvo vismaz četri vai pieci no Gurdžijeva aprakstītajiem idiotiem. Tas, iespējams, nav redzams visu laiku, bet katrs no šiem idiotiem manī pacietīgi gaida piemērotus apstākļus un izdevību izpausties. Tas padara mani cita starpā, piemēram, par kvadrātisko idiotu.

Kvadrātiskais idiots jeb septītais no Gurdžijeva idiotiem ik pa laikam maina virzienu, viņš nav idiots visu laiku, viņš iet uz augšu, uz sāniem, tad uz leju, bet dažas no šīm kustībām ir saprāta un apzināšanās vadītas, līdz viņš atkal iekrīt savā idiotismā.

Tieši ar to viņš atšķiras no astotā vai apaļā idiota, kurš vienmēr ir idiots, bez pārtraukuma. Viņš visu laiku visā iet pa apli, pats to neapzinoties. Viņa sarunas iet pa apli, viņa attiecības, dzīve, karjera viss viņam iet pa apli un ar to viņš atšķiras no vēl viena ģeometriskā idiota, proti, līkloču idiota, kurš pārvietojas zig-zag veidā, visu laiku novirzās, viņam visu laiku uzrodas jaunas intereses, kas ved viņu sāniski, un tās regulāri mainās. Viņš izlasa grāmatu par hinduismu, bet tikmēr ir ieinteresējies par Freidu, tiklīdz mazliet ir iepazinies ar psihoterapiju, tā viņu aizrauj dažādas badošanās tehnikas. Līkloču idiotam patīk citēt grāmatas, kuras viņš ir lasījis un demonstrēt savu erudīciju, kas viņam tiešām piemīt, jo kaut ko jau viņš atceras no visa lasītā. Gurdžijevs mīlēja teikt, ka tad, kad šāds idiots nomirst, viņš ir uzkrājis zināšanas vēl vismaz desmit reinkarnācijām uz priekšu.

Galvenā līkloču idiota problēma ir tā, ka viņš apveltīts ar lielu enerģiju, taču viņa prāts ir vājš un netiek līdzi viņa enerģijai. Šis idiots bieži kļūdās, bet nekad neapstājas, visu laiku ir aktīvs, taču prāta vājums kopā ar lielu enerģiju rada nepastāvību, viņš bieži maina savus lēmumus, domas, pieslejas, te vienam, te otram, te noliedz abus un dodas pavisam citā virzienā.

Šie bija tā sauktie ģeometriskie idioti, taču idiotu zinātnē lielāka nozīme ir dažām citām idiotu kategorijām.

Pirmais  – parastais idiots. 

Šajā kategorijā ietilpst mazi bērni, un tas ir sākuma punkts, no kura ir iespējams sākt augt, fāze cilvēka attīstībā, kurā vēl nav vai vairs nav pašapmāna. Viņš vēl neko nesaprot, bet vismaz nemāna sevi. Parastais idiots Gurdžijeva sistēmā ir līmenis, kurš jāsasniedz tiem citu kategoriju idiotiem, kuri atmodušies no miega, kādā viņi vada savas dienas. Vēl šo līmeni raksturo tas, ka parastais idiots kā mazs bērns visu laiku pieprasa uzmanību un viņam ir nepieciešama atzinība.

Otrā kategorija – superidiots.

Superidiots ir ar sevi ļoti apmierināts, viņam viss ir labi, viņš domā, ka ir pārāks par parasto idiotu, ka viņā ir kaut kas īpašs un, ka viņš ir kaut ko sasniedzis dzīvē. Viņš neslēpj savus panākumus. Iedomājieties tango dejotājus – viņi nekad nesmaida, jo tango ir veids, kā tiek svinēta traģēdija, apgalvo Gurdžijevs.  Superidiots ir kā tango dejotājs, viņš it kā priecājas par dzīvi, jo viņš taču ir īpašs un daudz sasniedzis, tomēr viņš nekad nesmaida un patiesībā ir histērisks, jo viņu nepamet miglainas aizdomas, ka varbūt tomēr viņš nav neko sasniedzis. Superidiots var tērēt lielus līdzekļus un laiku, lai apmeklētu kādu skolotāju, izietu attīrīšanās kursus, lekcijas, garīgi pilnveidotos, apmeklētu ašramus, padzīvotu kādā klosterī un tad visu atlikušo dzīvi plātītos ar šīm pieredzēm, it kā tas būtu kāds sasniegums.

Trešā kategorija  – arhiidiots.

Arhiidiota galvenā iezīme ir cieņa un bijība pret heirarhiju, pret priekšniecību, pret augstākstāvošajiem. Arhiidiotam pats galvenais ir organizācija, kas sakārto cilvēkus. Viņš nevar izdzīvot ārpus skaidras struktūras, kurā katram ir sava vieta. Viņš, protams, cenšas šajā struktūrā ieņemt kādu no vadošajām pozīcijām, būt pēc iespējas augstāk hierarhijā, kas viņam nereti izdodas. Viņš grib būt arhibīskaps vai vismaz arhidiakons, bet pati lielākā traģēdija viņam būtu palikt vienam, bez grupas, ar kuru identificēties, kurā iekļauties un justies droši.

Piektā kategorija – līdzjūtīgais idiots.

Tas, kurš bērēs stāv vistuvāk zārkam, tas, kurš raud kinoteātri redzot, ka sunītim ir nodarīts pāri, tas, kuru visi citi idioti vienmēr izmanto, jo viņš ir tik labs un līdzjūtīgs un nespēj atteikt. Līdzjūtīgie idioti iedalās vēl divās daļās – simpātiskajos un antipātiskajos, proti, tādos, kas ir patiesi līdzjūtīgi un tādos, kas ir līdzjūtīgi tikai, lai izrādītos, ziedo labdarībai tā, lai visi to uzzinātu, palīdz trūkumcietējiem, tikai ja citi to redz un tamlīdzīgi.

Sestā kategorija – slidenais idiots.

Slidenais idiots nekad neatzīst, ka ir idiots. Tāds idiots atnāk pie manis, saka Gurdžijevs, un lūdz, lai es viņam palīdzu. Es viņam parādu, ka viņš ir idiots. Viņš saka: “Jā, es esmu idiots.” Pēc tam viņš aiziet un sāk domāt: “Bet kāpēc gan es esmu idiots? Tāpēc, ka kaut ko nenopirku par simts un nepārdevu par divsimt frankiem? Es neesmu idiots. Gurdžijevs ir idiots.” Viņš atgriežas pie manis, lai paskaidrotu, ka nav nekāds idiots. Es viņam gāžu pa žokli un izsitu divus zobus. Tad viņš pieļauj, ka ir idiots. Bet viņš aiziet un atkal maina savas domas.” Viņš ir kā zivs, kas izmesta no ūdens. Zivs zina, ka nevar dzīvot bez ūdens. Tai ir maz laika, lai tajā atgrieztos, bet zivij nav kāju. Ja es to paceļu, lai ielaistu atpakaļ ūdenī, tā izslīd man no rokām, un es jau vairs nevaru viņai palīdzēt.

Desmitā kategorija  – apgaismotais idiots.

Šis idiots ir apguvis reālas zināšanas, viņš saprot, kas viņam būtu jādara, lai izrautos no idiotiskās dzīves, taču viņš nespēj to realizēt, viņš ir tam par vāju. Viņš to nespēj, pat neraugoties uz to, ka izmisīgi vēlas. Iespējams, tā nav viņa vaina, iespējams, tā ir viņa karma. Apgaismotā idiota vienīgā cerība ir atgriezties parastā idiota stāvoklī un sākt to turienes. 

Vienpadsmitā kategorija – šaubpilnais idiots

Tas ir idiots, kurš visu laiku uzdod jautājumus, viņš par visu šaubās, tajā skaitā par to, vai viņš ir idiots. Šaubpilnais idiots nevar dzīvē neko uzsākt, jo viņam ir pārāk daudz šaubu par to, vai iecerētais varētu izdoties. Nemitīgi uzdodot jautājumus, viņš atklāj, ka viss nav paredzams, drošs un pilnīgi skaidrs un tas tikai nostiprina viņa šaubīgumu. Viņš arī neuzticas nekam. No kurienes mēs to zinām, kas to pierāda, vai ir vēl kādi avoti, kas to apstiprina, ko vispār nozīmē zināt, vai vispār jel ko mēs spējam zināt? Šaubīgais idiots ir tas, par kuru saka, ka viens idiots var uzdot vairāk jautājumu nekā simts gudrie atbildēt. Par šo idiotu Gurdžijevs ir teicis gan to, ka viņš ir sūdu sūds, gan to, ka viņam patīk šaubīgie idioti un ir gatavs ar tādu dzert visu nakti.

Divpadsmitā kategorija –  plātīgais idiots

Plātīgais idiots ir melis. Viņš visu laiku lielās un plātās, kur ir bijis, ko redzējis, ko piedzīvojis, kādus panākumus un uzvaras guvis, cik veiksmīgi atrisinājis dažādas situācijas, paredzējis notikumus, kādus vērtīgus padomus devis neskaitāmiem ietekmīgiem un slaveniem cilvēkiem, bijis teju ne visu kaut cik nozīmīgu notikumu epicentrā un spēlējis tajos nozīmīgu lomu. Vienīgā problēma – visi šie stāsti ir meli. Pilnīgi izgudrojumi, lai tikai atstātu iespaidu uz citiem. Ja tikai ir iespēja runāt par sevi, plātīgais idiots ir laimīgs un jūtas komfortabli jebkurā kompānijā.

Par pārējām idiotu kategorijām ir zināms maz, jo līdz tiem reti nonāca, bet no nosaukumiem var apmēram nojaust, par kādiem idiotiem ir runa:

13 – īstais idiots vai idiots no dzimšanas

14 – gudrais idiots

15 – psihopātiskais idiots

16 – daudzšķautņainais idiots

17 – meistarīgais idiots

18 – perfektais idiots (augstākā pakāpe, kuru var sasniegt cilvēks, šajā pakāpē Gurdžijevs ierindoja pats sevi)

19 – svētais idiots

20 – kosmiskais idiots

21 – unikālais idiots

Pēdējās trīs kategorijas attiecas uz Dieva dēliem, svētajiem, dievībām un pašu Dievu, ar kuru acīmredzot tiek domāta gnostisko tradīciju Dēmiurgs, kas aramiski būtu Saklas, sīriešu saekla, proti, muļķis vai Samael – aklais dievs. Gnostiskajās tradīcijās Dievs, pasaules radītājs ir idiots vai akls muļķis pašā labākajā gadījumā un ļauns, asinskārs, melīgs nežēlīgs Dievs skarbākajā versijā. Pateicoties šīm pasaules radītāja īpašībām, arī viņa radītā pasaule ir tieši tāda – pilna ar muļķību, nežēlību, ļaunumu un meliem. Gnostiskajā tradīcijā virs šī pasaules radītāja atrodas tīrā dievišķā būtība, vai pirmais princips.

Kā jau teicu, Gurdžijeva idiotu mācība ir saglabājusies nepilnīgi, pat numerācijā un nosaukumos dažādu skolnieku un dzīru viesu sniegtie apraksti atšķiras, taču viena doma ir skaidra un nešaubīgi ļoti noderīga izdzīvošanai idiotu pasaulē. Mēs visi esam idioti, tikai dažādu veidu, mūsu idiotisms nav nekas fiksēts, tas ar gadiem mainās, bet mūsu vienīgais glābiņš ir spēja savu idiotu apzināties, novērot, es pat teiktu – pētīt, un nebūt bezcerīgiem idiotiem, kuri dzīvo kā dzīvnieki, nomirst kā dzīvnieki un kurus kā aitas dzen un vada citi idioti. 

Bez tā, ka mēs visi esam idioti, tikai katrs savā bieži vien unikālajā veidā, to ir svarīgi apzināties un ar to strādāt. Gurdžijeva idiotu mācība, manuprāt, iedvesmo arī uz iecietību. Idiots ir cilvēks savā dabiskajā veidolā. 

Cilvēku IQ, kā arī tā trenētības, izkopšanas līmeņi objektīvi atšķiras, cilvēku idiotisma pakāpes un veidi atšķiras, tā ir “objektīva” realitāte, bet cilvēki rīkojas stulbi un muļķīgi ne tāpēc, ka vēlas ieriebt personiski jums. Nē, viņi tā rīkojas, jo viņu IQ ir zems, jo viņi ir idioti, un tāpēc viņi nespēj rīkoties citādāk. Viņi nepieņem un nesaprot savu lēmumu sekas, pat tad, kad viņiem tās ir vairākkārt izskaidrotas, un tas tālu ne vienmēr ir tāpēc, ka viņi ir korumpēti, pārstāv kādas intereses vai tāpēc, ka viņi cenšas speciāli bojāt dzīvi jums. Nē, viņu vāji attīstītais prāts neļauj viņiem saprast sarežģītus modeļus pat tad, ja jums tie šķiet pavisam vienkārši. 

Tas ir tāpat kā ar dziedāšanu. Ja es sāku dziedāt, es to nedaru ar mērķi spīdzināt jūs, es pat neapzinos, cik tieši briesmīgi mana dziedāšana skan kādam, kuram ir muzikālā dzirde. Man tas nav dots, bet neviens nevar aizliegt man dziedāt un, kā mēs zinām, pat brīnišķīgus televīzijas šovus var izveidot no tā vien, ka tur dzied, uz balvām par labu dziedāšanu piesakās cilvēki, kas pat attāli neapzinās, cik netalantīgi šajā jomā viņi ir. 

Tolerance, pacietība un pazemība ir pati galvenā īpašība uz muļķu kuģa, un tas ir nevis ētisks, bet praktisks postulāts.

Būt pacietīgam, meklēt jaunus ceļus kā sadzīvot, sadarboties, izskaidrot kļūst vieglāk, un tas ir liels solis uz priekšu.  Diemžēl, tikpat svarīga var izrādīties arī spēja rīkoties nežēlīgi un agresīvi gadījumos, kad kāda stulbums reāli apdraud apkārtējos un viņš ir vienkārši jāaptur.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook ,Twitter,  Youtube un Instagram!