Sociālo tīklu pasaule attīstās un mainās tik ātri, ka ir grūti pateikt, kādi padomi saistībā ar to būs vēl aktuāli, kad šī grāmata nonāks pie tevis, mans talantīgais draugs. Sākšu tāpēc ar padomiem, kas izturējuši laika pārbaudi.
Abu Hamid Al Ghazali dzīvoja 11. gadsimtā. Sūfijs, filozofs, teologs, viens no islāma visu laiku ievērojamākajiem domātājiem. Daudzi ticīgie sunnīti viņu uzskata par izcilāko musulmani uzreiz aiz Muhameda.
Al Ghazali darbi aptver visplašāko jautājumu loku, sākot ar loģiku, reliģiskiem un filozofiskiem jautājumiem, beidzot ar tiesību teoriju un praktiskiem padomiem dzīves vadīšanā.
Darbā “Vēstule māceklim” (Ayyuha l’Walad) Al Ghazali dod padomu māceklim censties izvairīties vispār no publiskām debatēm, jo visticamāk tu uzdursies uz muļķību, kas ir kā slimība, tā reizēm ir tik smaga, ka nav vairs ārstējama un gudrajam nav jātērē savs laiks, lai censtos ārstēt neārstējamos.
Saskaņā ar Al Ghazali muļķības slimība ir četru veidu. Vispirms tā, kas rodas no skaudības un naida. Kad tu atbildi uz jautājumu, kuru uzdod šāds muļķis, tad lai cik patiesa un dziļa būtu tava atbilde, skauģis ienīdīs tevi tikai vēl vairāk. Jo spēcīgāki būs tavi argumenti un jo lieliskāk tie būs noformulēti, jo vairāk skaudības un naida tie radīs, tāpēc sarunās ar šādiem cilvēkiem labāk vispār neiesaistīties. Tā raksta Al Ghazali vienpadsmitajā gadsimtā, un katrs mūsdienu tvitera lietotājs var tikai piekrītoši māt ar galvu – jā, mēs zinām šos skauģus, mēs viņus pazīstam, ar viņiem tiešām labāk neiesaistīties.
Otrs muļķu veids, kā norāda Al Ghazali, ir tie neizglītotie cilvēki, kuri nekad nav veltījuši pietiekami daudz laika tam, lai studētu jel ko. Viņi, protams, neapzinās savu neizglītotību un ir bezcerīgi uzsākt šo cilvēku izglītošanu publiskas diskusijas laikā. Daudzu gadu un desmitgažu domāšanas un lasīšanas pieredze nav ne ar ko aizstājama. Grāmatu nelasīšana un neizglītošanās desmitgažu garumā arī nekā nav labojama. Nav vērts iesaistīties sarunās ar šiem ļaudīm. Domāju, ka šī 11. gadsimta atziņa
tāpat ir pilnībā spēkā arī 21. gadsimtā.
Trešais muļķu tips ir tie, kuri vienkārši nebūs spējīgi saprast, ko jūs viņiem skaidrojat, raksta Al Ghazali. Tie var būt gan nemācītie, gan mācītie, bet ne īpaši gudrie. Arī šajā gadījumā iesaistīties sarunās nevajag.
Patiesības vārdā publiskās debatēs var iesaistīties vienīgi ar tiem, uzsver Al Ghazali, kuri nav pārņemti nedz ar skaudību, nedz naidu, tiešām vēlas saprast un kuru intelekts ir pietiekams, lai viņi spētu saprast, ja viņiem izskaidro. Šiem cilvēkiem atbildēt ne tikai var, bet ir pienākums. Praksē gan šo visu īstenot ne vienmēr ir tik viegli.
Ja tev ir tūkstošiem sekotāju, tad tu viņus nepazīsti pat neskatoties uz to, ka viņi tev seko gadiem. Tu nezini, kādam cilvēku tipam viņi pieder, kāds ir viņu izglītības un intelekta līmenis un bieži viņu pirmais jautājums vai replika neliecina ne par kādu bīstamību. No sarunas iesākuma bieži nevar nojaust, pie kura no Ghazali aprakstītajiem muļķiem šis cilvēks ir pieskaitāms vai varbūt tieši pretēji – ir daudz gudrāks par tevi. Cerībā uz pēdējo vai pieklājības dēļ tu atbildi, varbūt iesaistās vēl kāds, sākas apmaiņa ar viedokļiem un argumentiem un vienā brīdī jau ir par vēlu. Tu esi ierauts emocionāli piesātinātās debatēs ar vienu vai vairākiem neizglītotiem, bet agresīviem muļķiem, kuri ne tikai neko nezina, bet pat nespēj saprast vienkāršu nepaplašinātu teikumu jēgu, kas netraucē viņiem gāzt pār tevi savus tracinoši, kaitinoši, mokoši debilizējošos tvītus. Izkropļot tavus argumentus, karsti apstrīdēt lietas, kuras tikai viņu muļķības dēļ viņiem liekas, ka esi apgalvojis, lietot visa veida ad hominem argumentus, apvainot tevi sadarbībā vai simpātijās, kuru tev patiesībā nav, un tā tālāk.
Protams, Al Ghazali ir pilnīga taisnība – šādās debatēs nav nekādu cerību pierādīt kādam kaut ko, noskaidrot kaut ko vai vienoties par kaut ko. No tām nav nekādas jēgas un tās ir postošas gan tavai nervu sistēmai, gan tēlam.
Šādas sarunas ir jāizbeidz pēc iespējas ātrāk, kamēr tu pats emociju karstumā neesi sarunājis ko lieku, un vispārējais princips risku menedžmenta ietvaros te būtu labāk zaudēt iespēju un neuzsākt sarunu ar kādu gudru cilvēku, nekā ielaisties sarunā ar kādu no Al Ghazali aprakstīto muļķu tipiem, kuriem mūsdienās vēl jāpieskaita dažādi profesionāli troļļi un vienkārši psihiski nelīdzsvarotas personas.
Ja tu darbojies politikā, biznesā, esi augstas klases sportists vai spēlē būtisku lomu kādos citos procesos ar augstām likmēm, tu vari saskarties ar psiholoģiskiem uzbrukumiem sociālajos tīklos, kuru vienīgais uzdevums ir novērst tavu uzmanību, emocionāli provocēt un vājināt tevi psiholoģiski. Turklāt, šiem uzbrukumiem vari būt pakļauts pa ne tu pats, ja ir zināms, ka esi pret tiem noturīgs, bet gan, piemēram, tavas ģimenes vai komandas locekļi, kuriem nav šādas iepriekšējas negatīvas pieredzes un kuri diezgan prognozējami vērsīsies pie tevis pēc padoma un palīdzības, tātad tomēr novēršot tavu uzmanību, radot tevī pamatotas dusmas par to, kādas metodes pret tevi tiek izmantotas, naidu un varbūt pat kādu emocionāli sakāpinātu reakciju, kas rezultātā ļaus tevi vieglāk sakaut spēlē, kurā esi iesaistīts. Tā gadās. Ja tu esi šāda līmeņa spēlētājs, ir vērts brīdināt ģimenes locekļus un bērnus un aicināt būt papildus piesardzīgiem sociālajos tīklos.
Tomēr, kā tas tiks atkārtots ne reizi vien šajā grāmatiņā – dzīvei un attiecībām neeksistē universāli likumi, kas derētu vienmēr un visiem. Neviens padoms te nav un nevar būt pareizs un piemērojams visiem cilvēkiem, visās viņu dzīves situācijās.
Arī iepriekš minētais princips ignorēt muļķus un desturktīvas sarunas var būt pilnīgi nepareizs.
Autors: Jurģis Liepnieks
Kurš tad ir tas ceturtais muļķu paveids?
Tas ar kuru ir vērts runāt :)
Vai arī tas kurš jautā, kurš tas ir :)
Ja interesē detalizētāk. no cita aspekta gan, par to raksta Georgijs Gurdžijevs, var palasīt par viņu netā, piem Rīgas laikā