Atmest smēķēšanu? Vispirms tiec vaļā no šiem kaitīgajiem ieradumiem!

atmest smēķēšanu

Griezies uz kuru pusi gribi, visur mums stāsta, cik veselībai kaitīga ir smēķēšana. Liecieties mierā! Tas taču visiem zināms, un atmest smēķēšanu cenšas teju katrs otrais. Taču dzīvē ir vēl dažas lietas, kas cilvēka veselībai nodara, iespējams, daudz lielāku kaitējumu nekā tabaka. Un to nodarījums ir vēl briesmīgāks posts tieši tāpēc, ka pieņemam šīs lietas kā pašsaprotamas, nemaz neapzinoties, ka patiesībā tās mūsu dzīvi padara nebaudāmu. Mēs sportojam, ēdam „pareizu” pārtiku, atsakāmies no alkohola un mēģinām atmest smēķēšanu, tai pat laikā turpinot skaust, krāt sevī aizvainojumu un žēloties par dzīvi. Bet varbūt ir laiks no tā visa tikt vaļā uz visiem laikiem?

Patiesībā viss, ko mēs darām, ir vērsts uz vienu mērķi – būt laimīgiem. Bet ja mūsu dzīvi indē iepriekšminētie „neredzamie bendes” – aizvainojums, skaudība un neapmierinātība ar dzīvi, lai kā arī censtos, mērķis nebūs sasniedzams. Lai kādu iespēju piedāvātu liktenis, tik un tā atradīsim iemeslu pačinkstēt un būt neapmierinātiem.

Varbūt pirms kārtējo reizi mēģināt atmest smēķēšanu, ir īstais brīdis tikt vaļā no šīm četrām kaitīgajām īpašībām, kas padara mūsu dzīvi mokpilnu?

1.Skaudība

Skaudība urda smadzenes, neļaujot priecāties ne par saviem panākumiem, ne (vai jūs traki?!) par citu sasniegtajiem rezultātiem. Un lielisks instruments skaudības attīstīšanai ir sociālie tīkli.

ASV Jūtas pavalsts universitātes sociologi aptaujāja 435 studentus un noskaidroja, ka laiks, kuru cilvēks pavada rušinoties sociālajos tīklos, ir tieši saistīts ar viņa attieksmi pret dzīvi. Jo ilgāk studenti pētīja citu cilvēku dzīves (pareizāk gan būtu teikt, viņu dzīves izskaistinātos atstāstus) sociālajās vietnēs, jo pārliecinātāki viņi kļuva, ka citi dzīvo daudz labāk un ir laimīgāki nekā viņi paši.

Taču nemaz nav obligāti pētīt profilus sociālajos tīklos, lai sūkstītos par savu neizdevušos dzīvi – jo vairāk mēs skaužam citus, likdami sev skumt par neizdevušos paša dzīvi, jo vairāk ticam tam, ka tā patiešām ir.

Ko darīt?

Ja jūs kaut uz vienu dienu padzīvotu tā cilvēka, kuru apskaužat, dzīvi, jūs būtu ļoti vīlies. Katram ir savi pārdzīvojumi, neveiksmes un prieki, un citu dzīve ne ar ko nav labāka par mūsu.

Nedrīkst sevi salīdzināt ar kādu citu, katram ir sava pagātne un pieredze, talants un iespējas, problēmas un neveiksmes. Nesalīdziniet, jo nav tādu kritēriju, pēc kuriem to varētu paveikt.

 

 2. Aizvainojums

Patiesībā aizvainojums nav nekas cits kā realitātes neatbilstība mūsu izdomātajam scenārijam.

Piemēram, iztēlojieties, ka jums ejot pa uz ielu aizķeras kāja, jūs paklūpat, sāpīgi sasitat celi, un visi produkti no iepirkumu maisiņa izbirst uz trotuāra. Netālu no vietas, kur jums gadījās misēklis, sēž akls ubags, lūdzot žēlastības dāvanas. Jūs taču negaidāt, ka viņš metīsies jums palīgā, tāpēc nekādu aizvainojumu neizjūtat. Turpretī, ja turpat blakus stāvētu jūsu kolēģis un vienaldzīgi noskatītos, kā jūs četrrāpus mēģināt savākt uz ietves izbirušos apelsīnus, jūsu aizvainojums kāptu laukā pa muti un ieperinātos apziņā uz visu mūžu.

Ja nerunājam par cēloņiem, tad aizvainojums patiesībā ir spēcīgas negatīvas emocijas, kas ilgi neatkāpjas. Ik reizi, kad iedomāsities par šo kolēģi, jūsos uzbangos negatīvo emociju cunami, turklāt sens aizvainojums ir sevišķi kaitīgs veselībai, jo patiesībā ir emocionāla trauma.

Ko darīt?

Lai nebūtu iemesla aizvainojumam, vienkārši negaidiet neko no cilvēkiem. Neviena pienākumos nav kaut ko darīt jūsu labā: viņiem nav jābūt ne pretimnākošiem, ne patīkamiem, ne izpalīdzīgiem, saprotošiem, draudzīgiem utt. Pieņemiet to.

Bez šaubām, tas nenozīmē, ka jums ir jākontaktējas ar rupekļiem, cilvēkiem, kuri pret jums izturas riebīgi vai vispār ir nepatīkami. Vienkārši izlemiet, ar kādiem ļaudīm jūs vēlaties kontaktēties, bet kādus redzēt nevēlaties. Ja nav iemesla aizvainojumam, dzīvot ir daudz vienkāršāk.

 

3. Žēlošanās

Būt nožēlojamam ir ļoti vienkārši, būt laimīgam – daudz sarežģītāk. Žēlošanās kļūst par ieradumu, un ja cilvēks pierod sūkstīties, nav nozīmes tam, kas notiek viņa dzīvē – viņš tik un tā atradīs kaut ko, par ko pačīkstēt. Ja cilvēks nepārtraukti par kaut ko žēlojas, tas nozīmē, ka savā dzīvē saskata tikai negācijas, redz vienīgi problēmas, par ko arī nekavējoties pavēsta ikvienam, kurš gatavs uzklausīt.

Dzīvi nevar objektīvi novērtēt, tā ir tāda, kādu jūs to uztverat. Ja jūs saredzat vienīgi negatīvo, tad tā arī būs. Bet kādēļ gan? Vai tāpēc, lai raisītu līdzjūtību pret sevi?

4. Nosodījums

Šis nu ir saīgušo večiņu jājamzirdziņš, kuras sēžot uz soliņa daudzdzīvokļu māju pagalmā, apspriež kaimiņu „narkomānus, ielasmeitas un dzērājus”. Mēs ar lielu skubu mēdzam nosodīt citus, gan pa vienam, gan visi kopā. Tenkot mēdz visi, nav nozīmes ne vecumam, ne tam, esi klaču tante vai muskuļots vecis. Arī paši sevi mēdzam tiesāt.

Bet šeit vietā ir nodeldētais teiciens – kas tu tāds esi, lai nosodītu? Mēs citus vērtējam pēc savas mērauklas, bet varbūt viņiem tā ir pavisam citādāka?

Ko darīt?

Netiesājiet! Ikvienam ir tiesības kļūdīties, turklāt cilvēki ir tik ļoti dažādi, ka nav objektīvu kritēriju, pēc kuriem varētu vērtēt viņu dzīvi. Jūs taču neesat bijis tā cilvēka ādā, par kuru izsakāt nosodījumu (par viņa rīcību un tml.). Jūs taču nezināt, kāda patiesībā ir viņa dzīve, jūs redzat tikai to, ko viņš ļauj redzēt. Jūs nezināt, par ko viņš domā un kādas ir viņa problēmas. Nosodīt citus ir tas pats, kas ar aizsietām acīm komentēt futbola spēli, par notiekošo laukumā spriežot tikai pēc publikas reakcijas tribīnēs.

Ja runājam par sevis – cilvēka, kuru jūs ļoti labi pazīstat – nosodīšanu, vienkārši atcerieties, ka tam nav jēgas. Iespējams, šīs paradums ir mantots no vecākiem, un mēs vienkārši kopējam bērnībā redzēto uzvedības modeli. Bet varat nešaubīties – sevis nosodījums nemotivē kaut ko mainīt uz labo pusi. Tieši pretēji, tas liek justies kā neveiksminiekam, samierināties ar to, dzīvi pavadīt dvēseles mokās un ciešanās. Un žēloties, cik slikta ir dzīve.

Kā atmest visus kaitīgos ieradumus (uz visiem laikiem)

Ir kāda metode -„violetās rokassprādzes” paņēmiens, ar kuru iespējams uz visiem laikiem un pavisam atbrīvoties no domām, kas bojā dzīvi.

Šo paņēmienu izmēģināt 2006. gadā ieteica kāds mācītājs – Vils Bovens. Viņš mudināja aplikt ap roku violetu rokassprādzi un 21 dienu ne par ko nežēloties, nekritizēt ne sevi, ne citus, netenkot un neizrādīt neapmierinātību (mācītājs nepieminēja skaudību, tā vietā – neizrādīt neapmierinātību). Domās drīkst, galvenais – nepateikt to skaļi. Ja cilvēks ar uzdevumu netiek galā, viņš rokassprādzi apliek ap otru roku un turpina procesu nākamo 21 dienu.

Tas tikai izklausās vienkārši. Patiesībā izturēt 21 dienu bez citu kritizēšanas, neapmierinātības izteikšanas un žēlabām ir neticami sarežģīts uzdevums. Pamēģiniet!

Aprocei nav obligāti jābūt violetai. Tā var būt zaļa, zila, sarkana vai jebkurā citā krāsā. Jūs varat to nopirkt veikalā vai izgatavot paši, galu galā – apsieniet ap roku vienkārši dzijas pavedienu vai diegu.

Galvenais taču – atmest to, kas maitā dzīvi. Atmest smēķēšanu pēc tam būs tīrais nieks!

 

Populārākie raksti


Jūs varētu interesēt


Lasītāju viedokļi

avatar