Tabu jautājumi par Latvijas ekonomiku

VJAČESLAVS DOMBROVSKIS

Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.

Kā izrauties no šī slazda? Publiskajā telpā netrūkst rekomendāciju. Vairums populārāko straujākas attīstības stāstu veido šķietami pareizas frāzes, bet ar zemu praktisku vērtību. Viens tāds populārs “attīstības veidošanas” stāsts ir par nepieciešamību “celt produktivitāti” vai panākt “augstāku pievienoto vērtību”. Grūti iebilst, bet praktiski šī rekomendācija satur zināmu tautoloģijas devu, jo pēc būtības piedāvā radīt ekonomikas izaugsmi ar… ekonomikas izaugsmi.

Vēl viena populāra rekomendācija ir investēt inovācijās, pamatlīdzekļos un izglītībā. Izklausās pareizi. Bet, kā vēl 1973. gadā atzīmējis Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Duglass Norts, “iepriekšminētie faktori (inovācijas, mēroga efekti, izglītība, investīcijas pamatlīdzekļos) nav izaugsmes cēloņi, bet paši ir izaugsme”. (North and Thomas (1973, p.2). “The Rise of the Western World”.) Citiem vārdiem, kur ir izaugsme, tur arī ir inovācijas, investīcijas, izglītība utt.

Diez vai, turpinot n-to reizi atkārtot šablona frāzes, spēsim izrauties no atpalicības. Pasaules vēsture rāda ka strauja attīstība ir iespējama, bet to panākt izdodas vien dažām valstīm. Šablona risinājumu nav. Varbūt atrast pareizās atbildes uz lielajiem attīstības jautājumiem ir ik grūti tieši tāpēc, ka tās atrodas jomās, kas a priori uzskatītas par “nepareizām”? Vai nebūtu loģiski, ka ceļš uz attīstības zvaigznēm ir caur ērkšķiem jeb jomām, kas ilgstoši uzskatītas par tabu.

Pirmais tabu: prioritārās nozares

Pamatstraumes ekonomikā nav pieņemts runāt par tā saucamo industriālo politiku jeb konkrētu nozaru prioritizēšanu un atbalstu no valsts puses. Tam ir vairāki labi iemesli. Piemēram, šādi var novērst favorītisma, nepotisma, korupcijas riskus. Turklāt daudzi ekonomisti ļoti skeptiski skatās uz politiķu spēju pieņemt labus lēmumus ekonomikā. Visi šie iemesli ir balstīti rūgtā vēsturiskā pieredzē, tāpēc starptautisko finanšu institūciju (Pasaules Banka, Starptautiskais Valūtas fonds), domnīcu (OECD) vai Eiropas Komisijas rekomendācijās reti kad atrodami ieteikumi balstīt konkrētas nozares. Tuvākais, ko tās uzdrošinās, ir standartizēts mudinājums “investēt inovācijās, pētniecībā un attīstībā” – jo par tādām var jēgpilni runāt vien dažās nozarēs.

Svarīgi atzīmēt, ka ekonomikas pamatstraume nenoraida industriālo politiku saknē, bet uzskata, ka absolūts attīstības valstu vairums nespēs tikt galā ar tās izaicinājumiem un riskiem. Citiem vārdiem, tiek uzskatīts, ka tie ērkšķi ir pārāk biezi.

Tomēr tik mazai ekonomikai kā Latvija pasaules līmeņa labklājība sasniedzama tikai, sasniedzot kritisko attīstības masu atsevišķās nozarēs. Jo taisnība apgalvojumā, ka gan iekšzemes produkts, gan darbinieku atalgojums un labklājība kopumā ir atkarīgi no produktivitātes, bet šī augstā produktivitāte tomēr parasti ir sasniedzama vien nozarēs ar zināmu mēroga efektu.

Piemēram, “Google” nodarbina aptuveni 180 tūkst. cilvēku. “BMW Group” – aptuveni 155 tūkst. “Samsung Electronics” – aptuveni 270 tūkst. darbinieku. Ja šīs kompānijas strādātu Latvijā, mums būtu pasaules līmeņa labklājība, bet tās izsmeltu visu (!) privāta sektora darbaspēka resursu. Latvijas ekonomikā būtu tikai šie trīs uzņēmumi.

Ja vēlamies strauju izaugsmi, jādomā par savu spēku un resursu koncentrēšanu dažās jomās ar augstu attīstības potenciālu, kur mums arī ir zināmas dotības un salīdzinošas priekšrocības.

Otrais tabu: dialogs ar privātā sektora līderiem

Pieņemsim, ka pirmais tabu ir pārvarēts. Kas tālāk? Kas noteiks tās prioritārās nozares? Vēl daudz svarīgāks jautājums, ko valstij darīt šajās nozarēs? Kas to definēs? Ierēdņi? Ārvalstu konsultanti? Augstskolu pasniedzēji?

No teorijas viedokļa valsts iejaukšanas jebkādā ekonomikas sektorā ir pamatojama tikai ar kādas tā saucamās tirgus nepilnības jeb faktoru, kas varētu pacelt visas nozares konkurētspēju, risināšanu. Piemēram, ja mēs runājam par informācijas tehnoloģiju jomas konkurētspēju, viens tāds faktors neapšaubāmi ir STEM absolventu pieejamība. Vai kāds IKT nozares uzņēmums būs gatavs investēt šo absolventu pieejamībā? Diez vai – jo nav garantijas, ka tie izvēlēsies strādāt pie viņa, nevis konkurentiem.

Citiem vārdiem, no IKT nozares skatupunkta STEM absolventu pieejamība ir tā saucamais sabiedriskais labums jeb tirgus nepilnība. Iespējams, ar laiku uzņēmumi varētu nonākt pie vienošanās kopīgi investēt absolventu pieejamības nodrošināšanā, bet šīs nozares kolektīvā rīcība noteikti būs sarežģīta un laikietilpīga. Valsts varētu būtiski paātrināt šo procesu, ceļot nozares konkurētspēju pasaules tirgos.

Piemērs ir šķietami vienkāršs, bet tikai vienai nozarei šādu iespējamo tirgus nepilnību var būt vairāki simti. Kā tos identificēt? Kur jāinvestē? Atbildes uz šiem jautājumiem var rast tikai dialogā ar šīs nozares uzņēmumiem.

Diemžēl Latvijas politikas vēsturiskās īpatnības ir tādas, ka dialogs ar uzņēmējiem ir tabu. Mēs taču tik ilgi esam cīnījušies ar oligarhiem, naudas ietekmi politikā, ar korupciju, utt. Rezultātā liela sabiedrības daļa ar aizdomām skatās uz jebkādiem kontaktiem starp uzņēmējiem un ierēdņiem vai politiķiem.

Mani minētie tabu jautājumi nav vienīgie klupšanas akmeņi. Industriālās politikas īstenošanai arī nepieciešama augsta valsts un akadēmiskā sektora kapacitāte, motivēti un augsti kvalificēti ierēdņi, pasaules līmeņa pašmāju ekonomisti. Vai mums ir izdevies pacelt savu ekonomikas augstskolu vismaz līdz Igaunijas līmenim? Vai mēs vismaz mēģinām to darīt?

Ceļā uz attīstības zvaigznēm ir daudz ērkšķu un daudz darāmu darbu. Turpinot atkārtot vecus šablonus, neturpināsim pat stāvēt uz vietas, bet vēl vairāk atpaliksim. Virzība uz priekšu sevī ietver arī drosmi uzdot sev neērtus jautājumus.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!