Jurģis Liepnieks. Glaimi

Pirmais un visstingrākais sabiedrisko attiecību likums ir  – nemelot.

Var noklusēt, ja tieši nevaicā, var censties apiet jautājumu, var izvairīties, var neatbildēt, var censties novirzīt uzmanību, mainīt tematu, atbildēt tēlaini, pārspīlēt, atjokot, apvainot – visu var darīt,  bet melot nedrīkst. Mainīt domas, piemēram, drīkst, nav labi to darīt pārāk bieži, īpaši svarīgos jautājumos, bet to tev piedos, ja mācēsi paskaidrot – jā, es agrāk domāju tā, bet tagad domāju otrādāk, tam ir sekojoši iemesli, ir jauna informācija vai arī, es atzīstu – es agrāk kļūdījos, tas ir pieļaujami, bet melot nedrīkst  nekādos apstākļos. Sabiedrisko attiecību kontekstā tas nav morāles postulāts, bet tīri pragmātisks likums, gluži kā neēst nepazīstamas sēnes vai nepirkt Krievijā ražotas mašīnas. 

Tomēr no šī likuma ir izņēmums. Ir kāds melu paveids, kuru ne tikai drīkst, bet gluži vai ir pienākums lietot vienmēr, kad tev ir nepieciešama kāda cilvēka labvēlība vai arī bez jebkādas vajadzības, tāpat – izpriecas nolūkos. Tie ir glaimi.

Glaimi ir gan sociālās dzīves lubrikants, gan valūta – glaimi vienmēr ir labs sākums un tad tu dāļā tos, cerot saņemt pretī citus labumus.

Kā norāda R. Stengel lieliskajā grāmatā  „You are too Kind. A Brief history of flattery”, paradoksāla patiesība ir tā, ka ļoti bieži tieši tie, kas sociālajā hierarhijā ieņem augstu stāvokli ir īpaši viegli manipulējami ar glaimiem. 

Ja tu smagās automašīnas šoferim pateiksi, ka apbrīno viņa darbu un visus tos personiskos upurus, kurus nes viņš un viņa ģimene, viņa pašaizliedzību un nesavtīgo atdošanos darbam un vispār uzskati viņu par vienu no izcilākajiem, godīgākajiem un krietnākajiem mūsu tautas dēliem, viņš vienkārši padomās, ka esi jucis, toties, ja to pašu pateiksi ministram vai parlamenta deputātam, viņš padomās – nu re, beidzot ir kāds, kurš saprot un adekvāti novērtē mani.  

Tam ir vairāki izskaidrojumi. Daudz sasnieguši cilvēki, vairāk vai mazāk pamatoti, bieži vien ir par sevi ļoti augstās domās. Glaimos viņi vienkārši saskata patiesību. Sava loma ir arī tam, ka bagāti, ietekmīgi un panākumus guvuši cilvēki ikdienā dzird tik daudz glaimu, ka ar gadiem tas kļūst par tādu kā dabisku, normālu fonu. Apzinātāk vai neapzinātāk, veidojas situācija, ka tas, kurš neglaimo var sākt izskatīties aizdomīgs vai pat naidīgs.

Vēl viens no iemesliem saistās ar to, ka aiz pārliecinošās ārienes daudzi augstu stāvokli ieņemoši cilvēki slēpj smagus un mokošus mazvērtības kompleksus, kas patiesībā arī ir bijis vienīgais iemesls, kas ļāvis vai licis viņiem izcīnīties līdz šīm augstajām pozīcijām, taču neviens sasniegums neārstē viņu kaiti. Ikdienas glaimu deva mazliet palīdz viņiem. Ņemot vērā, ka mazvērtības kompleksu mocītie parasti ir arī ārkārtīgi bīstami draņķi, glaimi ļauj uz brīdi justies relatīvā drošībā arī tiem, kas ir atkarīgi no attiecīgajiem augstākstāvošajiem.

Visu šo iemeslu dēļ glaimi ir teju neizbēgama jebkuras subordinācijas sastāvdaļa, turklāt tās virziens nav tikai no lejas uz augšu. Augsti stāvoši vadītāji arī nereti izmanto glaimus, lai panāktu no saviem padotajiem to, par ko citādi būtu jāmaksā daudz vairāk. 

Agrāk man likās, ka ir liela atšķirība kā glaimot sievietei un vīrietim, bet tagad es tā nedomāju. Pamatā mēs visi esam vienādi, taču viennozīmīgi parasti veiksmīgāka ir glaimošana pretējā dzimuma pārstāvim.

“Jaunam vīrietim pieredzējušas, ietekmīgas sievietes labvēlība var iemācīt visu, kas jāzina par panākumu gūšanu sabiedrībā, atvērt daudzas smagas durvis un pasargāt no daudziem riskiem,” raksta Onorē Balzaks romānā „Lilijas ielejā” . Un viņam nevar nepiekrist, tāpēc māka iegūt ietekmīgas sievietes labvēlību mēdz būt īpaši jaudīgs instruments sabiedrībā.

Te galvenais ir saprast un izvēlēties, vai tu glaimosi viņai kā dēls jeb kā vīrietis. Ja vecuma starpība ir liela, tad atbilde skaidra – tu centies uzburt ideālā dēla, pēc kāda viņa ir vienmēr ilgojusies, tēlu. Tu ieklausies viņā, izrādi tādu interesi un gatavību sekot viņas padomiem, kādu viņas pašas īstais dēls nekad nav izrādījis. Tu esi atklāts, stāstot par sevi (atšķirībā no īstā dēla), uztici viņai savus noslēpumus, vaicā padomu par privātām lietām, demonstrē tādu dēla mīlestību, kādu jebkura māte ir alkusi saņemt visu savu dzīvi, un viņas labvēlība tev ir garantēta.

Ja vecuma starpība neļauj spēlēt šo spēli, apsver iespēju rādīt, ka esi slepeni iemīlējies. Tieši slepeni – tu centies noslēpt, cik ļoti viņa tev patīk un interesē kā sieviete, vienīgi, kā jau katram mīlētājam, tev, protams, neizdodas to noslēpt no viņas vērīgā skatiena. Tu dari visu iespējamo, lai neizrādītu, cik lielas ciešanas ir nesatikt viņu, neredzēt un cik milzīgs satraucošs prieks ir atkal satikt, bet, saprotams, viņa redz tev cauri. 

Protams, tu nekad nekādos apstākļos neuzdrošinies atklāt savas jūtas vai tuvoties ar tām viņai – tas vienkārši visu laiku ir gaisā, jo viņa ir tik izcila, ka viņu nav iespējams neiemīlēt. Riski šajā spēlē gan arī ir acīm redzami, viņa var atbildēt uz tavām jūtām un vēlēties no tevis ko vairāk, un var izrādīties, ka esi pats sev izlicis lamatas, no kurām nebūs viegli izkļūt, bet tas jau ir cits stāsts.

Sievietēm glaimot, kā zināms, ir tik vien kā normāla pieklājība, visi šie nemitīgie, banālie komplimenti par izskatu – to pieprasa elementāra pieklājība. Bez tās ne uz kādiem panākumiem vispār nav ko cerēt, taču ar to vien ir par maz. Īsti panākumi ceļā uz augsti stāvošas sievietes sirdi gūstami, sperot soli tālāk par pieklājību. Ir vajadzīgi glaimi.

Daudzas augsti stāvošas dāmas gan izskatās tā, ka glaimot par viņu izskatu tev, mans talantīgais draugs, varētu šķist ņirgāšanās, tomēr lai tas tevi nemulsina – viņām vienmēr ir piesprausta kāda broša vai apmesta kāda šallīte, kas noteikti ir pelnījusi, lai to pamana un kad tas ir izdarīts, vari doties jau tuvāk viņai pašai – mati, frizūra.

Ja tomēr tev tas liekas pārāk ciniski vai tev kustas ausis melojot, tad glaimo par gaumi, morāli, vērtībām, fantastiskajiem profesionālajiem sasniegumiem, tautas ētiskā serdeņa uzturēšanu, nacionālās identitātes nešanu, lieliskajiem bērniem un, protams, nekad to neaizmirsti – prātu. 

Jo ambiciozāka, paštaisnāka, agresīvāka personība ir tavā priekšā, jo ātrāk viņa būs tavā pusē, ja vien prasmīgi glaimosi. 

Es pats, protams, arī vienmēr uzķeros uz glaimiem. Tas ir kā lāsts. 

Cik nav bijis tādu gadījumu, kad es esmu aizmirsis visus savus dārgos stundas izcenojumus, aizņemtību, un ar entuziasmu meties kādā projektā tikai tāpēc, ka pirmie vārdi, kurus izrunāja topošais klients, bija – mēs vēršamies pie jums kā viennozīmīgi paša labākā PR speciālista valstī. Vai es šādos vārdos saskatīju glaimus – nē, nekādā gadījumā, tieši otrādi – gudru cilvēku, kurš spēj atšķirt graudus no pelavām. Cik diplomdarbu es esmu gluži vai pilnībā pats uzrakstījis tikai tāpēc, ka vēršoties pie manis topošais komunikācijas zinātņu talants ir iemanījies iekombinēt savā uzrunā vārdu „guru”. Cik daudz bezjēdzīgu pasākumu, visādu plenēru un radošo darbnīcu es esmu apmeklējis, priekšlasījumu sniedzis, žūrijās sēdējis, nesaņemot par to ne centa, tikai tāpēc, ka to organizatori ir vērsušies pie manis stāstot, cik talantīgs, gudrs un vienreizējs es esmu.

Reiz kāda kundze vērsās pie manis ar lūgumu kļūt par sponsoru viņas audzēknei, jaunai un daudzsološai sportistei. Pirms lūguma izteikšanas viņa ne tikai man pastāstīja, ka es esmu vienīgais, kura domas par politiku viņu interesē, bet ieminējās, ka tīri nejauši reiz esot internetā izlasījusi dažus negatīvus man veltītus komentārus un sāka man gari un izvērsti stāstīt, kādi lūzeri un skauģi ir visi tie, kuri apšauba manu izcilību, cik nožēlojamas ir viņu dzīves un nesmukas viņu sievas, ja vispār tādas ir. Daudzsološās sportistes finansiālās problēmas ar to arī uz kādu laiku bija atrisinātas. Kundze bija prasmīgi izmantojusi ne tikai vienkāršus glaimus, bet glaimu turbo versiju – glaimus man, kopā ar manu ienaidnieku nozākāšanu un apsaukāšanu.

Ir vairāki šādi paņēmieni, kas pastiprina jau tā graujošo glaimu spēku.

Pirmkārt, uzķerties uz glaimiem ir īpaši viegli grūtās situācijās, brīžos, kad visi ir novērsušies, kad neviens tevi neatbalsta, kad atbalstīt tevi nozīmē riskēt ar kaitējumu paša reputācijai. Brīdī, kad tavs sociālais kapitāls kādu notikumu dēļ ir sadilis, kad ir krīze, tad glaimi ir kā zelta monētas ubaga tarbā un par tādā situācijā dāvātiem glaimiem var pretī saņemt simpātijas un uzticību uz mūžu.

Otrkārt, tā ir glaimošana tev aiz muguras. Ir ļoti patīkami dzirdēt, ja kāds saka patīkamas lietas tieši acīs, taču uzzināt, ka kāds ir teicis glaimojošas lietas tev aiz muguras, tas ir vēl daudzreiz patīkamāk un nozīmīgāk. Tie ir glaimi uz stereoīdiem. Tiem pašiem glaimiem, bet pateiktiem aiz muguras tā, it kā par tiem apglaimotajam nemaz nebūtu jāuzzina, bet viņš par tiem tomēr uzzina, piemīt nesalīdzināmi lielāks spēks nekā ja tie būtu teikti klātesot.

Nelaime vai labā ziņa, atkarībā no kuras puses mēs skatāmies uz šo situāciju, ir tā, ka mūsdienās, pateicoties internetam un sociālajiem tīkliem, mēs varam visai droši paļauties, ka lielākā daļa cilvēku, pat tie, kas tiešām daudz dzīvē sasnieguši, uzmanīgi seko līdzi tam, ko par viņiem raksta, kurš, ko un kā komentē, tāpēc atliek tikai ļaut viņiem atrast un pašiem uzzināt, cik ļoti augsti tu viņus vērtē, un glaimu inde sāks darboties.

Sajaucot glaimus ar zaimiem un lāstiem pār it kā kopīgajiem pretiniekiem, darot to visu īstajā brīdī gan acīs, gan aiz muguras, tiek iejaukti tādi glaimu Molotova kokteiļi, ar kuriem var doties ieņemt pilsētas.

Šajā sakarā visskaistākais piemērs, kam, manuprāt, būtu jābūt visās sabiedrisko attiecību mācību grāmatās, ir Ņujorkas žurnālists Mihaels Volfs. Viņš ir čempions.

2007. gadā viņam izdodas pieglaimoties vienam no ietekmīgākajiem, bagātākajiem un noslēgtākajiem pasaules cilvēkiem Rupertam Mērdokam. Ar glaimu palīdzību un radot Mērdokam pārliecību, ka viņiem ir vieni un tie paši ienaidnieki, kurus viņi vienādi karsti nicina, Volfs iegūst Mērdoka uzticību un unikālu, teju neierobežotu pieeju gan Mērdokam pašam, gan viņa ģimenei, gan darbiniekiem un uzņēmumu vadītājiem. Izmantojis šo Mērdoka dāvāto uzticību, Volfs savāc materiālus un nevilcinoties publicē Mērdoku atmaskojošu un nomelnojošu grāmatu “The Man Who Owns the News: Inside the Secret World of Rupert Murdoch.”  

Šis būtu ļoti pamācošs stāstiņš jau tāpat, taču tad, kad Volfam desmit gadus pēc Mērdoka grāmatas iznākšanas izdodas atkārtot šo pašu triku otrreiz, tikai tagad ar visietekmīgāko personu pasaulē – ASV prezidentu Donaldu Trampu, tajā brīdī Volfs ieiet vēsturē. 

Abos gadījumos Volfs vispirms pieglaimojas, publicējot rakstus, kurus izraudzītā persona noteikti pamanīs, viņš pastiprina savus glaimus, nievājot un kritizējot tieši tos cilvēkus un aprindas, kuras visvairāk ienīst viņa izraudzītie upuri. Abos gadījumos viņš pārliecina savus upurus, ka viņiem ir kopīgi ienaidnieki, viņiem nepatīk vieni un tie paši cilvēki, viņiem sakrīt vērtības un pasaules redzējums. Abos gadījumos Volfs pietuvojas mērķim – glaimojot aiz muguras tā, it kā tas nemaz nebūtu domāts apglaimotajam, un tas notiek brīdī, kad upura publiskais tēls ir vājš un brēc pēc palīdzības. 

Abi Volfa upuri vēlāk atklās, ka apbrīnojot viņu panākumus, Volfs ir bijis patiess, tomēr šī apbrīna ir nedaudz cita veida nekā Mērdoks vai Tramps to bija sapratuši. Tā nemaz nebija tāda apbrīna, ar kādu kāds vēro ģeniālu pianistu, intelektuāli, politiķi vai uzņēmēju, bet gan tā apbrīna, ar kuru mēs vērojam šimpanzi un spriežam, cik tas tiešām daudzējādā ziņā ir līdzīgs cilvēkam. Pievērsiet uzmanību, ka abos gadījumos runa ir par pieredzējušiem un rūdītiem darījumu cilvēkiem, magnātiem, īstiem alfa tēviņiem ar lielu dzīves pieredzi un plašiem sakariem visās dzīves sfērās. Gan Trampu, gan Mērdoku ieskauj palīgi, padomnieki, konsultanti un ģimenes locekļi, taču tas viss viņus nespēj paglābt no elementāras psiholoģiskas manipulācijas, kuras pamatā ir glaimi.

Volfa piemērs ir krāšņs, jo skar tik augsta līmeņa personas tik skaļā veidā, taču patiesībā daudzi žurnālisti regulāri izmanto līdzīgus paņēmienus savā ikdienas darbā.

Bieži viņi iemidzina tevi ar glaimojošiem jautājumiem, iejūtīgu, saprotošu un ieinteresētu toni, pat uzvedina tevi sīkāk izvērst tev izdevīgos vēstījumus, un kad tava modrība ir iemidzināta, it kā tikai rūgta pienākuma vadīti, uzdod jautājumu, kas patiesībā ir dūriens paribē. Ja iepriekšējo glaimu porcija ir tevi iemidzinājusi, tev radusies ilūzija, ka žurnālists ir tavs draugs un domubiedrs, kurš ir šeit, lai tev palīdzētu tavā cīņā, tad cauri ar tevi ir, un pārsteigums par iznākumu, lasot žurnālista sarakstīto, būs identisks tam, ko pārdzīvoja Tramps vai Mērdoks, lasot Volfa grāmatas par sevi. Publicētajā tekstā nav palicis nekā no glaimojošās daļas, kurai tika veltīts tik daudz laika, bet ir tikai tā sadaļa, kurā tu atklātāk un neuzmanīgāk nekā vajadzētu runā par tev neizdevīgajiem jautājumiem.

Pat kopš es to saprotu un cenšos īpaši vērst gara gaismu uz to kā glaimi uz mani iedarbojas, es regulāri pamanu, ka atkal kaut ko daru tikai tāpēc, ka esmu uzķēries uz glaimiem. Vēl vairāk – glaimi ir vienīgā man zināmā manipulācijas forma, kura pietiekami labi iedarbojas pat tad, kad manipulējamais saprot, ka ar viņu manipulē. Tu jau saproti, ka tev glaimo, ka tavi nopelni un talanti tiek pavisam nedaudz, bet tomēr mazliet pārspīlēti, jā, tā ir, bet, sasodīts, tas vienalga ir patīkami.

Sabiedrisko attiecību konsultantu darbs bieži reducējas līdz nepieciešamībai panākt kādas attiecīgajā jomā ietekmīgas personas labvēlību vai atbalstu. Kādam projektam, industrijai vai personai vajag kāda ministra balsi valdībā vai politiķa balsi parlamentā, kāda ierēdņa pozitīvu atzinumu, pašvaldības piekrišanu, žurnāla redaktora vai televīzijas producenta labvēlību, kādas slavenības piekrišanu piedalīties un tā bez gala.

Lai šo labvēlību iegūtu, tiek meklēti viedokļa līderi, starpnieki, kuru viedokli ņem vērā attiecīgā persona, klienti instruēti par to, kā tieši vislabāk runāt ar attiecīgo personu. Kādus argumentus uzsvērt, kādus aspektus izcelt, kā konkrētajā gadījumā vislabāk atbildēt uz „grūtajiem jautājumiem” un, protams, arī kā visdrošāk panākt emocionālu labvēlību. Sabiedrisko attiecību speciālisti veic izpēti, eksperimentē, veido psiholoģiskos portretus, lai viņu klientiem nenāktos improvizēt, bet viņi varētu raidīt mērķī tikai rūpīgi atlasītus argumentus, konkrētās situācijas psiholoģiskajai struktūrai atbilstošus emocionālus stāstus un sevišķi iedarbīgus glaimus tieši vajadzīgajās devās.

Izpēte ir ļoti svarīga. Ir jāatrod īstie “punktiņi”. Kā pamanījis Viljams Tekerijs romānā “Liekulības tirgus”, “cilvēki bieži lepojas ar tādām sevišķi izcilām īpašībām, kuras citiem nekādi neizdodas viņos saskatīt, kā piemēram, Brauns, ievērojamais romānu rakstnieks, alkst kļūt slavens nevis kā ģeniāli apdāvināts cilvēks, bet gan kā salonu lauva, kā Robinsons, izcilais advokāts, ne nieka nedod par savu reputāciju Vestminsterholā, toties tic, ka ir visā zemē nepārspēts bumbas spēlētājs.”  Tā tiešām ir un tas jāņem vērā gan tad, kad mēs domājam, kā veidot savu tēlu un mums nez kāpēc gribas izcelt tajā īpašības un nenozīmīgus sasniegumus jomās, kam nav nekāda sakara ar mūsu lietu un īstajiem talantiem, gan tad, kad mēs meklējam veidus, kā iegūt sev vajadzīgo labvēlību.

Einšteins esot uzskatījis sevi par visai labu vijolnieku un īpaši meistarīgu burātāju, komplimenti par sasniegumiem fizikā viņu atstājuši visai vienaldzīgu, bet katrs, kurš bijis gatavs aizgrābti klausīties viņa vijoļspēli un glaimot par to, ieguvis neierobežotu ģēnija labvēlību.

Ja kāds ir uzrakstījis grāmatu, īpaši, ja tas bijis sen un tā ir visu aizmirsta, tev tas ne tikai jāzina – tev ir jābūt gatavam to citēt, jo šī grāmata, saprotams, ir liktenīgi ietekmējusi tavu prātu un dzīvi un ir atstājusi uz tevi visdziļāko iespaidu. Būtu labi, ja tev tā būtu līdzi un tu varētu palūgt ierakstu tajā. Ja kāds jaunībā ir daudz sasniedzis kādā sportā, sagatavo pāris eksperta līmeņa jautājumus, rādi, ka tu detaļās zini viņa sportiskās karjeras līkločus. Esi tas, kurš saskata sarunbiedrā īpašības, kuras viņš pats sevī mīl un lolo visvairāk, un viņa labvēlība tev ir garantēta. Mēdz teikt, ka nav vēl atrasts tāds vīrietis, kurš neuzskatītu, ka visaugstākajā līmenī pārvalda divas mākslas – autovadīšanu un mīlēšanos. Neviens gan nezina, cik daudzu sieviešu glaimošana par otro ir novedusi viņas pie gribētām laulībām, bet nepiepildītas, nelaimīgas mīlas dzīves, taču – lai vai kā – glaimi savu ir paveikuši.

Glaimu spēks ir neticams. Tie atver tev durvis, līdzīgi kā vara, liela nauda vai skaistas krūtis. Tie piespiež cilvēkus mainīt savus plānus tev par labu, padara tevi par gaidītu un vēlamu viesi, cilvēku, kura viedoklī ir vērts ieklausīties un kuram ir vērts palīdzēt. Glaimu spēku atzīst visi, un pat tie liekulības meistari, kuri it kā noliedz, patiesībā vienkārši iesaka tos zem cita nosaukuma. Deils Karnegī saka – izrādiet par cilvēkiem patiesu interesi un izsakiet godīgu un patiesu atzinību. Piekrītu – izrādiet patiesu interesi par to skaisto brošiņu un izsakiet patiesu atzinību par viņas lieliskajiem sasniegumiem.

Protams, risks pastāv. Šis risks ir kļūt par visu nīstu pretīgu pielīdēju. Kā jebkuras valūtas gadījumā, emitējot to pārlieku daudz, tās vērtība krīt.

Robeža, kurā glaimu mērs tiek pārsniegts, ir jānosaka ļoti uzmanīgi, jo tā atšķiras dažādiem cilvēkiem, taču pārāk sevi neierobežo. Pietiks, ja neglaimosi vienmēr un visiem pēc kārtas un ja glaimojot vienkārši kategoriski noliegsi glaimošanas faktu. Lieto tādas frāzes, kā “es negribu, lai tas izklausās pēc glaimiem, bet…”, “nekādā gadījumā, lūdzu, nepadomājiet, ka es vēlos jums glaimot, bet man ir jāsaka, ka…”, “jums jau droši vien daudz nākas dzīvē dzirdēt visādus glaimus, nevēlos būt viens no tiem, tomēr es sev nepiedošu, ja nepateikšu cik ļoti…”.

Uz interesantu niansi norāda Nikolo Makjavelli “Valdnieka” 23. nodaļā. Proti, ja valdnieks ir pārlieku noskaņots pret glaimotājiem un izrādot, cik viņam tie pretīgi, panāk, lai neviens viņam neglaimotu, tad tāds valdnieks riskē, ka viņu pārstās cienīt un sāks nicināt. 

Tas notiks tāpēc, ka, ja visi sāks runāt tikai patiesību par valdnieku un visu, ko viņi patiešām domā, tad drīz neviens vairs necienīs viņu. Šī iemesla dēļ Makjavelli iesaka izvēlēties tādu ceļu, kurā tikai šauram, rūpīgi atlasītam padomnieku lokam ir likts teikt visu patiesību, atbildot uz konkrētiem valdnieka jautājumiem un tikai šajos gadījumos. Jautājot pēc padoma šim šaurajam lokam, valdniekam jānorāda, ka viņš vēlas dzirdēt visu patiesību. Visiem tomēr jābūt skaidram, ka lēmumu pieņems valdnieks pats pēc saviem ieskatiem.

Dantes “Dievišķajā komēdijā” glaimotāji spiesti peldēt paši savos sūdos, jo viņu glaimu vārdi ir kā smirdīgas kakas, ar kurām viņi piemēslo savas runas un cilvēku prātus. Kaut kas tajā ir. Glaimošana patiesi piesārņo un vēl nevar zināt, kuru vairāk – glaimotāju vai “apglaimoto”. Tajā acīm redzami ir kaut kas neekoloģisks. Ar gadiem šis piesārņojums, šis riebums, visas šīs kakas sakrājas tevī tik biezā slāni, ka dvēsele to vairs nevar izturēt. Teikšu bez liekas kautrības, es biju ļoti labs glaimotājs, taču tagad vairs nespēju glaimot nemaz – fiziski nespēju. Mana seja zibenīgi nodod visu, ko es domāju patiesībā, manas intonācijas un vārdi nespēj nevienu vairs piemānīt.  Jāatzīst, ka reizēm es pat izjūtu kaut kādu īpašu līksmi un baudu teju pie katras izdevības teikt skaļi nevis vienkārši patiesību, bet tās patiesības daļas, kuras parasti tiek noklusētas kaut vai pieklājības dēļ. 

Es zinu, ka tas ir nepareizi un neviens, kurš ir apveltīts ar normāliem izdzīvošanas instinktiem tā nerīkojas, un jā, tas ir jau man atspēlējies ne vienu reizi vien, bet tieši tāpēc ar vēl lielāku pārliecību es iesaku tev, manu talantīgo, es pat teiktu – ģeniālo lasītāj, kura neizsīkstošā zinātkāre un nemitīgā vēlme turpināt izglītoties, kopt savu prātu un sasniegt pilnību ir novedusi pie tā, ka tu lasi šīs rindas, ja tev kādreiz kaut ko vajag no kāda – glaimo droši, sulīgi un ar izdomu. Glaimo tā, lai tavai lieliskajai gaumei, par kuru es ne mirkli nešaubos, tas šķiet pat mazliet pārspīlēti. Tad tas noteikti būs tieši laikā un iedarbosies labāk, nekā tu uzdrošinātos iedomāties.

(Publicēts atkārtoti)

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!