Uzbrukums Vācijas elektrotīklam: kā šis hibrīdkara instruments varētu izskatīties Latvijā?

Uzbrukums Vācijas elektrotīklam Brandenburgā parāda, ka būtisku satricinājumu nav obligāti jāsāk ar raķešu triecienu militārā izpratnē. Pietiek ar rūpīgi izraudzītu infrastruktūras mezglu, īpaši sagatavotām paštaisītām ierīcēm un uzbrucēju, kura saikni ar pasūtītāju ir grūti pierādīt. Ja šādu fizisku sabotāžu apvienotu ar kiberuzbrukumiem, sakaru traucējumiem un dezinformācijas vilni, līdzīgs scenārijs Latvijā jau būtu uzskatāms par pilnvērtīgu hibrīduzbrukumu.

Turklāt izmeklēšanā par augusta sākumā novērsto dronu uzbrukumu Leipcigas–Halles lidostā atklāta tieša Latvijas saikne. Vācijas mediji vēsta, ka viens no diviem identificētajiem aizdomās turamajiem ir Krievijā dzimis Latvijas pilsonis, kuram varētu būt saites ar Krievijas izlūkdienestu. Šī informācija vēl nav pārbaudīta tiesā, tomēr tā uzskatāmi parāda vienu no hibrīdkara pamatprincipiem – operācijas var īstenot cilvēki ar Eiropas Savienības valstu pasēm, bet to iespējamais pasūtītājs atrodas ārpus ES un paliek ēnā.

Otrdien, 1. septembrī, pie Turnovas–Preilakas apakšstacijas Brandenburgā nezināmi uzbrucēji izmantoja īpaši sagatavotas paštaisītas raķetes ar elektrību vadošu materiālu. Tās tika raidītas augstsprieguma līnijās, izraisot divus īssavienojumus. Apakšstacija ir viens no nozīmīgākajiem reģiona energotīkla mezgliem un savieno Jēnšvaldes elektrostaciju ar pārvades sistēmas operatora “50Hertz” tīklu.

Viena elektrostacijas vienība automātiski pārtrauca darbu, tomēr kopējā elektroapgāde netika traucēta un līniju darbība tika atjaunota. Notikuma vietā bija atrastas jau vairāk nekā desmit ierīces un to skaits vēl auga, vēstīja “Reuters”, atsaucoties uz Brandenburgas iekšlietu ministru Janu Redmanu. Viņš uzsvēra, ka ierīču sagatavošana prasījusi ievērojamu darbu un notikušais nav uzskatāms par bērnišķīgu palaidnību.

Vienlaikus svarīga ir precizitāte: sākotnējā informācija par spridzekļa detonāciju vēlāk netika apstiprināta. Notikuma vietā redzēto ugunslodi, visticamāk, izraisīja īssavienojums augstsprieguma līnijā. Arī vainīgais pagaidām nav noskaidrots. Vācijas iestādes izmeklē visas versijas un neizslēdz nedz ārvalsts organizētu operāciju, nedz vietējo kreiso ekstrēmistu iesaisti.

Bažas pastiprina fakts, ka tajā pašā dienā vēl viens incidents notika apakšstacijā pie Bergheimas Vācijas rietumos. Policija izslēdza tehnisku bojājumu un paziņoja, ka izmeklē apzinātu noziedzīgu nodarījumu. No tīkla uz laiku tika atslēgti pieci brūnogļu elektrostaciju bloki ar 4200 megavatu kopējo jaudu, lai gan patērētāju elektroapgāde saglabājās. Nav pierādījumu, ka abus uzbrukumus būtu organizējuši vieni un tie paši cilvēki vai viens pasūtītājs.

Latvijas pilsonis Leipcigas lietā

Leipcigas–Halles lidostas incidents Brandenburgas un Bergheimas sabotāžas mēģinājumiem piešķir vēl nopietnāku fonu. Vācijas valdība ir secinājusi, ka par 4. augustā notikušo uzbrukuma mēģinājumu atbildīga ir Krievija. Maskava apsūdzību noliedz.

Lidostas teritorijā tika atrasts ar sprāgstvielām un detonatoru aprīkots drons netālu no Ukrainas kravas lidmašīnas. Leipcigas–Halles lidosta ir nozīmīgs civilās kravu aviācijas un NATO loģistikas centrs, kuru izmanto arī Ukrainas smagās transporta lidmašīnas “Antonov An-124”. Vācijas iekšlietu ministrs Aleksandrs Dobrints paziņojis, ka uzbrukuma mēģinājumā saskatāms jau zināmais Krievijas hibrīdoperāciju modelis Eiropā.

Pēc “Süddeutsche Zeitung”, NDR un WDR rīcībā esošās informācijas, Vācijas iestādes ir identificējušas divus iespējamos uzbrukuma dalībniekus.

Par plānotās operācijas loģistikas koordinatoru un instruktoru izmeklētāji uzskata Krievijā dzimušu Latvijas pilsoni, kuram esot sakari ar Krievijas izlūkdienestu.

Saskaņā ar mediju informāciju viņš jūlija beigās ielidojis Berlīnē, ar nomas automašīnu devies Leipcigas virzienā un divas dienas pirms uzbrukuma mēģinājuma Vāciju pametis.

Otrs aizdomās turamais esot Baltkrievijas izcelsmes vīrietis ar Krievijas pasi. Pie viena no droniem un citām notikuma vietā atrastajām ierīcēm konstatētās DNS pēdas devušas atbilstības Eiropas datubāzēs, tostarp Lietuvā un Somijā. Vācijas ģenerālprokurors veic izmeklēšanu, taču aizdomās turamo vārdi nav publiskoti un viņu vaina nav pierādīta tiesā.

Fakts, ka viens no aizdomās turamajiem ir Latvijas pilsonis, izgaismo problēmu, par kuru Eiropas drošības dienesti brīdina jau ilgāku laiku: Krievijas dienesti operāciju veikšanai var izmantot Eiropas valstīs dzīvojošus vai to pilsonību ieguvušus cilvēkus.

ES pase atvieglo pārvietošanos Šengenas zonā, automašīnu nomu un citas ikdienišķas darbības, kas ļauj sagatavošanos uzbrukumam maskēt kā parastu ceļojumu.

Latvija uz Vācijas paziņojumu reaģēja diplomātiski. 2. septembrī uz Ārlietu ministriju tika izsaukts Krievijas vēstniecības pagaidu pilnvarotais lietvedis un viņam iesniegta protesta nota. Ārlietu ministre Baiba Braže Leipcigas incidentu raksturoja kā Krievijas valsts sponsorētu terorisma aktu Vācijas teritorijā un tiešu apdraudējumu Eiropas drošībai.

Hibrīduzbrukuma mērķis nav tikai izslēgt gaismu

Brandenburgas gadījumā galvenais ir izraudzītais princips: ar salīdzinoši ierobežotiem līdzekļiem mēģināt radīt nesamērīgi lielu tehnisku, finansiālu un psiholoģisku efektu.

Hibrīduzbrukums parasti nav viens izolēts incidents. Tā ir savstarpēji saistītu darbību virkne, kurā var apvienot fizisku sabotāžu, kiberuzbrukumu, GPS signāla traucēšanu, spiegošanu, ekonomisku spiedienu un informācijas manipulāciju.

Agresors cenšas saglabāt iespēju noliegt savu līdzdalību un vienlaikus piespiest pretinieku tērēt ievērojamus resursus aizsardzībai.

Tādēļ hibrīduzbrukuma panākumus nevar mērīt tikai pēc tā, cik mājsaimniecību palikušas bez elektrības. Uzbrucēja ieguvums var būt arī panika, savstarpēji pretrunīgi amatpersonu paziņojumi, sabiedrības neuzticēšanās, nepamatotas apsūdzības un politisks strīds par to, kurš nav izdarījis pietiekami daudz.

Tieši haoss ir viens no galvenajiem ieročiem. Ja vainīgo nevar ātri un pārliecinoši identificēt, valsts nonāk sarežģītā situācijā:

pārāk piesardzīga reakcija var iedrošināt nākamos uzbrukumus,

bet pārsteidzīga vainīgā nosaukšana var radīt kļūdas, kuras vēlāk izmanto pretinieka propaganda.

Kā šāds uzbrukums varētu izskatīties Latvijā

Latvijas gadījumā hibrīduzbrukums varētu nebūt viena grandioza operācija pret vienu objektu. Drīzāk tas varētu būt vairāku šķietami nesaistītu incidentu kopums, kas īsā laikā skartu dažādas sistēmas.

Vispirms varētu notikt izlūkošana: interesi par energoinfrastruktūru, sakaru mezgliem, dzelzceļu, ostām, aizsardzības uzņēmumiem vai citiem stratēģiskiem objektiem slēptu aiz nevainīgas fotografēšanas, filmēšanas, dronu lidojumiem vai tehnisku jautājumu uzdošanas. Šādas darbības ne vienmēr nozīmē gatavošanos uzbrukumam, tomēr tās var kalpot ievainojamību, apsardzes režīma un reaģēšanas laika izpētei.

Nākamajā posmā pret vienu vai vairākiem objektiem varētu vērst fizisku sabotāžu – piemēram, dedzināšanu vai iekārtu bojāšanu – un tajā pašā laikā mēģināt ielauzties infrastruktūras vadības sistēmās.

Satversmes aizsardzības birojs 2025. gada pārskatā brīdināja, ka Krieviju atbalstoši hakeri ir parādījuši gan vēlmi, gan spēju uzbrukt industriālās vadības sistēmām. Šādu uzbrukumu mērķis var būt ne tikai īslaicīgas neērtības, bet arī kritiskās infrastruktūras drošības apdraudēšana.

Vienlaikus sekotu kiberuzbrukumi iestāžu un pakalpojumu sniedzēju tīmekļvietnēm, sakaru traucējumi un viltus paziņojumu izplatīšana.

Sociālajos tīklos dažu minūšu laikā varētu parādīties safabricēti video, it kā amatpersonu izdoti brīdinājumi,

nepatiesas ziņas par ilgstošu elektrības padeves pārtraukumu, ūdens piesārņojumu, degvielas trūkumu vai nepieciešamību nekavējoties pamest kādu teritoriju.

Šādā scenārijā fiziskais kaitējums varētu būt lokāls, bet informatīvais efekts – visas valsts mērogā.

Cilvēki sāktu masveidā zvanīt operatīvajiem dienestiem, izņemt skaidru naudu, pirkt degvielu un pārtiku, noslogot mobilos tīklus.

Pat ja energosistēmas automātika bojāto posmu ātri izolētu un elektroapgāde lielākoties turpinātos, uzbrucējs jau būtu panācis vienu no galvenajiem mērķiem – radījis iespaidu, ka valsts zaudē kontroli.

Noslēdzošajā posmā

incidentus varētu izmantot politiskam spiedienam.

Prokremliski informācijas kanāli varētu apgalvot, ka uzbrukumu izraisījis Latvijas atbalsts Ukrainai, ka NATO nespēj Latviju aizsargāt vai ka valdība slēpj patiesos postījumu apmērus. Dažādām auditorijām tiktu izplatīti savstarpēji pretrunīgi vēstījumi: vieniem vainotu Krieviju “rusofobiskas histērijas” radīšanā, citiem – Ukrainu, vēl citiem – pašas Latvijas iestādes. Mērķis nebūtu panākt, lai visi notic vienai versijai, bet gan lai sabiedrība vairs neticētu nevienam.

Vietējie izpildītāji, attālināts pasūtītājs

Latvijas drošības dienestu secinājumi liecina, ka šāds scenārijs nav tikai teorētisks. Valsts drošības dienests 2025. gada pārskatā norādīja, ka sabotāžas akti Latvijā visbiežāk izpaudās kā ļaunprātīgas dedzināšanas, kuru mērķi bija ar Ukrainas atbalstu saistīti objekti, aizsardzības nozares uzņēmumi un kritiskās infrastruktūras elementi.

VDD konstatējis, ka Krievijas specdienesti izmanto daudzpakāpju aģentūras modeli: starp specdienesta virsnieku un konkrēto izpildītāju atrodas vairāki starpnieki, bet saziņa un uzdevumu nodošana bieži notiek tiešsaistes platformās. Par izpildītājiem nereti izraugās finansiāli motivētus cilvēkus no kriminogēnas vides, kurus pasūtītājs uztver kā vienreiz izmantojamus aģentus.

Šāda sistēma ļauj pasūtītājam palikt ēnā. Aizturētais var būt vietējais iedzīvotājs, kurš saņēmis naudu par fotografēšanu, dedzināšanu vai vandālismu un pat nav tieši kontaktējies ar ārvalsts izlūkdienesta darbinieku. Pierādīt visu ķēdi līdz operācijas politiskajam pasūtītājam tādēļ ir daudz grūtāk nekā noskaidrot pašu izpildītāju.

Leipcigas lietā izskanējusī informācija par Latvijas pilsoni šo modeli papildina ar vēl vienu iespējamu līmeni. Vācijas mediju ziņas liecina, ka runa vairs nebūtu tikai par maznozīmīga uzdevuma izpildītāju, bet par cilvēku, kurš varētu būt nodrošinājis loģistiku un apmācījis citus operācijas dalībniekus. Tas liecinātu, ka Eiropas valstu pilsoņi var tikt izmantoti ne vien sabotāžas veikšanai, bet arī starpnieku un koordinatoru lomā.

Latvija ir kļuvusi noturīgāka, taču pilnīga drošība nepastāv

Latvijas energodrošību būtiski stiprināja Baltijas valstu atslēgšanās no Krievijas kontrolētās IPS/UPS sistēmas un sinhronizācija ar kontinentālās Eiropas energosistēmu 2025. gada februārī. Pārvades infrastruktūrā ir ieguldīts, izveidoti jauni starpsavienojumi un attīstītas frekvences regulēšanas rezerves. Tas mazina iespēju Latviju politiski vai tehniski ietekmēt no Krievijas energosistēmas puses.

Tomēr sinhronizācija pati par sevi nepadara apakšstacijas, elektrolīnijas, datu centrus, sakaru tīklus vai industriālās vadības sistēmas neievainojamas. Hibrīdapdraudējuma apstākļos svarīga ir ne tikai žoga vai programmatūras drošība, bet arī dublējoši sakaru un energoapgādes risinājumi, rezerves jaudas, regulāri pārbaudīti darbības nepārtrauktības plāni, ātra informācijas apmaiņa starp valsti un privātajiem operatoriem, kā arī vienota krīzes komunikācija.

Brandenburgas piemērs vienlaikus rāda arī aizsardzības sistēmu nozīmi: uzbrukums izraisīja īssavienojumus un vienas elektrostacijas vienības atslēgšanos, taču plašu elektrības padeves pārtraukumu neizdevās panākt. Tīkla automātika, rezerves un operatoru spēja pārvirzīt jaudu novērsa daudz smagākas sekas.

NATO norāda, ka primārā atbildība par hibrīdapdraudējuma novēršanu gulstas uz pašu mērķa valsti,

tomēr alianse var sniegt palīdzību. Kopš 2016. gada NATO ir publiski atzinusi, ka īpaši smagas hibrīddarbības pret sabiedroto var novest arī pie lēmuma iedarbināt Ziemeļatlantijas līguma 5. pantu. Tas gan nenotiek automātiski – katrs gadījums tiek vērtēts pēc tā mēroga, sekām un pieejamajiem pierādījumiem.

Galvenais ierocis – sabiedrības reakcija

Hibrīduzbrukumā tehniskais trieciens ir tikai puse no operācijas. Otra puse sākas brīdī, kad cilvēki telefonos ierauga pirmos video un nepārbaudītos paziņojumus.

Tādēļ noturīga valsts ir ne tikai tāda, kurai ir apsargātas apakšstacijas un aizsargāti serveri, bet arī tāda, kuras iedzīvotāji prot atšķirt oficiālu brīdinājumu no viltojuma un nesteidzas izplatīt anonīmu kontu radītu paniku.

Brandenburgā elektrība nepazuda, tomēr uzbrucēji piespieda valsti mobilizēt policiju, sapierus, energouzņēmumu speciālistus un sākt plašu diskusiju par infrastruktūras ievainojamību.

Tieši tā izskatās mūsdienu hibrīdkara instruments: ierobežots fizisks trieciens, sarežģīta vainīgā noteikšana un efekts, kas informācijas telpā kļūst daudz lielāks par pašiem postījumiem.

Latvijai būtiskākais secinājums ir vienkāršs: iespējamais uzbrukums var sākties nevis ar karaspēka pārvietošanos pāri robežai, bet ar aizdomīgu fotografētāju pie infrastruktūras objekta, nelielu ugunsgrēku, īslaicīgu sistēmas kļūmi un dažām rūpīgi sagatavotām melu ziņām. Atsevišķi katrs no šiem notikumiem var šķist maznozīmīgs. Savienoti vienā laikā un vienā mērķī, tie kļūst par hibrīduzbrukumu valstij.

Avoti:

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!

2 Comments

jaunākie

vecākie populārākie

Karbīds

14 s. atpakaļ

Vidusskolēniem domāts raksts.FSB arī neizskatās nopietni, laikam parasta nervu pačakarēšana rietumu aitām.Jebkurš energoapgādes inženieris ar motivāciju un pietiekamiem materiālu krājumiem var nonest daudz vairāk un ātrāk kā tas grafīta pulvera raķetes šaujošais āksts ar Latvijas pasi.

Atbildēt

Paralēlā pasaule

14 m. atpakaļ

Varbūt nevajag ražot Ukrainai dronus un nebūs jābaidās no hibrīdkara instrumentiem? Bet ja gadījumā valsts paliks uz nedēļu, divām bez elektrības, es esmu ar mieru dzīvot bez elektrības pat vēl ilgāk, man ir jaudīgs ģenerators un pietiekami dīzeļdegvielas krājumi. Galvenais lai izbeidz atbalstīt Ukrainā ukraiņu slaktiņu. Ātrāk beigsies karš, ātrāk beigsies vardarbīgā vīriešu ķeršana Ukrainā.